Totalitārisms II WW2, IV Padomju okupācija
Totalitārisms (no latīņu totalis ‘visaptverošs’; angļu Totalitarianism, vācu Totalitarismus, franču totalitarisme, krievu тоталитаризм) - politiskā sistēma, kurā valsti pārvalda bez sabiedrības līdzdalības, lēmumi totalitārismā tiek pieņemti bez saskaņošanas ar sabiedrības vairākumu; nozīmīgākās sociālās, ekonomiskās un politiskās darbības totalitārā režīmā kontrolē valsts. Tas ir diktatūras veids, kurā vara ierobežo cilvēku visās sfērās. Diktatūras apstākļos vara pieder nelielam cilvēku lokam vai pat vienam cilvēkam. Raksturīgas pazīmes: valsts vara tiek koncentrēta šauras grupas - kliķes rokās; opozīcijas apspiešana, vispārējs terors kā valsts pārvaldes instruments visu dzīves sfēru pakļaušana valsts un dominējošās ideoloģijas interesēm; permanenti mobilizēta sabiedrība, izmantojot vadonības kultu, masu kustības, propagandu u.c. līdzekļus; agresīva, uz ekspansiju vērsta ārpolitika; pilnīga kontrole pār sabiedrisko dzīvi.
Latvijā totalitāro režīmu laiku hronoloģiski iedala 3 posmos: 1) PSRS pirmā okupācija no 1940.gada 17. jūnija līdz 1941.gada jūlijam; 2) nacistiskās Vācijas okupācija no 1941. gada jūlija līdz 1944. gada rudenim (Kurzemē līdz 1945. gada maijam); 3) padomju otrās okupācijas periods no 1944. gada rudens līdz Staļina nāvei 1953. gadā.
Totalitārisma termina autors ir itāļu publicists – antifašists Džovanni Amendola (Giovanni Amendola). 1925. gadā šo apzīmējumu pārņēma Itālijas premjerministrs un diktators Benito Musolini (Benito Amilcare Andrea Musolini), un fašisti to sāka uzskatīt par savas politiskās sistēmas apzīmējumu. No itāļu fašistiem “totalitārisma” ideju pārtvēra vācu labējie intelektuāļi, piemēram, filozofs Karls Šmits (Carl Schmitt) – liberālisma un liberālās valsts kritiķis.
Akadēmiskajā vidē pastāv diskusijas par to, kurus režīmus var uzskatīt par totalitāriem. Visumā pastāv konsenss, ka par tādiem uzskatāmi 20. gadsimta režīmi nacistiskajā Vācijā (1934–1945), PSRS J. Staļina laikā (1929–1953), Ķīnā Mao Dzeduna valdīšanas laikā (1949–1976), Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (Ziemeļkorejā) Kimu (dinastijas valdīšanas laikā (1948. gads – mūsdienas), kā arī Pola Pota režīms Kambodžā (1976–1979). Par citām valstīm vai nosaukto valstu citiem laika posmiem viedokļi dalās.
Papildus izziņas avoti
Daina Bleiere. Totalitārisms. Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/51186
Totalitārisms. Vikipēdija. https://lv.wikipedia.org/wiki/Totalit%C4%81risms
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Latvijas Okupācijas muzejs
Latvijas Okupācijas muzejs aicina izzināt Latvijas okupācijas stāstu no 1940. līdz 1991. gadam par Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīmu valdīšanu.
Ekspozīcijas koncepcija, dizains un realizācija – dizaina birojs H2E.
Ekspozīcija atklāta 2022. gada 30. maijā.
www.okupacijasmuzejs.lv
+371 67229255
Uzvaras parks
Atrodas Rīgā, Pārdaugavā, netālu no Latvijas Nacionālās bibliotēkas.
Uzvaras parks ir viens no lielākajiem un pretrunīgāk vērtētajiem parkiem Latvijā. Tas aizņem 36.7 ha teritorijas, kur izveidots Padomju okupācijas varu slavinošs monumentāls ansamblis “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotajiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Būvēts vietā, kur atradās 17.gs. nocietinājumi un bija pēdējā zināmā publiskā nāvessoda izpildes vieta Latvijā.
