Pa Latvijas un Lietuvas nacionālo partizānu - mežabrāļu cīņu vietām

Atrodas Rīgas ielā netālu no Krustpils luterāņu baznīcas.

1996. gada 22. septembrī, Krustpilī atklāja piemiņas akmeni Rihardam Pārupam un viņa vadītajai nacionālo partizānu grupai. Piemiņas akmeni veidojis tēlnieks Ilgvars Mozulāns, bet tā tapšanu finansiāli atbalstīja Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse. Šo pasākumu organizēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valde.

Riharda Pārupa nacionālajiem partizāniem,
kurus noslepkavoja čekas specgrupa
Rihards Pārups (1914. – 1946.g. 2.VII)

Grupas komandieris
Rihards Stulpiņš (1923. – 1946. 2. VII)
Alberts Avotiņš (1912. – 1946.g. 2. VII)
Ēriks Juhna (1928. -1946.g. 2. VII)
Aleksandrs Lācis (1919. – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lācis (1921. – 1946.g. 2. VII)
Jānis Ēvalds Zālītis (Āboliņš) (1911. – 1946.g. 2. VII)
Zigfrīds Bimšteins, Teodors Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Uldis Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lazdāns (1926. – 1947.g.  VI)
Ēriks Konvāls (1929 – 1947.g. VI)
Niklāss Ošiņš (1908 – 1954.g. 12.X) – Rīgā izpildīts nāves sods
Alberts Ķiķauka (1911 – 1972. g.II) – nobendēts Mordovijas lēģerī

Rihards Pārups dzimis 1914. gada 11. jūnijā Krustpils pagasta “Kaķīšos”. Otrā pasaules kara laikā bijis 15. latviešu divīzijas prettanku diviziona seržants. Piedalījies nacionālo partizānu operācijās Jēkabpils un Madonas apkaimē un bijis Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, vienības vadītājs Jēkabpils un Madonas apkārtnē.  Rihards Pārups krita kaujā ar čekas karaspēku 1946. gada 2. jūlijā Vietalvas pagastā. Diemžēl apbedīšanas vieta nav zināma. Rīgas Brāļu kapos ir uzstādīta Piemiņas plāksne.  1945. gada rudenī Jēkabpils apriņķī izveidojās nacionālo partizānu grupa, ko vadīja R. Pārups. Savas neilgās pastāvēšanas laikā tā piedalījās vairāk nekā divdesmit bruņotās sadursmēs ar toreizējās Iekšlietu ministrijas vienībām. Čekas pulkveža Kotova ziņojumā Rīgas priekšniecībai teikts, ka padomju varas darbība Jēkabpils un Madonas apriņķos grupas darbības rezultātā šajā laikā faktiski tikusi paralizēta. R. Pārupa vadītie nacionālie partizāni atrada un iznīcināja vairākus izsūtāmo sarakstus, tādējādi izglābdami daudzu cilvēku dzīvības. Drošības komitejas vadība, nespēdama iznīcināt nacionālo partizānu vienību atklātā cīņā, iefiltrēja tajā četrus čekas specgrupas cilvēkus, kuri 1945. gada 2. jūlija naktī nošāva desmit vienības partizānus, tostarp arī R. Pārupu. 1947. gadā pie Jaunkalsnavas tika nošauti vēl divi, bet 1951. gadā — viens šīs vienības dalībnieks. Pēc divdesmit piecu gadu katorgas Mordovijas nometnē dažas dienas pirms atbrīvošanas bojā gāja četrpadsmitais R. Pārupa vadītās grupas partizāns.

Pētera Prauliņa (1911-1949) Biržu pagasta nacionālo partizānu grupa ietilpa Mārtiņa Pokļevinska (1902-1951) grupējuma vadītajā sastāvā. Grupa veica vairākas partizānu akcijas, kurās sodīja padomju kolaborantus un veica okupācijas varas saimniecisko iestāžu pārtikas un mantu rekvizīcijas. P. Prauliņa grupas partizāni neievēroja pietiekamu konspirāciju, viņu apmetnē viesojās daudzas personas, kas radīja iespēju nodevībai. Militārās pieredzes trūkums bija viens no partizānu bruņotās kustības trūkumiem. 

