Pirmais pasaules karš un neatkarības kari Dienvidlatvijā

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Redans, jeb Redana forts atrodas Karostā, 14. novembra ielā, aptuveni 1,5 km no Ziemeļu fortiem, dabas liegumā "Tosmare".

Vēsturiski par redaniem dēvēja fortifikāciju elementus, kad garākus cietokšņu sienu posmus sadalīja īsākās sekcijās, uzbūvējot pret pretinieku izvirzītas V veida pozīcijas, kas ļāva labāk aizsargāt nocietinājumu sienu. Karostas Redans ir 19. gadsimta beigās celtā Liepājas Jūras cietokšņa forts, kas izvirzīta pret Tosmares ezeru. Karostai zaudējot savu cietokšņa nozīmi arī ap to izvietotie nocietinājumi un forti tika daļēji uzspridzināti un padarīti nelietojami. Tomēr Redans palika gandrīz neskarts.

1919. gada novembrī, pēc neveiksmes pie Rīgas, Pāvila-Bermonta Avalova spēki uzsāka intensīvu uzbrukumu Liepājai. Kaujas norisinājās arī pie Redana, kur cīnījās Liepājas Kara ostas komandantūras 80 karavīri virsleitnanta Radziņa vadībā. 14. novembra straujajā uzbrukumā bermontiešiem izdevās Redanu ieņemt. Tam sekoja Latvijas bruņoto vienību pretuzbrukums un Redans tika atgūts.

Jūnijā, jūlijā un augustā katru dienu plkst. 11.00–17.00 pie Redana gaidīs zinošs gids, kas būs gatavs pastāstīt vairāk par Liepājas cietoksni un vēsturiskajiem notikumiem Karostā.

Liepājas Karostas daudzu objektu vidū Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2 ir joprojām noslēpumainākā vieta Liepājā. Baterijā  Nr. 2 nemainīgi bija ierīkota dažādu pastāvošo varu karaspēka  munīcijas noliktavas.

Liepājas cietokšņa bateriju Nr. 2 izbūvēja tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Pēc cietokšņa likvidēšanas šeit bija ierīkotas munīcijas noliktavas. Sprādzienbīstamības dēļ teritorija 130 gadus bijusi sabiedrībai slēgta, apsargāta teritorija, bet tagad šeit ierīkota ekspozīcija par 1. Kurzemes divīzijas štāba darbību 1919. - 1940. gados, kā arī foto liecības par  1.Liepājas kājnieku pulku, 2. Ventspils kājnieku pulku un Kurzemes artilērijas pulku.

Ūdenstornis atrodas Liepājā, Karostā, Ģenerāļa Baloža ielā 29 – vietā kur iela satiekas ar Lazaretes ielu. Ūdenstornis bija būtiska Karostas celtne, jo apgādāja gandrīz visu Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms, taču tas varētu būt starp 1903. un 1905. gadu. Projekta autors iespējams ir Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis.

Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē, tāpēc līdzās tornim ir tikpat augsts skurstenis. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā, bet no turienes – Karostas virsnieku dzīvokļos un  karavīru kazarmās.

Līdz ar Karostas nonākšanu Latvijas armijas rīcībā arī ūdenstorņa saimniecību pārņēma Latvijas Kara ministrija. Pec Otrā pasaules kara te saimniekoja Padomju armija. Ūdenstornis vairs savas funkcijas neveic kopš 1989. gada.

Lai gan tornis nebija militāra celtne, no tā 1919. gada novembrī Latvijas armija koriģēja britu karakuģu artilērijas uguni cīņā pret Bermonta karaspēka uzbrukumu.

https://industrialheritage.travel/lv/objects/karostas-udenstornis/51

Karostas cietums ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā, kas atzīts par pārsteidzošāko un neparastāko viesnīcu pasaulē. Mainoties varām, iestādes mērķis palika nemainīgs – vieta likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Ieslodzītie bija gan revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, gan vācu dezertieri, kurelieši, Staļina laika tautas ienaidnieki, gan arī padomju armijas un Latvijas armijas karavīri.