20.gs. sākumā, kādreizējās Kobrona skansts teritorijā, tika radīts ainavu parks. Tas veltīts Krievijas imperatoram Pēterim I, kura armija 1710. gadā ieņēma Rīgu. Pēc Latvijas Valsts izveidošanas teritorijā paredzēja vērienīgu projektu - Uzvaras parku. To iecerēja kā Neatkarības kara varoņu godināšanas vietu, Latvijas valsts varenības un pašapziņas simbolu. Par tautas ziedojumiem veidotais parks bija paredzēts lielākajiem pasākumiem, taču 2. pasaules karš ieceri pārtrauca.
Padomju okupācijas laikā parka teritorija kļuva par nāves soda izpildes vietu 7 Vācijas armijas virsniekiem. Tas bija zīmīgs notikums, lai 1985. gadā atklātu lielāko Padomju varas un tās armijas slavinošo objektu Baltijas valstīs.
Līdz 23.08.2022. g. (demontēja) varēja aplūkot monumentālo ansambli, kas pārstāvēja valdošās pieminekļu būvēšanas tendences Padomju Savienībā. Plašā parka teritorija lieliski piemērota pastaigām un aktīvai atpūtai.
Piemineklis Sarkanajai armijai- Tukuma atbrīvotājiem
Atrodas Tukumā, Mālkalnā, Jelgavas ielā 15A.
Piemineklis atklāts 1975. gadā, lai izceltu Sarkanās armijas nopelnus 2. pasaules kara laikā. Tas kalpoja par padomju ideoloģijas un propagandas līdzekli, simboliski nostiprinot okupācijas režīma klātbūtni Latvijā un veidojot mītu par Padomju varu kā “atbrīvotājiem”. Pieminekļa autore ir tēlniece un Tukuma novadniece Arta Dumpe.
Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā, Sarkanā armija Kurzemi uztvēra kā pretiniekam atkarotu teritoriju nevis atbrīvotu PSRS daļu. Kurzemes iedzīvotāji bija ienaidnieki un par kara trofejām tika uzskatīts viņu īpašums. Represīvās iestādes un armija sāka „Kurzemes tīrīšanu”. Tika aizturēti, reģistrēti un pārbaudīti 16 – 60 gadus vecie vīrieši. Bīstamības ziņā Kurzemes iedzīvotāji – vīrieši – tika pielīdzināti kapitulējušās Vācijas militārpersonām. Sākās Sarkanās armijas visatļautība un noziegumu vilnis – slepkavības, izvarošanas, laupīšanas, aresti un „cilvēku pazušanas”. Vienīgā bruņotā pretošanās bija no Nacionālo partizānu grupām. Padomju iestādes izveidoja iznīcinātāju bataljonus, tostarp, Tukuma apriņķī, lai likvidētu jebkādu pretdarbību. Vardarbības un terora vilnis savu kulmināciju sasniedza 1949. gadā, kad visā Latvijā notika iedzīvotāju deportācijas.
Mūsdienās var aplūkot pieminekli. Tā simboliskā nozīme tiek skaidrota dažādi - cīņas aina vai māte, kas satur pretējās pusēs karojošos dēlus. Piemineklis uzstādīts kalnā, no kura paveras iespaidīgs skats.
Privāta militārā kolekcija Mundigciemā
Militārā privātkolekcija kolekcija Mundigciemā. Aivars Ormanis jau daudzus gadus nodarbojas ar vēsturisku priekšmetu kolekcionēšanu – dažādu periodu un valstu militārās formas, spectērpi, kamuflāžas, sakaru ierīces, sadzīves priekšmeti, aizsarglīdzekļi, kas attiecināmi uz Otro pasaules karu, padomju armijas un neatkarīgās Latvijas atjaunošanas periodiem.
Kolekcija pašlaik nav labiekārtota, eksponāti atrodas kādreizējā kolhoza šķūnī.
Alūksnes muzejs
Atrodas Alūksnes Jaunās pils telpās.
