Pirmais pasaules karš un neatkarības kari Dienvidlatvijā

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Redans, jeb Redana forts atrodas Karostā, 14. novembra ielā, aptuveni 1,5 km no Ziemeļu fortiem, dabas liegumā "Tosmare".

Vēsturiski par redaniem dēvēja fortifikāciju elementus, kad garākus cietokšņu sienu posmus sadalīja īsākās sekcijās, uzbūvējot pret pretinieku izvirzītas V veida pozīcijas, kas ļāva labāk aizsargāt nocietinājumu sienu. Karostas Redans ir 19. gadsimta beigās celtā Liepājas Jūras cietokšņa forts, kas izvirzīta pret Tosmares ezeru. Karostai zaudējot savu cietokšņa nozīmi arī ap to izvietotie nocietinājumi un forti tika daļēji uzspridzināti un padarīti nelietojami. Tomēr Redans palika gandrīz neskarts.

1919. gada novembrī, pēc neveiksmes pie Rīgas, Pāvila-Bermonta Avalova spēki uzsāka intensīvu uzbrukumu Liepājai. Kaujas norisinājās arī pie Redana, kur cīnījās Liepājas Kara ostas komandantūras 80 karavīri virsleitnanta Radziņa vadībā. 14. novembra straujajā uzbrukumā bermontiešiem izdevās Redanu ieņemt. Tam sekoja Latvijas bruņoto vienību pretuzbrukums un Redans tika atgūts.

Jūnijā, jūlijā un augustā katru dienu plkst. 11.00–17.00 pie Redana gaidīs zinošs gids, kas būs gatavs pastāstīt vairāk par Liepājas cietoksni un vēsturiskajiem notikumiem Karostā.

Liepājas Karostas daudzu objektu vidū Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2 ir joprojām noslēpumainākā vieta Liepājā. Baterijā  Nr. 2 nemainīgi bija ierīkota dažādu pastāvošo varu karaspēka  munīcijas noliktavas.

Liepājas cietokšņa bateriju Nr. 2 izbūvēja tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Pēc cietokšņa likvidēšanas šeit bija ierīkotas munīcijas noliktavas. Sprādzienbīstamības dēļ teritorija 130 gadus bijusi sabiedrībai slēgta, apsargāta teritorija, bet tagad šeit ierīkota ekspozīcija par 1. Kurzemes divīzijas štāba darbību 1919. - 1940. gados, kā arī foto liecības par  1.Liepājas kājnieku pulku, 2. Ventspils kājnieku pulku un Kurzemes artilērijas pulku.

Ūdenstornis atrodas Liepājā, Karostā, Ģenerāļa Baloža ielā 29 – vietā kur iela satiekas ar Lazaretes ielu. Ūdenstornis bija būtiska Karostas celtne, jo apgādāja gandrīz visu Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms, taču tas varētu būt starp 1903. un 1905. gadu. Projekta autors iespējams ir Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis.

Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē, tāpēc līdzās tornim ir tikpat augsts skurstenis. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā, bet no turienes – Karostas virsnieku dzīvokļos un  karavīru kazarmās.

Līdz ar Karostas nonākšanu Latvijas armijas rīcībā arī ūdenstorņa saimniecību pārņēma Latvijas Kara ministrija. Pec Otrā pasaules kara te saimniekoja Padomju armija. Ūdenstornis vairs savas funkcijas neveic kopš 1989. gada.

Lai gan tornis nebija militāra celtne, no tā 1919. gada novembrī Latvijas armija koriģēja britu karakuģu artilērijas uguni cīņā pret Bermonta karaspēka uzbrukumu.

https://industrialheritage.travel/lv/objects/karostas-udenstornis/51

Liepājas cietokšņa krasta aizsardzībai uz dienvidiem no Tirdzniecības kanāla plānoja izbūvēt 6. bateriju, kas šodien ir vislabāk saglabājusies fortifikācijas būve. Baterijā plānoja izvietot četrus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, astoņus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus, deviņas dažādu kalibru mortīras un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Pirmā pasaules kara sākumā, jau pēc cietokšņa likvidēšanas, Baterijā nr. 6 vēl bija bruņojums, kuru izmantoja 1915. gada aprīlī, kad Vācijas Kara flote mēģināja izsēdināt desantu pie Dienvidu mola.

