Латвийский отдельный батальон
I Освободительные войны, I Первая мировая война, Первая независимость

Площадь О. Калпака расположена в самом центре Салдуса, на пересечении улиц Лиела и Стрику. 

Бывшая рыночная площадь сегодня является излюбленным местом отдыха жителей и гостей Салдуса, где проводятся концерты, памятные мероприятия и праздники. 10 марта 1919 года Салдус стал первым латвийским городом, освобожденным батальоном полковника Оскара Калпакса.

14 марта 1919 года на площади состоялся первый парад латышского отдельного батальона, а в 1992 году в честь полковника Калпакса площадь была названа его именем. 

Примерно на полпути между Рудбаржи и Кальве, на обочине старой дороги, параллельной шоссе A9, находится Айзпорское кладбище. 

Здесь находится памятник и 12 мемориалов солдатам-добровольцам батальона Оскара Калпака, которые жили в окрестных домах.

Полуземлянка Айзпоре Кальвенской волости была самым дальним местом, куда 22 января 1919 года отступил Латышский отдельный батальон (Калпака). Здесь батальон получил первое подкрепление из Лиепаи - 35 человек и начал контратаку, достигнув Рудбаржи 24 января.

Идея возведения памятника возникла в 1920-х годах, когда бывшие солдаты 1-го латышского отдельного батальона, или батальона Калпака, установили временный памятный знак - блок дуба с мемориальной доской. Тогда же возникла идея создания более масштабного мемориального ансамбля, но реализована она была только 15 мая 1993 года, когда был открыт памятный знак - Луч света - обелиск из серого гранита. 

Памятный знак высотой 2,3 м выполнен скульпторами Харийсом СПРИНЦИСОМ и Имантом ЛУКАЖИСОМ (1930 - 2007, похоронен на кладбище Айзпури), отец которого также был солдатом батальона О. Калпака. На памятном знаке выгравировано имя поэта Э.ВИРЗА:

КАЛПАКАМ

И ЕГО

СОЛДАТАМ

1919

УТРО 25 ЯНВАРЯ

С ЭТОГО ДНЯ

ТАКЖЕ ОТ

ПОЖАР

НАД ЛАТВИЕЙ

В то же время могилы 12 калпаков, похороненных на кладбище, были отмечены дубовыми мемориальными досками, которые в 2019 году были заменены на гранитные.

В начале 1990-х годов на кладбище был установлен двухметровый памятник, рядом с которым растет дуб, посаженный в середине 1990-х годов легендарным актером Эвалдом Валтерсом.

Замок находится в Рудбаржи, на шоссе А9 Рига - Лиепая. Перед зданием установлена мемориальная доска в память о подвиге батальона Оскара Калпака.

Замок был построен в 1835 году как собственность семьи баронов фон Фиркс по приказу баронессы Теи фон Фиркс. 15 декабря 1905 года усадьба была сожжена революционерами. Реставрационные работы под руководством архитектора Л. Рейнерса начались три года спустя.

Во время войны за независимость Латвии замок Рудбаржи служил базой и штабом для боевых действий на берегах реки Вента под командованием 1-го отдельного латышского батальона полковника Оскара Калпакса.

Позже замок использовался как база отдыха для солдат латышской армии. В 1938 году замок был перестроен.

Во время Второй мировой войны в здании размещался госпиталь для солдат немецкой армии, а в послевоенные годы - школа для работников лесного хозяйства. В 1962 году замок стал Рудбаржской школой, которой в 1991 году было присвоено имя Оскара Калпакса. Зал героев усадьбы Рудбаржи был отреставрирован в 2016 году. В настоящее время школа закрыта, но в ближайшие годы в здании планируется разместить профессиональную военную среднюю школу имени Оскара Калпакса.

Мемориал Скрундской битвы находится в центре Скрунды, в парке Оскараса Калпака, рядом с Домом культуры Скрунды, на пересечении улиц Кулдигас и Лиепаяс. В 2005 году на мемориале был установлен камень в память о сражении 29 января 1919 года, когда батальон под командованием Оскараса Калпака вместе с немецкими и русскими частями ландесвера освободил Скрунду от большевиков. С 2004 года поддерживается традиция празднования Дня флага в память о первом освобожденном от большевиков городе и его освободителях, которые 29 января 1919 года подняли латвийский флаг в церкви Скрунды.

