Sēlija metsavendade asundus Sūpe rabasse

Sūpe soo on seotud inimeste ja paikade koosmõjus välja kujunenud sissiasustus- ja võitluskohtadega. Seda kirjeldab lätlasest pagulase Albert Eglīse ballaad sündmustest tema kodumaal Sūpe rabas "Sammal ja muda" – austusavaldus Sūpe soo partisanidele:

„“ 1945. aastal soos hõõgumas

Pokļevinska sünnipäeval jagab Lieljānis õhtusööki:

Paju kääritatud õlu,

Romulani kultusvõi,

Kuiv ema köömneleib

Kuivatatud sink,

Ja Stucka sibul,

Pikk juust.

Toad vaikseintes

Dun välk tabas südameid,

Ja üksteist hinge

Maapealsed juured…”

See minevikutõlgendus koos Teise maailmasõja järgsete sündmustega hõlmas inimlikku tunnistust, vaimu väljendamist ja väärtuste süsteemi. See tuletab meelde rahva toetust rahvuspartisanidele, keda okupatsioonivõim ei saanud nii kergesti lüüa. Pärast elanike küüditamisi 25. märtsil 1949 hävis rahvuspartisanide varustussüsteem. 1949. aasta suvest kuni 1952. aasta keskpaigani oli Sēlija rahvuspartisanide vastupanuliikumine Aknīste, Biržai, Elkšņu Gārsene, Sauka, Susēja ja Viesīte ümbruses languses. Lüüasaamise põhjuseks oli etniline puhastus ning regulaarne armee ja julgeolekuteenistus.

Nii tõsise kaitsesüsteemiga Indan-Gravelsoni asulat ei eksisteerinud 1950. aastatel enam kusagil mujal Lätis, sealhulgas Selia lõunanaabris Leedus. Talveperioodil 1949-1950 Elkšņi metsas asuvat Indan-Gravelsoni rühmapunkrit iseloomustab tollal ainulaadne linnus. Spetsiaalselt disainitud ringkaitsesoonte ja relvapesadega. Pereliikmeid ei suudetud eraldada ning vastutuse nende turvalisuse eest võtsid eeskätt sõjalise kogemuse saanud mehed, aga ka naised ise, kes ei kartnud relva haarata. Nende eesmärk ohu korral oli ründaja tõrjumine. Seda sõja lõpufaasis avaldunud erilist identiteeti iseloomustab repressioonidest pääsenud pereliikmete kaasamine. See väljendus ka psühholoogilises ettevalmistuses ning saatuslik tulemus polnud enam üllatus. Indan-Gravelsoni rühmitus oli oma lootusetust olukorrast hästi teadlik ja oli valmis surmani võitlema.

Indan-Gravelsoni rahvuspartisanide ühisrühm:

Rühmavanem Jānis Indāns, Pēteris Indāns, Kristīne Indāne, Milda Ārija Indāne, Vasilijs Sokolovs, Jānis Ķepiņš, Hilda asetäitja, Artūrs Snikus, Alma Grāvelsone, II rühmavanem Jānis Edvards Grāvelsons, Jonas Žukauskas.

Suuline tunnistus

Partisanide sidemees Jānis Snikus: “Mārtiņš Pokļevinskis näitas partisanide ühishauda ja ütles, et tõmbas mu venna Artūrs Snikase haua otsa, asetades pea põhja poole. Mārtiņš Pokļevinskis väitis, et partisanid andsid liiga odavalt pead, sest punkrist tuli lahkuda alles pimeduse saabudes, et sealt läbi murda. Partisanide ühishauale asetati pärg. Matsime koos Mārtiņš Pokļevinskisega kiiruga maha partisani Voldemārs Sātnieksi, kes oli jäetud võimalikult metsa maetud. ”

Vilma Birša (Saulīte): “1950. 2006. aasta kevadel, enne tabamist, vaatasime Mārtiņš Pokļevinskiga Indan-Gravelsoni punkrit ja leidsime punkri lähedalt partisanide matmispaiga. Pokļevinskis proovis pika kaardiga kukkunuid nägema keerata, selgelt nägin indalasi, Snikus Artūrsit ja Mildiņšit. Ma ei saanud enam vaadata, sest see kõik oli talumatult raske. Lahingupaigas visati sõdurimütse. Näha oli kohti, kus väed olid maskeerunud kuuseoksteks ja ootasid partisanide punkrist lahkumist.

