Koncentrācijas nometne
I WW1 & Neatkarības kari, Pirmā neatkarība, II WW2, IV Padomju okupācija

Atrodas Rīgā, netālu no Rīgas Centrālā tirgus un Rīgas pasažieru stacijas.

Muzejs atklāts 2010. gadā vietā, kur atradās pilsētas noliktavas. Tas izvietots pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā ebreju geto robežai. Geto teritorija ir unikāla, jo kopš 2.pasaules kara laika tā arhitektoniski nav mainījusies. Tā ir piemiņas vieta Latvijas un ebreju tautas traģēdijai.

Vācijas politika ebreju jautājumā Latvijā līdz 1939. gada beigām izpaudās kā Vācijas diplomātu un politiķu centieni ietekmēt Latvijas valdību, lai tā spertu soļus pret ebrejiem, ierobežojot viņu brīvību. Tas bija Vācijas politikas “eksports”, kas vērsts pret Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gadā, Vācijas sūtniecībai samazinājās informācija par iedzīvotāju noskaņojumu un notiekošo Latvijā.

Sarkanajai armijai okupējot Latviju un manipulējot ar sabiedrību, bija vērojams daļas ebreju atbalsts jaunai okupācijas varai. Saskaroties ar režīma vēršanos pret sabiedrību kopumā, atbalsts būtiski samazinājās. Taču bija izveidojusies dziļa plaisa iedzīvotāju vidū, kuru vēlāk centās izmantot nākošais okupācijas režīms - Vācija. Tā cerēja, ka pret ebrejiem tiks vērsti grautiņi un izrēķināšanās, taču tā nenotika. Latviešiem galvenais ienaidnieks bija komunisti, nevis ebreju kopiena. Vācijas plānos tika ieviestas korekcijas, kas sākumā paredzēja izveidot ebreju geto, bet vēlāk viņus iznīcināt.

Atrodas Rumbulā, netālu no Maskavas ielas.

Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. Divu akciju laikā – 1941.g. 30.novembrī un 8.decembrī, kas tika realizētas, balstoties uz nacistiskās vadības lēmumu pilnīgi iznīcināt Rīgas geto ieslodzītos ebrejus, Rumbulas mežā tika nošauti vairāk nekā 25’000 cilvēku, to skaitā aptuveni 1’000 no Vācijas deportēto ebreju. 1944.g. Rumbulā tika nogalināti arī vairāki simti ebreju vīriešu no Kaizervaldes koncentrācijas nometnes.

Pirmie mēģinājumi iemūžināt Rumbulā nogalināto ebreju piemiņu saistāmi ar 60-to gadu beigām. Neskatoties uz padomju varas ierobežojumiem, atsevišķu ebreju iniciatīvas rezultātā 1963.g. pie kādas no Rumbulas priedēm tika piestiprināta koka piemiņas plāksne ar uzrakstu jidišā, savukārt pie Rumbulas dzelzceļa (līnijas Rīga-Maskava tuvumā) tika uzstādīts liels mākslinieka Josifa Kuzkovska plakāts “Ebrejs”. Plakātā bija redzams vīrieša tēls, kurš itin kā cēlās no kapa ar sažņaugtu dūri, simbolizējot protestu pret nodarīto. Gan piemiņas plāksne, gan plakāts jau 1964.g. tika novākti, taču ebrejiem izdevās panākt atļauju Rumbulā uzstādīt piemiņas akmeni ar uzrakstu “Fašisma upuriem” ne tikai latviešu un krievu, bet arī jidiša valodā.

2002. g. 29. novembrī pēc arhitekta Sergeja Riža projekta Rumbulā tika atklāts memoriālais ansamblis. Tā ierīkošanu finansiāli atbalstīja Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūcijas, kā arī privātpersonas.

Šosejas malā, pie ceļa, kurš ved uz memoriālu, kā norāde uzstādīta metāla konstrukcija, kas simbolizē nacisma spēkus. Blakus atrodas akmens ar paskaidrojumu, ka pa šo ceļu nāvē dzina tūkstošiem ebreju. Pie ieejas pašā memoriālā vairākas akmens plāksnes ar uzrakstiem latviešu, angļu, vācu valodā un ivritā iepazīstina ar Rumbulas traģēdijas notikumiem un memoriāla ierīkošanas vēsturi. Memoriāla centrālajā daļā virs laukuma, kurš ir izpildīts Dāvida zvaigznes formā, paceļas septiņzaru svečturis – menora, kurai apkārt izvietoti akmeņi ar iekaltiem Rumbulā nogalināto ebreju vārdiem. Atsevišķos akmeņos, ar kuriem ir bruģēts laukums, ir iegravēti kādreizējā Rīgas geto ielu nosaukumi. Memoriāla teritorijā atrodas vairāki masu kapi, kuru vietas iezīmētas ar taisnstūra betona apmalēm.

Atrodas Salaspils novadā, 1,2 kilometru attālumā no Rīgas - Daugavpils šosejas.

Salaspils memoriāls tika atklāts 1967. gadā vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās Salaspils nometne. Mītiem un puspatiesībām apvīta vieta, kas izmantota Padomju propagandai. Latvijas okupācijas varu - nacistu noziegumu un komunistiskās ideoloģijas piemērs.