В первые месяцы Войны за независимость Временное правительство Латвии под давлением большевиков стремительно теряло территории. 22 января 1919 года большевики захватили Скрунду. Неделю спустя, рано утром 29 января, началось наступление с целью захвата Скрунды. Латышский отдельный батальон под командованием подполковника Оскара Калпакса должен был атаковать вдоль шоссе Рудбаржу - Скрунда и выбить большевиков из Скрунды. За этим должна была последовать фланговая атака немецких частей с задачей уничтожить наступающего противника, а русская рота должна была атаковать между латышскими и немецкими частями, используя Скрундскую церковь в качестве ориентира. Атаку также поддерживала немецкая артиллерийская батарея. В день атаки мороз был 15 градусов, ярко светило солнце, калпаки должны были пересечь чистое поле, а большевики укрывались в каменных зданиях усадьбы. Большевики открыли огонь, когда до цепи атакующих оставалось около 300 метров, завязалась двусторонняя перестрелка, и солдаты под командованием Оскара Калпакса стремительно продвигались вперед, вынуждая противника прекратить огонь и отступить через Венту. После трехчасового боя Скрунда была взята около 9 часов утра, при этом латышский отдельный батальон имел только двух раненых.

Сражение при Скрунде имело огромное значение для морального духа солдат Временного правительства Латвии, вооруженных Спеком, так как это была фактически первая значительная победа в боях против большевиков. Кроме того, сам командир, Оскар Калпакс, проявил в бою особое мужество, своим примером призывая солдат не бояться.
 

O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.

Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.

Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.

Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš  2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.

Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.

Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.

Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.

Dabas taka izveidota muzejam pieguļošajā teritorijā un balstīta uz ideju par O. Kalpaka muzeja un tā apkārtnes iekārtojumu 1936.gadā.Dabas taka pieejama individuālajiem muzeja apmeklētājiem bez maksas.

Dabas takā ir izvietotas Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma organizētā kokamatnieku plenērā veidotās koka skulptūras par vienojošo tēmu - “Brīvības mīlestības vārdā”. Tāpat šeit ir apskatāmi lielformāta gleznu plenērā “Sargā savu Tēvu zemi!” tapušie, apkārtējo novadu skolu skolēnu komandu gleznotie mākslas darbi.

Dabas takā ir izveidota arī mini-gaisa trase mazajiem muzeja apmeklētājiem.

Mūsdienās Jaunmuiža, senāk Jaunāmuiža, ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā un atrodas ceļa Skrunda - Ezere 7 kilometrā. Apdzīvotā vieta izveidojusies bijušās Jaunās muižas (Neuhof) pusmuižu.

1919. gada 3. martā par šo vietu norisinājās intensīvas kaujas starp 1. Latviešu atsevišķā bataljona vienībām pulkveža Oskara Kalpaka vadībā un 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka vienībām.

1919. gada 3. martā sākās Kurzemes atbrīvošanas operācija Tauwetter (Atkusnis), kurā Vācu armijas VI rezerves korpuss, ar Landesvēru un tā sastāvā esošo 1. Latviešu atsevišķo bataljonu uzsaka uzbrukumu visā frontē ar nolūku atspiest lielinieku daļas līdz Lielupei. 3. marta agrā rītā 1. Latviešu atsevisķā bataljona vienības - Cēsu rota, Studentu rota un Jātnieku nodaļa, kuras pastiprināja vācu hauptmaņa Millera artilērijas baterija, sķērsoja Ventu pie Lēnām un uzbruka Jaunai muižai, kuru aiztāvēja 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka 2. bataljons. Vairāku stundu ilgajā kaujā, pakāpeniski ieņemot Jaunāsmuižas apkārtnes mājas, Kalpaka komandētās vienības sasniedza Jaunomuižu un pārķēra Skrundas - Pampaļu lielceļu pātraucot pa to pretinieka kustību un atspiežot pretinieku uz austrumiem. Jaunāmuižā bataljons kā trofejas saņēma kancelejas dokumentus un munīciju. Ieņemot pozīcijas tuvējās mājās bataljons nocietinājas. 5. martā uzsakās lielinieku pretuzbrukums, kuru līdz vakaram izdevās apturēt. 6. martā bataljons atsāka uzbrukumu ieņemot Skrundas skolu un virzoties uz Airītes - Aizupji rajonu.

