Jānis Balodis (1881-1965), Latvijas armijas virspavēlnieks, kara ministrs, ģenerālis
I WW1, I Neatkarības kari, II WW2, IV Padomju okupācija

Piemiņas stēla atrodas līdzās Trikātas kapu kapličai.

Trikātas kapi glabā trīs izcilu Latvijas ģenerāļu -  Roberts Dambītis, Kārlis Goppers un Jānis Balodis, piemiņu. Trikātas kapos apglabāts arī visu šo ģenerāļu skolotājs Jēkabs Mūrnieks, kuram 1928. gadā uzstāda apbedījuma vietā pēc Kārļa Zāles meta šūnakmenī veidotu pieminekli.

Ģenerāļus un Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus katru gadu piemin ar lāpu gājieniem uz Trikātas kapiem, kur atrodas divas piemiņas stēlas, kurās kopumā iekalti 17 ar Trikātas pagastu saistīto Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdi.  
Stēla atklāta 2018. gada 11. novembrī.

Video sižets par Lāčplēša kara ordeni un ordeņu komplektu, kas piederēja ģenerālim Jānim Balodim.

Atrodas Daugavgrīvas salā pie Buļļupes ietekas Daugavā, ieeja no Birzes ielas.

Daugavgrīvas cietoksnis ir celts 17.gs. Veidots, lai aizsargātos pret ienaidnieka virzīšanos uz nozīmīgu pārvaldes, tirdzniecības un ražošanas centru - Rīgu. Vēlāk tas kļuva par galveno Latvijas armijas krasta aizsardzības nocietinājumu ar vairākiem atbalsta punktiem. Aizsardzības nocietinājumi un to sistēma ir viens no vērtīgākajiem Latvijas militārā mantojuma objektiem.

Cietoksnis ir latviešu militārās vēstures spilgts liecinieks. Piemēram, Krimas kara laikā (1853-1856) Daugavgrīvas nocietinājumos apmācītas latviešu un igauņu lielgaballaivu komandas. Tās bija kaujas vienības vietējo ostu un piekrastes aizsardzībai pret Lielbritānijas kara flotes uzbrukumiem. 1.pasaules kara laikā šeit veidojušās Daugavgrīvas zemessargu rotas - pirmās latviešu kaujas vienības vēl pirms latviešu strēlniekiem.

Pēc 1. pasaules un Latvijas Neatkarības kara krasta aizsardzība bija nopietna problēma arī Latvijas armijai. Spēcīgas flotes trūkums paredzēja koncentrēties uz Rīgas aizsardzību un izmantot senos Daugavgrīvas nocietinājumus. 20. gadsimta 20. gados tika atjaunots un mainīts apakšzemes telefona sakaru tīkls, ierīkots apgaismošanas tīkls un strarmeši, abos krastos uzlabotas un maskētas krasta fortifikācijas, atjaunotas un celtas kazarmas. Tika radītas jaunas militārās apakšvienības, notika apmācības, attīstījās arī sabiedriskā dzīve – dibināts Artilērijas instruktoru vads, virsnieku instruktoru klubs, Daugavgrīvas artilērijas mednieku pulciņš, karavīri aktīvi nodarbojās ar sportu – kājasbumbu, peldēšanu, tenisu u.c.

30. gados tika izkalti moli, mainīti zemūdens kabeļi. Kareivju vajadzībām tika iegādāti radioaparāti.  Karavīriem abos krastos bija iespēja skatīties kino, sākumā mēmo, vēlāk arī skaņu fimas.  Tika stādīti simtiem koku gan Mangaļsalā, gan Daugavgrīvā. Komētfortā atrada 1845. gada lielgabalu, ko novietoja jauno mītņu priekšā. 1935. gadā Daugavgrīvas artilērija tika pārdēvēta par Krasta artilērijas pulku.
1925. gadā tika svinēta Daugavgrīvas artilērijas 5 gadu jubileja, parādi pieņēma valsts prezidents Jānis Čakste. Prezidents apmeklēja karavīru izrādi, instruktoru un kareivju klubus. 10 gadu jubilejas svinībās piedalījās valsts prezidents Alberts Kviesis. 15 gadu svinībās (1935.gadā) ieradās kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, armijas komandieris ģenerālis Berķis.

