Otrais pasaules karš un tā sekas - padomju okupācija Dienvidlatvijā un Latgalē
Karosta (Maršruts)
Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.
Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums. Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.
Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.
Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā.
Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.
Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.
Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc.
Deportāciju piemiņas vagons - muzejs pie Skrundas stacijas
Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.
Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.
Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.
Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.
Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.
Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.
1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…
Saldus vācu karavīru kapi
Saldus vācu karavīru kapi atrodas pie Saldus–Ezeres šosejas. Kapos, kas plešas 8 hektāru lielumā, pārapbedīti ap 25 000 vācu karavīru, kā arī daļa latviešu leģionāru. Pārapbedīšana notiek kopš 1997.gada.
No 1. maija līdz 1. oktobrim piemiņas istabā ir apskatāma ekspozīcija par Kurzemes kaujām. Šajā periodā piemiņas istaba ir atvērta darba dienās no 9:00 līdz 17:00, sestdienās un svētdienās kapos strādā arī gids. Ir pieejami arī Saldus vācu karavīru kapos apglabāto karavīru un visā Latvijā kritušo karavīru reģistri.
Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve „Muitas nams”
Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve “Muitas nams” atrodas Ezerē tiešā šosejas Saldus - Mažeiķi tuvumā pie Latvijas - Lietuvas robežas. Šajā ēkā 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies 2.Pasaules karš.
1945. gada 7. maijā Vācijas pilsētā Reimsā plkst. 02.41 pēc Viduseiropas laika Trešais reihs parakstīja kapitulāciju Sabiedroto priekšā. Bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maija plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika. 1945. gada 7. maija rītā Ļeņingradas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs nosūtīja ultimātu armiju grupas “Kurzeme” vadībai ar prasību nolikt ieročus, dodot 24 stundas laika atbildes saņemšanai.
8. maija plkst. 07.00 un 08.35 pēc Maskavas laika Ļeņingradas frontes štābs uztvēra radiogrammas atvērtā tekstā ar informāciju, ka armiju grupa “Kurzeme” pieņem kapitulāciju. Abas puses saskaņoja radiosakaru kārtību un vienojās, ka 8. maija 15.00 uz Skrundas – Pampāļu ceļa pie Sūnu mājām Armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Otto Rauzers šķērsos frontes līniju. Sarunas sākās plkst 18.00 un notika Ezerē, muitas namā uz Latvijas – Lietuvas robežas. Dokumentu parakstīja 8. maija plkst. 22.05 un tā paredzēja kapitulācijas kārtība, ieroču savākšanas punktus, iesniedzamo dokumentu un informācijas apjomu un citus praktiskus pasākumus.
Ekspozīcija ir daudzslāņaina un domāta plašam interesentu lokam. Ārzemju apmeklētājiem saturs ir pieejams arī angļu valodā, taču, lai uzrunātu vēstures entuziastus ekspozīcijas satura padziļinātajā daļā ir iespēja atrast specifisku, detalizētu informāciju par karojošo pušu armijas vienībām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās.
Ar mākslinieciskiem līdzekļiem, piemērotu krāsu gammu, kauju shēmām, video liecībām, aculiecinieku atmiņām, fotogrāfijām no kara pēdējām dienām, kā arī unikālu vēsturisko fona informāciju ekspozīcija ieved apmeklētāju saasinātā stāstā par karadarbības sākumu un beigām Kurzemē. Tā uzsvērs arī karadarbības sekas mūsdienās, kur Otrā pasaules kara liecības nav tikai vēsture, bet arī ikdienas realitāte.
Muitas namā atrodas citas ekspozīcijas no Ezeres pagasta senvēstures līdz šodienai, tai skaitā par ezernieku vaļaspriekiem.
Zvārdes aviācijas mērķpoligons
Bijušais Padomju Kara aviācijas mērķu poligons (karaspēka daļa Nr. 15439) Zvārdē atrodas dienvidos no Saldus, vairāk kā 24 000 hektāru plašs.
Bijušā poligona teritorijā ir apskatāmi vairāki objekti: Virsnieku kurgāns, Zvārdes un Ķērkliņu baznīcu drupas, Rīteļu kapi, bijusī armijas bāze "Lapsas" un citi.
Poligona izveide sākās 1953. gadā, kad pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma 24418,5 hektāru zemes tika nodots padomju militāristu rīcībā. Tika likvidēti Zvārdes un Ķērkliņu ciemati un pārtraukta lauksaimnieciskā darbība daļā Blīdenes, Saldus, Novadnieku, Jaunauces un Kursīšu pagastos. Vietējiem iedzīvotājiem teritorija bija jāpamet līdz 1955. gada 1. maijam. Vieta tika izvēlēta, jo Otrā pasaules kara laikā – 1944. gada beigās un 1945. gada janvārī - martā apkārtnē bija notikušas smagas kaujas, zeme bija izpostīta un daudzi pirmskara iedzīvotāji nebija atgriezušies pēc bēgļu gaitām.