Jānis Plāns: „Töötasin Viesīte raudteejaamas rongis ja pidin sel kuupäeval sõitma Elkšņi haru 22. kilomeetril metsamaterjali laadima. 14. kilomeetrile lähenedes peatati meid sõjaväe korraldus, sest tulistamine oli alanud. ” Pärast tulistamist kästi Jānis Plānis: “ложись” – heida pikali. Jānis Plānis täidab käsku ja lebab rongiplatvormil. Kui rong lasketiirus läbis, nägi ta iga puu taga valgetes kamuflaažiriietes sõdureid. 22 kilomeetrile lähenedes jätkus veelgi intensiivsem laskmine. "Kui me puidu rongile tagasi panime, oli laskmine lõppenud, kuid kogu mets oli endiselt ümbritsetud." Pärast neid sündmusi suvekuul 14. kilomeetril, kui koos juhiga metsamaterjali laaditi, läks Jānis Plāns sündmuskohta vaatama. Punkri juurde jõudes oli näha selline väike künkake, selle ümber kasvasid väikesed jõulupuud. Punker oli kõigi kaevikutega terveks jäänud, punkrisse sisenedes oli see tühi, lagi ei olnud kõrge, kuid kere sai sirgeks ajada. Punkri sees mäletab Jānis Plāns, et seal oli laud ja sissepääsu ees oli näha kahe korruse pinke. Punkrist 10 meetri kaugusel asub kivikoldega saun.

Hilda Miezīte (asetäitja): „Rünnak toimus hommikul, lund oli veel vähe. See oli reetmine ja metsavaht. ” Hilda Miezīte mäletas, et ümberringi oli kuulda autode mürinat ja lisajõude oli tulnud. Hilda ei saa aru, kuidas ta ellu jäi, sest kuulid läksid igast küljest. Ta arvas, et nad lahkusid punkrist, kuna ei suutnud kinni pidada, visati granaate ja kostis kõlareid. Asula häviks nii või teisiti. Metsas elades ei tohtinud keegi asulast lahkuda, valitses range distsipliin ja hüüdnimed olid olemas, et mitte oma isikut paljastada. Mehed on valvepostil regulaarselt vahetunud. Punkri katus oli ehitatud ümarpalgist, väikese tõusuga madal, kaetud mulla, mäda ja samblaga. Sissepääsu poolel väike kõrgendus väikese kaldega vastasküljele. Sissepääsuuksest paremal oli väike aken. Punkris olid pingid ja pliit oli keskel. Asju polnud palju, majapidamistarbeid - riideid mõnel sama palju kui seljas. Asula ruumides mängiti vinüülplaatidega fonograafi, mida vahel vaikselt kuulati.

Loo ülestähendaja: Haralds Bruņinieks
HBruņinieks.jpg
Tveršana1.png

Seotud objektid

Piemiņas akmens Riharda Pārupa nacionālo partizānu grupai

Atrodas Rīgas ielā netālu no Krustpils luterāņu baznīcas.

1996. gada 22. septembrī, Krustpilī atklāja piemiņas akmeni Rihardam Pārupam un viņa vadītajai nacionālo partizānu grupai. Piemiņas akmeni veidojis tēlnieks Ilgvars Mozulāns, bet tā tapšanu finansiāli atbalstīja Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse. Šo pasākumu organizēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valde.

Riharda Pārupa nacionālajiem partizāniem,
kurus noslepkavoja čekas specgrupa
Rihards Pārups (1914. – 1946.g. 2.VII)

Grupas komandieris
Rihards Stulpiņš (1923. – 1946. 2. VII)
Alberts Avotiņš (1912. – 1946.g. 2. VII)
Ēriks Juhna (1928. -1946.g. 2. VII)
Aleksandrs Lācis (1919. – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lācis (1921. – 1946.g. 2. VII)
Jānis Ēvalds Zālītis (Āboliņš) (1911. – 1946.g. 2. VII)
Zigfrīds Bimšteins, Teodors Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Uldis Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lazdāns (1926. – 1947.g.  VI)
Ēriks Konvāls (1929 – 1947.g. VI)
Niklāss Ošiņš (1908 – 1954.g. 12.X) – Rīgā izpildīts nāves sods
Alberts Ķiķauka (1911 – 1972. g.II) – nobendēts Mordovijas lēģerī