P. Prauliņa partizānu grupu Biržu pagasta apkārtnes Kalna mežā iznīcināja 1949. gada 16. maijā LPSR Valsts Drošības ministrijas operācijas laikā, kurā piedalījās arī karaspēka vienības. Mežabrāļi bija izveidojuši bunkuru ar apļa aizsardzību, kas bija labi nomaskēts un atradās nenosakāmā augstumā purvainā vietā. Partizāni vismaz 40 minūtes sīvi pretojās čekas karaspēka vienībām, bet krita viss grupas sastāvs: Pēteris Prauliņš, Artūrs Bružuks, Jānis Kalvāns, Edvīns Slikšāns un Francis Skromanis. Nošautos mežabrāļus nometa pie pagastmājas,  bet viņu mirstīgās atliekas vēlāk apraka netālajās grantsbedrēs. Smagi ievainoja Irmu Bružuku, kura krita gūstā un mira 17. maijā Jēkabpils slimnīcā. Viņu apbedīja ārpus kapsētas, bet paplašinot kapsētu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uz viņas kapa uzlikts piemineklis.

Piemiņas akmens P. Prauliņa  grupas partizāniem Kalna pagastā iesvētīts 1998. gada novembrī. P. Prauliņa bunkura vieta atrodas Kalna pagasta Vidsalas 99. kvartāla 4. nogabalā. Saglabājies akmens uz kura sēdējis P. Prauliņš.

Piemiņas vieta izveidota pie reģionālā autoceļa P74 Siliņi - Aknīste, 12 kilometrus no Aknīstes nogriežoties uz Latvijas valsts mežu “Žagaru ceļa”.

Elkšņu pagasta ziemeļdaļas plašais mežu masīvs jau 1944. gada vasaras beigās kļuva par pulcēšanās vietu cilvēkiem, kuri gatavojās bruņotai cīņai pret padomju okupācijas varu. 1944. gada  beigās Aknīstes apkārtnē sāka veidoties nacionālo partizānu grupas. Piemērota vieta partizānu nometnes izveidošanais bija Dimantu mežs, kas atradās Elkšņu lielā meža dienvidu malā, netālu no Aknīstes Lielā purva. Tur, nepilnus 10 kilometrus no Aknīstes pagasta, nacionālie partizāni pārziemošanai izveidoja trīs ziemas bunkurus. Mežā sapulcēto vīru sakari tika nodrošināti ar tuvējo māju - Baltimores, Gargrodes, Līči, Priedes, Krūmi un citu māju iedzīvotāju, kaimiņu un partizānu piederīgo atbalstu.

Partizānu kauja ar LPSR Valsts Drošības ministrijas karaspēka karavīriem Dimantu mežā norisinājās 1945. gada 13. februārī.  Čekisti, saņēmuši gūstā ķīlniekus, dzina tos uz priekšu, lai viņi uzrādītu partizānu bunkurus. Mežabrāļi, redzēdami briesmas, atklāja uguni, nesaudzējot ķīlniekus. Kaujā krita 10 padomju okupācijas karaspēka pārstāvji, astoņi nacionālie partizāni un četri ķīlnieki. Neraugoties uz mežabrāļu zaudējumiem, čekistiem neizdevās ieņemt partizānu bunkurus. Dzīvi palikušie partizāni sagaidīja tumsu un atstāja apmetni. Kaujā ievainotie čekas karavīri, vaidēdami nespēja atstāt karalauku. Pēc šīs kaujas, kas uzskatāma par mežabrāļu pirmajām  „kaujas kristībām”, partizāni jutušies kā brāļi un šautene likusies dārgāka par visu, kā vienīgā uzticamā glābēja.

Baltais krusts un informatīvais stends Dimantu mežā uzstādīts Lāčplēša dienā - 2022. gada 11. novembrī. Piemiņas vietas izveidi atbalstījusi Jēkabpils novada pašvaldība, biedrība “Tēvzemes sargi” un Latvijas valsts meži. Informatīvā stenda saturiskās daļas autors - vēsturnieks Haralds Bruņinieks.

Mūsdienās bijušās Susējas pagastmājas ēkā atrodas Sansusī rezidenču centrs. Uz ēkas fasādes vēl joprojām var redzēt uzbrukuma pēdas, ko atstājušas nacionālo partizānu  1945. gada 7. jūlija uzbrukuma laikā raidītās lodes.

Bijusī Susējas pagastmāja, kas tobrīd funkcionēja kā padomju okupācijas varas vietējā izpildkomiteja,  cieta Sēlijas nacionālo partizānu uzbrukumā 1945. gada 7. jūlijā. Iebrukums Susējas izpildkomitejā bija naconālo partizānu plašākas akcijas sastāvdaļa un notika vienlaikus ar uzbrukumiem Vilkupes sviestotavai un iznīcinātāja Kaunacka mājai.

