Vastupanu Nõukogude okupatsioonirežiimile Zemgales

Bērze kihelkonna Virkuse kalmistul asuv Īle rahvuslike partisanide vendade kalmistu rajati 14. novembril 1992, kui siia maeti 15 partisani, kes langesid 17. märtsil 1949 Īle lahingus. See sai võimalikuks pärast seda, kui 18. juulil 1992 kaevas rahvuskaart koos organisatsiooniga "Daugavas Vanagi" ja Läti ajaloo-uuringute töörühmaga "Ziemeļblāzma", osavõtul teiste rahvuslikult meelestatud organisatsioonide esindajate osalusel, välja 15 Läti ja Leedu metsavenna säilmed, kes olid maetud õhitud partisanide punkrisse Zebrene kihelkonna Īle metskonnas.

Īle lahingus langenud rahvuspartisanide mälestuskivi avati 29. mail 1993. Selle kujundas Alfons Kalniņš ("Edgars"), üks 17. märtsi 1949. aasta lahingus ellujäänud osalejatest. Korrapärase kujuga graniidist plaadil on kujutatud mõõka ja tõusvat päikest ning sellele on graveeritud 15 langenud rahvuspartisani nimed ja kiri:

„Päike tõusis mõõgast. Siin lebavad Läti ja Leedu rahvuspartisanid, kes langesid Īle lahingus 17. märtsil 1949.“

Kapa piemineklis 1941. gada 30. jūnijā sadursmē ar padomju okupācijas varas bruņotajiem formējumiem kritušajam Naudītes pagasta nacionālajam partizānam Bruno Druķim. Uz kapa uzstādīta granīta stēla ar tekstu: “Partizānim Bruno Druķim. Kritis 1940.30.VI. Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai. Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt. Naudītes pagasts”. Keramikas medaljons ar B. Druķa portretu sadauzīts un iznīcināts pēc Otrā pasaules kara.

Pēc Vācijas-PSRS kara sākuma ap desmit vietējo aizsargu 1941. gada 27. jūnijā sapulcējās Ružēnu mežā un izveidoja nacionālo partizānu vienību ar Žani Gelsonu priekšgalā. Nākamajā dienā partizāni ieņēma Naudītes pagasta izpildkomiteju un vietējo mašīnu un zirgu iznomāšanas staciju, pārņemot  savā īpašumā tur esošos traktorus, lauksaimniecības inventāru un zirgus.  30. jūnijā Naudītes partizānu vienība uz ceļa pie Meļļiem mēģināja aizturēt Sarkanās armijas karavīru kolonu, kuru vadīja divi virsnieki. Sadursmes laikā krita abi padomju virsnieki un atvaļinātais Latvijas armijas Jātnieku pulka kaprālis Bruno Druķis. 

Bunkurs atrodas Zebrenes pagastā, Īles mežniecībā, nogriežoties no ceļa P104 Biksti-Auce.

Īles nacionālo partizānu “Kārļa Kraujas grupa” izveidojās 1947. gadā. Par grupas komandieri tika iecelts V. Ž. Brizga (segvārds K. Krauja). 1948. gada oktobrī “Kraujas” grupa apvienojās ar lietuviešu nacionālo partizānu grupu. “Kraujas” grupa darbojās Jelgavas apriņķa apkārtnē, un tās sastāvā bija 27 nacionālie partizāni.

1948. gada oktobrī Jelgavas apriņķa Lielauces pagastā, netālu no Īles mežniecības, 300 metrus uz ziemeļiem no “Priedaišu” mājām, “Kraujas” grupa izbūvēja pazemes bunkuru. Tā kopgarums ar kaujas ejām bija 45 metri. Ap bunkuru tika izvietotas 70 tālvadības mīnas. Bunkurā bija ierīkota krāsns, aka, tualete un noliktava.

1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo VDM jeb čekas karaspēku. Pēc cīņas tika apcietināti 9 grupas biedri, bet 15 krita kaujā, no tiem astoņi latvieši un septiņi lietuvieši. 1992. gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem atraka saspridzināto bunkuru. Pie tā tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.

Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu vārdiem.

Am 1. September 1995 wurde im Renģe Manor Park der Gemeinde Zebrene ein Denkmal für die Kämpfer gegen das sowjetische Besatzungsregime und die Opfer der kommunistischen Repression eingeweiht. Auf einem groben Felsblock ist ein Kreuz eingraviert, und die Worte lauten: „Den Opfern des roten Terrors von Zebrene, den gefallenen nationalen Kämpfern des Zweiten Weltkriegs.“ Die Errichtung des Denkmals wurde finanziell von der Organisation „Daugavas Vanagi“ unterstützt.

Die Gedenkstätte für lettische und litauische Nationalpartisanen in der Nähe der ehemaligen Pfarrschule von Ukru wurde am 21. Oktober 2006 eröffnet und geweiht. Dort wurde ein weißes Kreuz errichtet, an dessen Fuß eine Granitstele mit den Namen zweier lettischer und zweier litauischer Nationalpartisanen und der Inschrift „Für Dich, Vaterland. Den Nationalpartisanen der Pfarrei Ukru 1944–1954. Im Kampf gegen das kommunistische Besatzungsregime fielen am 26. Oktober 1948 Eidis-Eduards Ozols, Kristaps Siļķe, Alfonsas Bugnius und Kostas Norvaitis in der Pfarrei Ukru.“

Die Gedenkstätte wurde vom Lettischen Nationalen Partisanenverband (LNPA) in Zusammenarbeit mit dem Litauischen Freiheitskämpferverband (LLKS) errichtet. An der Eröffnung nahmen der Vorsitzende des Gemeinderats von Ukru, Ainārs Āriņš, der Vorsitzende des LNPA, Ojārs Stefans, der Vertreter des LLKS, Jons Čepons, und weitere Anwesende teil.