Rihards Pārups dzimis 1914. gada 11. jūnijā Krustpils pagasta “Kaķīšos”. Otrā pasaules kara laikā bijis 15. latviešu divīzijas prettanku diviziona seržants. Piedalījies nacionālo partizānu operācijās Jēkabpils un Madonas apkaimē un bijis Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, vienības vadītājs Jēkabpils un Madonas apkārtnē.  Rihards Pārups krita kaujā ar čekas karaspēku 1946. gada 2. jūlijā Vietalvas pagastā. Diemžēl apbedīšanas vieta nav zināma. Rīgas Brāļu kapos ir uzstādīta Piemiņas plāksne.  1945. gada rudenī Jēkabpils apriņķī izveidojās nacionālo partizānu grupa, ko vadīja R. Pārups. Savas neilgās pastāvēšanas laikā tā piedalījās vairāk nekā divdesmit bruņotās sadursmēs ar toreizējās Iekšlietu ministrijas vienībām. Čekas pulkveža Kotova ziņojumā Rīgas priekšniecībai teikts, ka padomju varas darbība Jēkabpils un Madonas apriņķos grupas darbības rezultātā šajā laikā faktiski tikusi paralizēta. R. Pārupa vadītie nacionālie partizāni atrada un iznīcināja vairākus izsūtāmo sarakstus, tādējādi izglābdami daudzu cilvēku dzīvības. Drošības komitejas vadība, nespēdama iznīcināt nacionālo partizānu vienību atklātā cīņā, iefiltrēja tajā četrus čekas specgrupas cilvēkus, kuri 1945. gada 2. jūlija naktī nošāva desmit vienības partizānus, tostarp arī R. Pārupu. 1947. gadā pie Jaunkalsnavas tika nošauti vēl divi, bet 1951. gadā — viens šīs vienības dalībnieks. Pēc divdesmit piecu gadu katorgas Mordovijas nometnē dažas dienas pirms atbrīvošanas bojā gāja četrpadsmitais R. Pārupa vadītās grupas partizāns.

Dailoņa Breikša vadīto nacionālo partizānu piemiņas vieta “Daiņkalni”

Atrodas “Daiņkalni”, Raunas pagasts, Raunas novads (netālu no Smiltenes novada, Brantu pagasta “Mežviju” mājām.

Nokļūšana līdz piemiņas vietai tikai vienreiz gadā - 16.aprīlī! Ceļš ved caur privātīpašumu.

Piemiņas vieta iekārtota kādreizējo Raunas pagasta “Daiņkalnu” un “Graškalnu” māju vietā, zem kurām izveidotajos bunkuros no 1950. līdz 1952. gadam slēpās Dailoņa Breikša (segvārds Edgars, 1911-1952) vadīto nacionālo partizānu grupa. D.Breikša nacionālo partizānu grupa izveidota 1948. gadā un līdz pat 1950. gadam viņi dzīvoja Gatartas pagasta “Jaunvieslavēnos” pie saimnieka Kārļa Lāča. 1950. gadā D.Breikša partizānu grupu nodeva viņa paša brālis Laimonis, tāpēc viņi bija spiesti pārvietoties. Pa vasarām viņi dzīvoja mežos, bet ziemas pārlaida Raunas pagasta “Daiņkalnos” pie mežsarga Artūra Pērkona (1907-1952) un blakus esošajos “Graškalnos” zem mājām ierīkotos bunkuros.

Kopš 2002. gadā piemiņas vietu “Daiņkalnos” pamazām labiekārtoja. Katru gadu 16. aprīlī tiek rīkoti piemiņas pasākumi Dailoņa Breikša vadīto nacionālo partizānu piemiņai. 2003. un 2004. gada aprīlī pie “Daiņkalnu” un “Graškalnu” mājām ievētīja piemiņas krustus un plāksnes. 2016. gada rudenī – 2017. gada pavasarī ar vietējo raunēniešu palīdzību piemiņas vieta tika rekonstruēta pēc arhitekta Z.Butāna skices, kā arī tika atrakta un nostiprināta kādreizējā bunkura vieta.