Jau sākot Karostas infrastruktūras plānošanu 1893. gadā paredzēja izbūvēt modernu hospitāļa kompleksu, kas atradās atsevišķā rajonā un sastāvēja no vairākām specializētām ēkām. Hospitāļa kompleksu sāka būvēt 1900. gadā un līdz 1905. gadam tas sasniedza savu vislielāko pacientu skaitu. 1905. gada Liepājas matrožu dumpja laikā, daļu no arestētajiem izvietoja maz izmantotajā Karostas hospitāļa venerisko slimību blokā.

Latvijas armijas garnizona laikā no 1920. līdz 1939. gadam virssardze bija šajā ēkā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Karostas virssardzes ēkā izvietoja drošības iestāžu cietumu, kur 1944. gada 19./20. novembra naktī ieslodzīti un notiesāti uz nāvi astoņi ģenerāļa J. Kureļa grupas štāba virsnieki un tehniskie darbinieki.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Liepājā izvietoja Padomju kara flotes bāzi, šajā ēkā izvietojās virssardze un šo funkciju pildīja līdz Krievijas Federācijas karaspēka izvešanai 1994. gadā

Ēka funkcionēja arī Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku vajadzībām līdz 1997. gadam kā Liepājas Garnizona virssardze. 

No 2002. gada ēkā ir izvietots Karostas cietuma muzejs un ir iespēja doties ekskursijā gida pavadībā. Ekskursijas laikā var apskatīt cietumu, kas tikpat kā nav mainījies kopš cara laikiem, uzzināt tā vēsturi, apskatīt kameras un karceri, kā arī dzirdēt interesantus un pat spocīgus stāstus no cietuma dzīves. 

Adrenalīna meklētājiem būs piemērota realitātes izrāde „Aiz restēm” vai iespēja mēģināt izkļūt no slēgtajām istabām, pavisam bezbailīgajiem – nakšņošana cietuma kamerā.

Karostas cietumā darbojas Karostas apmeklētāju centrs, padomju laika bufete un suvenīru veikals. Tiem, kas vēlas apskatīt tuvāko apkārtni un izbaudīt Karostas valdzinājumu, tiek piedāvāti gidu pakalpojumi.

Liepājas cietokšņa krasta aizsardzībai uz dienvidiem no Tirdzniecības kanāla plānoja izbūvēt 6. bateriju, kas šodien ir vislabāk saglabājusies fortifikācijas būve. Baterijā plānoja izvietot četrus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, astoņus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus, deviņas dažādu kalibru mortīras un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Pirmā pasaules kara sākumā, jau pēc cietokšņa likvidēšanas, Baterijā nr. 6 vēl bija bruņojums, kuru izmantoja 1915. gada aprīlī, kad Vācijas Kara flote mēģināja izsēdināt desantu pie Dienvidu mola.

1920. gadu sākumā baterijas sākumā baterijas teritorijā sāka izbūvēt stadionu “Olimpija”, kas ir redzams arī mūsdienās. Baterijas dienvidu galā izraktais fortifikācijas grāvis, šodien ir iekļauts Liepājas jūrmalas parkā.

Bruņotā vilciena komandieris virsleitnants Alfrēds Kļestrovs , dzimis Dzimis 1897. g. 8. marta Liepājā. Beidzis Liepājas pilsētas skolu, pēc tam mērnieku skolu Rīgā.

Krievu armijā iesaukts 1. pasaules kara laikā, beidzis praporščiku skolu Maskavā. Dienējis Rumānijas frontē, karojis Ukrainas teritorijā. Kad Ukrainu okupēja vācu karaspēks, atgriezies Rīgā.

Ordenis piešķirts 1922. gadā

Latvijas armijā iesaukts 1919. g. pavasarī, dienējis 3. Latgales divīzijas papildu bataljonā. 1919. gada oktobrī piekomandēts bruņuvilcienam "Kalpaks" kā komandieris.

1919. gada 4. novembrī vāciešiem uzbrūkot Liepājai, bruņuvilciena “Kalpaks” komandieris, virsleitnants Alfrēds Kļestrovs zem stipras artilērijas un ložmetēju uguns devās pretuzbrukumā, ar bruņuvilcienu nokļuva aiz ienaidnieka ķēdes. Tā kā nebija iespējams atklāt lielgabala uguni, vadīja savu komandu durkļu cīņā un izklīdināja pretinieku, tā sekmēdams bermontiešu uzbrukuma atsišanu, taču pats šajā kaujā krita no vācu karavīru lodes, kas bija nostiprinājušies mājās un palikuši aizmugurē Latvijas armijas karavīriem.