Grabstein für den Partisanen Harijs Ginter aus der Gemeinde Jēkabnieki, der am 28. Juni 1941 fiel. Eine Gedenktafel mit folgender Inschrift befindet sich auf dem Grab: „Harijs Ginter. Geboren am 30. August 1912. Gefallen für sein Vaterland am 28. Juni 1941. Liebe Mutter, was du weinst, lösche den Schmerz, schlaf ein. Vergebens, vergebens wartest du auf deinen Sohn, vergebens vergießt du bittere Tränen.“ Der Grabstein wurde 2016 und 2024 auf Initiative von Gunita Kulmane, der Leiterin der Bibliothek Ūziņi der Gemeinde Zaļenieki, und auf ihre persönlichen Kosten restauriert.

In den Tagen nach Ausbruch des Deutsch-Sowjetischen Krieges am 22. Juni 1941 wurde in der Gemeinde Jēkabnieki eine nationale Partisaneneinheit unter der Führung des Wachtzugskommandanten V. Ritums aufgestellt, um für Ordnung zu sorgen und die sowjetische Besatzungsmacht zu beenden. Die anfänglich schwache Bewaffnung – einige Pistolen und Gewehre – wurde durch Beutewaffen von Rotarmisten ergänzt, die bei Kalnanši und anderswo gefangen genommen worden waren. Am 28. Juni 1941 kam es bei Gudēni zu einem größeren Gefecht mit sowjetischen Verbänden, bei dem der Wachmann der Gemeinde Jēkabnieki und nationale Partisan H. Gīnters gefangen genommen und zu Tode gefoltert wurde.

Die Gedenkstätte für die Teilnehmer der Verteidigungskämpfe von Jelgava gegen die zweite sowjetische Besatzung im Juli/August 1944 wurde am 8. Mai 1995 eröffnet. Zu diesem Anlass fand ein Gottesdienst in der Evangelisch-Lutherischen St.-Anna-Kirche in Jelgava statt, gefolgt von einer Prozession mit Fahnen durch die Stadt. Auf dem Gelände befindet sich eine unregelmäßig geformte Granitstele mit einem eingemeißelten Kreuz, das in eine Schwertspitze übergeht. Links daneben ist ein Granitblock in Form eines Quaderstumpfs mit der Inschrift „Den Verteidigern von Jelgava 1944, 28.7.–8.8.“ aufgestellt, der an eine Möwe erinnert.

Der Krieg in Jelgava begann, nachdem sowjetische Truppen am 27. Juli 1944 Šiauliai in Litauen erobert und ihre Offensive nach Norden fortgesetzt hatten. Um die Rote Armee zurückzuschlagen, erklärte der neu ernannte Militärkommandant von Jelgava, Generalleutnant Johann Flugbeil, die Stadt zur „Festung“ und befahl, alle verfügbaren Kräfte zu ihrer Verteidigung einzusetzen. Anfangs bestand der Kern der Verteidiger Jelgavas lediglich aus Soldaten der 15. Lettischen SS-Waffendivision (Ausbildungs- und Reservebrigade) unter Oberstleutnant Herman Jurko und einigen wenigen kleinen deutschen Einheiten. Am Nachmittag des 27. Juli begann die sowjetische 3. Luftarmee mit der Bombardierung Jelgavas. Dabei wurden nicht nur strategische militärische Ziele in der Stadt und ihrem Umland – der Bahnhof und die Straßen – angegriffen, sondern auch Wohnhäuser in Brand gesetzt. Gebäude und Zivilbevölkerung der Stadt litten unter dem Beschuss von Katjuscha-Raketenwerfern, Artillerie und Mörsern beider Kriegsparteien.

Am 28. Juli griffen Einheiten des sowjetischen 3. Garde-Mechanisierten Korps die südlichen Vororte der Stadt an, jedoch ohne Erfolg. Am Morgen des 30. Juli wurde der Angriff durch die 279. und 347. Schützendivision der 51. Armee verstärkt. Obwohl Radio Moskau am nächsten Tag die Einnahme der Stadt meldete, war es den sowjetischen Truppen mit Verstärkung lediglich gelungen, ins Stadtzentrum vorzudringen, es aber nicht vollständig einzunehmen. Das rechte Ufer der Lielupe und der befestigte Brückenkopf an der Driksa-Brücke blieben unbesetzt. Auch in der Burg Jelgava, die Anfang August unter sowjetische Kontrolle geriet, fanden heftige Kämpfe statt. Die Rote Armee brachte Kanonen in die Burg und beschoss von den Fenstern aus die Stellungen deutscher und lettischer Soldaten an der Kalnciema-Straße. Daraufhin folgte Gegenfeuer der deutschen schweren Artillerie, das die Burg vollständig zerstörte. Am 4. August gelang es den Verteidigern von Jelgava mit Verstärkung aus Riga, die Stadt vorübergehend unter ihre Kontrolle zu bringen. Drei Tage später zwang jedoch eine massive sowjetische Offensive die deutschen und lettischen Soldaten, Jelgava aufzugeben.