Nacionālo un padomju partizānu cīņu un piemiņas vietas Grīvas meža masīvā

Atrodas Grīvas meža masīvā.
Apskatāmi seši objekti, kas saistīti ar nacionālo un padomju partizānu cīņu vietām.
Grīvas mežu masīvā atrodas ne tikai “Purvsaliņu” nacionālo partizānu mītnes, Baltais krusts nacionālo partizānu bunkurā un krusts pretestības kustības komandierim Andrejam Roskošam, bet arī padomju partizānu brigādes komandiera Artūra Baloža kaps, piemineklis tā dēvētajā Meiteņu kalniņā, kurā 1944.  gadā gāja bojā padomju partizānu brigādes jauno partizānu grupa, kā arī monuments padomju partizāniem ar piecstaru zvaigzni un iegravētiem vārdiem “Kaut skujām sevi sedzām”.

Objektus iespējams arī apskatīt dodoties izbraucienā ar divriteni velomaršrutā Nr. 785 - "Vēstures atskaņas Grīvas mežos" (maršruta garums 34 km, grants un meža ceļi). Karte lejupielādei.

Piemiņas vieta nacionālo partizānu grupas komandierim Andrejam Roskošam (GPS 56.87399, 27.43524)
1997. gada rudenī Lielgrīvas mežā atklāts Baltais krusts nacionālo partizānu grupas komandierim Andrejam Roskošam.

Piemineklis Artūram Balodim (GPS 56.872926, 27.478121)
Artūrs Balodis bija padomju partizāns, īpašo uzdevumu komandieris A apakšvienībai, kura mitinājās Grīvas mežu masīvā. Krita apjomīgajā “ķemmēšanā“, ko veica nacistiskās Vācijas okupanti. Kaujasbiedri vietā, kur viņš gāja bojā, bērzā iegrieza burtus AB, lai to neaizmirstu. Pēc kara novadpētnieki iezīmēto bērzu atrada un tai vietā uzstādīja piemiņas plāksni.

Visiem Grīvas mežos kritušajiem (GPS 56.863280, 27.47975)
Šo piemiņas akmeni Grīvas mežu masīvā ir uzstādījuši VAS “Latvijas valsts meži” par godu partizāniem, kuri cīnījās par savu dzimteni. Blakus piemiņas akmenim ir karte-shēma ar partizānu mītņu – apskates objektu norādēm. Ir ierīkota arī atpūtas vieta. Netālu atrodas nacionālo partizānu apmetnes vieta, 1945.-1947.gads.

Nacionālo partizānu apmetnes vieta (GPS 56.863456, 27.481148)
Šai vietā atradās nacionālo partizānu, kuri cīnījās pret padomju okupāciju, apmetnes. Ir saglabājušās atsevišķu bunkuru vietas, pēc kuru vizuālā izskata var spriest, cik lielas un kādas formas bijušas zemnīcas. Nacionālie partizāni, pretojoties padomju varai, Grīvas mežos darbojās vairākus gadus pēc otrā pasaules kara beigām.

Grīvas mežu memoriālais ansamblis, zemnīca (GPS 56.860665, 27.490439)
Uzcelts par piemiņu padomju partizāniem, kuri mitinājās Grīvas mežos. Partizāni spridzināja vietējo dzelceļu tīklu un vilcienu sastāvus, lai traucētu nacistiskā Vācijas armijas munīcijas, pārtikas u.c. piegādei. Vietās, kur kara laikā bija izraktas zemnīcas, ir novietoti piemiņas akmeņi. Atjaunotajā zemnīcā var izjust kara laiku atmosfēru.

Meiteņu kalniņš (GPS 56.858187, 27.521526)
1944. gada jūnijā nacistiskās Vācijas okupanti veica plašu Grīvas mežu “ķemmēšanu“ ar nolūku iznīcināt partizānus. Karavīri uz Numernes kalniņa aplenca saimniecisko rotu, kurā pārsvarā bija jaunas meitenes, un visas tika nošautas. Kopš šiem traģiskajiem notikumiem Numernes kalniņu vietējie iedzīvotāji pārdēvēja par Meiteņu kalniņu. Šajā vietā ir uzstādīts piemiņas akmens.