Saskaņā ar Susējas nacionālo partizānu grupas komandiera Alberta Kaminska (1920-1946) norādījumiem mežabrāļiem vajadzēja iznīcināt vietējās izpildkomitejas apsardzi, paņemt ieročus, milicijas formas tērpus, dokumentus un sabojāt telefona sakarus. Uzbrukumā Susējas izpildkomitejai piedalījās ap 17 mežabrāļu lietuviešu partizānu komandiera Joza Kuveiķa vadībā. Kauja ilga 15-20 minūtes, apšaudes laikā krita viens lietuviešu partizāns, bet pretējā pusē - iznīcinātāju bataljona kaujinieks Jānis Kakarāns. Apšaudes laikā tika izsisti izpildkomitejas logi un sabojāts telefons.

Otrreizējs uzbrukums Susējas izpildkomitejai notika 1945. gada 16. jūlijā, kad norisinājās ilgāka apšaude starp mežabrāļiem un izpildkomitejas ēkā patvērumu meklējušiem iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem.  Kaujas laikā pēdējiem palīgā ieradās padomju karavīru grupa, kas no flanga atklāja ložmetēju uguni un piespieda partizānus atkāpties. Kaujā krita vismaz pieci mežabrāļi un pieci iznīcinātāji. Uzbrukumi šim okupācijas varas administratīvajam objektam apliecināja partizānu kara bruņotās pretošanās būtību un bija brīdinājums par tautas pretestību padomju okupācijas varai.

Susējas nacionālo partizānu vienība veidojās no mazākām sadrumstalotām mežabrāļu grupiņām, jo sākotnēji iztrūka līdera, kas spētu tās apvienot. Īslaicīgi Susējas partizānu darbību centās koordinēt Artūrs Grābeklis, vēlāk  Markejs Gorovņovs, kurš krita 1945. gada ziemā. Susējas nacionālo partizānu vienības nostiprināšanās notika pēc tam, kad pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas Kurzemē, Sēlijā ieradās bijušais leģionārs Alberts Kaminskis. Viņš  iedibināja stingrāku disciplīnu un apvienoja mazākas grupas kopīgai cīņai pret padomju okupācijas varu. Veidojās sadarbība arī ar tuvējo pagastu un apkārtņu mežabrāļu grupām, īpaši ar Gārsenes grupu un lietuviešu partizāniem, kas bija apmetušies Lietuvas un Latvijas pierobežā.

Bruņotās kustības sākumposmā redzams, ka mežabrāļi tomēr nav bijuši sagatavoti uzbrukumiem, nespēdami ieņemt ne Kaunacka sētu, nedz arī ielauzties Susējas izpildkomitejas ēkā.  Partizāni cieta zaudējumus un nebija spējīgi ilgstoši pretoties arī čekas karaspēka vienībām, un galvenā cīņas metode bija laikus domāt par atkāpšanos. Pastāvēja problēma arī ar partizānu apgādi. Par spīti esošajām grūtībām, Susējas nacionālo partzānu vienība pirmajos pēckara gados tomēr spēja aktīvi pretoties padomju okupācijas varai. Šī partizānu grupa beidza pastāvēt pēc tās komandiera A. Kaminska krišanas 1946. gada 14. maijā. Tam sekoja arī vairāku mežabrāļu legalizēšanās, kā arī pievienošanās  citām partizānu grupām.

Piemineklis Susējas rotas nacionālajiem partizāniem atklāts 1997. gada 11. novembrī pēc Sēlijas nacionālo partizānu vēstures pētnieka Gunāra Blūzmas iniciatīvas. Līdzās kritušo Susējas nacionālo partizānu vārdiem rupji apstrādātā laukakmenī zem krusta zīmes iekalts teksts: “Uz ežiņas galvu liku sargāj savu tēvu zemi”. Piemineklī minēti 1945. gada 16. jūlija uzbrukumā  Susējas izpildkomitejai kritušie -  Jānis Grābeklis (1923-1945), Ādolfs Rācenis (1919-1945), Broņislavs-Arvīds Bīriņš (1919-1945) un Edgars Ērglis (1920-1945), vēlāk pievienoti noslepkavoto Līnas Kaminskas (1917-1945) un Alberta Kaminska (1920-1946) vārdi. Piemineklī iztrūkst Arnolda Dombrovska (1923-1945) un vēl citu Susējas nacionālo partizānu grupās 1945.-1946. gadā darbojošos un kritušo nacionālo partizānu vārdi.  

