Liepājas jūras cietoksnis I WW1

Latvijā garākais mols – Ziemeļu mols – būvēts 19. gadsimta beigās kā ļoti svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. Mola garums ir 1800 metri, platums – 7,35 metri.

Ziemeļu mols ir viena no pirmajām Imperatora Aleksandra III ostas būvēm, kuru izveidoja laikā no 1890. līdz 1892. gadam pirms Karostas kanāla rakšanas. Mols kopā ar Ziemeļu, Dienvidu viļņlaužiem un Dienvidu molu veidoja Liepājas priekšostu.

Liepājas cietokšņa Baterija Nr. 3 atradās blakus Karostas Ziemeļu molam un bruņojuma ziņā tika plānota vislielākā. Izbūvēja platformas četriem 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, pieciem 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus, kā arī 18 9 collu (229 mm) lielgabalus un mortīras.

Šodien Baterija Nr. 3 ir visvairāk cietusi no valdošās dienvidu-ziemeļu jūras straumes, kas aiz Ziemeļu mola veido virpuļa efektu, tā rezultātā izskalojas lielgabalu platformu pamatus.

Ziemeļu mols aizsargā Liepājas ostas akvatoriju no Ziemeļrietumu vējiem. Šī ir liepājnieku un pilsētas viesu iecienīta vieta, kur vērot saulrietus un makšķerēt jūras zivis, kā arī vērot jūru dažādos laikapstākļos. Īpaši iespaidīgi - vētras laikā.

Pie Ziemeļu mola ierīkota plaša stāvvieta, kurā iespējams atstāt automašīnu. Apmeklētāju ērtībām pieejamas arī labierīcības un kafejnīca ar unikālu skatu uz jūru.

Karostas cietums ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā, kas atzīts par pārsteidzošāko un neparastāko viesnīcu pasaulē. Mainoties varām, iestādes mērķis palika nemainīgs – vieta likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Ieslodzītie bija gan revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, gan vācu dezertieri, kurelieši, Staļina laika tautas ienaidnieki, gan arī padomju armijas un Latvijas armijas karavīri.

Jau sākot Karostas infrastruktūras plānošanu 1893. gadā paredzēja izbūvēt modernu hospitāļa kompleksu, kas atradās atsevišķā rajonā un sastāvēja no vairākām specializētām ēkām. Hospitāļa kompleksu sāka būvēt 1900. gadā un līdz 1905. gadam tas sasniedza savu vislielāko pacientu skaitu. 1905. gada Liepājas matrožu dumpja laikā, daļu no arestētajiem izvietoja maz izmantotajā Karostas hospitāļa venerisko slimību blokā.

Latvijas armijas garnizona laikā no 1920. līdz 1939. gadam virssardze bija šajā ēkā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Karostas virssardzes ēkā izvietoja drošības iestāžu cietumu, kur 1944. gada 19./20. novembra naktī ieslodzīti un notiesāti uz nāvi astoņi ģenerāļa J. Kureļa grupas štāba virsnieki un tehniskie darbinieki.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Liepājā izvietoja Padomju kara flotes bāzi, šajā ēkā izvietojās virssardze un šo funkciju pildīja līdz Krievijas Federācijas karaspēka izvešanai 1994. gadā

Ēka funkcionēja arī Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku vajadzībām līdz 1997. gadam kā Liepājas Garnizona virssardze. 

No 2002. gada ēkā ir izvietots Karostas cietuma muzejs un ir iespēja doties ekskursijā gida pavadībā. Ekskursijas laikā var apskatīt cietumu, kas tikpat kā nav mainījies kopš cara laikiem, uzzināt tā vēsturi, apskatīt kameras un karceri, kā arī dzirdēt interesantus un pat spocīgus stāstus no cietuma dzīves. 

Adrenalīna meklētājiem būs piemērota realitātes izrāde „Aiz restēm” vai iespēja mēģināt izkļūt no slēgtajām istabām, pavisam bezbailīgajiem – nakšņošana cietuma kamerā.

Karostas cietumā darbojas Karostas apmeklētāju centrs, padomju laika bufete un suvenīru veikals. Tiem, kas vēlas apskatīt tuvāko apkārtni un izbaudīt Karostas valdzinājumu, tiek piedāvāti gidu pakalpojumi.

Kuģa “Saratov” īstā piestātnes vieta atrodas Liepājā, Vecā ostmalā 59 pie laivu piestātnēm. 

