Jānis Balodis (1881-1965), Commander-in-Chief of the Latvian Army, Minister of War, General
I WW1, I Wars of Independence, II WW2, IV Soviet Occupation

The memorial stele is located next to the Trikāta cemetery chapel.

Trikāta Cemetery preserves the memory of three outstanding Latvian generals - Roberts Dambītis, Kārlis Goppers and Jānis Balodis. Jēkabs Mūrnieks, a teacher of all these generals, is also buried in Trikāta cemetery.

The generals and the knights of the Lāčplēsis Military Order are commemorated every year with torchlight processions to the Trikāta cemetery, where there are two memorial statues, in which the names of 17 knights of the Lāčplēsis Military Order associated with Trikāta parish are engraved.
Stela was opened on November 11, 2018.

Video story about the Lāčplēsis War Order and the set of orders that belonged to General Jānis Balodis.

Daugavgrīva Fortress (entry from Birzes street) is located on the Daugavgrīva Island where Buļļupe river joins the Daugava river. The fortress was built in the 17th century to defend from enemies moving in the direction of Riga, which was an important administrative, trade and production centre. Later it became the main fortification of the Latvian Army coastal defence with several support points. This defensive fortification system is one of the most valuable objects of Latvia's military heritage. This fortress has witnessed Latvian military history. For example, during the Crimean War (1853-1856) Latvian and Estonian gunboat crews were trained here. The main objective of these units was to protect local ports and the coast from attacks by the British navy. During World War I Daugavgrīva militiamen companies were formed here. These were the first Latvian combat units, which came even before the Latvian Riflemen. Nowadays it is possible to see the territory of the fortress. ‘Komētforts’ and the Seaside Nature Park are located nearby and Mangaļsala fortifications are on the other side of the Daugava river.

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.

Atrodams Tirzas Kancēna kapos.

Redzams piemineklis ar lauvas galvu.

Piemineklis no skaldīta laukakmens, pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka un tēlnieka Vilhelma Treija projekta pēc Brāļu kapu komitejas Tirzas nodaļas pasūtījuma, pieminekli kalis akmeņkalis Blumbergs. Piemineklis tapis par Tirzas draudzes locekļu un Brāļu kapu komitejas ziedotajiem līdzekļiem. Pieminekļa fondā bija saziedoti 2377 lati. Atklāts 1928. gada 9. septembrī.

Piemineklis no masīviem granīta bluķiem veidots četrstūra kolonnas veidā un atstāj spēka un patstāvības simbola iespaidu. Pieminekļa bronzas daļas un izrotājumus veidojis tēlnieks Vilhelms Trejs. Materiāls: granīts, bronza, forma: arhitektoniska kompozīcija ar kapara kalumiem. Pieminekļa vienā pusē ir bronzas lauvas galva un plāksne ar uzrakstu: "Še svētā vietā krietnu vīru tikums sev radis apgarotu mitekli.". Otrā pusē ir rakstīts: "Karā un brīvības cīņās kritušo Tirzas draudzes dēlu mūžīgai piemiņai. Anno 1928.".
Ir zināms, ka pieminekļa atklāšanas ceremonijā 1928. gada 9. septembrī to iesvētīja virsmācītajs Edgars Bergs. Atklāšanas ceremonijā piedalījies arī leģendārais ģenerālis Jānis Balodis, kas ir izcila personība Latvijas vēsturē. Viņš bija armijas virspavēlnieks cīņās pret bermontiešiem un Sarkano Armiju Latgalē. Pēc 1934. gada valsts apvērsuma viņš bija otrā persona valstī un tāds palika tautas atmiņā arī pēc 1940.gada.

2008.gadā ar Tirzas attīstības biedrības palīdzību veikta pieminekļa restaurācija.

Latgale partisanide rügemendile pühendatud monument.

Läti Vabadussõja (1919-1920) ajaloos moodustati "rohelistest" rügementidest juba 1918. aasta lõpus Latgale partisanide polk, mille häll oli kunagi endise Balvi rajooni territooriumil.
Monument avati esmakordselt 14. augustil 1938 kindral Jānis Balodise osavõtul. Monumendi autor on kunstnik Kārlis Jansons.
1940. aastal hävitasid kommunistid monumendi, pärast nõukogude võimu kehtestamist otsustas Abrene rajooni täitevkomitee 1941. aasta kevadel monumendi lammutada, kuid partisani kujutis maeti Balva miilitsa õuele. Saksa ajal monument taastati, kuid Punaarmee tagasi tulles lõhuti monument teist korda maha, viidi minema ja hävitati. Kui Läti taasiseseisvus, kogusid balvenlased annetusi Latgale partisanide monumendi taastamiseks. 11. novembril 1993 avati Balvosel kunstnik Kārļis Jansonsi poja Andrej Jansonsi restaureeritud monument.

Läti Sõjamuuseum asub Riia vanalinnas Vabadussamba läheduses ajaloolises hoones, mida nimetatakse Püssirohutorniks. Muuseumis on 11 ekspositsiooni. Näitustele on välja pandud relvi, dokumente, vormiriietust, autasusid ja muid sõjaga seotud või sõdurite igapäevaelu kirjeldavaid esemeid. Läti Sõjamuuseum on üks vanimaid muuseume Lätis. See sai alguse Esimese maailmasõja ajal. Muuseumikogu moodustati peamiselt sõdurite isiklikest või lahinguväljadelt leitud esemetest. Pärast Läti riigi iseseisvumist sai muuseumi peamiseks eesmärgiks luua ekspositsioon Läti sõjaajaloost ja elanikkonna aktiivsest rollist oma maa kaitsmisel. 1937. aastal laiendati muuseumi juurdeehitusega ja see oli tol ajal tehniliselt üks moodsamaid muuseume Euroopas. Püssirohutorn oli kunagi üks Riia kindlustuse tornidest. Seda on Liivatorni nime all mainitud juba 1330. aastal. Algne torn hävis 1621. aastal, kui Riia linna piiras Rootsi sõjavägi. 1650. aastal ehitati püssirohu ja relvade ladustamiseks uus torn. Pärast linna kindlustuse lammutamist on Püssirohutorn Riia kunagise kaitsesüsteemi üheks tähtsaimaks tunnistuseks.