Sēlijas nacionālo partizānu Brāļu kapos atklāti 2004. gada 30. oktobrī ar Latvijas Aizsardzības ministrijas un Aknīstes pašvaldības atbalstu. Tur apbedīti 1949. gada 19. decembra kaujā Kalna pagasta Dimantu mežā kritušie partizāni Alberts Karankevičs (1914-1949), Vilis Tunķels (1911-1949), Arnolds Tunķels (1926-1949), Osvalds Tunķels (1929-1949), Ēvalds Kundzāns (1927-1949).

2005. gadā šeit pārapbedīti arī 1945. gada 13. februāra kaujā Elkšņu mežā kritušie partizāni Juris Alfreds Voldemārs Lācis (1908-1945), Eduards Kaminskis (1910-1945), Osvalds Mežaraups (1911-1945), Alberts Mežaraups (1915-1945), Antons Bružiks (1911-1945), Jānis Britāns (1926-1945) un viens nezināms. Kopējā kapsētā guldīti arī kaujas laikā kritušie padomju okupācijas varas saņemtie ķīlnieki Marta Mežaraupe (1907-1945), Alberts Lācis (1902-1945), Juris Resnītis (1901-1945) un Pēteris Bite (1907-1945), kā arī Indāna-Grāvelsona grupas kritušais partizāns Voldemārs Otto Sātnieks (1911-1950). Aknīstes Brāļu kapos atrodas arī piemineklis Aknīstes rotas nacionālajam partizānam Alfredam Silaraupam (1925-1946), kurš krita čekas operācijas laikā 1946. gada 30. jūlijā uz šaursliežu dzelzceļa Elkšņu mežā.

Sēlijas nacionālo partizānu Brāļu kapos uzstādītā Baltā krusta pakājē novietota melna granīta stēla ar Latvijas Nacionālo partizānu apvienības emblēmu un zem tās iekaltu tekstu “Sēlijas nacionālajiem partizāniem. Jūs ziedojāt savas dzīvības Latvijai cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu  1944.-1954.”  Kapu teritorijā atrodas arī piemiņas akmens ar uzrakstu “Ir asaras, kuras tiks klusībā lietas. Ir rētas, kas dzīdamas nesadzīs”, ko Atmodas sākumā Staņislava Šadurska uzstādīja pie bedres, kurā  čekisti 1955. gada 14. februārī apraka dienu iepriekš kritušos nacionālos partizānus un ķīlniekus.

Pēc nogriešanās no reģionālā autoceļa 3604 (Rokiškis – Maineivos – Naujasodė) starp Juodupi un Žobiškis virzienā uz Plunksnočių mežu

Slēpjoties no vajāšanām un ziņkārīgo skatieniem, Lietuvas partizāni cēla bunkurus visdīvainākajās un negaidītākajās vietās: meža brikšņos, zemnieku pirtīs, zem šķūnīšiem un šķūņiem, uz peldošām salām ezeros un purvos.

1947. gadā Hercoga Marģa izlases Ģedimina rotas partizāni komandiera Juoza Bulova-Iksa vadībā pulcējās Plunksnoču meža masīvā. Līdz 1948. gadam viņiem nebija pastāvīgas ziemošanas vietas, viņi slēpās pie cilvēkiem, kas viņus atbalstīja. Lai gan mūsdienās ap Plunksnoču bunkuru ir zaļš mežs, kas ir viegli šķērsojams un piemērots pastaigām, taču pēc Otrā pasaules kara bunkuru ieskauj purvains mežs ar nelielu uzkalniņu purva vidū. 1949. gadā tieši kalnā partizāni iekārtoja slēptuvi. Taču kāds iefiltrējies krievu drošības aģents, kurš zināja bunkura atrašanās vietu, tika nodots. Viņš 1949. gadā 14. novembrī, kad partizāni gulēja, viņi bunkurā iemeta prettanku granātas. Bojā gājuši 7 partizāni.

Pārbūvēts partizānu bunkurs, uzlikts krusts ar šeit bojāgājušo vārdiem. Vietā dažus desmitus metru no bunkura pēc Rokišķu jauno šāvēju iniciatīvas uzstādīts piemiņas piemineklis un informatīvās zīmes.

Obeļos, Vytauto st. (uz ceļa Obeliai–Zarasai, KK117) pa kreisi (ir ceļa zīme).