1888. gadā būvēts Kopenhāgenā kuģubūvētavā “Buvmeistar & Wain” ar nosaukumu “Leopold II”.1911. gadā to pārpirka akciju sabiedrība Krievijas Ziemeļrietumu kuģniecība un pārdēvēja par “Saratov”, par kuģa kapteini kļūst latvietis Aleksandrs Remess.

1915. gada maijā, kad Liepāju ieņēma vācu karaspēks, “Saratov” atradās ostā bojātā stāvoklī.

1919. gada 10. janvārī tvaikoni “Saratov” pārņēma Latvijas Pagaidu valdības vajadzībām. No 1919. gada aprīļa līdz 1919. gada jūlija uz kuģa “Saratov” pēc “16. aprīļa apvērsuma” atradās K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, kas bija spiesta glābties Sabiedroto flotes aizsardzībā.

1919. gada 8. jūlijā, pēc K. Ulmaņa Pagaidu valdības nogādāšanas Rīgā, tvaikoni izmantoja satiksmē starp Rīgu, Ventspili un Liepāju.

Pēc Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līguma nosacījumiem tvaikonis “Saratov” bija jāatdod padomju pusei. 1923. gada 2. janvārī tvaikoni nodeva Padomju Krievijas pārstāvim. 1923. gada 15.janvārī tvaikonis “Saratov” gāja bojā pie Akmeņraga.

1936. gadā Latvijas jūrniecības departaments kuģa vraku pārdeva kādam uzņēmumam, kas to izcēla un nodeva metāllūžņos Liepājas drāšu fabrikai.

Liepājas cietokšņa krasta aizsardzībai uz dienvidiem no Tirdzniecības kanāla plānoja izbūvēt 6. bateriju, kas šodien ir vislabāk saglabājusies fortifikācijas būve. Baterijā plānoja izvietot četrus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, astoņus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus, deviņas dažādu kalibru mortīras un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Pirmā pasaules kara sākumā, jau pēc cietokšņa likvidēšanas, Baterijā nr. 6 vēl bija bruņojums, kuru izmantoja 1915. gada aprīlī, kad Vācijas Kara flote mēģināja izsēdināt desantu pie Dienvidu mola.

1920. gadu sākumā baterijas sākumā baterijas teritorijā sāka izbūvēt stadionu “Olimpija”, kas ir redzams arī mūsdienās. Baterijas dienvidu galā izraktais fortifikācijas grāvis, šodien ir iekļauts Liepājas jūrmalas parkā.

250 metrus uz dienvidrietumiem no Baterijas nr. 6 atrodas Piemineklis bojāgājušiem zvejniekiem un jūrniekiem, pie kura ir piestiprināta plāksne 1950. gada 8. aprīlī pie Liepājas notriektajai ASV Jūras spēku izlūklidmašīnai “PB4Y-2 Privateer”. Lidmašīna ar segvārdu Turbulent Turtle bija 26. patruļeskadriļas sastāvā un 8. aprīļa agrā rītā pacēlās no Vīsbādenes lidlauka un, caur Kopenhāgenu, devās izpildīt novērošanas un iespējams radio izlūkošanas uzdevumu. Atbilstoši pavēlei lidmašīnai nevarēja pietuvoties Kurzemes krastam tuvāk par 20 jūras jūdzēm, bet nezināmu iemeslu esot ielidojis PSRS pašnoteiktajā 12 jūras jūdžu joslā. Padomju 30. gvardes iznīcinātāju pulka divas La-11 lidmašīnas neapbruņoto izlūkulidmašīnu pārtvēra un notrieca. Notriektās lidmāšīnas 10 cilvēku ekipāžas liktenis nav droši zināms, ir pretrunīga informācija, ka visi gājuši bojā vai arī tomēr daži lidotāji izdzīvojuši un nonākuši karagūstekņu nometnēs.

Lidmašīnas ekipāža:

AT1 Frank L. Beckman

AL3 Joseph J. Bourassa

ENS Tommy L. Burgess

AD 1 Joseph H. Danens

LT John H. Fette

CT3 Edward J. Purcell

LTJG Robert D. Reynolds

AN Joseph N. Rinnier

LT Howard W. Seeschaf

AD 1 Jack W. Thomas

Liepājas cietokšņa Dienvidu forts atrodas Liepājas dienvidrietumu daļā, starp Klaipēdas ielu un pludmali.