Das Gebäude der heutigen Pauls-Bendrup-Grundschule (ehemals Schule für Gehörlose und Stumme) in der Filozofu-Straße 50 beherbergte nach der Zerstörung Jelgavas im sowjetisch-deutschen Krieg im Juli/August 1944 und der anschließenden zweiten sowjetischen Besetzung die zweite Jelgavaer (Mädchen-)Mittelschule. Im Herbst 1945 besuchten dort mehrere Mitglieder der Jugendwiderstandsorganisation „Drei-Sterne-Kolonne“ die Schule.

Im November 1945 verhafteten sowjetische Sicherheitsbehörden 20 Mitglieder dieser Organisation, zumeist erst 16 oder 17 Jahre alt, darunter 13 Jungen und sieben Mädchen, sowie zwei weitere ihrer Unterstützer. Die Jugendlichen aus Jelgava wurden beschuldigt, illegale Treffen und antisowjetische Agitation organisiert, Waffen und Munition gesammelt, Gefangene im Filterlager der Zuckerfabrik mit Lebensmitteln versorgt, Partisanen in Litauen unterstützt und weitere Verbrechen gegen das sowjetische Besatzungsregime begangen zu haben.

Das Militärbezirksgericht des Baltischen Raums verurteilte am 23. Mai 1946 19 Mitglieder der Drei-Sterne-Kolonne zu zehn Jahren Haft in Gulag-Lagern und fünf Jahren Freiheitsbeschränkung. Nach neun Jahren Haft in Perm, Beresniki, Norilsk und Karaganda konnten sie ein Jahr nach Stalins Tod 1954 in ihre Heimat zurückkehren.

Die Gedenkstätte für die Mitglieder der Jugendwiderstandsorganisation der 1. Sekundarschule von Jelgava, die 1941 vom kommunistischen Regime unterdrückt wurden, wurde 2007 auf Initiative des sozialpolitischen Aktivisten und Historikers Andris Tomašūns errichtet. An der Gedenkstätte nahe des 1. Gymnasiums von Jelgava (heute Technische Hochschule Jelgava) wurde eine Eiche gepflanzt und ein Gedenkstein mit folgender Inschrift aufgestellt: „Gedenkeiche für die Schüler des Gymnasiums Jelgava, Teilnehmer der nationalen Widerstandsbewegung – jene, die 1940–1948 in Sibirien starben. T. Bergs, V. Einfelds, A. Gaišs, I. Leimanis, J. Liepiņš, J. Jegermanis, I. Kārkliņš, O. Ošenieks, F. Skurstenis, A. Saldenais, A. Valkīrs, J. Valūns. 2000. O. Valkīrs, V. Treimanis und 1. Gymnasium“.

Die studentische Widerstandsorganisation „Freies Lettland“ in Jelgava wurde am 30. September 1940 von sechs Elftklässlern der 1. Mittelschule Jelgava in der Wohnung von Fričas Skurstenis in der Slimnīcas-Straße 11-4 heimlich gegründet. Die Organisation wurde von Juris Valūns geleitet und zählte etwa 20 Mitglieder. Sie trafen sich in illegalen Versammlungen, um die Struktur und die Aktivitäten der Organisation zu besprechen. Die Jugendlichen druckten den antisowjetischen Slogan „Bereitmachen!“, von dem am 14. Oktober 100 Exemplare in der Stadt verteilt wurden. Vom 25. Oktober bis zum 6. November 1940 verhafteten sowjetische Sicherheitsbehörden dreizehn Schüler der 1. Mittelschule Jelgava, die im Gefängnis von Jelgava inhaftiert und lange verhört wurden. 1941. Im Jahr 1942 wurden die Inhaftierten in die UdSSR gebracht, wo sie am 7. Februar 1942 von einer Sondersitzung des Volkskommissariats für Innere Angelegenheiten der UdSSR zu zehn Jahren Haft verurteilt wurden. Nur Voldemārs Treimanis überlebte und kehrte nach Lettland zurück, während die anderen Mitglieder der Widerstandsorganisation der 1. Mittelschule von Jelgava in den Jahren 1942/43 in Gulag-Lagern starben.

Atminimo lenta komunistinio režimo represuotiems Jelgavos 1-osios vidurinės mokyklos (anksčiau Hercogo Pēterio gimnazijos) jaunimo pasipriešinimo organizacijos nariams buvo įrengta Latvijos politiškai represuotųjų asociacijos Jelgavos skyriaus 1996 m. spalio 24 d. Iš pradžių lenta buvo G. Eliaso Jelgavos istorijos ir meno muziejuje, tačiau po pastato fasado ir patalpų renovacijos 2007–2008 m. ji buvo perkelta ant išorinės muziejaus sienos dešinėje nuo pagrindinio įėjimo, šalia atminimo lentų, skirtų kitoms istorinėms asmenybėms. Lentėje iškaltas tekstas: „1940 10 26 suimti ir į Sibirą ištremti Hercogo Jēkabo gimnazijos mokiniai – antisovietinio judėjimo „Laisvoji Latvija“ nariai T. Bergsas, V. Einfeldsas, A. Engursas, A. Gaišsas, O. Leišmanis, I. Leigermanis,, Kārkmanis, I. Ošenieks, A. Saldenais, F. Skurstenis, V. Treimanis, A. Valkīrs, J. Valūns.“