1920. gadu sākumā baterijas sākumā baterijas teritorijā sāka izbūvēt stadionu “Olimpija”, kas ir redzams arī mūsdienās. Baterijas dienvidu galā izraktais fortifikācijas grāvis, šodien ir iekļauts Liepājas jūrmalas parkā.

Bruņotā vilciena komandieris virsleitnants Alfrēds Kļestrovs , dzimis Dzimis 1897. g. 8. marta Liepājā. Beidzis Liepājas pilsētas skolu, pēc tam mērnieku skolu Rīgā.

Krievu armijā iesaukts 1. pasaules kara laikā, beidzis praporščiku skolu Maskavā. Dienējis Rumānijas frontē, karojis Ukrainas teritorijā. Kad Ukrainu okupēja vācu karaspēks, atgriezies Rīgā.

Ordenis piešķirts 1922. gadā

Latvijas armijā iesaukts 1919. g. pavasarī, dienējis 3. Latgales divīzijas papildu bataljonā. 1919. gada oktobrī piekomandēts bruņuvilcienam "Kalpaks" kā komandieris.

1919. gada 4. novembrī vāciešiem uzbrūkot Liepājai, bruņuvilciena “Kalpaks” komandieris, virsleitnants Alfrēds Kļestrovs zem stipras artilērijas un ložmetēju uguns devās pretuzbrukumā, ar bruņuvilcienu nokļuva aiz ienaidnieka ķēdes. Tā kā nebija iespējams atklāt lielgabala uguni, vadīja savu komandu durkļu cīņā un izklīdināja pretinieku, tā sekmēdams bermontiešu uzbrukuma atsišanu, taču pats šajā kaujā krita no vācu karavīru lodes, kas bija nostiprinājušies mājās un palikuši aizmugurē Latvijas armijas karavīriem.

Lāčplēša Kara Ordeņa III. šķira piešķirta 1922. gadā. 1935. g. bruņuvilciena “Kalpaks” komandiera, virsleitnanta Alfrēdam Kļestrova nāves vietā Liepājas dzelzceļa un Liepājas-Grobiņas šosejas krustojumā uzstādīta piemiņas plāksne

Pils atrodas Rudbāržos, Rīgas - Liepājas A9 šosejas malā. Pie ēkas novietota piemiņas plāksne, kas veltīta Oskara Kalpaka bataljona gaitām.

Pils celta 1835. g. kā baronu fon Firksu dzimtas īpašums pēc baroneses Teas fon Firksas pasūtījuma. 1905. g. 15. decembrī muižas ēku nodedzināja revolucionāri. Atjaunošanas darbi arhitekta L. Reinīra vadībā tika uzsākti trīs gadus vēlāk.

Latvijas Neatkarības kara laikā Rudbāržu pils kalpoja par pulkveža Oskara Kalpaka komandētā 1. Atsevišķā latviešu bataljona bāzi un štābu kaujas operācijām Ventas upes krastos.

Vēlāk pilī bija izvietota Latvijas armijas karavīru atpūtas bāze. 1938. g. pili pārbūvēja.

Otrā pasaules kara laikā ēkā atradās vācu armijas karavīru hospitālis, pēckara gados – mežu darbinieku skola. No 1962. g. pilī izvieto Rudbāržu skolu, kuru 1991. gadā nosauca Oskara Kalpaka vārdā. Rudbāržu muižas Varoņu zāle restaurēta 2016. gadā. Šobrīd skola ir slēgta, bet ēkā tuvākajos gados plānots izvietot Oskara Kalpaka vārdā nosaukto profesionālo militārās ievirzes vidusskolu.