Koka laipu taka un partizānu nometnes un piemiņas vieta Stompaku purvā

Stompaku purva masīvs – īpaši aizsargājama dabas un NATURA 2000 teritorija (veidota austrumu tipa augsto purvu un citu biotopu un tajos mītošo augu un putnu sugu aizsardzībai) atrodas starp Balviem un Viļaku.

Purva austrumu daļā ir izveidota 1,5 km gara, marķēta taka, kas šķērso mežu un arī nelielu augstā purva daļu (koka laipas), aizvedot līdz piecām purva salām, kurās nacionālie partizāni bija izveidojuši dzīvojamos bunkurus. Gar takas malām ir izvietoti informatīvie stendi, kas vēsta gan par šejienes dabas vērtībām, gan vēsturiskajiem notikumiem. Pie takas izveidota atpūtas vieta. Taku palīdzēt atradīs norādes no P35 ceļa.

Bruņota nacionālās pretošanās kustība toreizējā Abrenes apriņķī sāka veidoties 1944. g. vasarā. Lai izvairītos no padomju varas īstenotajām represijām un piespiedu mobilizācijas Sarkanajā armijā, daudzi vietējie iedzīvotāji slēpās un dzīvoja apkaimes mežos. 1944. g. oktobra sākumā komandieris Pēteris Supe uzsāka mežos dzīvojošo partizānu apvienošanu un jau decembrī Stompaku purva saliņās uzsāka nometnes veidošanu. 1945. g. marta sākumā Stompaku nometnē bija izveidota viena no lielākajām nacionālo partizānu apmetnēm Baltijas valstīs. Te dzīvoja ap 350 – 360 cilvēku, tostarp – 40 – 50 sievietes. Sākot ar 1945. g. janvāri nacionālie partizāni rīkoja regulārus uzbrukumus okupācijas režīma militārpersonām un to atbalstītājiem. Nometnē bija maizes ceptuve, kurā katru dienu cepa maizi, baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi un 25 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot no 8 – 30 cilvēkiem. Bunkuru vietas ir redzamas arī mūsdienās. 1945. g. 2. – 3. martā šeit norisinājās Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizāņu cīņu vēsturē. Pret partizāniem vērstos spēkus veidoja NKVD 5. strēlnieku divīzijas 143. strēlnieku pulka 2. un 3. strēlnieku bataljona, strēlnieku vada (apbruņoti ar mašīnpistolēm), mīnmetēju rotas, izlūkvada un sapieru vada apakšvienības, kā arī t.s. istrebiķeļu kaujinieki – kopā ap 483 karavīri. Kauja sākās 2. marta rītā, bet noslēdzās 3. marta rītausmā, kad jau partizāni bija izlauzušies no aplenkuma, sadaloties sīkākās grupās un izklīstot pa iepriekšējām bāzes vietām savu dzīvesvietu tuvumā. Nacionālie partizāni kaujā zaudēja 28 kaujiniekus, no kuriem 25 bija kritušie, bet 3 – vēlāk no ievainojumiem mirušie. Ievainoto skaits partizānu rindās bija 11–15 cilvēki. NKVD spēku kopējie zaudējumi kaujā bija 46 karavīri un kaujinieki. Partizāniem veiksmīgais kaujas iznākums cēla to un arī citos novados esošo partizānu pašapziņu un cīņas sparu.

Nacionālo partizānu zemnīca un piemiņas vieta Sērmūkšos

Atrodas 200 m attālumā no Vidzemes centra Sērmūkšos.

Pēc vēsturiskām liecībām izveidots Nacionālo partizānu zemnīca.

Ekstrēma nakšņošana, sajūtot vēstures elpu. Apgaismojumu nodrošinās petrolejas lampas, gulēšana būs uz dēļa lāvām, un arī apkures ierīce būs līdzīga tiem laikiem. Pieteikšanās zvanot Amatas tūrisma informācijas centram T. 25669935.