Jelgavos mokinių pasipriešinimo organizacija „Laisvoji Latvija“ buvo slapta įkurta 1940 m. rugsėjo 30 d. šešių vienuoliktos klasės Jelgavos 1-osios vidurinės mokyklos mokinių Fričo Skurstenio bute, Slimnīcas gatvėje 11-4. Organizacijai vadovavo Juris Valūnas, o jos narių skaičius buvo apie 20 žmonių. Jie rinkdavosi į nelegalius susirinkimus, kuriuose aptardavo organizacijos struktūrą ir veiklą. Jaunimas atspausdino antisovietinį šūkį „Ruoškitės!“, kurio 100 egzempliorių spalio 14 d. buvo iškabinti visame mieste. Nuo 1940 m. spalio 25 d. iki lapkričio 6 d. sovietų saugumo institucijos suėmė trylika Jelgavos 1-osios vidurinės mokyklos mokinių, kurie buvo įkalinti Jelgavos kalėjime ir ilgai tardomi. 1941 m. 1942 m. sulaikytieji buvo išvežti į SSRS, kur 1942 m. vasario 7 d. SSRS Vidaus reikalų liaudies komisariato specialusis posėdis nuteisė juos 10 metų kalėti. Išgyveno ir į Latviją grįžo tik Voldemaras Treimanis, o kiti Jelgavos 1-osios vidurinės mokyklos pasipriešinimo organizacijos nariai žuvo Gulago stovyklose 1942–1943 m.

Jelgavos Švč. Trejybės bažnyčios bokštas yra Jelgavos miesto centre.

Bokštas stovi daugiau nei keturis šimtmečius ir yra tapęs ne tik miesto raidos, bet ir skaudžių įvykių liudininku. Bažnyčios statyba pradėta 1574 m., vykdant Kuržemės ir Žiemgalos hercogo Gothardo Ketlerio potvarkį. Jos bokštas buvo užbaigtas 1688 m., vadovaujant meistrui Martinui Knochui, ir tapo vienu labiausiai matomu miesto statinių. Antrojo pasaulinio karo metais Jelgava buvo smarkiai nuniokota, o bažnyčia sudegė 1944 m., po SSRS aviacijos antskrydžio. Po karo sovietų valdžia susprogdino altoriaus dalį, o sienos buvo nugriautos. Išliko tik bokštas kaip strateginės reikšmės objektas, kadangi jis buvo aukščiausias mieste. Per karą ir pokariu bokštas buvo naudojamas karinėms reikmėms – iš jo buvo stebimos priešo pozicijos ir kontroliuojama aplinkinė teritorija.

Pokario metais bokštas atliko strateginę funkciją, vykdant pasipriešinimo veiklą. Jis tapo slapta susitikimų vieta ir informacijos, svarbios kovai su sovietiniu režimu, perdavimo vieta. Šiandien bokštas, išlaikęs savo istorinę reikšmę, atgimė kaip kultūros ir švietimo centras.

1943–1944 m. keli akademinio padalinio „Austrums“ ir Latvijos Centrinės tarybos, slapta įkurtos Rygoje 1943 m. rugpjūčio 13 d., nariai – profesoriai Rūdolfs Markuss, Andrejs Teikmanis, Alfrēds Tauriņš ir kiti dėstytojai. 1944 m. kovo 10 d. Žemės ūkio akademijos docentas Vilis Eihe kartu su žmona Aleksandrs ir asistentu Hermaniu Zeltiņus spausdino nelegalų LKP laikraštį „Jaunā Latvija“ Jelgavoje, naudodamas kopijavimo aparatą. Jame buvo skelbiamos žinios apie Latvijos tarptautinę padėtį ir nustatytos tolesnės Latvijos politinio gyvenimo gairės. Tarp 188 Latvijos visuomeninių-politinių darbuotojų, kurie 1944 m. kovo 17 d. LKP memorandume išreiškė poreikį atkurti nepriklausomą ir demokratinę Latvijos Respubliką, remiantis 1922 m. Konstitucija, buvo ir Žemdirbystės akademijos Jelgavoje akademinis personalas – profesoriai Jānis Vārsbergsas, Pāvils Kvelde, A. Teikmanis ir R. Markuss.

Piemiņas vieta Jāņa Rozentāla – Jāņa Freimaņa nacionālo partizānu grupas dalībniekiem izveidota 1996. gadā Iecavas pagastā, J. Freimaņa mežabrāļu grupas bunkura vietā. Uz betona pamatnes zem balta bērza krusta lasāms uzraksts “Par Latvijas brīvību kritušajiem nacionālajiem partizāniem” un 1950. gada 11. janvārī agrākajā Jelgavas apriņķa Garozas pagasta teritorijā kritušo mežabrāļu – Jāņa Freimaņa, Jāņa Kāpostiņa un Laimoņa Zīraka vārdi. Aiz pieminekļa redzama bunkura vieta, bet  laukuma malā uzstādīts uzstādīts stends ar Bauskas muzeja vēsturnieka Raita Ābelnieka sagatavotu informāciju par J. Rozentāla un brāļu Dūmiņu nacionālo partizānu grupu, kas 1944.-1947. gadā darbojās Iecavas, Misas un Zālītes pagastos.