Skrundas kaujas piemiņas vieta atrodas Skrundas centrā, Oskara Kalpaka parkā pie Skrundas kultūras nama, Kuldīgas un Liepājas ielu krustojumā. Piemiņas vietā 2005. gadā uzstādīts akmens atzīmējot 1919. gada 29. janvāra kauju, kurā Oskara Kalpaka komandētais bataljons kopa ar Landesvēra vācu un krievu vienībām, atbrīvoja Skrundu no lieliniekiem. Karoga dienas tradīcija tiek uzturēta kopš 2004. gada, šādi godinot pirmo no lieliniekiem atbrīvoto pilsētu un tās atbrīvotājus, kuri 1919. gada 29. janvārī pie Skrundas baznīcas pacēla Latvijas karogu.

Neatkarības kara pirmajos mēnešos Latvijas Pagaidu valdība zem lielinieku spiediena strauji zaudēja Latvijas teritoriju. 1919. gada 22. janvārī lielinieki ieņēma Skrundu. Nedēļu vēlāk 29. janvāra agrā rītā sākās uzbrukums Skrundas atgūšanai. Latviešu Atsevišķajam bataljonam pulkveža-leitnanta Oskara Kalpaka vadībā vajadzēja uzbrukt gar Rudbāržu–Skrundas lielceļu un padzīt lieliniekus no Skrundas. Tam sekotu vācu vienību uzbrukums flangā ar uzdevumu iznīcināt atejošos pretiniekus, bet krievu rota dotos uzbrukumā starp latviešu un vācu vienībām, kā orientieri izmantojot Skrundas baznīcu. Uzbrukumu atbalstīja arī vācu artilērijas baterija. Uzbrukuma dienā pieturējās 15 grādu liels sals, spoži spīdēja saule, kalpakiešiem bija jāšķērso klajš lauks, bet lielinieki bija patvērušies muižas mūra ēkās. Lielinieki atklāja uguni, kad uzbrucēju ķēde atradās aptuveni 300 metru attālumā, sākās abpusēja apšaude, Oskara Kalpaka komandētie karavīri straujā triecienā devās uz priekšu un piespieda pretinieku pārtraukt apšaudi un atkāpties pāri Ventai. Pēc apmēram 3 stundu ilgas kaujas, ap 9 no rīta Skrunda bija ieņemta, turklāt Latviešu Atsevišķajam bataljonam bija tikai 2 ievainotie.

Skrundas kaujai bija būtiska nozīme Latvijas Pagaidu valdības bruņoto speku karavīru morāles paaugstināšanai, jo tā bija faktiski pirmā nozīmīgā uzvara kaujās pret lieliniekiem. Turklāt kaujā sevišķu drosmi demonstrēja arī pats komandieris - Oskars Kalpaks, ar savu piemēru iedrošinot karavīrus nebaidīties.

O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.

Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.

Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.

Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš  2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.

Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.

Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.

Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.

O.Kalpaka laukums atrodas pašā Saldus centrā, pie Lielās un Striķu ielas krustojuma. 

Kādreizējais pilsētas tirgus laukums šodien ir iemīļota saldenieku un pilsētas viesu atpūtas vieta, kur tiek rīkoti koncerti, piemiņas pasākumi un svinēti svētki. 1919. gada 10. martā Saldus kļuva par pirmo pulkveža Oskara Kalpaka bataljona atbrīvoto Latvijas pilsētu.

1919.gada 14.martā laukumā notika pirmā Latviešu atsevišķā bataljona parāde, savukārt, 1992.gadā, godinot pulkvedi O.Kalpaku, laukumu nosauca viņa vārdā. 