Pēc tam kad 1953. gadā šajā teritorijā pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma tika izveidots aviācijas mērķu poligons, Zvārdes baznīca, Ķerkliņu baznīca un Rīteļu kapi nonāca faktiski poligona centrā – blakus mākslīgi izveidotam lidlaukam ar pievadceļiem un aizsardzības pozīcijām, kuru par mērķi izmantoja padomju aviācijas lidotāji. Lidmašīnas uz šejieni lidoja gan no lidlaukiem Latvijas teritorijā, gan citām Padomju savienības vietām. Nepilnu 40 gadu laikā baznīca, kapi, bijusī muiža un desmitiem apkārtnē esošo ēku pārvērta drupās.
Poligona mērķu laukums tika izveidots pie pašas Zvārdes muižas – uz rietumiem no Svētaiņu ezera. Tā centrā tika izveidots lidlauks ar 1,8 km garu skrejceļu, pievadceļiem un gan atklātām, gan ieraktām pozīcijām, kurās izvietoja lidmašīnu, tanku u.c. objektu mērķus. Lidotāju bumbu mešanu vadīja un pilotu precizitāti noteica no “Virsnieku kurgāna”. Lidmašīnas uz šejieni veikt uzlidojumus devās no Lielvārdesm Tukuma, Šauļiem, Kaļiņingradas u.c. lidlaukiem.
Aktīva poligona izmantošana notika līdz 1993. gadam, kad to 1993. gada 13. janvārī nodeva atpakaļ Latvijas varas iestādēm. Sākās pakāpeniska poligona atbrīvošana no nesprāgušās munīcijas, ceļu ierīkošana un cilvēku atgriešanās bijušajās mājās.
Mūsdienās poligona teritorija joprojām ir piesārņota ar nesprāgušo munīciju, jo liela daļa munīcijas – līdz pat 10 – 30% neuzsprāga, tāpēc tur atrodoties jāņem vērā īpaša piesardzība – nerakt un neaiztikt sprādzienbīstamus priekšmetus un priekšmetus, kuru izcelsme ir militāra. Turklāt munīcija šeit saglabājusies arī no Otrā pasaules kara kaujām.
Zvārdes poligona 3D modelis:
https://sketchfab.com/3d-models/zvardes-merkpoligons-4c93587aba324c22b1fd7b027e184a50
Īles nacionālo partizānu bunkurs Zebrenes pagastā
Baltijas valstīs lielāko nacionālo partizānu bunkuru 1948. gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu-lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju okupācijas varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris “Kārlis Krauja” (Visvaldis Žanis Brizga). 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielu LPSR VDM iekšējā karaspēka 36. strēlnieku pulka 1. un 3. rotas un 32. strēlnieku pulka 1. rotas pārspēku. Pieņemot kauju no abām bunkura lūkām, pretiniekiem divās vietās uzspridzinot bunkura pārsegumu un sametot tajā iekšā un mēģinot aizdedzināt rokas granātas, krita 15 (daži izdarīja pašnāvību), bet tika apcietināti un vēlāk notiesāti septiņi latviešu un divi lietuviešu nacionālie partizāni.
1992. gadā zemessargi kopā ar “Daugavas Vanagiem” un citu patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos.. 1995. gada 23. aprīlī netālu no bunkura paliekām Zebrenes pagastā tika uzstādīts balts koka krusts, pie kura piestiprināta plāksnīte ar tekstu: “Šai vietā 1949. gada 17. martā, pārspēka ielenkti, savas dzīvības atdeva 15 Latvijas un Lietuvas partizāni.” 1998. gada 23. oktobrī atklāts piemiņas akmens, ko pēc Kārļa Rīduža ierosmes dāvājuši Pērtas latvieši. Neregulāras formas granīta piemiņas zīmē iekalts teksts: “Tēvzeme un brīvība – svētākie dārgumi virs zemes / Īles nacionālo partizānu / 1945. – 17.93.1949. / piemiņai / Pertas latvieši”. 2005. gada 5. oktobrī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) atklāja jaunu balto krustu un granīta piemiņas stēlu, kurā iekalti kritušo partizānu vārdi un teksts: “Par tevi, tēvu zeme! Savas galvas nolika šai meža paugurā 1949.gada 17.martā cīņā pret čekas karaspēku Kārļa Kraujas grupas latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni”.
Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai kaujas 60. gadadienā 2009. gadā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki. Pēc bunkura iebrukšanas trīs gadus vēlāk, tas tika atjaunots 2013. gada rudenī ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” atbalstu. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu un to atbalstītāju vārdiem un uzvārdiem. 2015. gada 11. septembrī pie atjaunotā bunkura tika atklāta vēl viena LNPA uzstādīta granīta piemiņas zīme. To veido pret stateniski pieminekļa pamatnē “iedurtu” zobenu atsliets apaļš vairogs, kuru ieskauj pa aploci iekalts teksts: “Nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem 1948 – 1949”. Pieminekļa aizmugurē uz zobena asmens kreisās skaldnes iekalti Īles partizānu grupas locekļu vārdi, bet otrā pusē iekalti komunistu režīma notiesāto partizānu atbalstītāju vārdi.