Muzejs dibināts 1998. gadā. Tā iepazīstina ar Lietuvas valsts attīstību, Obelių reģiona vēsturi, lietuviešu tautas mākslu, un liela daļa ekspozīcijas ir veltīta brīvības cīņu tēmai. Ne velti šis muzejs tiek pasniegts kā patriotiskās un nacionālās audzināšanas iestāde.

Brīvības gājienu liecinošos eksponātus savācis un muzejam dāvinājis skolotājs un bijušais partizāns Andrius Dručkus (1928–2018). Eksponāti padomju okupācijas laikā tika prasmīgi savākti kā personīgā kolekcija, un tie tika veiksmīgi pasargāti no padomju drošības vērīgās acs. A. Dručkus bija arī šī muzeja izveides iniciators.

Līdzās visai Lietuvai kopīgajām padomju represiju, trimdas, partizānu kara, pretpadomju pretošanās un Sąjūdis tēmām, kas tiek nodotas caur Obeļu reģiona pieredzi, muzejs izceļas arī ar unikāliem akcentiem. Unikālais 1941. g jūnija nemiernieku un padomju terora upuru pieminekļa rašanās, iznīcināšanas un atjaunošanas vēsture Obelijā. Iepazīstina ar Lietuvas valsts aizsardzības sistēmu pēc 1990.gada, tiek prezentēta Lietuvas armijas un citu struktūru formastērpu ekspozīcija. Muzeja brīvdabas ekspozīcijā tika uzceltas Lietuvas partizānu bunkura un Sibīrijas trimdas kazarmu kopijas. Tos var apmeklēt un tiek piedāvātas īpašas izglītojošas programmas, lai pieskartos partizānu un trimdinieku ikdienai, sajustu, ko nozīmē dzīvot bunkurā vai kazarmā.

Muzejs atrodas ēkā, kurā 1944.-1953 darbojās Obeli pilsētas NKVD-MVD-MGB apakšnodaļa un pūļa štābs, ieslodzīja, pratināja un spīdzināja lietuviešus.

No Antazaves pilsētas var nokļūt pa meža ceļiem.

1944. gadā 2010. gada nogalē Lietuvas ziemeļaustrumos Antazaves apkaimē tika izveidota Lietuvas partizānu Loķa komanda, kuru vadīja bijušais Lietuvas armijas virsnieks kapteinis Mykolas Kazanas. Topošā valstsvienība egļu un priežu blīvi klātā augstienē pie Vincežera ezera Antazaves tīrelī uzstādīja piecas zemes būdas.

1944. gadā 26. decembris (pēc dažiem datiem 27. decembrī) šajā vietā notika Antazaves karstuma kaujas, kas bija viena no lielākajām partizānu kaujām Austrumlietuvā. Ar ierakumiem nocietināto partizānu nometni ielenca padomju armijas apkalpes Utenā un Zarasos, kā arī Antazaves ciemā izvietotās militārās vienības. Pēc diennakti ilgas kaujas 85 partizāniem izdevās izlauzties cauri ielenkuma gredzenam un veiksmīgi atkāpties. Atkāpjoties gāja bojā viens partizāns.

Patlaban partizānu nometnē un kaujas vietā ir ierīkoti divi partizānu laukumi, uzstādīts krusts un piemiņas plāksne, uzstādīti soliņi nometniekiem. Partizānu bunkuri izceļas ar izmēriem, tie ir salīdzinoši lielas un masīvas pazemes būves, kas atšķiras no vēlāk Lietuvas mežos celtajiem partizānu bunkuriem.

Utenā, netālu no galveno autoceļu Kauņa–Daugpilis (A6) un Viļņa–Utena (A14) krustojuma.

Muzejā 2015. gadā atrodas bijušajā Utenas šaursliežu dzelzceļa stacijā. Kā tas tiek pasniegts, tas ir muzejs, kas pilns ar dzeju un smalki atklāj pēckara patiesību. Izstādē "Kopējā Eiropas identitāte totalitāro režīmu kontekstā" tiek piedāvāts iepazīt visas Lietuvas un Eiropas pagātni caur viena Lietuvas reģiona vēsturi. Tas stāsta par Eiropas sadalīšanu 1939. gadā. pēc slepeno protokolu līgumiem, padomju okupācija Lietuvā, lietuviešu piespiedu dalība Otrajā pasaules karā, trimda, pēckara pretošanās un kolhozu izveide Utenas novadā. Sāpīgie 1940.-1965. Utenas novada un Lietuvas notikumi tiek atklāti, salīdzinot tos ar dzīvi aiz dzelzs priekškara pēc kontrasta principa.