Lāčplēša Kara Ordeņa III. šķira piešķirta 1922. gadā. 1935. g. bruņuvilciena “Kalpaks” komandiera, virsleitnanta Alfrēdam Kļestrova nāves vietā Liepājas dzelzceļa un Liepājas-Grobiņas šosejas krustojumā uzstādīta piemiņas plāksne

Pils atrodas Rudbāržos, Rīgas - Liepājas A9 šosejas malā. Pie ēkas novietota piemiņas plāksne, kas veltīta Oskara Kalpaka bataljona gaitām.

Pils celta 1835. g. kā baronu fon Firksu dzimtas īpašums pēc baroneses Teas fon Firksas pasūtījuma. 1905. g. 15. decembrī muižas ēku nodedzināja revolucionāri. Atjaunošanas darbi arhitekta L. Reinīra vadībā tika uzsākti trīs gadus vēlāk.

Latvijas Neatkarības kara laikā Rudbāržu pils kalpoja par pulkveža Oskara Kalpaka komandētā 1. Atsevišķā latviešu bataljona bāzi un štābu kaujas operācijām Ventas upes krastos.

Vēlāk pilī bija izvietota Latvijas armijas karavīru atpūtas bāze. 1938. g. pili pārbūvēja.

Otrā pasaules kara laikā ēkā atradās vācu armijas karavīru hospitālis, pēckara gados – mežu darbinieku skola. No 1962. g. pilī izvieto Rudbāržu skolu, kuru 1991. gadā nosauca Oskara Kalpaka vārdā. Rudbāržu muižas Varoņu zāle restaurēta 2016. gadā. Šobrīd skola ir slēgta, bet ēkā tuvākajos gados plānots izvietot Oskara Kalpaka vārdā nosaukto profesionālo militārās ievirzes vidusskolu.

Skrundas kaujas piemiņas vieta atrodas Skrundas centrā, Oskara Kalpaka parkā pie Skrundas kultūras nama, Kuldīgas un Liepājas ielu krustojumā. Piemiņas vietā 2005. gadā uzstādīts akmens atzīmējot 1919. gada 29. janvāra kauju, kurā Oskara Kalpaka komandētais bataljons kopa ar Landesvēra vācu un krievu vienībām, atbrīvoja Skrundu no lieliniekiem. Karoga dienas tradīcija tiek uzturēta kopš 2004. gada, šādi godinot pirmo no lieliniekiem atbrīvoto pilsētu un tās atbrīvotājus, kuri 1919. gada 29. janvārī pie Skrundas baznīcas pacēla Latvijas karogu.

Neatkarības kara pirmajos mēnešos Latvijas Pagaidu valdība zem lielinieku spiediena strauji zaudēja Latvijas teritoriju. 1919. gada 22. janvārī lielinieki ieņēma Skrundu. Nedēļu vēlāk 29. janvāra agrā rītā sākās uzbrukums Skrundas atgūšanai. Latviešu Atsevišķajam bataljonam pulkveža-leitnanta Oskara Kalpaka vadībā vajadzēja uzbrukt gar Rudbāržu–Skrundas lielceļu un padzīt lieliniekus no Skrundas. Tam sekotu vācu vienību uzbrukums flangā ar uzdevumu iznīcināt atejošos pretiniekus, bet krievu rota dotos uzbrukumā starp latviešu un vācu vienībām, kā orientieri izmantojot Skrundas baznīcu. Uzbrukumu atbalstīja arī vācu artilērijas baterija. Uzbrukuma dienā pieturējās 15 grādu liels sals, spoži spīdēja saule, kalpakiešiem bija jāšķērso klajš lauks, bet lielinieki bija patvērušies muižas mūra ēkās. Lielinieki atklāja uguni, kad uzbrucēju ķēde atradās aptuveni 300 metru attālumā, sākās abpusēja apšaude, Oskara Kalpaka komandētie karavīri straujā triecienā devās uz priekšu un piespieda pretinieku pārtraukt apšaudi un atkāpties pāri Ventai. Pēc apmēram 3 stundu ilgas kaujas, ap 9 no rīta Skrunda bija ieņemta, turklāt Latviešu Atsevišķajam bataljonam bija tikai 2 ievainotie.

