Pirmais pasaules karš un neatkarības kari dienvidlatvijā

Liepājas cietokšņa ziemeļdaļa ietver Karostu, kas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kļuva par atvērtu teritoriju. Ziemeļu forti, krasta aizsardzības baterijas, Sv. Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, ūdenstornis, Manēža, Karostas cietums, Ziemeļu mols un Oskara Kalpaka izgriežamais tilts.

Redāns ir 19. gadsimta beigās celtā Liepājas Jūras cietokšņa daļa, kur notikušas Latvijai nozīmīgas cīņas. Lai gan uzbūvētie nocietinājumi ap Karostu tika atzīti par stratēģisku kļūdu un vairums no tiem saspridzināti, Redāns palicis teju neskarts. Tā ir arī vienīgā nocietinājuma daļa, kur notikusi reāla karadarbība.Par liecina ložu šautie caurumi sienās.

1919. gada 14. novembrī šeit notika brīvības cīņas par neatkarīgu Latviju, aizstāvot Liepāju pret Bermonta karaspēku. 14. novembra rītā, pārejot aizsalušo Tosmares ezeru, bermontiešu kājnieki ieņēma Redānu. Taču dažu stundu laikā liepājnieki veica niknu pretuzbrukumu, un vāciešiem nācās atkāpties.

Jūnijā, jūlijā un augustā katru dienu plkst. 11.00–17.00 pie Redāna gaidīs zinošs gids, kas būs gatavs pastāstīt vairāk par Liepājas cietoksni un vēsturiskajiem notikumiem Karostā. Cena – 2 EUR no personas.

Liepājas Karostas daudzu objektu vidū Liepājas krasta artilērijas baterija Nr.2 ir joprojām noslēpumainākā vieta Liepājā. Baterijā  Nr. 2 nemainīgi bija ierīkota dažādu pastāvošo varu karaspēka  munīcijas noliktavas.

Liepājas cietokšņa bateriju Nr. 2 izbūvēja tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Pēc cietokšņa likvidēšanas šeit bija ierīkotas munīcijas noliktavas. Sprādzienbīstamības dēļ teritorija 130 gadus bijusi sabiedrībai slēgta, apsargāta teritorija, bet tagad šeit ierīkota ekspozīcija par 1. Kurzemes divīzijas štāba darbību 1919. - 1940. gados, kā arī foto liecības par  1.Liepājas kājnieku pulku, 2. Ventspils kājnieku pulku un Kurzemes artilērijas pulku.

Ūdenstornis atrodas Liepājā, Karostā, Ģenerāļa Baloža ielā 29 – vietā kur iela satiekas ar Lazaretes ielu. Ūdenstornis bija būtiska Karostas celtne, jo apgādāja gandrīz visu Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms, taču tas varētu būt starp 1903. un 1905. gadu. Projekta autors iespējams ir Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis.

Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē, tāpēc līdzās tornim ir tikpat augsts skurstenis. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā, bet no turienes – Karostas virsnieku dzīvokļos un  karavīru kazarmās.

Līdz ar Karostas nonākšanu Latvijas armijas rīcībā arī ūdenstorņa saimniecību pārņēma Latvijas Kara ministrija. Pec Otrā pasaules kara te saimniekoja Padomju armija. Ūdenstornis vairs savas funkcijas neveic kopš 1989. gada.

Lai gan tornis nebija militāra celtne, no tā 1919. gada novembrī Latvijas armija koriģēja britu karakuģu artilērijas uguni cīņā pret Bermonta karaspēka uzbrukumu.

https://industrialheritage.travel/lv/objects/karostas-udenstornis/51

Karostas cietums ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā, kas atzīts par pārsteidzošāko un neparastāko viesnīcu pasaulē. Mainoties varām, iestādes mērķis palika nemainīgs – vieta likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Ieslodzītie bija gan revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, gan vācu dezertieri, kurelieši, Staļina laika tautas ienaidnieki, gan arī padomju armijas un Latvijas armijas karavīri.

Jau sākot Karostas infrastruktūras plānošanu 1893. gadā paredzēja izbūvēt modernu hospitāļa kompleksu, kas atradās atsevišķā rajonā un sastāvēja no vairākām specializētām ēkām. Hospitāļa kompleksu sāka būvēt 1900. gadā un līdz 1905. gadam tas sasniedza savu vislielāko pacientu skaitu. 1905. gada Liepājas matrožu dumpja laikā, daļu no arestētajiem izvietoja maz izmantotajā Karostas hospitāļa venerisko slimību blokā.