Alūksnes muzeja piedāvājumā militārais mantojums atspoguļojas pamatekspozīcijās: "Totalitārajā režīmā cietušo piemiņas istaba", kas veidota represiju atcerei un atklāj Alūksnes novada iedzīvotāju likteņgaitas Sibīrijā un Tālajos Austrumos, un Alūksnes vēstures ekspozīcijā "Laikmetu mielasts", kur satiekas laika periodi no aizvēstures līdz mūsdienām. Atsevišķa nodaļa ekspozīcijā veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka ieguldījumam militārajā jomā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē.
7. Siguldas kājnieku pulks no 1919. gada 20. aprīļa sācis formēties kā 3. Jelgavas kājnieku pulks, no 25. augusta nosaukums – 7. Siguldas kājnieku pulks. Siguldas kājnieku pulks piedalījās kaujās pret Bermontu, tad 1920. gada 5. janvārī ieradās Latgales frontē, kur piedalījās daudzās kaujās, tajā skaitā pie Katlešiem, Vecumu un Purvmalas stacijām, kā arī Jaunlatgales un Augšpils atbrīvošanā. Pēc miera līguma noslēgšanas pulks apsargāja robežu no Rītupes stacijas līdz Igaunijas robežai. Brīvības cīņās krituši 68 karavīri, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 85 karavīri.
Alūksnes muzejs atrodas Valsts nozīmes arhitektūras piemineklī - Alūksnes Jaunajā pilī, kas celta neogotikas stilā 19.gs. beigās. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Alūksnes Jaunajā pilī bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulks.
Pēc Otrā pasaules kara pili pārņēma padomju drošības iestādes, bet no 1950-to gadu beigām pilī darbojušās dažādas kultūras iestādes – izpildkomitejas Kultūras un Kinofikācijas nodaļa, pionieru nams, bibliotēka, bērnu bibliotēka, kinoteātris un muzejs.
Melānijas Vanagas muzejs un Sibīrijas zemnīca
Muzejā apskatāmi materiāli par rakstnieces un kultūrvēsturnieces dzīvi, literāro darbību, dzimtu un likteņiem. Videomateriāli par Sibīriju un tur dzīvojošajiem izsūtītajiem latviešiem. Sibīrijas zemnīca – neklātienes ceļojums uz rakstnieces izsūtījuma vietu Krasnojarskas novada Tjuhtjetā. Zemnīcas izskats un iekārtojums rada reālu priekšstatu par dzīvi svešumā. Zemnīcā ir unikāli, vēsturiski priekšmeti, atvesti no Tjuhtjetas muzeja – bērza tāss trauks tujesok, māla krūze – krinka un petrolejas lampa. Muzejā ir videointervijas ar novada politiski represētajiem cilvēkiem un 18 M.Vanagas grāmatas “Veļupes krastā” varoņiem.
Melānijas Vanagas muzeja virtuālā ekspozīcija "ESI PATS!" http://esipats.lv
Muzeja virtuālā ekspozīcija „ESI PATS!” atklāj piecu deportēto bērnu pieredzi. Ekspozīcijas varoņus – piecgadīgo Intu Broku, Andri Eglīti un Ivaru Kārkliņu, astoņgadīgo Alni Vanagu un vienpadsmitgadīgo Ilgu Hāgemani, kā arī viņu vecākus - padomju vara nepamatoti apsūdzēja „dzimtenes nodevībā”.
Padomju armijas militārā bāze Pāvilostā - aktīvās atpūtas centrs
PSRS laikā šeit atradās robežsardzes daļa, citas padomju armijas daļas - sakarnieki un zeme - gaiss raķešu bāze atradās vairākus kilometrus tālāk mežā. Pēc neatkarības atgūšanas bija izvietota Latvijas armija.
Kādreizējā padomju armijas militārajā bāze šobrīd ir ierīkots rekreācijas, aktīvās atpūtas un nometņu centrs - personības izaugsmei mijiedarbībā ar dabu un apkārtējiem cilvēkiem.