Piemineklis Oskara Kalpaka bataljona pirmajai kaujai at rodas pie Lielauces luterāņu baznīcas drupām. Tas uzstā dīts Kalpaka bataljona kaujas vietā, kas notika naktī no 1919. gada 15. uz 16. janvāri. Kaujā Kalpaka bataljona divas rotas atsita vesela lielinieku bataljona un jātnieku eskadrona uzbrukumu. Tā bija pirmā nozīmīgā Kalpaka bataljona kauja. Tā kā Landesvērs zaudēja kaujā Aucē, tika nolemts atkāpties un fronti noturēt pie dabiska šķēršļa – Ventas upes.

Piemineklis tika atklāts 1934. gada 19. augustā, klātesot bijušajam kalpakietim, zemkopības ministram J. Kauliņam. Pieminekļa projekta autors ir arhitekts P. Dreimanis, bet to izgatavoja J. Sieriņš. Piemineklis veidots no pelēkā granīta bluķiem, priekšpusē iemontēta melna granīta plāksne ar tekstu: “Še notika pulkveža Kalpaka bataljona kauja 1919. g. naktī no 15. uz 16. janvāri.” Kaujā krita četri karavīri. Piemineklis tika iznīcināts 1950. gadu sākumā, un plāksne tika sadauzīta. Tas tika atjaunots 1991. gadā, izmantojot oriģinālo plāksni, kas gan bija pāršķelta divās daļās. Atjau notajā piemineklī plāksne vairs nav vērsta pret baznīcu, bet pret Lielauces centru

Muzejs atrodas Jelgavas novada Valgundes pagasta “Mangaļu” mājās un ir Latvijas Kara muzeja filiāle. Tas atklāts 2005. gadā vietā, kur Pirmā pasaules kara laikā norisinājās Ziemassvētku kaujas. Cīņu vietās joprojām ir sa glabājušies unikāli Pirmā pasaules kara nocietinājumi. Zie massvētku kauju muzeja brīvdabas ekspozīcijā autentiskā vietā rekonstruēts nocietinājumu sistēmas posms - blindāža un daļa no vācu aizsardzības pirmās līnijas - „vācu vaļņa”, kas ir vienīgais šāda veida objekts Baltijā. Ziemassvētku kaujas ir viens no zināmākajiem un drama tiskākajiem Pirmā pasaules kara notikumiem Latvijā. Tās ieņem īpašu vietu latviešu militārajā un kultūras vēsturē. Intensīvas kaujas norisinājās sešas dienas un noveda pie lieliem zaudējumiem. Cīņas galvenokārt asociējas ar lat viešu strēlnieku uzbrukumu Vācijas armijas vienībām, kas notika īpaši skarbos un nelabvēlīgos ziemas apstākļos. Tas ir nebijis gadījums, kad vērienīga kaujas operācija tika uz sākta bez artilērijas atbalsta. Mūsdienās muzejā var aplūkot kauju vietās atrastus priekš metus. Iekštelpu ekspozīcija pieejama noteiktos laikos, savukārt brīvdabas fortifikāciju ekspozīcija – katru dienu. Apkārtnē izveidoti tūrisma maršruti un izziņas takas.