See asub Daugavpilsi kindluses, hoone seinal, parkla ees.

Mälestustahvlil on kirjas, et selles majas (Oficieru tänaval olid ohvitseride majad) elas Vabadussõja-aegne Läti armee ülemjuhataja - kindral Jānis Balodis (1881-1965). Järgmise tekstiga mälestustahvel avati sõdadevahelisel perioodil - 29. septembril 1936, mil Daugavpilsi linnuses paiknes Läti sõjavägi.

See eemaldati pärast 1940. aastat, kuid 2020. aastal paigaldas selle uuesti ühing "Daugavpils mantojums".

The memorial stone at the site of the battle of General Jānis Baložs' brigade is located in the forest near the Riga - Liepāja (A9) highway, near the Batari house.

The memorial stone was unveiled in 1936 with a solemn ceremony attended by the then Minister of Transport B. Einbergs and other high-ranking Riga officials and the public of Džūkste parish, commemorating the battle that took place here on March 22, 1919. The inscription engraved on the monument reads: “Here, on March 22, 1919, the battle of the 1st Separate Baloži Brigade took place, in which 10 soldiers fell and 28 were wounded.”

The battle took place between the Separate Latvian Brigade and the 10th Soviet Latvian Rifle Regiment, which consisted of 90 percent Latvians. During the freedom struggle, it was one of those battles in which Latvians fought against Latvians. The Bolsheviks had established themselves in the Batari houses. They began to fire on the brigade soldiers who were heading in the direction of Kalnciems. As the fire intensified, the brigade deployed for battle. The main burden of the battle was borne by the Separate Student Company and the Latvian Independence Battalion. As the battle dragged on, a platoon of the student company and the newly formed company of Captain E. Graudiņš, while performing a bypass maneuver, collided in the forest with the enemy, who was performing a similar maneuver. In a fierce battle, which in some places turned into close combat, the enemy was defeated. At this time, the German Miller battery assigned to the brigade opened fire on the Batari houses. After artillery fire, the brigade drove the enemy from his positions in a swift attack.

The newspaper “Brīvā Zeme” (18.05. 1936) published the memories of a former fighter: “The brigade’s cavalry had just ridden out into the open, when they were met by heavy enemy fire. After that, it was clear that they were dealing with very strong enemy forces. The battalions, on the orders of General J. Baložis, deployed and began to fight, entering into close combat, as the bayonets of the brigade’s soldiers decided this two-hour battle into a brilliant victory for the Kalpakians. This battle was of great importance, because it leveled the situation on the front, which had become unsafe because of the Germans, and ensured that the Red Riflemen’s regiments no longer entered the Zemgale Plain.”

General J. Baložs' brigade won the battle, losing 10 soldiers, including Kārlis Barons (1900.8.III – 1919.22.III), the grandson of the father of the Dainas, Krišjānis Barons, who is buried in the Riga Brothers' Cemetery. 50 soldiers of the Soviet Latvian Riflemen Regiment fell in the battle.

The exhibition features information stands with historical photographs, maps, and information about the establishment of the Latvian Eastern Front Headquarters. The composition of the exhibition is made up of interior elements corresponding to historical events.

The exhibition “Latvian Army in Pļaviņas in the 20th Century” is located in Pļaviņas, Odzienas Street 2, a historical building where the headquarters of the Latvian Eastern Front was located in July 1919 during the War of Independence. The two-story building has a rectangular layout with a gable roof, the building is built of red brick. Today, the second floor of the building has survived from the original facade, with visible window openings. Today, the facade of the first floor of the building has been plastered and painted, the ancient window openings have been expanded and the shop windows of the “Lats” store have been inserted. On the second floor, plastic windows have been installed in the window openings instead of the historical wooden windows.

The building has a long history – from the time when Stukmaņi wholesaler Hugo Apeltofts began active economic activities there, thus contributing to the development of the town of Pļaviņa.

In 1934, a memorial plaque was unveiled near this house with the inscription: “In 1919, the Eastern Front headquarters was located in this house, and here General Jānis Balodis assumed the supreme command of the Latvian National Army.” The Soviet government removed and destroyed it in 1940, but on June 16, 1990, with the support of the Pļaviņa branch of the Latvian National Liberation Army, it was restored.

Now, near the former headquarters building, there is a memorial stele dedicated to the 15 Cavaliers of the Lāčplēsis War Order born in the Pļaviņa region. After the Bolsheviks were driven out, the building was taken over by the Latvian Army in 1925, which housed the headquarters of the Latgale Division. 10 generals and other officers of the Latvian Army spent their military careers in this building. In 1940, the building was taken over by the Red Army. In the post-war years, it housed a school, as well as the municipality. Around 1970, the building began to be used by the production association “Rīgas Apērbs”.

Visiting the exhibition must be booked in advance by calling Tel. +371 28442692.