Jāņa Rozentāla vadītā mežabrāļu vienība izveidojās 1945. gada vasarā, bet septembrī tajā bija jau 11 partizānu. Šī mežabrāļu grupa aktīvi darbojās Bauskas apriņķa Iecavas un Zālītes pagastos, kā arī Jelgavas apriņķa Garozas, Salgales un Pēternieku pagastos. 1948. gada 13. augustā čekistiem izdevās nogalināt vienības komandieri un viņa brāli, sagūstīt trīs citus partizānus, bet atlikušie šīs grupas mežabrāļi turpināja cīņu pret okupantiem Jāņa Freimaņa vadībā.

Piemiņas vieta Butku kapos izveidota pēc tam, kad Vides aizsardzības kluba Bauskas nodaļa 1988. gada rudenī sakopa divās slejās apglabāto aptuveni 30 Bauskas aizstāvēšanas kaujās 1944. gadā kritušo latviešu karavīru kapavietas un lēma par pieminekļa uzstādīšanu. Sekoja ziedojumu vākšana pieminekļa izgatavošanai. Šeit apglabātajiem Bauskas brīvprātīgo bataljona karavīriem veltītais no sarkana granīta izgatavotais piemineklis tika atklāts 1989. gada 25. novembrī, bet jau 1990. gada 4./5. decembra naktī to uzspridzināja PSRS okupācijas armija. 1992. gadā pieminekļa vietā tika uzstādīts masīvs koka krusts. 2002. gada 13. oktobrī tika atklāts jauns, agrāk iznīcinātajam piemineklim līdzīgs, granīta piemineklis ar tajā iekaltu tekstu: “Par Latvijas brīvību kritušajiem 1944. gadā”.

Piemiņas vieta Bauskas brīvprātīgo bataljonam Jumpravmuižas parkā izveidota 1990. gadā pēc bijušā šī bataljona karavīra Imanta Zaltiņa iniciatīvas. Tā atroda vietā, kur latviešu karavīri 1944. gada jūlija beigās neļāva pirmajām Sarkanās armijas vienībām forsēt Lielupi. Pie rupji apstrādāta laukakmens piestiprināta balta marmora plāksne ar tajā iekaltu zeltā iekrāsotu tekstu: “1944.28.VII šeit atradās Bauskas brīvprātīgo bataljona komandpunkts.” Sākotnēji marmora plāksnes vietā atradās bronzas plāksnīte ar gravējumu, bet 1990. gados to nozaga krāsainā metāla zagļi.

1944. gada jūlija beigās, Bauskai tuvojoties padomju karaspēkam, pilsētā, kas vēl nesen bija atradusies dziļā aizmugurē, neatradās nekādi vērā ņemami vācu spēki. Tūlītēju Bauskas krišanu novērsa Bauskas apriņķa priekšnieka un aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka apņēmīgā rīcība, kurš jūlija beigās saformēja Bauskas brīvprātīgo bataljonu, kura sastāvā bija 13. Bauskas aizsargu pulka aizsargi, policisti, kā arī brīvprātīgie. Bataljons ieņēma aizsardzības pozīcijas Lielupes krastā Jumpravmuižā iepretī Ziedoņu sēklim un jau pirmajā dienā tam nācās iesaistīties cīņā ar uzbrūkošo Sarkano armiju. Kauju laikā bataljonam pievienojās arī grupa lietuviešu policistu, kas bija atkāpušies no Lietuvas uz Latviju. Daudzi lietuvieši krita, jo cīnījās pārdroši un sevi nesaudzējot. Pirmais kritušais bija kāds lietuviešu policijas kapteinis, kurš apglabāts turpat Jumpravmuižas parkā blakus Pirmā pasaules kara vācu karavīru apbedījumiem.

Piemineklis 1944. gada Bauskas aizstāvjiem atklāts 2012. gada 14. septembrī pēc bijušā Bauskas brīvprātīgo bataljona karavīra Imanta Zeltiņa iniciatīvas un ar viņa un pašvaldības finansiālu atbalstu. Iesarkanā granītā darinātajā stēlā, kas uzstādīta uz trīspakāpju betona pamatnes, zem Latvijas armijas karavīru cepures kokardes – saulītes, un latviešu leģiona piedurknes uzšuves – vairodziņa sarkanbaltsarkanās krāsās atveidojuma iekalts teksts: “Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju 1944.28.07.-14.09.” un ”Latvijai jābūt latviešu valstij. Kārlis Ulmanis”. Pēc pieminekļa atklāšanas sekoja Krievijas un Baltkrievijas Ārlietu ministriju un vietējo krievu masu mediju protesti, bet 2024. gada pavasarī piemineklis pat piedzīvoja vandaļu uzbrukumu. Neraugoties uz to, ik gadu šajā vietā 14. septembrī plkst.14.00 notiek Bauskas aizstāvjiem veltīts piemiņas sarīkojums.