Ložmetējkalns atrodas Jelgavas novada Valgundes pa gastā, netālu no autoceļa A9. Tā ir Pirmā pasaules kara cīņu vieta un vienīgais valsts nozīmes kultūrvēsturiskais liegums Latvijā. Ložmetējkalns atrodas uz Garās kāpas, kas ir Nordeķu–Kalnciema kāpu grēdas daļa. Nosaukums radies laikā, kad tur atradās grūti ieņemami Vācijas armijas nocietinājumi, ko aizstāvēja ar spēcīgu ložmetēju uguni. Ziemassvētku kaujas ir viens no zināmākajiem un dramatiskākajiem Pirmā pasaules kara notikumiem Latvijas vēsturē. 1917. gadā Ložmetējkalnam uzbruka Krievijas armi jas latviešu strēlnieku un sibīriešu vienības un to ieņēma, sagūstot vismaz 600 pretiniekus un iegūstot vērtīgas trofejas. Strēlnieki uzskatīja, ka tieši viņiem pienākas augstienes iekarotāju gods. Ložmetējkalna apkārtnē aplūkojamas piemiņas zīmes un citas liecības par šeit notikušajām kaujām. Ik gadu janvārī Ložmetējkalna apkārtnē notiek piemiņas pasākumi, at ceroties Ziemassvētku kaujas. Mūsdienās Ložmetējkalns ir kļuvis par latviešu strēlnieku varonības un piemiņas simbolu. Šeit uzstādīts 27 m augsts skatu tornis, no kura paveras panorāmas skats uz Ziemassvētku kauju vietām

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs atrodas ēkā, kuras nosaukums ir Academia Petrina (Pētera aka dēmija). Tā celta 1775. g. kā pirmā augstskola Latvijas te ritorijā un ir viena no retajām sabiedriskajām celtnēm, kas Jelgavā saglabājusies un atjaunota pēc Otrā pasaules kara. 1944. g. vasarā Jelgava zaudēja gandrīz visu – lielu daļu iedzīvotāju un vēsturisko apbūvi, kas pēc Otrā pa saules kara tikpat kā netika atjaunota. Pašreizējā muzeja priekštecis – Kurzemes Provinces muzejs – dibināts 1818. g. Tas bija otrs vecākais muzejs Latvijā un pirmais ārpus Rī gas. Ēkā Academia Petrina muzejs atrodas kopš 1952. g. Mūsdienās muzejā aplūkojamas pastāvīgās ekspozīcijas par izcilo latviešu mākslinieku Ģedertu Eliasu (1887–1975), aizvēsturi un viduslaikiem Zemgalē, Jelgavu Kurzemes un Zemgales hercogistes periodā (1561–1795), Kurzemes gu berņas (1795–1918) un neatkarīgajā Latvijas valstī (1918 1940). Muzeja ekspozīcijā “Zem svešām varām dzīve turpinās” skatāma dzīve Latvijā vācu un padomju okupācijas laikā. Muzeja piedāvātā virtuālā ekspozīcija “Kari un karavīrs cauri Jelgavas laiku lokiem” ir ieskats dažādajos karos, kas skāruši Jelgavu, tostarp Pirmā un Otrā pasaules kara vēstures notikumiem.

Piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem “Lāčplēsis” atrodas Jel gavā, Stacijas parkā, pretī Dzelzceļa stacijas ēkai. Tas atklāts 1932. gada 22. jūnijā, piedaloties Valsts prezidentam A. Kvie sim un ir celts par godu Jelgavas atbrīvošanai 1919. gada 21. novembrī, Latvijas Neatkarības kara laikā. 1940. gadā, pirmajā padomju okupācijas periodā, pieminek li pārmaiņas neskāra. 1941. gadā, kad padomju okupantus nomainīja vācu okupācijas spēki, vācu okupācijas pārval des vadītājam fon Mēdemam, kas bija atgriezies Jelgavā (viņa senči bija Jelgavas pils sākotnējie cēlāji), pieminekļa nepārprotamā simbolika nepatika. 1942. gada 31. oktobrī vācu okupācijas varas iestādes deva rīkojumu pieminekļa autoram Kārlim Jansonam nokalt vācu bruņinieka tēlu. 1950. gadā padomju okupācijas varas iestādes pavēlēja pieminekli iznīcināt. Ar traktora palīdzību Lāčplēsi nogāza no pjedestāla, sadauzīja un mēģināja pilnīgi iznīcināt akmeņu drupinātājā. Tomēr Lāčplēsis izrādījās tik ciets, ka drupinātājs salūza. Pieminekļa nesadrupināto vidusdaļu slepus ieraka zemē bērnudārza teritorijā. 1988. gadā pieminekļa fragments tika atrasts un šobrīd atro das pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja. Pieminekli atjaunoja un atklāja 1992. gada 21. novembrī. Tā autors ir tēlnieks Andrejs Jansons, kurš atjaunoja sava tēva K. Jansona veidoto pieminekli.