Skrundas kaujai bija būtiska nozīme Latvijas Pagaidu valdības bruņoto speku karavīru morāles paaugstināšanai, jo tā bija faktiski pirmā nozīmīgā uzvara kaujās pret lieliniekiem. Turklāt kaujā sevišķu drosmi demonstrēja arī pats komandieris - Oskars Kalpaks, ar savu piemēru iedrošinot karavīrus nebaidīties.

O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.

Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.

Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.

Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš  2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.

Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.

Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.

Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.

O.Kalpaka laukums atrodas pašā Saldus centrā, pie Lielās un Striķu ielas krustojuma. 

Kādreizējais pilsētas tirgus laukums šodien ir iemīļota saldenieku un pilsētas viesu atpūtas vieta, kur tiek rīkoti koncerti, piemiņas pasākumi un svinēti svētki. 1919. gada 10. martā Saldus kļuva par pirmo pulkveža Oskara Kalpaka bataljona atbrīvoto Latvijas pilsētu.

1919.gada 14.martā laukumā notika pirmā Latviešu atsevišķā bataljona parāde, savukārt, 1992.gadā, godinot pulkvedi O.Kalpaku, laukumu nosauca viņa vārdā. 

Atrodas pie Lielauces luterāņu baznīcas drupām. 

1934. gada 19. augustā pie Lielauces luterāņu baznīcas atklāja pelēkā granītā veidoto pieminekli Oskara Kalpaka bataljona pirmās kaujas vietā. Piemiņas zīme veidota pēc arhitekta P. Dreimaņa meta. Lielauces kauja notika 1919. gada naktī no 15. uz 16. janvāri starp kalpakiešu Cēsu un Virsnieku rotu no vienas puses un 2. strēlnieku pulka karavīriem. 50. gadu sākumā piemineklis tika iznīcināts, bet atjaunots 1991. gadā.

Atrodas Jelgavas novadā, Valgundes pagastā, “Mangaļu” mājās.

Ziemassvētku kauju muzejs ir Latvijas Kara muzeja filiāle. Atklāts 2005. gadā un atrodas vietā, kur apkārtnē norisinājās Ziemassvētku kaujas. Cīņu vietās joprojām ir saglabājušies unikāli 1. pasaules kara nocietinājumi.

Ziemassvētku kaujas, iespējams, ir zināmākais un dramatiskākais  1. pasaules kara notikums Latvijas vēsturē. Tas ieņem īpašu vietu latviešu militārajā un kultūras vēsturē. Cīņas galvenokārt asociējas ar latviešu strēlnieku uzbrukumu Vācijas armijas vienībām, kas notika īpaši skarbos un nelabvēlīgos apstākļos. Nebijis gadījums, kad vērienīga kaujas operācija bija sākusies bez artilērijas atbalsta.

Mūsdienās var aplūkot izstādi, kur redzami kauju vietās atrasti priekšmeti. Muzeja iekštelpu ekspozīcijai ir noteikts darba laiks, savukārt brīvdabas 1.pasaules kara fortifikāciju ekspozīcija un izstādes apskatei pieejamas apmeklētājiem katru dienu. Muzeja apkārtnē ir izveidoti tūrisma maršruti un izziņas takas.

Atrodas Jelgavas novadā, netālu no autoceļa A9.

Ložmetējkalns ir 1. pasaules kara cīņu vieta, kas Latvijā ir vienīgais valsts nozīmes kultūrvēsturiskais liegums. Tas atrodas uz Garās kāpas, kas ir daļa no Nordeķu – Kalnciema kāpu grēdas. Ložmetējkalna nosaukums radies laikā, kad tur atradās grūti ieņemami Vācijas armijas nocietinājumi, kas tika aizstāvēti ar spēcīgu ložmetēju uguni.