1944. gada jūlija beigās, Bauskai tuvojoties padomju karaspēkam, pilsētā, kas vēl nesen bija atradusies dziļā aizmugurē, neatradās nekādi vērā ņemami vācu spēki. Tūlītēju Bauskas krišanu novērsa Bauskas apriņķa priekšnieka un aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka apņēmīgā rīcība, kurš jūlija beigās saformēja Bauskas brīvprātīgo bataljonu, kura sastāvā bija 13. Bauskas aizsargu pulka aizsargi, policisti, kā arī brīvprātīgie. Bataljons ieņēma aizsardzības pozīcijas Lielupes krastā Jumpravmuižā iepretī Ziedoņu sēklim un jau pirmajā dienā tam nācās iesaistīties cīņā ar uzbrūkošo Sarkano armiju. Sākotnēji bataljons bija ļoti vāji apbruņots, un lielāko daļu automātisko ieroču tam nācās iegūt kā trofejas. Dažas dienas vēlāk kara darbībā iesaistījās arī 23., 319-F. un 322-F. latviešu policijas bataljoni. Līdz augusta vidum Bauskas aizstāvēšanā pret otrreizējo padomju okupāciju piedalījās arī 15. latviešu SS rezerves un papildinājumu brigādes bataljons, kas tika saformēts no apmācību un veselības rotām. Kopumā kaujās par Bausku iesaistījās 3000-4000 latviešu karavīru, kam kauju noslēgumā nācās stāties pretī pat desmitkārtīgam pārsvaram. Padomju karaspēkam ieņemt Bausku izdevās tikai 14. septembrī pēc pusotru mēnesi ilgas latviešu un vācu karavīru pretestības.

Memoriālais ansamblis Bauskas Pils dārzā atklāts Latvijas Republikas 90. jubilejā – 2008. gada 18. novembrī. Piemiņas vieta izveidota pēc Bauskas novada politiski represēto kluba “Rēta” ieceres. Divdaļīgais pelēka granīta piemineklis izgatavots pēc arhitektes Intas Vanagas meta par Bauskas pilsētas pašvaldības un ziedotāju līdzekļiem. Uz tā iekalts teksts: “Cīnītājiem pret padomju okupācijas režīmu, arestētajiem, izsūtītajiem un nomocītajiem 1940-1990”. Šajā vietā katru gadu 25. martā un 14. jūnijā notiek  1941. un 1949. gada deportāciju upuriem veltīti piemiņas pasākumi

Bauskas Svētā Gara evaņģēliski luteriskās baznīcas dārzā1944. gada kauju laikā apglabāti Bauskas aizstāvji – latviešu karavīri. PSRS okupācijas gados šeit bija ierīkoti bērnudārza rotaļu laukumi. 1996. gada 9. novembrī baznīcas dārzā atklāts tēlnieka Mārtiņa Zaura veidots piemiņas akmens. Rupji apstrādātajā iesarkanajā laukakmenī zem latviešu leģiona piedurknes uzšuves – vairodziņa sarkanbaltsarkanās krāsās atveidojuma iekalts teksts: “Tev mūžam dzīvot Latvija! Bauskas aizstāvjiem 1944.” Piemiņas akmens uzstādīts pēc Latvijas Nacionālo Karavīru biedrības un organizācijas “Daugavas Vanagi” Bauskas nodaļas iniciatīvas. Finansiālu atbalstu tam sniedza arī Bauskas pilsētas un rajona pašvaldības. Blakus akmenim atrodas balti krāsots koka krusts zem kura šķērskoka piestiprināts sarkan-balti-sarkani krāsota leģionāru vairodziņa atveidojums, bet vēl zemāk iesārta granīta plāksne ar tekstu: “Šeit guldīti leģionāri varonīgie Bauskas aizstāvji 1944.28.VII – 1944.14.IX”

Nams un piemiņas plāksne čekas represiju upuriem pie ēkas Bauskā Plūdoņa ielā 54, kur pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā atradās Bauskas apriņķa, vēlāk - rajona čeka. Šeit pagrabos ieslodzījumā tika turēti un pratināti nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji, bet pagalmā atpazīšanai un vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai tika nomesti nogalinātie partizāni. Piemiņas plāksne atklāta pēc 2000.gada, uz tās attēlotas stilizētas dzeloņstieples, cietuma restes un teksts: “Klaudz zābaku zoles, vaid cilvēku simts... Ik diena kā atmiņa, ko neaizmirst sirds. Šajā ēkā padomju okupācijas laikā atradās represiju iestādes (NKVD, “čeka”) Bauskas apriņķa nodaļa, kur cilvēkam atņēma dzimteni, māju, ģimeni, brīvību un dzīvību”. Okupācijas laikā pie šī nama bija piemiņas plāksne trijiem kritušajiem okupācijas varas pārstāvjiem, kuri bija zaudējuši dzīvību neveiksmīgi mēģinot pieveikt vienu nacionālo partizānu – Jāni Gudžu.

Piemiņas plāksne jauniešu pretošanās organizācijas dalībniekiem pie Bauskas pilsētas pamatskolas Rīgas ielā 32, kur pēc Otrā pasaules kara atradās Bauskas vidusskola. Uz 2000. gadā atklātās plāksnes lasāms uzraksts: ”... Un paceltas nesām tikai savas sirdis. Šajā skolā mācījās jauniešu nacionālās pretošanās grupa, kas savu jaunību ziedoja cīņai pret komunistu okupācijas varu (1948-1950)”.