Sv. Trīsvienības baznīcas tornis Jelgavā Akadēmijas ielā 1, kurā 1952. gadā Egons Užkurelis un Jānis Ģēģeris uzvilka pašdarinātu Latvijas karogu
PSRS-Vācijas kara darbībā 1944. gada jūlijā-augustā sagrautās Sv. Trīsvienības baznīcas tornī Jelgavā 1952. gada 12. oktobrī tobrīd tikai 14 gadus vecais Egons Užkurelis kopā ar par gadu vecāko draugu Jāni Ģēģeri izkāra pašdarinātu Latvijas valsts karogu. Šis datums bija izvēlēts tāpēc, ka tā bija svētdiena, kad Pārlielupē notika Jelgavas meistarsacīkstes motobraukšanā, kur pulcējās daudz cilvēku un no turienes labi varēja redzēt baznīcas torni. Karogu izgatavoja no gultas palaga, nokrāsojot to ar ūdenskrāsām. Tā pagatavošanas veids vēlāk ļāva čekistiem nojaust, ka karoga pacēlāji jāmeklē skolēnu vidū.
E. Užkureli un J. Ģēģeri apcietināja 1952. gada 23. oktobrī, kam sekoja pratināšana Jelgavā un LPSR Valsts drošības ministrijā Rīgā Stūra mājā. Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija apsūdzēja E. Užkureli un J. Ģēģeri pretpadomju propagandā un aģitācijā un dalībā kontrrevolucionārā organizācijā. 1953. gada 10. janvārī E. Užkurelim piesprieda piecus, bet J. Ģēgerim 15 gadus ieslodzījumā. Apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā E. Užkurelis atradās septiņus mēnešus līdz 1953. gada 12. aprīlim, kad viņu atbrīvoja uz amnestijas pamata.
Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs
Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs atrodas ēkā – Academia Petrina, Jelgavā.
Šī ēka celta 1775. gadā kā pirmā augstskola Latvijas teritorijā un ir viena no retajām sabiedriskajām celtnēm, kas Jelgavā saglabājusies un atjaunota pēc Otrā pasaules kara. 1944. gada vasarā Jelgava zaudēja gandrīz visu – lielu daļu iedzīvotāju un vēsturisko apbūvi, kas pēc Otrā pasaules kara gandrīz netika atjaunota.
Muzejs dibināts 1918.gadā, tas joprojām atrodas tā sākotnējā ēkā – Academia Petrina. Mūsdienās muzejā aplūkojamas pastāvīgās ekspozīcijas par slaveno mākslinieku Ģedertu Eliasu, Jelgavas un Zemgales vēsturi un pašu muzeja ēku. Viena no retajām senajām celtnēm, kas Jelgavā saglabājusies pēc 2. pasaules kara.
Muzeja piedāvātā digitālā ekspozīcija “Kari un karavīrs cauri Jelgavas laiku lokiem” ir vien neliels ieskats karu uzskaitē un notikumu hronoloģijā, kas reiz skārušas Latvijas teritoriju. Pirmā un Otrā pasaules kara vēstures notikumi un Jelgavas piedzīvoto karu stāsts cauri vēstures lokiem. Ekspozīcijas autori cer, ka ekspozīcija sniegs emocionāli spilgtu un saturiski virzītu vēstījumu, kas veltīts kariem Zemgales reģionā un Jelgavas vēsturē, īpaši akcentējot latviešu karavīra dalību nacionālajos formējumos no aizvēstures līdz mūsdienām, asociatīvi piedzīvojot pārtapšanu no mierīga iedzīvotāja par karotāju.
Muzejā aplūkojama vēl viena ekspozīcija: “Zem svešām varām dzīve turpinās” , kurā skatāma dzīve Latvijā okupācijas režīmā. 20. gs. gandrīz 70 gadus Latvija politiski bija pakļauta svešām varām, kas lielā mērā noteica Latvijas ekonomisko un sociālo struktūru, reizēm arī sociālo atpalicību, sabiedriskās attiecības un spriedzi nacionālo attiecību jomā. Jelgavā, tāpat kā visā Latvijā, 1940. gads bija robežšķirtne, atšķirīgs bija vien tas, ka Jelgava tuvāko 4 gadu laikā zaudēja gandrīz visu – iedzīvotājus, pašu pilsētu un pat cerību, vai kaut kas no Jelgavas pagātnes godības vēl paliks. Sociālistiskos pārkārtojumus vadīja Latvijas komunistiskā partija, veidojot teritoriālās organizācijas. Mēs soļojām zem citiem karogiem, tikāmies mītiņos, piedalījāmies gājienos, pastaigājāmies Jelgavas Centrālajā laukumā un dzīvojām savu ikdienas dzīvi padomju simbolu ielenkumā. Tie uzrunāja mūs no māju sienām, skolām, darbavietas, mākslas un pat ikdienā lietotajām precēm. Veikalos mēs norēķinājāmies rubļos un kapeikās. Padomju Latvijas pilsoņi dzīvoja un strādāja, un tikai daži joprojām dziļi sirdī glabāja sapni par to, ka Jelgavā reiz atkal plīvos sarkanbaltsarkanais karogs.
Piemiņas memoriāls “Sinagogas dārzs”
Atrodas Bauskas centrā, tuvumā Bauskas novada Tūrisma informācijas centram, Rātslaukumam.
Piemiņas memoriāls „Sinagogas dārzs” izveidots, pateicoties Bauskas ebreju pēcteču Izraēlā, ASV un Lielbritānijā iniciatīvai, ziedojumiem, Bauskas novada domes, Latvijas Ebreju draudžu un kopienu atbalstam. Memoriāls atklāts 2017. gada 16. oktobrī.