Vieta atpūtai un nakšņošanai gan tūristu grupām, gan ģimenēm. Istabiņas, dušas, WC, ugunskura vietas, plaša teritorija aktivitātēm, dabas skaņas. Rezervācijas veikt iepriekš, zvanot +371 26314505.
Deportāciju piemiņas vagons - muzejs pie Skrundas stacijas
Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.
Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.
Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.
Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.
Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.
Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.
1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…
Karostas Ziemeļu mols un Baterija Nr.3
Latvijā garākais mols – Ziemeļu mols – būvēts 19. gadsimta beigās kā ļoti svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. Mola garums ir 1800 metri, platums – 7,35 metri.
Ziemeļu mols ir viena no pirmajām Imperatora Aleksandra III ostas būvēm, kuru izveidoja laikā no 1890. līdz 1892. gadam pirms Karostas kanāla rakšanas. Mols kopā ar Ziemeļu, Dienvidu viļņlaužiem un Dienvidu molu veidoja Liepājas priekšostu.
Liepājas cietokšņa Baterija Nr. 3 atradās blakus Karostas Ziemeļu molam un bruņojuma ziņā tika plānota vislielākā. Izbūvēja platformas četriem 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, pieciem 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus, kā arī 18 9 collu (229 mm) lielgabalus un mortīras.
Šodien Baterija Nr. 3 ir visvairāk cietusi no valdošās dienvidu-ziemeļu jūras straumes, kas aiz Ziemeļu mola veido virpuļa efektu, tā rezultātā izskalojas lielgabalu platformu pamatus.
Ziemeļu mols aizsargā Liepājas ostas akvatoriju no Ziemeļrietumu vējiem. Šī ir liepājnieku un pilsētas viesu iecienīta vieta, kur vērot saulrietus un makšķerēt jūras zivis, kā arī vērot jūru dažādos laikapstākļos. Īpaši iespaidīgi - vētras laikā.
Pie Ziemeļu mola ierīkota plaša stāvvieta, kurā iespējams atstāt automašīnu. Apmeklētāju ērtībām pieejamas arī labierīcības un kafejnīca ar unikālu skatu uz jūru.
Karosta (Maršruts)
Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.
Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums. Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.
Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.
Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā.
Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.
Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.
Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc.
Pāvilostas novadpētniecības muzeja pastāvīgā ekspozīcija
Muzeja patstāvīgā ekspozīcija stāsta par Pāvilostas pilsētas vēsturi un par bēgļi gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, padomju laikiem piekrastē, dzintaru ķeršanu pludmalē, kā arī ar svarīgākajiem notikumiem 100 gadu griezumā Pāvilostā. Apmeklētājiem iespēja iejusties zvejnieku lomā un ar 3D brillēm piedalīties reņģu un nēģu zvejā.
Blakus muzejam atrodas Laivu māja, kurā apskatāmi lielgabarīta eksponāti. Savulaik ēkā glabājusies laiva, ar kuru glābšanas dienesta komanda devusies jūrā glābt nelaimē nokļuvušos zvejniekus un jūrniekus.
Ekspozīcija “PĀVILOSTA - SLĒGTĀ ZONA” stāsta par Pāvilostu padomju okupācijas gados, par šādām tēmām: izpildvara, pierobežas zona, zvejnieku kolhozs, kultūras dzīve un sadzīve. Izveidota arī interaktīva emocionāli bagāta digitāla ekspozīcija divās valodās un audio - vizuālā instalācija.
Digitālā ekspozīcijā var redzēt senus notikumus un to, kā ir veidojusies Pāvilosta un visas aktivitātes no 1918. gada līdz šim laikam, t.sk. Neatkarības karu, PSRS un vācu okupāciju, bēgļu kustību Otrā pasaules kara laikā
Stendes stacija karalauka dzelzceļā un piemiņas akmens deportētajiem
Dzelzceļa līnija Ventspils - Mazirbe, kā arī Stendes - Dundagas pagarinājums līdz Mazirbei ar atzarojumu uz Pitragu bija paredzēti tikai militāri stratēģiskām vajadzībām. Šo līniju būvniecības laikā un arī vēlāk no šī reģiona bija evakuēti visi civiliedzīvotāji. Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums Irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.