1948. gada rudenī Bauskā izveidojās patriotiski noskaņotu jauniešu nacionālās pretošanās grupa, kas pilsētā izlīmētās proklamācijas un uzsaukumos aicināja uz cīņu pret okupantiem un Latvijas neatkarības atjaunošanu, kā arī brīdināja par 1949. gada 25. martā sagaidāmajām komunistu režīma deportācijām. Vairāki Bauskas jaunieši pēc vidusskolas beigšanas studēja Rīgā, bet turpināja darboties šajā pagrīdes organizācijā. Vairāki jaunieši bija iegādājušies ieročus un sprāgstvielas, un sarīkoja atentātu pret kolhoza priekšsēdētāju Codes pagastā. Bija plānots uzbrukt arī citām padomju okupācijas varas amatpersonām, kā arī uzspridzināt svētku tribīnes Bauskā, Baldonē un Elejā. Tas nenotika, jo 1950. gada vidū sākās aresti. Bauskā un Rīgā apcietināja 12 jauniešus, vairākus no viņiem arestēja tieši vidusskolas izlaiduma dienā – 22. jūnijā. 1951. gada februārī Baltijas kara apgabala tribunāls organizācijas vadītājiem Gunāram Zemtautim un Arvīdam Kļaugam piesprieda nāvessodu, bet sešiem vidusskolēniem un četriem studentiem – 25 gadu ieslodzījumu spaidu darba nometnēs.

Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem atklāta 2011. gada 11. septembrī. Tajā uzstādīts balti krāsots metāla krusts, kura pakājē atrodas granīta stēla ar iekaltiem četrpadsmit nacionālo partizānu vārdiem un tekstu: “Par Tevi, Tēvu zeme. Latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni. Krituši cīņā pret komunistisko okupāciju Ceraukstes, Panemūnes, Īslīces un Pabiržu (Lietuva) pagastā 1945.–1954. g. Jānis Gudža, Teodors Auniņš, Pēteris Varens, Žanis Strautiņš, Miķelis Dombrovskis, Vilis Krūmiņš, Olģerts Trans, Laimonis Auniņš, Jānis Ulinskis, Jānis Anilonis, Povilas Glinda, Petras Gibrjūnas, Petras Volosklāvičius, Alberts “Voldmerārs” “Direktors”. Jūsu kapu vietas nav zināmas”.

Piemiņas vietu ar Bauskas novada pašvaldības atbalstu iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, krustu par saviem personīgajiem līdzekļiem darinājis smalkmehāniķis Harijs Frīdemans no Dobeles.

Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem atklāta 2007. gada 25. maijā. Tajā uzstādīts balti krāsots krusts, kura pakājē atrodas granīta stēla ar tajā iekaltiem desmit nacionālo partizānu vārdiem un tekstu: “Par Tevi, Tēvu zeme! Paņemūnes nacionālajiem partizāniem. Cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu no 1944. līdz 1952. gadam kritušajiem. Jānis Dručka, Andrejs Bojasts, Arvīds Melducis, Augusts Juškēvičs, Willi Fischer, Stanislovas Naudžius – “Mykolas”, Juozas Krikščiūnas – “Karlis”, Juozas Balčiūnas – “Klemute”, Augustas Pareizis – “Kazys”, “Juozupas”, Jonas Sirbike – “Janis””. Piemiņas vietu pēc arhitekta Gunāra Blūzmas projekta iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība.

Piemineklis atrodas pie Skaistkalnes katoļu baznīcas un bijušā Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa klostera ēkas – vietā, kur pēc Otrā pasaules kara ar mūku atbalstu slēpās nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji. Uz 2011. gadā atklātās un paulīniešu tēva Jāņa Vīlaka iesvētītās piemiņas stēlas lasāms uzraksts: “Kapucīnu ordeņa mūki – nacionālās pretošanās kustības atbalstītāji Kārlis Gumpenbergs OMC (1904-1980), Miķelis Jermacāns OMC (1911-1986), Kārlis Kiselevskis OMC (1906-1979), Miķelis Kļaviņš OMC (1906-1986), Jānis Pavlovskis OMC (1914-2001). Viņi sniedza patvērumu un atbalstu nacionālajiem partizāniem un nelegāli dzīvojošām personām Rīgā, Skaistkalnē un Viļakā 1945.-1947. g.”.

Kapucīnu tēviem veltītā piemiņas akmens iesvētīšanas pasākums notika 2011. gada 8. oktobrī. Akmeni iesvētīja Skaistkalnes katoļu baznīcas paulīniešu tēvs, priesteris Jānis Vīlaks. Pasākumā piedalījās Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans, Skaistkalnes pagasta pārvaldes vadītāja Ineta Skustā un citi vietējie iedzīvotāji.

Piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem pie Kurmenes pagastnama atklāta 2023. gada 4. maijā, - vietā, kur atradās PSRS okupācijas karaspēku slavinošs piemineklis, kas demontēts saskaņā ar Latvijas Republikas Saeimas 2022. gada jūnijā pieņemto likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”. Piemiņas vietā uzstādīts balti krāsots koka krusts, kura pakājē atrodas melna granīta stēla ar tajā iekaltu tekstu: “Kurmenes un apkārtējo pagastu nacionālajiem partizāniem 1944.-1953. Lauzīs mūs, bet nesalieks”.

Pa labi no piemiņas zīmes uzstādīts stends ar Bauskas muzeja vēsturnieka Raita Ābelnieka sagatavotu informāciju par Kurmenes nacionālajiem partizāniem. Piemiņas vieta izveidota pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas un ar Bauskas novada Vecumnieku apvienības pārvaldes Kurmenes pagasta nodaļas un Bauskas novada domes atbalstu.