Memoriālu projektējis tēlnieks Ģ. Burvis, kas ir arī V. Plūdoņa pieminekļa autors. Memoriāls izveidots kādreizējās Bauskas Lielās sinagogas izmēros, akmens tēli simbolizē ebrejus, kas iznāk no dievnama pēc dievkalpojuma. Memoriāla centrā ir simboliska bima, uz kuras rakstīts: „Veltījums Bauskas ebrejiem, kas gadsimtiem dzīvoja šeit un cēla šo pilsētu, un kurus 1941. gadā nogalināja nacisti un viņu vietējie palīgi. Godinot ebreju tautas piemiņu – Bauskas ebreju pēcteči un baušķenieki. 1935.gadā Bauskā dzīvoja gandrīz 800 ebreju. Pēc nacistu okupācijas 1941.gada jūlijā daudzi ebreji tika apcietināti, izvesti, bet aptuveni 700 nošauti. Bauskas Lielā sinagoga Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta.
Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcija "Padomju gadi"
Ekspozīcija iekārtota Aizkraukles pagasta vecajā kultūras namā. Ekspozīcija atspoguļo padomju cilvēka sadzīvi, darbu, atpūtu, izglītību un kultūru, kā arī Aizkraukles (padomju laikā – Stučka) un Pļaviņu HES izveides vēsturi. Apskatāms “Sarkanais stūrītis” ar tā laika propagandas materiāliem, partijas funkcionāra kabinets, tipisks padomju laika dzīvoklis ar dzīvojamo istabu, virtuvi, vannas istabu un tualeti un to atbilstošajiem atribūtiem. Dažas telpas veltītas padomju laika medicīnai, tūrismam, sportam un represijām. Ekspozīcijas centrā ir plaša zāle ar padomju laikā ražotajām automašīnām. Ekspozīcijas izveidi 2016. g. uzsāka Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs, izvietojot to trīs stāvos. Šobrīd tā ir Baltijā plašākā šāda veida minētajam periodam veltītā ekspozīcija.
Sibīrijas mātēm veltīta piemiņas vieta “Likteņdārzā”
Atrodas uz salas Kokneses pagastā.
Likteņdārzs ir dabā veidots simbols tautas nemitīgai atjaunotnei un izaugsmei – te satiekas gan cilvēka, gan valsts pagātne, tagadne un nākotne. Līdzīgi kā Brīvības piemineklis, arī Likteņdārzs tiek veidots, pateicoties ziedojumiem.
Sadarbībā ar Latvijas Politiski represēto apvienību virtuālā Klusuma nama centrā izveidots piemiņas ansamblis Sibīrijas bērnu mātēm. Par viņu pašaizliedzību un lielo upurēšanos atgādina divi laukakmeņi, kuros iegravēti vārdi “Māt, tu man dāvāji dzīvību divreiz. Kad piedzimu un kad nenomiru badā. Sibīrijas bērns.”
Likteņdārza teritorijā saglabājušies Pirmā pasaules kara ierakumi. Tajos latviešu strēlniekiem izveidota piemiņas vieta, ko atklāja strēlnieku pulku dibināšanas 100. gadadienā. Vietas kompozīciju veido divas daļas: Latvijas laukakmeņu grupa simbolizē mājās palikušos, bet laukakmeņu rinda, kas izvietota Pirmā pasaules kara ierakumos, – latviešu strēlniekus. Akmeņus izvēlējies un mākslinieciski izkārtojis tēlnieks Ojārs Feldbergs.
Ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā" Jēkabpils Vēstures muzejā
Atrodas Krustpils pilī
Apskatāma ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā"
Padomju represijas. Smagas atmiņas. Te sēžot klubkrēslā, iespēja klausīties jēkabpilieša Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” fragmentus. Uz vienas no telpas sienām bezkaislīgi, kā titri pēc kinofilmas slīd uz Sibīriju izvesto pilsētnieku saraksts. Turpat vecajā televizorā var noskatīties amatiervideo par Ļeņina pieminekļa noņemšanu Jēkabpilī. Apmeklētājos interesi izraisa ne tikai saturs, bet arī tehniskās iespējas - kā šī filma tikusi vecajā televizorā.
Iespējams noklausīties muzeja speciālistu sagatavotās lekcijas Jēkabpils Vēstures muzejā vai pieteikt izbraukumu: Jēkabpils un tās apkārtne Pirmajā pasaules karā, Jēkabpils 1990. gadā, Barikāžu laiks, 1949. gada deportācijām - 70, Jēkabpilieši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri u.c.
Lekciju vidējais ilgums 40 min. Informācija un lekciju pieteikšana zvanot uz tālruni 65221042, 27008136.
Jēkabpils vēstures muzejs atrodas Krustpils pilī. 1940. gadā pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā Krustpils pilī izvietojās 126. strēlnieku divīzija. Otrā Pasaules kara laikā pilī atradās vācu lazarete, bet pēc 1944. gada augusta Sarkanarmijas kara hospitālis. Pēc kara Krustpils pili ar pieguļošajām muižas ēkām aizņēma Padomju armijas 16. tāllidojuma izlūkošanas aviācijas pulka un 15. gaisa armijas centrālās noliktavas.