Traģisks nospiedums ir arī šaursliežu dzelzceļa stacijas vēsturē. No šejienes 1941. un 1945.-1953. vagoni ar trimdiniekiem ripoja uz Sibīriju.

Brauc pa 1216. ceļu Šimoņu mežā (ir norādes zīme, stends).

Pēckara Lietuvas partizānu kauju laikā Šimonių giria bija Aļģimantas apriņķa lielākās Aukštaitijas partizānu vienības darbības centrs. Šajā rajonā 1945.g darbojās ap 200, un 1952. g jau tikai 20-30 partizāni. No 1947.-1949 Šimonias mežā tika nodibināti Austrumlietuvas partizānu apgabala komandieri (Karalis Mindaugs). Jonass Kimšto-Žalgiris un 1949. g pēdējā amatu pārņēmušā Antana Starkaus-Montes slēpņi - komandpunkts, no kura tika vadīta partizānu kustība Aukštaitijā. Aļģimanta apriņķa partizānu kauju maršruts aicina iepazīties ar Aļģimanta apriņķa 6 partizānu slēptuvēm, kuras tika ierīkotas un kurās slēpās un cīnījās Žaliosios, Šarūna un Kunigaikška Margu apgabala partizāni. Šimoņu mežā ir divi dažāda garuma pastaigu maršruti (5 km un 10 km), kas aicina ceļot pa partizānu ceļiem.

Pabraucot garām Anrioniškis pilsētas kapiem (ir norādes).

Šajā slēptuvē no 1944. līdz 1949. gadam darbojās Lietuvas partizānu komandpunkts Austrumlietuvas (Karalias Mindaugas) apgabalā. 1944. gadā Balys Žukauskas kopā ar brāļiem Petrusu un Juozu Jovaišiem slēpni nodibināja vasarā un sāka slēpties 1944. gadā. izsludināja mobilizācijas Sarkanajā armijā. 1945. gadā Gada nogalē viesošanos sāka Antans Slučka-Šarūnas, kurš pirmais Troškūnu apkaimē nodibināja partizānu grupu, bet vēlāk Šarūņu izlasē apvienoja Rokišķu, Anīkšču, Kavarsko, Troškūnu un Andrionišku partizānus. slēpnis. 1947. gadā A. Slučka-Šarūnas kļuva par Aļģimanta apriņķa priekšnieku, un 1949. g Austrumlietuvas apgabala komandieris. Tas nozīmē, ka kopš 1949.g slēptuve kļuva par Austrumlietuvas reģiona galveno mītni. Paslēptuve, kas piecus gadus veiksmīgi patvēra partizānus, tika atbrīvota 1949. gadā. 28. oktobrī, kad MGB armijas daļas ielenca viensētu, tajā slēpušies partizāni nepiekrita padoties un uzspridzinājās.

Šobrīd tur ir saglabājies bunkurs, krusts un piemineklis bojā gājušajiem.

Anīkšču rajona Troškūnu pilsētas centrā, netālu no Sv. Trīsvienības baznīca.

1944-1953 Partizānu kara laikā Lietuvas teritorija tika sadalīta 9 partizānu apgabalos. 1947-1950 Panevēžas un Anīkšču apkaimē darbojās Lietuvas partizānu Aļģimantu apriņķis, kura tapšana ir cieši saistīta ar Troškūniem. Šīs pilsētas iedzīvotāji organizēja partizānu vienības Aukštaitijā. Troškūnos dzimis un dzīvojis pirmais Aļģimanta apriņķa komandieris Antanas Slučka-Šarūnas.

1996. gadā Pēc Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra iniciatīvas Troškūnos tika uzcelts Aļģimanta apriņķa partizāniem veltīts piemineklis. Pieminekļa autors ir tēlnieks Jonas Jagėla un arhitekte Audrone Kiaušiniene. Galvenā pieminekļa daļa ir melnie akmens vārti, kas simbolizē tos, kas devās aizstāvēt Tēvzemi, un tos, kas neatgriezās. Vārtu malās uzstādītie bronzas krusti simbolizē kristīgo ticību, bet bronzas zobens, tāpat kā erceņģelis Sv. Miķeļa zobens simbolizē ticības un cerības gaismu. Laukumā pieminekļa priekšā melnas akmens plāksnes piemin trīs Aļģimanta rajona valstsvienības - Šarūnu, Žaliosios un hercogu Margisu.