Sērmūkši ir viena no vairāk nekā simts saglabātajām partizānu cīņu vietām, kuru bija vairāk nekā sešsimt.

Sērmūkšu nacionālo partizānu grupai liktenīgais brīdis pienāca 1946.gada 29.novembrī, kad krita četri grupas cīnītāji – Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands, Anna Zariņa. Alfrēds Suipe izdzīvoja, pārcieta izsūtījumu, atgriezās Latvijā, piedzīvoja brīvvalsts atjaunošanu. Viņš bija iniciators un citu jundītājs, ka Sērmūkšos jāiekārto kritušo biedru piemiņas vieta.

Nacionālo partizānu grupas “Jumba” bunkura piemiņas vieta

Atrodas Ziemera pagastā Valsts mežu 66. Kvartālā.

Piemiņas vieta atklāta 2020. gada 10. jūlijā.
Latvijas nacionālo partizānu kustības otrajā posmā, 1948. gada vidū, 4 cilvēku grupa- Viks Pētersi, Stebers Rolands, Bukāns Ilgmārs un Kangsepa Elvīra atdalījās no J. Bitāna- Liepača vienības Mālupes- Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera-Jaunlaicenes- Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas- Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā.
1950. gada 2. martā, kad čekisti atklāja bunkuru, partizāni paslēpās Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un intensīvas apšaudes 1950. gada 3. martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē. Cīnītāju bojāejas vietā 1990. gadu sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.

Piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos.

Apskatāma piemiņas vieta kritušajiem latviešu leģiona karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Piemiņas vieta tika atklāta 1992.gada 25.jūlijā. Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

Mežabrāļi – nacionālo partizānu bunkurs

Izveidots partizānu bunkurs, kurā var mazliet piedzīvot partizānu sajūtas, apskatīt  partizānu personīgās mantas, ieročus, fotogrāfijas. Stāsti un atmiņas filmās par nacionālo partizānu cīņu pēc 1945. gada.

Latvijas nacionālie partizāni jeb mežabrāļi bija mazas, bruņotas vietējo iedzīvotāju grupas, kas patstāvīgi cīnījās pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā no 1944. līdz 1956.gadam. Tie bija cilvēki, kuri nevarēja vai nevēlējās dzīvot Padomju savienībā un bija spiesti slēpties mežos. Kopā Latvijā darbojās apmēram 20193 mežābrāļi.

Bunkurs izveidots, izmantojot bijušo mežabrāļu stāstus un atmiņas par dzīvi mežos, slēpjoties un cīnoties par neatkarīgu Latvijas valsti. Bunkurā iekārtota bruņojuma un sadzīves priekšmetu ekspozīcija. Gida stāstījumu papildina video ar mežabrāļu intervijām.

Bunkura ārpusē ir iekārtota piknika vieta ar ugunskura.
Var iepriekš pasūtīt uz uguns gatavotu zupu vai pavadīt vakaru pie ugunskura, skatoties āra kino.

Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs

Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs atrodas Laucienes pagastā, aptuveni 4 km no autoceļa Talsi–Upesgrīva. Uz bunkuru ved ar šķeldu klāta taka.  Atjaunotais 31 kvadrātmetru lielais bunkurs ir veidots no betona karkasa, kas ir apdarināts ar apaļkoka pusbaļķiem, lai radītu autentisku sajūtu.

Kapteiņa Čevera grupa bunkuru mežā pie Vandzenes pabeidza 1949. gada oktobra beigās. Tajā bija plānots pārlaist 1949.–50. gada ziemu. 1950. gada 3. februārī vietējais mežsargs partizānus nodeva, un bunkuram uzbruka vairāk nekā 300 karavīru liela čekas karaspēka vienība. Bunkurā tobrīd atradās 19 cilvēki – 17 vīrieši un divas sievietes. Šajā nevienlīdzīgajā kaujā krita seši partizāni, bet pārējiem, ar kauju tiekot cauri divām čekistu aplenkuma ķēdēm, izdevās izlauzties. Līdz ziemas beigām partizāni patvērās apkārtējās mājās pie saviem atbalstītājiem, bet pavasarī grupa atkal apvienojās līdz 1950.gada novembrī grupa tika notverta un iznīcināta. Pēc čekas karaspēka uzbrukuma bunkurs tika saspridzināts, un pirms tā atjaunošanas no būves bija palikusi tikai ar ūdeni pielijusi bedre.