Latvijas armijas garnizona laikā no 1920. līdz 1939. gadam virssardze bija šajā ēkā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Karostas virssardzes ēkā izvietoja drošības iestāžu cietumu, kur 1944. gada 19./20. novembra naktī ieslodzīti un notiesāti uz nāvi astoņi ģenerāļa J. Kureļa grupas štāba virsnieki un tehniskie darbinieki.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Liepājā izvietoja Padomju kara flotes bāzi, šajā ēkā izvietojās virssardze un šo funkciju pildīja līdz Krievijas Federācijas karaspēka izvešanai 1994. gadā

Ēka funkcionēja arī Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku vajadzībām līdz 1997. gadam kā Liepājas Garnizona virssardze. 

No 2002. gada ēkā ir izvietots Karostas cietuma muzejs un ir iespēja doties ekskursijā gida pavadībā. Ekskursijas laikā var apskatīt cietumu, kas tikpat kā nav mainījies kopš cara laikiem, uzzināt tā vēsturi, apskatīt kameras un karceri, kā arī dzirdēt interesantus un pat spocīgus stāstus no cietuma dzīves. 

Adrenalīna meklētājiem būs piemērota realitātes izrāde „Aiz restēm” vai iespēja mēģināt izkļūt no slēgtajām istabām, pavisam bezbailīgajiem – nakšņošana cietuma kamerā.

Karostas cietumā darbojas Karostas apmeklētāju centrs, padomju laika bufete un suvenīru veikals. Tiem, kas vēlas apskatīt tuvāko apkārtni un izbaudīt Karostas valdzinājumu, tiek piedāvāti gidu pakalpojumi.

Liepājas cietokšņa krasta aizsardzībai uz dienvidiem no Tirdzniecības kanāla plānoja izbūvēt 6. bateriju, kas šodien ir vislabāk saglabājusies fortifikācijas būve. Baterijā plānoja izvietot četrus 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, astoņus 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus, deviņas dažādu kalibru mortīras un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus. Pirmā pasaules kara sākumā, jau pēc cietokšņa likvidēšanas, Baterijā nr. 6 vēl bija bruņojums, kuru izmantoja 1915. gada aprīlī, kad Vācijas Kara flote mēģināja izsēdināt desantu pie Dienvidu mola.

1920. gadu sākumā baterijas sākumā baterijas teritorijā sāka izbūvēt stadionu “Olimpija”, kas ir redzams arī mūsdienās. Baterijas dienvidu galā izraktais fortifikācijas grāvis, šodien ir iekļauts Liepājas jūrmalas parkā.

Bruņotā vilciena komandieris virsleitnants Alfrēds Kļestrovs , dzimis Dzimis 1897. g. 8. marta Liepājā. Beidzis Liepājas pilsētas skolu, pēc tam mērnieku skolu Rīgā.

Krievu armijā iesaukts 1. pasaules kara laikā, beidzis praporščiku skolu Maskavā. Dienējis Rumānijas frontē, karojis Ukrainas teritorijā. Kad Ukrainu okupēja vācu karaspēks, atgriezies Rīgā.

Ordenis piešķirts 1922. gadā

Latvijas armijā iesaukts 1919. g. pavasarī, dienējis 3. Latgales divīzijas papildu bataljonā. 1919. gada oktobrī piekomandēts bruņuvilcienam "Kalpaks" kā komandieris.

1919. gada 4. novembrī vāciešiem uzbrūkot Liepājai, bruņuvilciena “Kalpaks” komandieris, virsleitnants Alfrēds Kļestrovs zem stipras artilērijas un ložmetēju uguns devās pretuzbrukumā, ar bruņuvilcienu nokļuva aiz ienaidnieka ķēdes. Tā kā nebija iespējams atklāt lielgabala uguni, vadīja savu komandu durkļu cīņā un izklīdināja pretinieku, tā sekmēdams bermontiešu uzbrukuma atsišanu, taču pats šajā kaujā krita no vācu karavīru lodes, kas bija nostiprinājušies mājās un palikuši aizmugurē Latvijas armijas karavīriem.

Lāčplēša Kara Ordeņa III. šķira piešķirta 1922. gadā. 1935. g. bruņuvilciena “Kalpaks” komandiera, virsleitnanta Alfrēdam Kļestrova nāves vietā Liepājas dzelzceļa un Liepājas-Grobiņas šosejas krustojumā uzstādīta piemiņas plāksne