Ziemassvētku kaujas, iespējams, ir zināmākais un dramatiskākais  1. pasaules kara notikums Latvijas vēsturē. Tas ieņem īpašu vietu latviešu militārajā un kultūras vēsturē. 1917. gadā Ložmetējkalnam uzbruka Krievijas armijas latviešu strēlnieku un sibīriešu vienības un to ieņēma. Gūstā tika saņemti vismaz 600 pretinieki, kā arī iegūtas vērtīgas trofejas, piemēram, 19 ložmetēji. Tas bija nozīmīgākais Ziemassvētku kauju panākums un lielākais ieguvums, kuru Rīgas frontē Krievijas karaspēks bija sasniedzis. Latviešu strēlnieki uzskatīja, ka tieši viņiem pienākas augstienes iekarotāju gods.

Mūsdienās ir pieejams skatu tornis, no kura redzamas agrāko kauju vietas.  Apkārtnē aplūkojamas piemiņas zīmes un kara laika liecības. Netālu atrodas Silenieku Brāļu kapi.

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs atrodas ēkā – Academia Petrina, Jelgavā.

1818. gadā privāta organizācija – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība – izveidoja Kurzemes Provinces muzeju. 1898. gada  nogalē tas pārcēlās uz īpaši muzejam projektēto ēku, kas gāja bojā kaujās par Jelgavu  1944. gada vasarā.

1952. gada decembrī muzejs tiek izvietots atjaunotajā Academia Petrina ēkā, kas celta kā pirmā augstskola Latvijas teritorijā (1775). Šī ir viena no dažām sabiedriskajām celtnēm, kas Jelgavā saglabājusies un atjaunota pēc 2. pasaules kara.

1975. gadā muzejam, kas sevi uzskata par Kurzemes Provinces muzeja garīgo mantinieku, piešķīra Ģederta Eliasa vārdu.

Muzejā aplūkojamas ekspozīcijas par Jelgavas vēsturi no aizvēstures līdz mūsdienām un latviešu glezniecības vecmeistaru Ģedertu Eliasu.

Muzeja ekspozīcija “Kari un karavīrs cauri Jelgavas laiku lokiem” ir vien neliels ieskats karos, kas skāruši Jelgavu līdz pat Otrajam pasaules karam.

Ekspozīcija “Zem svešām varām dzīve turpinās” iepazīstina ar dzīvi Jelgavā padomju un vācu okupācijas apstākļos.

Jelgava 1944, gada vasarā zaudēja gandrīz visu – lielu daļu pislētas iedzīvotājus un pilsētas vēsturisko apbūvi, ko pēc Otrā pasaules kara tikpat kā neatjaunoja. Muzeja ekspozīcijas ļauj palūkoties, cik skaista bija Jelgava un kā ritēja dzīve pilsētā. 

Piemineklis Jelgavas atbrīvotājiem „Lāčplēsis” atrodas Jelgavā, Stacijas parkā, pretim Dzelzceļa stacijas ēkai.

Piemineklis tika atklāts  1932.gada 22.jūnijā piedaloties Valsts prezidentam A.Kviesim, tas celts par godu Jelgavas atbrīvošanai 1919.gada 21.novembrī Latvijas Neatkarības kara laikā. 1940. gadā, padomju okupācijas pirmajā periodā, pieminekli pārmaiņas neskāra. 1941. gadā, kad padomju okupantus nomainīja vācu okupācijas spēki, okupācijas pārvaldes vadītājam fon Mēdemam (viņa senči bija Jelgavas pils sākotnējie cēlāji), kas bija atgriezies Jelgavā, nepārprotamā simbolika nepatika. 1942.gada 31.oktobrī pēc vācu okupācijas varas iestāžu rīkojuma pieminekļa autoram K. Jansonam liek nokalt vācu bruņinieka tēlu. 1950.gadā pēc padomju okupācijas varas iestāžu rīkojuma pieminekli iznīcina. Ar traktora palīdzību Lāčplēsi nogāza no pjedestāla, sadauzīja un mēģināja pilnīgi iznīcināt akmeņu drupinātajā. Bet Lāčplēsis izrādījās tik ciets, ka akmeņu drupinātājs salūza. Tad neiznīcināto Lāčplēša tēla vidusdaļu slepus ieraka zemē bērnudārza teritorijā. Pieminekļa fragments tika atrasts 1988. gadā un šobrīd atrodas pie Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Pieminekli  atjaunoja un atklāja 1992. gada 21. novembrī. Tā autors ir tēlnieks Andrejs Jansons, kurš atjaunoja sava tēva K.Jansona veidoto pieminekli.