Jersikas Nacionālo partizānu piemineklis “Avotnīca” (“Olūtneica”) un pārgājienu maršruts
Pārgājiena maršruts Jersika–Vanagi: "Nacionālo partizānu leģendām pa pēdām" (maršrutā apskatāms: Latvijas tēvijas sargu (partizānu) apvienībai veltīts piemiņas akmens Jersikā, "Avotnīca", Piemiņas akmens Latvijas Tēvzemes sargu apvienības prezidijam Augšmuktos, Vanagu baznīca).
Daba grūti atrodams objekts. Pārgājiena garums: aptuveni 22 km, veicams apmēram 6 stundās.
Dodies pārgājienā no Jersikas līdz Vanagiem, ļaujot izaicināt sevi izturībā, jo pārgājiens ved caur mežiem, purvu, dūksnāju, pļavām un lauku celiņiem, un vēstures izziņā par nacionālo partizānu kustības spilgtākajiem personāžiem, viņu darbību, apskatīt zīmīgākās vietas, par kurām klīst vietējās leģendas un pierakstītas līdzcilvēku atmiņas. Ceļš sākas pie Jersikas pamatskolas un ved pie piemiņas akmens zem sirma ozola, tālāk ceļā ietverot Jersikas dzelzceļa staciju. Uzraksts akmenī vēsta “LTS(p)A – Latvijas Tēvzemes partizānu apvienības cīnītājiem. LTS(p)A cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1945. – 1955.g. apvienoja sešu Latvijas apriņķu nacionālos partizānus”.
Gājiens turpinās gar dzelzceļa sliedēm un aizvijas gar Jersikas ezeru, kur mežs iepazīstina ar dabas bagātībām: pavasarī ziedošām vizbulēm, parasto zalkteni. Par tuvošanos purvam liecina vaivariņu smarža, bet pavasarī it īpaši pārsteidzoši redzēt to ziedēšanu. Laiska pastaiga nav iespējama, jāpārvar vairāki grāvji, purva šķērsošana sniedz rūdījumu – ik pēdā sūnās paliek ūdens, ciņos spīd dzērveņu ogas. Purvu nomaina mežs un liecības par kādreiz šo vietu apdzīvošanu viensētās – stalti ozoli, ēku drupas, jaunaudzes ielenkumā nacionālo partizānu bunkura vieta. Ceļš turpinās līdz vietai, kas liecībās minēta kā Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības dibināšanas vieta. Meža masīvs slēpj arī piemiņas vietu “Avotnīca” (“Olūtneica”), kur izveidota ugunskura vieta. Meža daudzveidība pārsteidz, tāpat kā grāvju platums. Pārgājiena galamērķis ir Vanagu baznīca, kur kalpojis priesteris A. Juhņevičs, par kuru stāsta filma “Segvārds Vientulis” (režisors N. Pucis).
Otrā pasaules kara ekspozīcija Aglonā
WW2 – 2. pasaules kara ekspozīcija Aglonā jeb kara muzejs izveidots 2008. gadā. Kolekcija tiek nepārtraukti papildināta, un tie, kuri apmeklēja muzeju pirmajā gadā, šodien ieraudzītu daudz lielāku un plašāku ekspozīciju, kā arī Otrā pasaules kara ieročus. Šo gadu laikā ir daudz lasīts, runāts ar to gadu gājuma cilvēkiem un kara veterāniem.
Muzeja kodols ir ieroči, ekipējums, munīcija, formas tērpi, kas piedalījās Otrā pasaules kara konfliktā. Ir apskatāmi arī sadzīves priekšmeti, pat lidmašīnu atlūzas utt. Kā visdārgākā un unikālākā ir feldpost (karalauka) vēstuļu sarakste starp oberleitenantu Augustu un viņa mīļoto Martu 5 kara gadu garumā. Dialogs vēstulēs starp diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem ar laimīgām beigām. Fonā var skatīt to laiku hroniku. Ekspedīcija nav politizēta, bet gan vienlīdzīgi sadala abas karojošās puses. Šeit nav ne labo, ne slikto, varbūt tāpēc ir viegli skatāma.
Droši var apgalvot, ka tā ir viena no plašākajām un interesantākajām šāda veida ekspozīcijām Latvijā.
Latvijas brīvības cīņu piemineklis 3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vietā
Piemineklis 3. Jelgavas kājnieku pulka 1920. gada 16. janvāra brīvības cīņām Latgalē. Ar uzrakstu: “3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vieta uzvaras gājiens pa Latgali. 1920.16.I. Mēs nesām sauli, brīvību un patstāvību Latvijai”
Pieminekli atklāja 1936. gada. 16. augustā ģenerālis Žanis Bachs (1885. – 1941.), iesvētīja mācītājs Ādams Vizulis (1891. – 1970). Pieminekļa meta autors Inženieris Zilēvičs
Latvijas Neatkarības kara (1918.–1920.) Latgales atbrīvošanas operācija sākās 1920. gada 3. janvārī. Līdz janvāra vidum Latvijas un Polijas armija no Krievijā varu sagrābušajiem lielinieku spēkiem bija atbrīvojušas Daugavpili un lielāko daļu Latgales dienvidu līdz Dagdas – Indras līnijai. 9. janvārī sākas Latvijas armijas uzbrukums Ziemeļlatgalē, kurš strauji virzījās Kārsavas un Pitalovas staciju virzienā.