Piemineklis Jelgavas aizstāvjiem tika atklāts 1991. gadā Daugavgrīvas zemessargiem, kuri 1915. gadā pie Ruļļu kalna atvairīja vācu armijas uzbrukumu Jelgavai.

“Sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievijas armijā iesauca rezervistus, no kuriem pēc teritoriālā principa veidoja zemessargu vienības. Šīs vienības galvenokārt izmantoja nocietinājumu būvēm, tikai nedaudz laika veltīja militāro iemaņu apguvei. Vairākas latviešu zemessargu vienības tika dislocētas Daugavgrīvā. No šīm vienībām 1915. gadā izveidoja divus Daugavgrīvas cietokšņa apvie­notos latviešu zemessargu bataljonus. 1915. gada 18. martā krievu karaspēks sāka uzbrukumu toreizējā Austrumprūsijā, bet cieta lielus zaudējumus un atkāpās. Tā kā rezervju nebija, tad jau 19. martā minētos bataljonus nosūtīja uz Liepāju, bet 3. aprīlī tie bija jau Lietuvā un piedalījās cīņās ar vāciešiem Lietuvas teritorijā. Cariskās Krievijas armija izrādījās īstām kaujām nespējīga, ilgi noturēties nespēja pat sagatavotās aizsardzības pozīcijās. Fronte tuvojās Jelgavai. Kad krievu karaspēka vienības pilsētu bija atstājušas, tās aizstāvēšanu iespēju robežās uzņēmās arī Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljoni. Tie iekārtojās pozīcijās starp Dobeles šoseju un Lielupi. Vācieši bija pārsteigti, kad pie Svētes latviešu zemessargi tos sagaidīja ar uguni. Iedegās nikna cīņa. Vāji apbruņotie zemessargi cīnījās varonīgi un savu uzdevumu izpildīja. Vācieši pilsētu ieņēma, bet daudz vēlāk. Veiksmīgā kauja pie Svētes bija viens no iemesliem, kas mudināja latviešu sabiedrību prasīt Krievijas armijas pavēlniecībai latviešu nacionālo karaspēku veidošanu. Šī notikuma atcerei 1991. gada 14. aprīlī pie Svētes pamatskolas Ruļļu kalnos atklāja pieminekli, kurš ir šķelts laukakmens ar auseklīti un tā centrā reljefā veidotām divām senlatviešu karavīru figūrām. Pieminekļa priekšpusē iekalti uzraksti: «Es jums saku, sveši ļaudis — šai zemē nenāciet: dzied man zelta lakstīgala zobentiņa galiņā!» un «Latviešu strēlniekiem 1915. g.».

Pieminekļa aizmugurē uzraksts: «1915. gada aprīlī Daugavgrīvas cietokšņa zemessargi šeit — pie Ruļļu kalniem — savā pirmajā kaujā apturēja vācu armijas uzbrukumu Jelgavai. …ideja par latviešu strēlnieku pulku radīšanu bija dzimusi.»

Pieminekļa ieceri realizēja mākslinieku ģimene: tēlniece Alvīne Veinbaha un viņas dzīvesbiedrs mākslas vēsturnieks Jānis Kaksis, piedaloties arī mākslinieku dēlam Klāvam Veinbaham. Savu darbu pieminekļa izveidē un apkārtnes labiekārtošanā ieguldīja arī arhitekts Oļģerts Dūda.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.”   Šo arī vajag iekļaut

Muzejs atrodas Elejā, bijušajā dzelzceļa stacijas ēkā. Elejas kara muzeju izveidojusi biedrība “Zemgales strēl nieks”. Biedrības pārstāvji aktīvi nodarbojas ar sabiedrības izglītošanu, izmantojot ekspozīcijas, izstādes un izglītojošas programmas.