Piemineklis Jelgavas aizstāvjiem atrodas pie Svētes skolas, Jelgavas novads.

1991. gadā pie Svētes skolas atklāja pieminekli Daugavgrīvas zemessargiem, kuri 1915. gada aprīļa beigās apturēja vācu armijas uzbrukumu Jelgavai. 1915.gada maija sākumā Jelgavā šim notikumam tika veltīta plaša demonstrācija. Faktu, ka latviešu zemessargiem izdevās apturēt vācu uzbrukumu, izmantoja J. Čakste un domubiedri, lai pamatotu ideju par latviešu strēlnieku vienību dibināšanu Pirmā pasaules karā. Pieminekļa tēlniece Alīna Veibaha (1923-2011).

Piemineklī iekalts teksts: “Es Jums saku sveši ļaudis – šai zemē nenāciet ;

Dzied man zelta lakstīgala zobentiņa galiņā ! ”

Atrodas Elejā, vecajā dzelzceļa stacijas ēkā.

Biedrības “Zemgales strēlnieks” Elejas vecajā dzelzceļa stacijas ēkā izveidojusi  Elejas kara muzeju. Elejas kara muzeja ekspozīcija  galvenokārt attiecas uz Otro pasaules karu. Muzeja ekspozīcijā skatāmi formas tērpi, ekipējums, bruņojums un tā laika fotogrāfijas. Vēl muzejā skatāmi eksponāti, kas saistāmi ar novada un   Eleju, tās militāro vēsturi un personām. Muzejā ir iespējams nofotografēties  dažādu periodu un armiju militārajās formās. Nelielajā divstāvu ēkā ir vairāki simti eksponātu, kuri ieinteresēs militārā mantojuma interesentus. Biedrības pārstāvji muzejā veic sabiedrības izglītošanu, izmantojot ekspozīcijas, izstādes un izglītojošas programmas.

Ģimenes īpašumā atrodas privātkolekcija "Dzimtas klēts", Salas novadā (Jēkabpils rajona Sēlpils pagasts), kurš izveidots 2007.gadā. To apmeklējuši ceļotāji no daudzām valstīm un kontinetiem.
Ceļotājiem tiek stāstīts par Pirmo pasaules karu, Latvijas armijas laiku, Otro pasaules karu, Brāļu kapiem Rīgā un Ziemassvētku kaujām. 2011.gadā tiek uzsākts un turpināts iekārtot atjaunoto blindāžu, kurā iekārta ekspozīciju "Dvēseļu putenis" par Pirmo pasaules karu, par Vidzemes 4.strēlnieku pulku, Ziemassvētku kaujām. Tiek stāstīts par karavīru Robertu Socki, kurš atdus Brāļu kapos, Aleksandru Grīnu, Jāni Akurāteru, Arvīdu Žilinski, u.c. Apkārtnē ir redzamas bumbu bedres no Pirmā pasaules kara, kā arī avots, no kura tika ņemts dzeramais ūdens. Ekskursija 1,5 - 2 stundas latviešu un krievu valodā.

Atrodas Krustpils pilī

Apskatāma ekspozīcija "Cīņas par brīvību 20. gadsimtā"
Padomju represijas. Smagas atmiņas. Te sēžot klubkrēslā, iespēja klausīties jēkabpilieša Ilmāra Knaģa grāmatas “Bij tādi laiki” fragmentus. Uz vienas no telpas sienām bezkaislīgi, kā titri pēc kinofilmas slīd uz Sibīriju izvesto pilsētnieku saraksts. Turpat vecajā televizorā var noskatīties amatiervideo par Ļeņina pieminekļa noņemšanu Jēkabpilī.  Apmeklētājos interesi izraisa ne tikai saturs, bet arī tehniskās iespējas - kā šī filma tikusi vecajā televizorā.