Pa vidu starp abiem uzbrukumu virzieniem palika lielinieku kontrolētais rajons Varakļānu, Viļānu un Rēzeknes apkārtnē. 20. janvārī Latvijas armijas vienības sāka Rēzeknes atbrīvošanas operāciju. Jau 21. janvārī tika atbrīvota Rēzekne. Latvijas armija visā Austrumu frontes plašumā sasniedza latviešu apdzīvoto zemju robežu janvāra beigās. Jau 1. februārī Padomju Krievija parakstīja pamiera līgumu ar Latviju.
Ar uzvaru Latgales kaujās tika iegūta Latvijas Austrumu robeža un iespēja Latgali pievienot Latvijai. Latvijas armija 1920. gadā izkaroja galīgo Latvijas apvienošanu un neatkarību.
Piemineklis ar datējumu 1920.16.I. ir veltīts brīdim, kad 3. Jelgavas kājnieku pulks nostājās izejas pozīcijās pirms Rēzeknes atbrīvošanas operācijas.
Robežsardzes muzejs
Muzejā iekārtota robežsardzes vēstures izpētes nodaļas ekspozīcija, kas atspoguļo Latvijas robežsardzes hronoloģisku attīstību no 1919. gada līdz mūsdienām.
Savāktie priekšmeti un fotogrāfijas stāsta par Latvijas robežsargu dienesta gaitām un sadzīvi 1919.–1940. gadā, gan arī par traģisko robežsargu likteni pēc valsts okupācijas 1940. gadā, jo gan robežsargi, gan viņu aģentūras cilvēki un tuvinieki kļuva par vieniem no pirmajiem represētajiem.
Tāpat muzejā ir apskatāms stāsts par atjaunotās robežsardzes dienesta gaitām pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – formastērpi, ekipējums, apbalvojumi un atšķirības zīmes, kuras arī mūsdienās ir piedzīvojušas nepārtrauktu attīstību un mainījušās.
Neatņemama ekskursijas sastāvdaļa ir Kinoloģijas centra apmeklējums, kur klātienē var vērot dienesta suņu paraugdemonstrējumus.
Apmeklējums iepriekš jāpiesaka.
Brīvvalsts dārgumu nams
Vieta noteikti atbilst savam nosaukumam – “Brīvvalsts dārgumu nams”. Cieši līdzās Rēzeknes pilsdrupām atrodas unikāla ekspozīcija par Latvijas pirmās brīvvalsts militāro un civilo apbalvojumu vēsturi, kā arī dažādām organizācijām, kas saistītas ar valsts un pilsonisko organizāciju darbību laika periodā no Latvijas Neatkarības kara līdz Otrajam pasaules karam.
Izstāžu namā eksponēti vairāki simti dažādu vēstures liecību no Latvijas un ārzemju privātkolekcijām, kas aptver laika posmu no 1918. gada līdz 1940. gadam, atklājot tieši Latgales un Rēzeknes vēstures lappuses. Šeit apskatāmā Latvijas brīvvalsts militāro un civilo apbalvojumu un atšķirības zīmju kolekcija ir plašākā Latvijā.
Izstāžu nama otrais stāvs veltīts mainīgajām izstādēm. Līdz šim Dārgumu namā ir tikuši eksponēti grezni Francijas kamīnpulksteņi, unikālas porcelāna figūras, Latvijas mākslinieku gleznas ar Latgales ainavām u.c. izstādes.
Darba laiks
Piektdiena 12.00–18.00;
sestdiena 12.00–16.00;
svētdiena 12.00–15.00;
trešdiena, ceturtdiena – grupas pēc pieraksta.
Kontakti
+371 25575555
Piemineklis “Vienoti Latvijai”
Latgales atbrīvošanas piemineklis (tautā dēvēts “Latgales Māra”) ir atpazīstamākais Rēzeknes simbols.
Piemineklis “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māra” ir trīsfigūru kompozīcija. Tās centrālais sievietes tēls ar krustu rokā simbolizē 1920. gadā no lielinieku varas atbrīvoto Latgali, tās kristīgās civilizācijas caurvīto garu. Pieminekļa fasādē ir lasāmi vārdi “Vienoti Latvijai”, kas ir arī oficiālais pieminekļa nosaukums, bet biežāk tautā saukts par “Latgales Māru”.
Ideja par pieminekli radās 20. gs. 20. gadu beigās, un tā celšanu iniciēja Latgales sabiedriskie darbinieki. Darbu organizēja Pieminekļa celšanas komiteja, kuru vadīja tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis, vēlāk Jānis Volonts, vicepriekšsēdētājs bīskaps Jāzeps Rancāns.
Pamatakmens tika ielikts un iesvētīts 08.06.1930. gada 8. jūnijā. 1934. gada jūnijā izsludināja pieminekļa konkursu. Uzvarēja Kārļa Jansona projekts. Taču līdz pabeigšanai pagāja vēl vairāki gadi. Pieminekli atklāja 1939. gada 8. septembrī. Iesvētīšanas dievkalpojumu vadīja bīskaps J. Rancāns.