Imperatora Aleksandra III ostas aizsardzībai no dienvidiem, divus kilometrus no pilsētas dienvidu robežas, plānoja izbūvēt fortu. Forts bija novietots starp Liepājas ezeru un jūru uz rietumiem no Pērkones upes iztekas, pastiprinot dzelzbetona nocietinājumus ar grāvi. Lai gan fortifikācijas būves gandrīz pilnībā pabeidza, bruņojums nebija izvietots. Izbūvētos pagrabus izmantoja kā noliktavas gan Pirmajā pasaules karā, gan arī Otrā pasaules kara laikā. 1920. – 30. gados nocietinājuma teritorijā izvietojās dažādas ražotnes. Atšķirībā no Vidus forta un Ravelīna Dienvidu forts nekad karadarbībā nav piedalījies, jo visos karos iebrucēji apgāja Liepājas ezeru pa austrumu krastu un mēģināja iebrukt Liepāja starp Tosmares un Liepājas ezeriem.

Uz ziemeļiem no Dienvidu forta atrodas Liepājas lielākā kapsēta – Centrālā. Kapsētas dienvidu daļā izveidoti Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi, kuros pārapbedīti Liepājas apkārtnē kritušie padomju karavīri, tajā skaitā 67. strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors Nikolajs Dedajevs, kurš vadīja Liepājas aizsardzību 1941. gada jūnijā. 

Redans, jeb Redana forts atrodas Karostā, 14. novembra ielā, aptuveni 1,5 km no Ziemeļu fortiem, dabas liegumā "Tosmare".

Vēsturiski par redaniem dēvēja fortifikāciju elementus, kad garākus cietokšņu sienu posmus sadalīja īsākās sekcijās, uzbūvējot pret pretinieku izvirzītas V veida pozīcijas, kas ļāva labāk aizsargāt nocietinājumu sienu. Karostas Redans ir 19. gadsimta beigās celtā Liepājas Jūras cietokšņa forts, kas izvirzīta pret Tosmares ezeru. Karostai zaudējot savu cietokšņa nozīmi arī ap to izvietotie nocietinājumi un forti tika daļēji uzspridzināti un padarīti nelietojami. Tomēr Redans palika gandrīz neskarts.

1919. gada novembrī, pēc neveiksmes pie Rīgas, Pāvila-Bermonta Avalova spēki uzsāka intensīvu uzbrukumu Liepājai. Kaujas norisinājās arī pie Redana, kur cīnījās Liepājas Kara ostas komandantūras 80 karavīri virsleitnanta Radziņa vadībā. 14. novembra straujajā uzbrukumā bermontiešiem izdevās Redanu ieņemt. Tam sekoja Latvijas bruņoto vienību pretuzbrukums un Redans tika atgūts.

Jūnijā, jūlijā un augustā katru dienu plkst. 11.00–17.00 pie Redana gaidīs zinošs gids, kas būs gatavs pastāstīt vairāk par Liepājas cietoksni un vēsturiskajiem notikumiem Karostā.

Bijusī jūras pasta baložu stacija Nr.2. – faktiski audzētava - atrodas Karostā, Pulkveža Brieža ielā 6. Tā celta laikā no 1899.–1900. gadam un tajā bija paredzēta vieta aptuveni 450 pasta baložu - spārnoto kareivju- turēšanai. Vēlākajos gados ēkā bija ierīkoti dzīvokļi, tāpēc no senās godības saglabājusies vien sarkano ķieģeļu celtnes apjoms. Otra pasta baložu stacija –Nr.1., kas līdz mūsdienām nav saglabājusies, bija paredzēta 750 putniem sauszemes karaspēka izmantošanai,  atradās Atmodas bulvāra ziemeļu galā.