Iespējams noklausīties muzeja speciālistu sagatavotās lekcijas Jēkabpils Vēstures muzejā vai pieteikt izbraukumu: Jēkabpils un tās apkārtne Pirmajā pasaules karā, Jēkabpils 1990. gadā, Barikāžu laiks, 1949. gada deportācijām - 70, Jēkabpilieši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri u.c.
Lekciju vidējais ilgums 40 min. Informācija un lekciju pieteikšana zvanot uz tālruni 65221042, 27008136.

Informācija par cenām

Jēkabpils vēstures muzejs atrodas Krustpils pilī. 1940. gadā pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā Krustpils pilī izvietojās 126. strēlnieku divīzija. Otrā Pasaules kara laikā pilī atradās vācu lazarete, bet pēc 1944. gada augusta Sarkanarmijas kara hospitālis. Pēc kara Krustpils pili ar pieguļošajām muižas ēkām aizņēma Padomju armijas 16. tāllidojuma izlūkošanas aviācijas pulka un 15. gaisa armijas centrālās noliktavas. 

Viesītes Brīvības piemineklis ir brīvības, neatkarības un piemiņas simbols.

1919. gada Viesītes aizstāvju cīņai pret bermontiešiem. Atklāts 1935. gadā 1919. gada 14. oktobrī Trešā Jelgavas kājnieku pulka kareivji kopā ar Viesītes – Saukas – Vārenbrokas aizsargu nodaļu pie Viesītes Vales kalniņa apturēja bermontiešu uzbrukumu. Uzvaras rezultātā tika apturēta bermontiešu vienību virzīšanās Augškurzemē un Latgales virzienā. Par godu minētam faktam tiek veidota piemiņas vieta ar pieminekli. Viesītes Brīvības piemineklis attēlo brīvības cīnītāju, kurš sveic sauli ar Latvijas karogu rokās. Tas ir brīvības, neatkarības un piemiņas simbols. “Brīvība – tautas dzīvība” – šie vārdi iekalti piemineklī. Pieminekļa meta autors ir tēlnieks V. Jākobsons, somu granītā to izkalis akmeņkalis V. Treijs. Atklāts 1935. gada 11. augustā.

Katru gadu Lāčplēša dienā notiek Lāpu gājiens pa Viesītes pilsētu uz Brīvības pieminekli, godinot Latvijas brīvības cīnītājus, kuri atdevuši savu dzīvību un krituši par tēvu zemi.

Pirmā pasaules kara muzejs atrodas Augšdaugavas novada Medumu ciemā, Medumu pamatskolas bijušo darbnīcu ēkā ~600 m no A13 ceļa.
Pirmā pasaules kara laikā tagadējo Augšdaugavas novadu šķērsoja “Dzīvības un Nāves” frontes līnija, kurai abās pusēs tika veidoti ierakumi, tranšejas un izbūvēti bunkuri. Meduma pagasta mežos, kā arī turpat Demenes un Sventes pagastu mežos ir saglabājušies vācu armijas bunkuri, kas, atšķirībā no krievu armijas veidotajiem koka bunkuriem, tika būvēti no betona. 
Pirmā pasaules kara muzeja ekspozīcija sastāv no vairākām daļām. Muzejā ir iespējams iepazīties gan ar Medumu vēsturi pirms kara, gan ar Pirmā pasaules kara notikumiem Latvijā un arī Eiropā, gan ar karavīru ikdienu un sadzīvi. Vienā no zālēm ir izveidota krievu bunkura imitācija, ļaujot iepazīt karavīru dzīvi bunkurā. Šajā muzeja daļā var vislabāk sajust kara atmosfēru, ko nodrošina šāvienu un sprādzienu skaņas un video ar ainām no filmas “Dvēseļu putenis”.  

Atrodas Medumu ciemā, Jaunatnes ielā 4.

Stikānu ģimenes veidota vēsturisko liecību privātkolekcija. Ir izveidota Pirmā un Otrā pasaules kara artefaktu kolekcija, kas savākta lielākoties no Medumu pagasta un tuvākās apkārtnes. Apskatāmas gan militārā mantojuma lietas, gan sadzīves priekšmeti, monētas, fotogrāfijas.

Privātkolekciju iespējams apskatīt, iepriekš sazinoties. Ieeja par ziedojumiem.