Muzeja ekspozīcija galvenokārt veltīta Otrajam pasaules karam. Tajā apskatāmi formas tērpi, ekipējums, bruņojums un tā laika fotogrāfijas. Muzejā ir iespējams nofotografēties dažādu vēstures posmu un armiju militārajās formās. Nelie lajā divstāvu ēkā izvietoti vairāki simti militārā mantojuma eksponātu. Papildus izstādīti eksponāti, kas saistīti ar Elejas pilsētu un novadu, tā vēsturi un ievērojamām personām.

Privātkolekcija “Dzimtas klēts” atrodas ģimenes īpašumā “Ābeļu Putniņi”. Tā izveidota 2007. gadā un atklāj vienas dzimtas vēsturi caur stāstiem, priekšmetiem un rekonstruētā blindāžā. Apmeklētājiem tiek piedāvāts ieskats Pirmā pasaules kara, Latvijas armijas, Otrā pasaules kara, Brāļu kapu Rīgā un Ziemassvētku kauju vēsturē. Vecajā klētī apskatāmi izšūti galdauti, pašdarināti tautastērpi, trauku skapis, slēpes un barona Korfa dāvināts ratu ritenis. 2011. gadā tika uzsākta atjaunotās, no bērza koka celtās blindāžas iekārtošana. Tajā apskatāma krāsns, guļamvieta, stendos izvietoti priekšmeti, kas saistīti ar Pirmo pasaules karu – trauku lauskas, fotogrāfi jas un sarūsējušas ieroču detaļas. Ekspozīcija ļauj apmeklētājiem iejusties Aleksandra Grīna ro mānā “Dvēseļu putenis” aprakstītajās Pirmā pasaules kara ainās. Īpaša uzmanība tiek pievērsta Vidzemes 4. strēlnieku pulkam un Ziemassvētku kaujām. Pieminēti karavīri: Roberts Soks, kurš apglabāts Brāļu kapos, kā arī rakstnieki Aleksandrs Grīns, Jānis Akurāters, komponists Arvīds Žilinskis un citi. Ekspozīcijas teritorijā redzamas bumbu bedres no Pirmā pa saules kara un avots, no kura karavīri ņēma dzeramo ūdeni. Ekskursijas ilgums ir 1,5–2 stundas, un tās pieejamas latviešu un krievu valodā.

Atrodas Krustpils pilī

Apskatāma ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā"
Padomju represijas. Smagas atmiņas. Te sēžot klubkrēslā, iespēja klausīties jēkabpilieša Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” fragmentus. Uz vienas no telpas sienām bezkaislīgi, kā titri pēc kinofilmas slīd uz Sibīriju izvesto pilsētnieku saraksts. Turpat vecajā televizorā var noskatīties amatiervideo par Ļeņina pieminekļa noņemšanu Jēkabpilī.  Apmeklētājos interesi izraisa ne tikai saturs, bet arī tehniskās iespējas - kā šī filma tikusi vecajā televizorā.

Iespējams noklausīties muzeja speciālistu sagatavotās lekcijas Jēkabpils Vēstures muzejā vai pieteikt izbraukumu: Jēkabpils un tās apkārtne Pirmajā pasaules karā, Jēkabpils 1990. gadā, Barikāžu laiks, 1949. gada deportācijām - 70, Jēkabpilieši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri u.c.
Lekciju vidējais ilgums 40 min. Informācija un lekciju pieteikšana zvanot uz tālruni 65221042, 27008136.