Pēc padomju okupācijas 1940. gada novembrī piemineklis tika nogāzts. Tā kā bronzas skulptūras nepaspēja iznīcināt, vācu okupācijas laikā 1943. gada 22. augustā pieminekli atkal atjaunoja. Atgriežoties padomju okupācijai, piemineklim sākotnēji tika nozāģēts krusts, bet 1950. gadā pieminekli iznīcināja pilnībā.
Padomju okupācijas laikā tajā vietā tika uzcelts Ļeņina piemineklis. To novāca tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.
Jau Atmodas laikā 1989. gadā radās ideja par vēsturiskā pieminekļa “Vienoti Latvijai” atjaunošanas. Pieminekli pēc tēva materiāliem un fotogrāfijām no jauna darināja K. Jansona dēls tēlnieks A. Jansons sadarbībā ar I. Folkmani. Atjaunoto pieminekli atklāja 13.08.1992., Pirmā pasaules latgaliešu saieta laikā.
Latgales kultūras un vēstures muzejs
Muzejā apskatāmas trīs pastāvīgās ekspozīcijas. No tā “Rēzekne laikmetu griežos” stāsta par pilsētas vēsturi 7 gadsimtu garumā. Nozīmīga daļa ir veltīta tieši 20 gadsimta notikumiem, kariem un laikmetu maiņām – Pirmais pasaules karš, Neatkarības karš, Otrais pasaules karš, Rēzeknes sagraušana 1944. gadā padomju bumbvedēju uzlidojumā, kā arī karagūstekņu nometne “Stalag 347”, foto stends par Rēzeknes karavīru likteņiem kara laikā.
Savukārt Latvijas brīvvalsts laikā Rēzeknē dislocētais 9. Rēzeknes kājnieku pulka karavīri bija neatņemama pilsētas sabiedriskās dzīves un sporta notikumu sastāvdaļa, it īpaši 11. un 18. novembra svinībās.
Ančupānu memoriāls Otrā pasaules kara upuru piemiņai
Veltīts nacistu okupācijas laikā nogalinātajiem Rēzeknes apriņķa iedzīvotājiem. Ančupānu kalnos, sākot no 1941. gada augusta, tika nošauti Rēzeknes un apkārtējo ciemu ebreji, komunistiskās okupācijas režīma atbalstītāji, Sarkanās armijas karavīri u.tml. Nogalināto vidū bija arī 203 Makašēnu pagasta Audriņu ciemata iedzīvotāji, kurus nogalināja 1942. gada 3. janvārī.
Memoriāls atklāts 1974. gada 27. jūlijā. Tā autors ir ainavu arhitekts Alfons Kišķis (1910–1994). Mūžzaļās egles ceļa labajā pusē simbolizē cilvēkus, kuri nostādīti rindā uz nošaušanu, akmens siena ceļa pretējā pusē – šāvējus. Zemākajā daļā – Ciešanu ielejā – gar nošauto cilvēku masu kapiem ved laukakmeņiem klāts ceļš, kas beidzas pie betona sienas ar uzrakstu „Viņi mira, lai dzīvotu tu”. Tālāk seko kāpnes uz Dzīvības laukumu, kura centrālās skupltūras “Māte ābele” autore ir tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936).
Hitlera vizīte vācu armijas grupas “Ziemeļi” štābā un Otrā pasaules kara bunkurs Malnavā
Reizē notikums – Hitlera vizīte Malnavā izvietotajā vācu armijas grupas “Ziemeļi” štābā un objekts – pretgaisa aizsardzības bunkurs tiek minēti kā saistītas lietas. Taču izņemot atrašanās vietu – Malnavas muižu, citas saistības starp tiem nav.
Ļeņingradas virzienā uzbrūkošās vācu armijas grupas “Ziemeļi” štābs Malnavas muižā izvietojās 1941. gadā no 12. līdz 28. jūlijam. Iemesls bija tīri praktisks. Bijušās muižas ēkā esošā Malnavas lauksaimniecības skola bija ļoti moderni aprīkota – ar elektrisko apgaismojumu, centralizētu ūdensvadu, tātad dušām – nomazgāšanās iespējām, kanalizāciju. “Ziemeļi” grupas štābs Malnavā izvietojās vienā no sānu korpusiem. Pārējā ēkā turpināja darboties lauksaimniecības skola.
Hitlera vizīte grupas “Ziemeļi” štābā Malnavā notika 1941. gada 21. jūlijā. Hitlers ar pavadoņiem atlidoja divās Junkers tipa lidmašīnās, kuras piesedza deviņi Meseršmit iznīcinātāji. Hitlera vizīte Malnavā ilga tikai dažas stundas. Tā ir iemūžināta tā laika vācu frontes kinohronikā, kā arī Malnavas skolnieku atmiņās.
Savukārt Malnavas skolas parkā ap 70 metrus no muižas ēkas esošais pretgaisa aizsardzības bunkurs būvēts 1944. gada sākumā. Tolaik vācu karspēks atkāpās un ieņēma aizsardzības pozīcijas pie Veļikajas upes. Savukārt grupas “Ziemeļi” štābs atkal izvietojās Malnavas muiža. Atkal tā paša iemesla dēļ – pieejamās sadzīviskās ērtības. Tikai šoreiz blakus muižai tika uzbūvēts pretgaisa aizsardzības bunkurs, ko kara otrajā pusē gaisā dominēja padomju aviācija. 1944. gadā grupas “Ziemeļi” štābs Malnavā uzturējās no februāra līdz jūlija vidum.