Šie vienīgi militārām vajadzībām būvētie karalauka dzelzceļi savienojaarī trīs nozīmīgākās bākas, kas atradās Ovišos, Miķeļtornī un Šlīterē.
Taču neskatoties uz to, jau 1.pasaules kara gados tika nodrošināti arī pasažieru pārvadājumi.
Pie Stendes dzelzceļa stacijas atrodas piemiņas akmens (1989) 1941. un 1949. gadā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.
Stendes dzelzceļa staciju 1919. gada 30. oktobrī ieņēma Bermonta karaspēks. Latvijas armijas karavīri K. Šnēberga vadībā 17. novembrī uzbruka stacijai, aizdzenot vagonu ar ieročiem, kara materiāliem un labību. 20. un 22. novembrī Stendes stacijas rajonā turpinājās cīņas starp Latvijas armijas karavīriem un Bermonta karaspēku. Par šīm cīņām ar ordeni apbalvoti 6 karavīri: K. Bumovskis (1891–1976), P. Strautiņš (1883–1969), R. Plotnieks (1891–1965), E. Jansons (1894–1977).
Saistītie stāsti
1949.gadā pie Skrundas stacijas slepus nofotografētais deportācijas ešelons
1949. gada 25. martā Skrundas skolnieks Elmārs Heniņš pieredzēja, kā tiek aizvesti viņa klasesbiedri. Paņēmis fotoaparātu un uzkāpis tuvējā pakalna priedē, viņš dokumentēja notiekošo, attēlus vēlāk paslēpjot.
Kolkas krasta apsardzes novērošanas tornis
Kolkas raga pēdējās priedēs paslēpies robežapsardzības tornis, kurā PSRS laikos nemitīgi atradās robežsargu postenis un tam blakus esošā nelielā mūra ēciņa tagad pamesti un iet postā likteņa varā.
1946.gada 23.februāra kauja Zūru meža Dzelzkalnu apgaitā
1945/46. gada ziemu Misiņa grupa aizvadīja Zūru meža Dzelzkalnu apgaitā, kur bija uzcelti vairāki bunkuri. Te mitinājās aptuveni 40 partizāni. 1946. gada 23. februārī nometni ielenca PSRS iekšlietu karaspēks un notika sīva kauja
Kabiles ieņemšana 1945. - 1946. gadu mijā
Vienas no spilgtākajām pēckara bruņotās pretošanās izpausmēm Kurzemē bija Kabiles ieņemšana 1945. gada Ziemassvētkos un tai sekojošā kauja netālu no Āpuznieku mājām1946. gada 1. janvārī
Pēteris Čevers - nacionālais partizāns un grupas komandieris
Pēteris Čevers bija Latvijas armijas karavīrs, Latviešu leģiona kapteinis, nacionālais partizāns (no 1945. gada 9. maija), nacionālo partizānu grupas komandieris (1948.—1950.)
Bijušā leģiona leitnanta - čekas aģenta Arvīda Gailīša loma Pētera Čevera gupas likvidēšanā
Kapteini Pēteri Čeveru un vēl septiņus partizānus sagūstīja 1950. gada 1. novembrī Engures mežu masīvā, kur pavisam nejauši netālu bija novietojusies bijušā leģiona leitnanta Arvīda Gailīša (aģenta-kaujinieka segvārds "Grosbergs") viltus partizānu grupa. Tajā ietilpa LPSR VDM operatīvie darbinieki un aģenti-kaujinieki, kuri tēloja "mežabrāļus".
ASV CIA desantētais Leonīds Zariņš - čekas "vervēšanai nederīgs"
Leonīds Zariņš ASV tika savervēts par CIA aģentu un 1953. gadā lidmašīnā no Vācijas viņš šķērsoja PSRS robežu un nolaidās ar izpletni Auces tuvumā. Diemžēl, viena no kontaktpersonām, ar ko viņam bija jāuzņem sakari, bija kļuvis par dubultaģentu, un Leonīdu drīz arestēja. Viņš atteicās sadarboties ar čekistiem un 1954. gadā viņu bez tiesas prāvas nošāva.