Muižas pils atrodas Lēnu ciemā pie Ventas upes. Pils šobrīd ir privātīpašums, tādēļ apskatāma tikai no attāluma.

Muižas ēku no 1919.gada janvāra beigām līdz 3.martam 1.Latviešu atsevišķais bataljons izmantoja kā atbalsta punktu.  Latviešu atsevišķajam bataljonam bija jāatbrīvo Lēnu muižas apkārtne, lai būtu iespēja forsēt ventu iepretim Jaunmuižai. 

Muiža piederējusi  baronam Frīdrihs fon Firksam, kam piederēja arī Rudbāržzu un Sieksātes muižas. Kungu māja celta 19. gadsimtā.  Baronam Lēnu pils kalpojusi galvenokārt  kā vieta medībām un atpūtai nedēļas nogalē. 

No 1927. līdz 1937.gadam pilī bijusi skola, bet padomju okupācijas laikā kolhoza kokdarbnīcas. 1965.gadā tajā atvēra tautas namu. Ēku ansamblis daudz cietis no pārbūvēm, arī parks nav saglabājies. Ir saglabājušās vairākas saimniecības ēkas. 

Piemineklis atrodas Lēnās, ceļu krustojumā netālu no Lēnu muižas.

Piemineklis - piemiņas zīme atklāta 2007. gada 8. novembrī. Tā veidota pēc tēlnieces Maijas Enģeles projekta. Pieminekļa idejas autors un finansētājs ir Jānis Blūms, kura tēvs, 1. Atsevišķā latviešu bataljona Jātnieku nodaļas virsleitnants Paulis Blūms organizēja un vadīja upes šķērsošanu 1919. gada 3. martā ar 10 vīru palīdzību.

Katru gadu 3.martā šeit pulcējas jaunsargi, zemessargi, kā arī citi interesenti piemiņas pasākumā par godu 1.Latviešu atsevišķajam bataljonam.

Baznīca atrodas Skrundas novada Nīkrāces pagasata Lēnu ciemā, Skrundas - Embūtes ceļa malā.

Pie baznīcas atrodas Ventas upe, kuras krastus 1919. gada februārī apsargāja 1. Atsevišķā latviešu bataljona karavīri. Tā kā bataljona skaitliskais sastāvs neatļāva veidot vienlaidus frontes līniju, tad fronti apsargāja ar sargposteņiem. Viens no tādiem atradās arī upes krastā pie baznīcas. Savukārt baznīcas torņi noderēja apkārtnes un otra upes krasta novērošanai.

Skrunda kool asub Pumpuris, Skrunda - Ezeres maantee 3. kilomeetril. Kool on eraomandis ja seetõttu saab seda vaadata kaugemalt. 

1919. aasta jaanuaris ja märtsis võitles 1. Läti Eraldipataljon kooli lähedal Nõukogude Läti 2. laskurirügemendi üksustega.

Lahing Skrunda kooli juures toimus 22. jaanuaril 1919. Taganeva bolševike ülekaalu ees asusid Saksa ja Läti üksused Venta läänekaldal, samal ajal kui bolševike väed koondusid Saldusesse, et valmistuda laiemaks operatsiooniks, saates samal ajal osa oma jõududest Skrunda suunas. Selleks, et haarata initsiatiiv ja püüda enamlaste vägesid tükeldada, pidi 22. jaanuaril 1. Läti lahingpataljoni Cēsise kompanii, mida tugevdasid 15 ohvitserikompanii sõdurit ja Saksa Radeni kompanii Skrunda rindesektoris, ründama Salduse suunas. Skrunda kool oli määratud mõlema kompanii kogunemiskohaks. Rünnaku ettevalmistusetapil üllatati aga mõlemad kompaniid enamlaste rünnakuga, mis sundis saksa ja läti üksusi taganema Rudbārži poole.

Teine kokkupõrge Skrunda kooli juures toimus 6. märtsil 1919, kui kolonel Oskars Kalpaksi juhitud pataljoni Cēsise ja üliõpilaskompaniid üllatasid vaenlase ja vallutasid Skrunda kooli ning jätkasid edasiliikumist Dutēni, Engurnieki ja Airīte suunas.