Informācija par cenām

Jēkabpils vēstures muzejs atrodas Krustpils pilī. 1940. gadā pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā Krustpils pilī izvietojās 126. strēlnieku divīzija. Otrā Pasaules kara laikā pilī atradās vācu lazarete, bet pēc 1944. gada augusta Sarkanarmijas kara hospitālis. Pēc kara Krustpils pili ar pieguļošajām muižas ēkām aizņēma Padomju armijas 16. tāllidojuma izlūkošanas aviācijas pulka un 15. gaisa armijas centrālās noliktavas. 

Viesītes Brīvības piemineklis ir brīvības, neatkarības un pie miņas simbols, veltīts 1919. gada Viesītes aizstāvju cīņai pret bermontiešiem.

1919. gada 14. oktobrī Trešā Jelgavas kāj nieku pulka kareivji kopā ar Viesītes-Saukas-Vārenbrokas aizsargu nodaļu pie Viesītes Vales kalniņa apturēja ber montiešu uzbrukumu. Šīs uzvaras rezultātā tika apturēta bermontiešu vienību virzīšanās Augškurzemē un Latgales virzienā. Viesītes Brīvības piemineklis attēlo brīvības cīnītā ju, kurš sveic sauli ar Latvijas karogu rokās. Uz pieminekļa iegravēti vārdi “Brīvība – tautas dzīvība”. Pieminekļa meta autors ir tēlnieks Voldemārs Jākobsons, un to somu granītā izkalis akmeņkalis Voldemārs Treijs. Piemineklis tika atklāts 1935. gada 11. augustā. Katru gadu Lāčplēša dienā Viesītē notiek lāpu gājiens uz Brīvības pieminekli, godinot Latvijas brīvības cīnītājus, kuri atdevuši savu dzīvību un krituši par tēvzemi.

Niknākās Pirmā pasaules kara kaujas Latvijas teritorijā no tika pie Daugavpils 1915. gada augustā un oktobrī Ilūkstes un Medumu apkārtnes augstienēs. Vācieši centās izlauz ties līdz Daugavpilij, bet krievi viņus atspiest atpakaļ. Abas puses neguva panākumus un sāka veidot ierakumus, vei dojot ešelonētas trīs līniju aizsardzības pozīcijas. Pirmā pasaules kara muzejs Medumos ir veltīts šīm kaujām. Ekspozīcijas pirmā daļa iepazīstina ar Medumu puses vēs turi un liecībām, kas atklāj, ka pirms kara Medumi bija plaši apdzīvota un attīstīta teritorija.

Otrā daļa apskata Pirmā pasaules kara notikumus Eiropā un Latvijā. Šeit var iepa zīties ar karavīru sadzīvi, inovācijām, kas radās kara laikā, kā arī izpētīt ieročus, ko izmantoja vācu un krievu armija. Ekspozīcijas trešajā zālē apmeklētāji var iejusties karavīra lomā, piedzīvojot bunkuru sadzīvi. Šajā zālē izveidota krie vu bunkura imitācija – ierakuma fragments ar nelielu slēp tuvi, karalauka atribūtiem un karavīru manekeniem. Tā kā krievu armijas koka būvētie bunkuri nav saglabājušies līdz mūsdienām, tie ir rekonstruēti muzejā, savukārt vācu armi jas betona bunkurus var apskatīt, apmeklējot starptautisku Pirmā pasaules kara bunkuru maršrutu. Zālē ar bunkura imi tāciju, audio un video aprīkojums rada autentisku karalau ka atmosfēru.

Atrodas Medumu ciemā, Jaunatnes ielā 4.

Stikānu ģimenes veidota vēsturisko liecību privātkolekcija. Ir izveidota Pirmā un Otrā pasaules kara artefaktu kolekcija, kas savākta lielākoties no Medumu pagasta un tuvākās apkārtnes. Apskatāmas gan militārā mantojuma lietas, gan sadzīves priekšmeti, monētas, fotogrāfijas.

Privātkolekciju iespējams apskatīt, iepriekš sazinoties. Ieeja par ziedojumiem.