Ekspozīcija "Abrenes istabas"
Ēkā izvietota Dzintara Dvinska privātkolekcija ar mazliet mānīgo nosaukumu “Abrenes istaba”. patiesībā privātkolekcija vairāk stāsta par pašas Viļakas raibo 20. gadsimta vēsturi.
Arī pašas ēkas vēsture ir visai raiba. Sākotnēji tā piederējusi vietējam ebreju uzņēmējam un atradās senā Marienhauzenas tirgus laukuma malā. Ēkā ir bijuši izvietoti, gan veikaliņi, gan iestādes un dzīvokļi. 1941. gada jūlijā pēc vācu okupācijas tur atradies latviešu pašaizsardzības štābs, vēlāk Gestapo. Pēc padomju okupācijas atgriešanās ēkā atradās NKVD Viļakas apriņķa nodaļa. Savukārt ēkas aizmugurē esošās saimniecības ēkas tika izmantotas kā cietums. Vēlāk ēkā atkal iekārtoti dzīvokļi.
Savukārt pati privātkolekcija izvietota pa tematiskajām istabām. Viena veltīta Viļakas ikdienas dzīvei Latvijas brīvvalsts laikā. Citā izvietotas ar Neatkarības, karu, Otro pasaules karu saistītās lietas un fotogrāfijas. Atsevišķa istaba iekārtota kā NKVD vietējas nodaļas priekšnieka kabinets. Vēl cita iekārtota kā tipiska brīvvalsts laika ebreju bodīte. Kopumā privātkolekcijas priekšmetu stāsts aptver laiku no 1920. līdz 1960. gadam.
Nacionālo partizānu mītnes dabas liegumā “Stompaku purvi”
Dabas liegums “Stompaku purvi” ir unikāla ar savām dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu. Izstaigājot dabas liegumu “Stompaku purvi”, kas ir iekļauti NATURA 2000 teritorijā uzzināsiet gan par teritorijā mītošajiem putniem, dzīvniekiem un augiem, gan arī pa labiekārtotu marķētu taku nokļūsiet līdz purva salām, kur Otrā Pasaules kara laikā bija ierīkota viena no lielākām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā.
1945. gada sākumā Stompaku nometnē, sauktā par “Saliņu mītnēm” bija izvietota nacionālo partizānu bāze, kurā dzīvoja 350–360 cilvēki, tostarp 40–50 sievietes. Nometnē bija 24 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot 3–8 cilvēki. Nometnē bija arī sava maizes ceptuve, kurā regulāri cepa maizi un baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi, kā arī trīs virszemes slieteņi zirgu novietnēm. Sākot ar janvāri no nometnes partizāni regulāri veica uzbrukumus okupācijas režīma amatpersonām.
1945. gada 2.–3. martā šeit notika Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu vēsturē, kur nometnē izvietotajiem 350–360 partizāniem uzbruka NKVD 143. strēlnieku pulks un vietējā istrebīķeļu bataljona kaujinieki, kopskaitā 483 vīri. Kauja risinājās visu 2. marta dienu. Naktī uz 3. martu partizāniem no nometnes izdevās izlauzties un tie devās uz savām iepriekšējām bāzēšanās vietām. Partizāni bija zaudējuši 28 kritušos un no ievainojumiem mirušos, bet NKVD karaspēks 32 kritušos un mirušos.
Mūsdienās nometnes vietā var apskatīt trīs atjaunotos bunkurus – baznīcas štāba un vienu dzīvojamo bunkuru, kā arī 21 bijušo bunkuru vietu bedres. Ir izvietoti trīs informatīvie stendi, kuri stāsta par nometni un kauju.
Ir iespēja pieteikt ekskursijas grupām gida pavadībā.
Ekspozīcija "Ziemeļlatgale brīvības cīņās" Balvu Novada muzejā
Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības kara vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta, izsekojot Latgales partizānu pulka izveidošanās un darbības vēsturei.
Apskatāmas iepriekš neredzēts foto materiāls un dokumentu kopijas – 1919. gada 5. jūlija pavēle par pulka izveidošanu. Unikālas ir pulka darbības iekšējās pavēles, kuras laikā no 1919. gada jūlija līdz oktobrim rakstītas krievu valodā. Tas atspoguļo pulka kā vietējās vienības veidošanās īpatnības un sastāvu, kur kopā cīnījās, latvieši, latgalieši, krievi un ebreji. Uz latviešu valodu iekšējās pavēlēs pulks pārgāja tikai pēc pilnīgas iekļaušanās Latvijas armijas sistēmā, kad to papildināja ar mobilizētajiem karavīriem no citiem Latvijas novadiem.
Tāpat atspoguļota arī Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, kuras laikā 1920. gadā no 9.–15. janvārim Latvijas armijas Latgales divīzija ar kaujām atbrīvoja Viļakas, Jaunlatgales un Kārsavas apkārtni. Ekspozīcijā apskatāmas liecības gan par operāciju kopumā, gan Latgales partizānu pulka kaujas darbību Kārsavas atbrīvošanas laikā.