Skrunda-Ezeresi tee ääres, kooli lähedal, kus tee ületab Klūga jõge, on väike, 19. sajandi lõpust pärit iidne kivisild kahe poolkaarega, millest jõgi läbib. Varem kasutati üle silla viivat teed, kuid nüüdseks on see järk-järgult rohtu täis kasvanud, kuna nüüd kasutatakse kõrval asfaltkattega teed ja silda. Sellelt kivisillalt avaneb suurepärane vaade, mida rikastavad kivine jõesäng ja paksude puudega kaetud kaldad. Ala on visuaalselt väga atraktiivne ja sobib jalgratta- või jalutuskäiguteeks. 

Tasi - Padure mõisa loss on praegu tuntud kui Kalvene algkool, mis asutati 1922. aastal. Koolihoone ehitati 19. sajandil hilisklassitsistlikus stiilis krahv Keizerlingi jahilossiks.

1919. aasta alguses kogunesid siia ja tulid mõisa esimesed mobilisatsioonikutsele vastanud mehed. 22. jaanuaril 1919 asutati siin Läti Eraldi Ratsaväeüksus, mille üks juhtidest läks 24. jaanuaril O. Kalpaksi juhitud 1. Läti Eraldi Pataljoni. Kogu üksus (kokku umbes 80 sõdurit) komandöri Arnolds Artum-Hartmanise juhtimisel saabus Rudbārži 1. märtsil. 

Kalvene algkool on rahvuslik kultuurimälestis. 1960ndatel aastatel renoveeriti loss ja kohandati kooli vajadustele vastavaks.

Ekspositsioon Skrunda raadiolokatsioonijaama ja Läti Rahvarinde tegevuse kohta on välja pandud Skrunda mõisa. Skrunda raadiolokatsioonijaam, mille varjunimi oli kombinaat, oli NSVLi läänesektoris asuv rakettide hoiatussüsteem. Kohanimi Skrunda-2 tähistab NSVLi sõjaväelastele ehitatud linna Skrundast 5 km Kuldīga poole. Selles tegutses radarijaam Dņepr ja sinna rajati uus moodne jaam Darjal. Ehitus peatati ja Darjali radarijaam õhiti 4. mail 1995. Radarijaam Dņepr suleti riikidevahelise lepingu alusel 31. augustil 1998.

Asub Visagala kalmistul, Madona linnaosas

10. juulil 1927 avati Oskars Kalpaksile Kārlis Zāle ja Arnolds Dzirkaļsi valmistatud monument - kolmest figuurist koosnev kompositsioon, mille keskmes on muistne läti sõdalane kilbi ja mõõgaga käes, kuid mõlemal. sides on vehklev sõdur. Skulptuurigrupi jalamile on graniitalusele asetatud pronkstahvel, millele on graveeritud tekst, millel on ka Kalpakile pühendatud Edward Virza luuletus.

Oskars Kalpaks langes 1919. aastal. 6. märtsil "Airīte" lähedal, Skrunda - Saldus maantee poolsel küljel, 18. septembril viidi tema säilmed Liepāja põhjakalmistult üle Visagala perekonnakalmistule.

Monumendi avas kolonel O. Kalpaksi monumendikomisjoni esimees kindral J. Balodis, osalesid tollane president G. Zemgale, peaminister M. Skujenieks, Riigikogu esimees P. Kalniņš, sõjaminister R. Bangerskim ja K. Ulmanis. Monumendi aluskivi pandi 19. juunil 1925. aastal. Monumendi kivi on võetud polkovniku kodumajast Siena rabast, sellel kivil armastas O. Kalpaks lapsena viiulit mängida.

Polkovniku Oskars Kalpaksi perekonna mälestuspaik Liepsalas asub Madona linna ja Lubānsi järve vahel. Liepsalas asub Kalpaksi lapsepõlvekodu. Mälestuspaik rajati siia 1997. aastal polkovniku vennatütre Ārija Kalpaks-Grundmane (1922–2006) ideede põhjal ja toetusel. Mälestuspaik koosneb erinevatest sümboolse tähendusega keskkonnaobjektidest ja kiviskulptuuridest, mis kujutavad läti eetilisi ja patriootilisi väärtusi. Suurimas hoones on välja pandud näitus, mis on pühendatud Läti Vabadussõja ajaloole ja Läti riigi kahekümne kahele vabadusaastale (1918–1940). Oskars Kalpaksi mälestusmärki asub Visagalsi kalmistul; selle autorid on Kārlis Zāle ja Arnolds Dzirkals ning see avati 1927. aastal. Mälestusmärk koosneb kolme figuuriga kompositsioonist, mille keskel on läti sõdalane kilbi ja mõõgaga, ning temast kahel pool on längu vajunud sõdurid. Skulptuurirühma jalamil asub graniidist alusel pronksplaat, millel on Kalpaksile pühendatud Edvards Virza luuletus. Oskars Kalpaks langes 6. märtsil 1919 Airītese talu lähedal, mis asub Skrundast Saldusesse viiva tee ääres.