Pasta baloži bija vienkāršs, ātrs un drošs veids kā nodrošināt sakarus starp krastu un jūrā esošajiem kuģiem. Lai gan radiotelegrāfs, kā moderna sakaru ierīce tobrīd jau tika plaši izmantots, tomēr baložu izmantošana tika uzskatīta par drošāku – pretinieks ziņojumu varēja pārtvert tikai pārtverot pašu pasta balodi. Pasta baloži pārvietojās vidēji ar ātrumu 60 km stundā, bet izdevīgos vēja apstākļos to parvietošanās ātrums varēja sasniegt par 100 km stundā. Pasta baložus vajadzēja īpaši sagatavot un trenēt, tāpēc darbs ar baložiem prasīja rūpes un pacietību. Pasta baložu sakari darbojās izmantojot putnu spējas atgriesties savā dzimtajā būrī. Kad putnu pārveda uz citu vietu – baložu staciju, izdalīšanas un palaišanas punktu un, aprīkotu ar ziņojumu kapsulu, palaida brīvībā, mazais vēstnesis atgriezās savā dzimtajā būrū. Lai nodrošinātu sakarus starp divām baložu stacijām, bija nepieciešams katrā turēt noteiktu putnu skaitu, kas bija auguši korespondenta sakaru, jeb pasta baložu stacijā.  Katru gadu baložus iesaistīja dažādos manevros un sacensībās. Arī pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Latvijas armijas Kurzemes divīzijas vajadzībām no 1920. līdz 1940. gadam Liepājā atradās armijas sakaru baložu stacija, kas varēja uzturēt sakarus gan ar Rīgu, gan Daugavpili. Starpkaru periodā Latvijas teritorijā ieklīda arī nomaldījušies sakaru baloži gan no Vācijas, gan Polijas, Lietuvas, Somijas un Igaunijas. Tāpat arī baloži no Latvijas piepeši atradās kaimiņvalstīs.

Laika gaitā ēka vairākkārt pārbūvēta, un tagad tā ir dzīvojamā ēka. Bet joprojām no ārpuses skaidri redzama ēkas īpatnējā forma, kas būvēta no Karostas senajai apbūvei raksturīgajiem sarkanajiem ķieģeļiem.

Liepājas Karostas daudzu objektu vidū Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2 ir joprojām noslēpumainākā vieta Liepājā. Baterijā  Nr. 2 nemainīgi bija ierīkota dažādu pastāvošo varu karaspēka  munīcijas noliktavas.

Liepājas cietokšņa bateriju Nr. 2 izbūvēja tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Pēc cietokšņa likvidēšanas šeit bija ierīkotas munīcijas noliktavas. Sprādzienbīstamības dēļ teritorija 130 gadus bijusi sabiedrībai slēgta, apsargāta teritorija, bet tagad šeit ierīkota ekspozīcija par 1. Kurzemes divīzijas štāba darbību 1919. - 1940. gados, kā arī foto liecības par  1.Liepājas kājnieku pulku, 2. Ventspils kājnieku pulku un Kurzemes artilērijas pulku.

Ziemeļu forti ir zināmākā un vizuāli iespaidīgākā Liepājas cietokšņa daļa. To vēsturiskais nosaukums ir Cietokšņa baterija Nr. 1 un tos uzbūvēja Krievijas cara armija 19. gadsimta beigās, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, tika izbūvēti nocietinājumi tagadējās Karostas teritorijā un arī Liepājas centrā un pie dienvidu robežas.

Liepājas cietokšņa aizsardzībai no ziemeļiem starp Tosmares ezeru un jūru izbūvēja dzelzbetona nocietinājumu – Ziemeļu fortu, kuru plānoja apbruņot ar sešu 9 collu (229 mm) 1867. gada modeļa lielgabalu bateriju un lielu skaitu prettrieciena mazkalibra lielgabaliem. Līdz cietokšņa likvidēšanai izbūvēja tikai lielgabalu postamentus un munīcijas novietnes, bet pašus lielgabalus neizvietoja.

Cietokšņa ziemeļu daļā atradās viena no četrām izbūvētajām krasta aizsardzības baterijām – Baterija Nr. 1. Baterijā plānoja izvietot sešus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, sešus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Tikai Kanē sistēmas lielgabaliem bija pietiekami liels šaušanas attālums, lai pretotos iespējamai Vācijas Kara flotes apšaudei. Līdz ar to uz cietokšņa likvidēšanas brīdi, bruņojums bija uzstādīts tikai daļēji.

Ziemeļu forti tāpat kā Karosta padomju laikā bija slēgta militāra teritorija, taču šodien daļēji saspridzinātos vēstures labirintus ir iespējams brīvi apskatīt. Tomēr, apmeklējot Ziemeļu fortus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Baltijas jūras stāvkrasts Karostā, tāpat kā citviet Latvijas piekrastē, ir bīstams, un krasts var iebrukt. Tāpēc nav ieteicams staigāt zem fortu drupām.