 

Piemineklis Sarkanās armijas partizāniem

Atrodas Viļakas pilsētas Centrālajā skvērā.

Apskatāms piemineklis Sarkanās armijas partizāniem 1941.-1944. g.

Pēc 1954.g. materiāliem, 1947.g. šeit apbedīti 14 Sarkanās armijas partizāni un uzstādīts tipveida piemineklis.
Esošais smilšakmens piemineklis uzstādīts 1962.gadā, tēlniece Z. Zvāra.

Piemineklis ļoti līdzīgs Piņķu kaujas piemineklim, kurš apskatāms Piņķu centrā.

Otrā pasaules kara laikā Latvijā pastāvēja sarkano partizānu kustība, ko no 1941. gada rudens veidoja no PSRS iesūtīti kaujinieki.
Līdz 1943. gada sākumam, kad Viļa Samsona vadībā izveidojās Latvijas partizānu kustība, tā nebija plaša. Lielākā vienība bija 10.1944. Kurzemē izveidotā “Sarkanā bulta”.
Sarkano partizānu mērķis bija padomju varas atjaunošana Latvijā.

Rahvuslike partisanide lahingupaik Apūznieki kodu lähedal

1946. gada 1. janvārī starp Kabili un Rendu pie "Apūznieku" mājām norisinājās vien no lielākajām kaujām starp nacionālajiem partizāniem un čekas jeb padomju okupācijas Valsts drošības komitejas vienībām. Partizāni, kuru vidū bija arī grupas komandieris Fricis Kārkliņš, aizbrauca pēc siena mežabrāļu zirgiem. Par komandieri viņš atstāja Ēvaldu Pakuli. Izlūki ziņoja, ka zemnīcām tuvojas čekas vienība. Pakulis pretī izsūtīja partizānu nodaļu – 25 labi bruņotus vīrus. Pretinieka lodes izdzēsa trīs cilvēku – Kārļa Kristolda, Emīla Šmita un Ādolfa Kūrēja – dzīvības, bet čekas pusē krita ap 50 vīru. Mežā, kur reiz risinājās šie notikumi, atdusas divi no kritušajiem vīriem, kuriem izveidota piemiņas vieta.

Mūsdienās mežos arvien tiek atklāti jauni bunkuri, kas savulaik deva patvērumu gandrīz divdesmit tūkstošiem cilvēku, kuri neatbalstīja Padomju okupāciju un nevēlējās sadarboties, kā arī slēpās mežos citu iemeslu dēļ, piemēram, baidoties par savu dzīvību, drošību utml. 

Olaine History and Art Museum

Atrodas Olainē. 

Vēstures un mākslas muzejs dibināts 1995. gadā. Muzeja ekspozīcija stāsta par Olaines un apkārtnes attīstību ietekmējošiem faktoriem un tās lomu Latvijas vēsturē. Olaine ir veidojusies, pateicoties izdevīgajai atrašanās vietai starp Jelgavu un Rīgu, kur šobrīd atrodas Jaunolaine. Tās tuvumā bija Olaines muiža. Savukārt mūsdienu Olaine būvēta Padomju okupācijas periodā, kad tur sāka attīstīt rūpniecības uzņēmumus.  

1. pasaules kara laikā apkārtnē norisinājās karadarbība starp Krievijas un Vācijas armiju. Pretinieka izlūkošanā un dažādās operācijās iesaistīja latviešu strēlnieku vienības. Purvainais apvidus to padarīja par sarežģīti aizsargājamu, bet ļoti nozīmīgu cīņu vietu Latvijas vēsturē.

Mūsdienās šeit var apskatīt muzeja ekspozīcijas un 1.pasaules kara izziņas taku, kur atjaunoti nocietinājumu elementi. Jaunolainē pie pagrieziena uz Plakanciemu atrodas 1. pasaules kara dzelzsbetona nocietinājums.

Grupas iepriekš vienojoties var pasūtīt ēdienreizi (virs ugunskura vārītu zupu).