See asub Lielauce luteri kiriku varemete lähedal.

19. augustil 1934 avati Lielauce luteri kiriku juures Oskar Kalpaki pataljoni esimese lahingupaigal asuv hallist graniidist monument. Mälestusmärk kujundati arhitekt P. Dreimaņi kavandi järgi. Lielauce lahing toimus ööl vastu 15.–16. jaanuari 1919 ühelt poolt kalpaklaste Cēsa ja Ohvitseride kompanii ning 2. laskurpolgu sõdurite vahel. 1950. aastate alguses monument hävitati, kuid taastati 1991. aastal.

Ainulaadne ekspositsioon Läti esimese vabariigi sõjaväe- ja tsiviilpreemiate ajaloost, samuti erinevatest riiklike ja tsiviilorganisatsioonide tegevusega seotud organisatsioonidest ajavahemikul Läti Vabadussõjast Teise maailmasõjani.

Näitusemajas on eksponeeritud mitusada erinevat ajaloolist tõendit Läti ja välismaistest erakogudest, mis hõlmavad ajavahemikku 1918–1940, avades leheküljed Latgale ja Rēzekne ajaloost.

Eraldi Bauska pataljoni asutamise maja juures olev mälestustahvel on mustast Rootsi graniidist tahvel, mis avati 22. aprillil 1935. aastal toonase Põllumeeste Krediidiühingu maja juures. Mälestustahvli paigaldas Bauska vald koos linna ühiskondlike organisatsioonidega. Esimese kommunistliku okupatsiooni aastal asusid majas tšeka ja miilits. 1941. aasta aprillis üritas Bauska miilitsa ja tšeka juhi korraldusel lukksepp Waldorfi õpipoiss tahvlit hävitada, kuid tahtis seda päästa, tabas ainult paremat alumist nurka, kuid teatas siis, et seda pole võimalik murda. seda. Ta soovitas plaadi värvida valge lubivärviga, mis sai tehtud. Pärast seda, kui suurkujud ära aeti, pesti värv maha, aga tagasi tulles värviti plaat üle. See puhastatakse uuesti ärkamise ajal. Hoone ise hävis osaliselt 1944. aastal sõja ajal. Tänaseks on hoone renoveeritud, säilitades selle ajaloolise ulatuse. Hoones asuvad äriasutused ja ajaloolisest interjöörist pole midagi säilinud. Hoone on vaadeldav ainult väljast.

Eraldi Bauska pataljon formeeriti Bauskas 24. aprillil 1919. aastal. Bauskasse paigutatud Saksa vägede ülem ei vaielnud vastu Läti mobilisatsioonile ja pataljoni moodustamisele Läti valitsuse 22.–24. aprillini välja kuulutatud üldmobilisatsiooni alusel. Mobilisatsioonile vastas umbes 300 kodanikku ja moodustati kolm kompaniid. Läti ohvitserid määrati kompaniiülemateks, kuid pataljoni juhtimine usaldati esialgu saksa leitnant Bettiherile, kelle asemele asus alles mai lõpus Läti ohvitser - kapten V. Kevei-Gudže. Kuramaale paigutatud Saksa vägede ülem Rīdiger von der Goltz keelas pataljoni allutamise kolonel Jānis Baloži juhitavale Läti eraldiseisvale brigaadile ning see liideti Saksa 1. kaardiväe reservdiviisi koosseisu. Brandise divisjon, mis kaitses tol ajal Bauskat. 28. aprillil alustasid suurkujud rünnakut Bauskale. Sel ajal oli pataljonis relvastatud vaid 50-meheline meeskond, kes osales lahingus. Sellel üksusel õnnestus suurkujud Derpelmuižast välja ajada, hoides ära kriitilise olukorra ja peatades vaenlase rünnaku. Vahetult pärast lahingut oli kogu pataljon relvastatud, kuid sakslased ei andnud sellele ikkagi automaatrelvi. Esimesed kuulipildujad sai pataljon trofeedeks 1. ja 2. mail toimunud lahingus hiiglastega. Pataljoni luurerühm sai 11. mail Leedu territooriumil Pērkoniški külas uued karikad, samuti 27 vangi.