Aktīva cīņa pret padomju okupācijas režīmu un varas iestāžu represijām ritēja Bauskas novada austrumdaļā – Skaistkalnes, Kurmenes, Bārbeles un Valles pagastā. Šajā teritorijā kopš otrreizējās padomju okupācijas 1944. gada rudenī bija daudz vīru, kas slēpās no varas pārstāvjiem. Mežabrāļi bija gatavi pretoties varas iestāžu mēģinājumiem tos sagūstīt, tāpēc tika sagādāti ieroči un munīcija. Tolaik tas bija vienkārši izdarāms, jo bijušajās kauju vietās tādu mantu netrūka.

Starp atsevišķām grupām nodibinājās kontakti un izveidojās lielākas partizānu vienības. Tām pievienojās bijušie Latviešu leģiona kareivji no Kurzemes, kas pēc Vācijas kapitulācijas nebija nolikuši ieročus un padevušies gūstā, bet turpināja cīņu pret okupantiem. Laika posmā no jūlija līdz septembrim izveidojās aptuveni 20 vīru nacionālo partizānu vienība, kuras kodolu veidoja Kurmenes pagasta iedzīvotāji. Tajā ietilpa arī vīri un jaunieši no Bārbeles, Skaistkalnes, Valles un kaimiņu Mazzalves pagasta Jēkabpils apriņķī.

Par vienības komandieri kļuva 1912. gadā dzimušais Ludvigs Putnieks no Kurmenes pagasta «Nagliņiem», viņa vietnieks bija agrākais leģionārs Viktors Ančevs no tā paša pagasta «Mūrniekiem». L. Putnieks 30. gados vadīja patriotiskās jauniešu organizācijas «Latvijas Vanagi» Kurmenes nodaļu.

Šī partizānu vienība 1945. gada rudenī un ziemā sarīkoja vairākus uzbrukumus okupācijas varas amatpersonām, kā arī aplaupīja kolaborantus un valstij piederošas pienotavas un veikalus. Tas tika darīts, lai mežabrāļu uzturēšana nebūtu smags slogs jau tā gandrīz pilnīgi izputinātajiem radiem un citiem atbalstītājiem. No partizānu lodēm krita vairāki iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, tā dēvētie «istrebiķeļi», okupācijas varas ielikteņi Kurmenes pagasta Partizānu ciema padomē un Skaistkalnes pagasta izpildkomitejā. Šāda partizānu aktivitāte krietni vien samazināja kolaborantu vēlmi pildīt okupācijas varas rīkojumus.

Tomēr L. Putnieka partizānu grupā tika iefiltrēts kāds  aģents, par ko liecina turpmākie notikumi. 1946. gada 14. janvārī, kad V. Ančevs «Mūrniekos» apciemoja māti, tur ieradās miliči un «istrebiķeļi», lai viņu aizturētu. Izcēlās apšaude, kurā nevienlīdzīgā kaujā gāja bojā mežabrālis un viņa māte.
Partizānu bunkuriem Mazzalves pagasta mežā pie Kurmenes pagasta robežas 2. februārī uzbruka PSRS Iekšlietu karaspēka 288. strēlnieku pulka vienības. Asiņainā kaujā pret pārspēku krita Jānis Teodors Meija no Valles pagasta, Vilips Saulītis no Skaistkalnes pagasta, Arnolds Freimanis no Kurmenes pagasta, Fricis Galviņš no Mazzalves pagasta un kāds nezināms rīdzinieks ar segvārdu Ika vai Jonelis. Pārējiem mežabrāļiem kaujas burzmā izdevās atkāpties un nozust. Par uzbrucēju zaudējumiem nav izdevies atrast informāciju. Turpmākajās čekistu operācijās izdevās nogalināt vai sagūstīt vairākus citus partizānus.

Kapa plāksne Valles kapos uzstādīta šeit 1941. gada 4. jūlijā apglabātajam nacionālajam partizānam Edmundam Vigmanim, kurš krita 30. jūnijā sadursmē ar padomju bruņotajiem formējumiem. Uz plāksnes redzams keramikas medaljons ar E. Vigmaņa foto aizsargu formas tērpā un lasāms uzraksts: “Vigmanis Edmunds. Dz. 1907. g. 6. aprīlī. Kritis partizaņu cīņās Vallē 1941. g. 30. jūnijā. Tautiet, kas garām man ej, iededzies Tēvzemes mīlā. Par Tēvzemi mīļo es dzīvību atstāju ķīlā”.

Pēc Vācijas-PSRS kara sākuma un Taurkalnes pagasta izpildkomitejas darbinieku aizbēgšanas 30. jūnijā pie Taurkalnes pagastnama Vallē sapulcējās vietējie iedzīvotāji, kuri uzvilka karoga mastā Latvijas karogu un izveidoja 25 vīru lielu, bet tikai daļēji ar šautenēm un bisēm bruņotu nacionālo partizānu vienību ar aizsargu Osvaldu Ivanovski priekšgalā. Šajā pašā dienā pie Jaunbruntāliem notika sadursme ar ap divdesmit sarkanarmiešiem, kuras laikā tika iegūti papildus trofeju ieroči un nogalināti pieci, ievainoti astoņi, bet izklīdināti pārējie sarkanarmieši. Kaujā krita nacionālais partizāns Jaunbuku saimnieks Edmunds Vigmanis, bet tika ievainoti O. Ivanovskis un Bārzdiņu saimnieks Jānis Krūmiņš.