Mūsdienās var aplūkot cietokšņa teritoriju. Netālu atrodas Komētforts, Piejūras dabas parks, bet Daugavas otrā krastā - Mangaļsalas nocietinājumi. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.

Ekskursijas nodrošina biedrība "Bolderājas grupa"
Sandra Jakušonoka, tālr. 28204051 (latviešu , krievu valodā) 
Jakobs Lalanders (zviedru, angļu, latviešu valodā), tālr. 29505686
  - www.pargajieni.lv

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.

Atrodams Tirzas Kancēna kapos.

Redzams piemineklis ar lauvas galvu.

Piemineklis no skaldīta laukakmens, pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka un tēlnieka Vilhelma Treija projekta pēc Brāļu kapu komitejas Tirzas nodaļas pasūtījuma, pieminekli kalis akmeņkalis Blumbergs. Piemineklis tapis par Tirzas draudzes locekļu un Brāļu kapu komitejas ziedotajiem līdzekļiem. Pieminekļa fondā bija saziedoti 2377 lati. Atklāts 1928. gada 9. septembrī.

Piemineklis no masīviem granīta bluķiem veidots četrstūra kolonnas veidā un atstāj spēka un patstāvības simbola iespaidu. Pieminekļa bronzas daļas un izrotājumus veidojis tēlnieks Vilhelms Trejs. Materiāls: granīts, bronza, forma: arhitektoniska kompozīcija ar kapara kalumiem. Pieminekļa vienā pusē ir bronzas lauvas galva un plāksne ar uzrakstu: "Še svētā vietā krietnu vīru tikums sev radis apgarotu mitekli.". Otrā pusē ir rakstīts: "Karā un brīvības cīņās kritušo Tirzas draudzes dēlu mūžīgai piemiņai. Anno 1928.".
Ir zināms, ka pieminekļa atklāšanas ceremonijā 1928. gada 9. septembrī to iesvētīja virsmācītajs Edgars Bergs. Atklāšanas ceremonijā piedalījies arī leģendārais ģenerālis Jānis Balodis, kas ir izcila personība Latvijas vēsturē. Viņš bija armijas virspavēlnieks cīņās pret bermontiešiem un Sarkano Armiju Latgalē. Pēc 1934. gada valsts apvērsuma viņš bija otrā persona valstī un tāds palika tautas atmiņā arī pēc 1940.gada.

2008.gadā ar Tirzas attīstības biedrības palīdzību veikta pieminekļa restaurācija.

Apskatāms piemineklis veltīts Latgales partizānu pulkam.

Latvijas Neatkarības kara (1919.-1920.g.) vēsturē Latgales partizānu pulks, kura šūpulis kārts bijušā Balvu rajona teritorijā, izveidojās no “zaļo” pulciņiem jau 1918. gada beigās.
Pirmo reizi pieminekli atklāja 1938. gada 14. augustā, piedaloties ģenerālim Jānim Balodim. Pieminekļa autors ir mākslinieks Kārlis Jansons.
1940. gadā komunisti pieminekli iznīcināja, pēc padomju varas nodibināšanas Abrenes apriņķa izpildkomiteja 1941.gada pavasarī pieņēma lēmumu pieminekli nojaukt, bet partizāna tēlu paglabāja Balvu milicijas pagalmā. Vācu laikā pieminekli atjaunoja, bet atgriežoties Sarkanajai armijai, pieminekli nogāza otrreiz, aizveda un iznīcināja. Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, balvenieši vāca ziedojumus Latgales partizānu pieminekļa atjaunošanai. 1993. gada 11. novembrī Balvos atklāja mākslinieka Kārļa Jansona dēla Andreja Jansona atjaunoto pieminekli.

Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.

Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.

Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.

Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.