18. mail, kui algas uus laiaulatuslik pealetung Bauskale, oli pataljon positsioonidel Mūsa kaldal Ceraukste mõisa ees, kus tõrjus kõik vaenlase rünnakud. Pärast suurmeeste väljasaatmist Riiast 22. mail lõppes pataljoni lahingutegevus selles rindesektoris. Pataljon jõudis 5. augustil Latgale rindele, kus asus positsioonidele Rubene-Izabelina liinil, kuid juba 16. augustil 1919 arvati II pataljonina vastloodud 3. Jelgava jalaväepolgu koosseisu.

Lielauce mõis koos pargiga on objekt, mida Läti ajaloos seostatakse Kalpaki esimese lahingu ja võiduga, mis toimus 1919. aasta jaanuaris Vabadussõja ajal. Mõisa praegune hooneansambel kujunes põhimõtteliselt 19. sajandil. alguses. Mõisahoone ehitati algselt ampiirstiilis kahekorruselise kivikatusega hoonena. Kompleksi kõrvalhooned asuvad mõisast kaugemal pargi serval. Selles on säilinud hiljem kultuurimajaks ümber ehitatud juhataja maja, tallid, sulastemaja, tiigi poolne jääkelder. 1801. aastal ehitatud aidast on alles vaid vundamendid, kuid koonusveski mahud, kuigi ümberehitatud, on hästi säilinud. Niisamuti saab veel vaadata mõisa roolikambrit või vankrilaut.

Pärast Läti riigi loomist anti esmalt üle Lielauce mõisa hoone koos kõrvalasuva järve, pargi, hoonete ja teatud metsaalaga lastekodu rajamiseks, kuid seda ei rajatud. Novembris 1926 võttis Läti Ülikooli põllumajandusteaduskonna metsandusosakond üle Maa Keskkomitee poolt koolituspraktikate korraldamiseks antud Lielauce palee koos oma pargi ja 59 ha maaga. Pärast Teist maailmasõda kuni 2009. aastani oli siin Lielauce algkool, kuid samal ajal ka LLU teenindushotell. Praegu on mõis ja park SIA "Mudia" omanik. Kuni mõisa tehnilist seisukorda pole parandatud, pole see külastajatele kättesaadav.

Ööl vastu 15. jaanuari 1919 võitis Kalpaki pataljon Lielauce juures esimese lahingu, tõrjudes punaste rünnaku. Tegemist oli Kalpaki pataljoni esimese tähtsa lahinguga, mil võit andis sõduritele eriti tugeva moraalse tõuke.

Taganemise käigus jõudis 12. jaanuaril lätlaste eraldipataljon Lielauce mõisa lossi ja asus seal puhkama, pani ümberkaudsetele teedele vahipostid. 16. jaanuari varahommikul märkasid valvurid Dobele maanteed pidi vaenlast tulemas ja jõudsid palees viibijaid hoiatada. Esimesena astus lahingusse mõisahoone juures positsioonidele asunud Ohvitseride Reservkompanii. Kaheks osaks jagatud Cēsise seltskond püüdis vastast ümber piirata. Algul hiiglased taganesid, kuid läksid seejärel vasturünnakule, mille Cēsise kompaniil õnnestus tagasi lüüa. Vastane oli sunnitud taganema. Esimene võit hiidlaste vastu oli saadud. Kuigi kalpaklaste poolel oli langenuid neli (leitnant Kārlis Dambītis, leitnant Fridrihs Liepa, sõjaväeametnik Vilis Cīrulis ja instruktor Jānis Būvmeistars) ja kaheksa haavatut, õhutas lahingu tulemus sõdurite soovi jätkata võitlust vaenlase vastu. . Paraku oli Läti eralduspataljon sunnitud juba samal päeval oma positsioonidelt lahkuma, sest taandunud Saksa Radeni kompanii kaotas lahingu Vecauce juures.