Salaspilī  bija represīva nometne, kas ietilpa Vācijas soda vietu sistēmā. Tai bija līdzības, bet ne atbilstības ar koncentrācijas nometnēm. Izveidota, lai Rīgas cietumos nebūtu nesamērīgi liels ieslodzīto skaits. Nometne bija “paplašināts policijas cietums”, kas vēlāk paplašināts ar citām nodaļām. Ieslodzīja visdažādākos cilvēkus - ebrejus, Sarkanās armijas karagūstekņus, darba kavētājus, politieslodzītos, kriminālnoziedzniekus, prostitūtas, latviešu pretošanās kustības locekļus, baltiešu karavīrus, kuri atradās Vācijas armijas vai policijas dienestos u.c. Nometnē vienlaicīgi uzturējās līdz 2200 ieslodzīto. Galvenie nāves (~2000) cēloņi bija slikts uzturs, darba apstākļi, miesas sodi un slimības.

Mūsdienās var aplūkot iespaidīgu memoriālo ansambli. Viens no lielākajiem šāda veida objektiem pasaulē. Salaspils memoriāla brīvdabas teritorija ir pieejama 24h. Ekskursijām nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās pa tālr. +371 67216367 vai e-pastā salaspils.memorials@gmail.com.

Atrodas Ķīpsalā, Mazaja Balasta dambī.

Iespējams, ka Žaņa Lipkes muzejs ir vislabāk paslēptais Rīgas muzejs. Memoriāla apslēptība ir ne tikai reāla, bet arī simboliska. Tas radīts vietā, kur 2. pasaules karā Vācijas okupācijas laikā, tika izveidota pazemes slēptuve cilvēku glābšanai. Tur Žanis Lipke kopā ar savu ģimeni izglāba ap 55 ebrejiem.

Mūsdienās piemiņas memoriāls uzcelts līdzās Žaņa Lipkes ģimenes mājai. Memoriālā celtne “Melnais šķūnis” ir kā simboliska būve, kur ticis sniegts un saņemts patvērums. Ēkas tēls aizgūts no senajiem Ķīpsalas zvejnieku un jūrnieku darvotajiem šķūņiem, kas celti no strūgu kokiem ar tiem raksturīgo krāsu un darvas smaržu. Unikāls ir ne tikai vēsturiskais vietas stāsts, bet arī veids, kā muzejs komunicē ar tā apmeklētājiem. Veidols idejiski un vizuāli sasaucas ar Bībelē aprakstīto Noasa šķirstu, kā arī krastā izvilktu un apgāztu laivu. Laivu, kas savu pārcelšanas uzdevumu ir izpildījusi. Memoriāla koncepcija balstās vietas un stāsta patiesumā un ar to saistītām liecībām. Tas ir stāsts par cilvēka alkām pēc brīvības, neticamu izglābšanos un uzticību.

Apmeklētājiem muzeja stāsts, kā arī pats memoriāls ir pārsteigumiem un negaidītiem atklājumiem piepildīts. Ceļš uz muzeju ļauj iepazīt arī Pārdaugavas vēsturisko apbūvi.

Grieze atrodas pie Latvijas - Lietuvas robežas vietā, kur Vadakste ietek Ventā. Griezes baznīca celta 1580. gadā, bet draudze pastāvējusi vēl pirms 1567. gada. Baznīca vairākas reizes pārbūvēta – 1769. gadā, 1845. gadā, bet 1773. gadā iebūvētas pirmās ērģeles. Gan baznīcas altārglezna, gan arī abi zvani zuduši dažādu iemeslu dēļ.

Baznīcas dārzā atrodas kapi, kur apglabāti baznīcai piederīgi un dižciltīgi cilvēki. Viens no tiem ir Griezes ērģelnieks Fridrihs Bariss un viņa sieva Šarlote, kuriem uzstādītais piemineklis arī šobrīd atrodas pie baznīcas sakristejas. Dievnama dienvidu pusē apglabāti 32 Lielā Ziemeļu karā kritušie zviedru karavīri. Kapos apglabāti arī 110 Pirmajā pasaules karā kritušie vācu armijas karavīri, kuriem 1930.gadā uzstādīts piemineklis.

Otrā pasaules kara laikā baznīca cieta, kad 1944. gada oktobra beigās fronts līnija nostirpinājās gar Ventas upi un Griezes baznīcas apkārtnē atradās vācu 225. kājnieku divīzija. Kad 1944. gada 19. novembrī padomju 4. triecienarmijas sāka uzbrukumus pāri Ventas upei, baznīcas dienvidu sienā trāpīja vairāki artilērijas šāviņi, tika stipri bojāts baznīcas tornis.

Pēc armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas Sarkanās armijas Ļeņingradas fronte atskaitījās par gūstā saņemtajiem – kopā 284 171 cilvēkiem. 7493 bija no vācu gūsta atbrīvotie Sarkanās armijas karavīri. Gūstā padevās 48 vācu ģenerāļi. Atbilstoši armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā iesniegtajiem dokumentiem karavīru skaits bija apmēram 185 000. Pārējie filtrācijai pakļautie gandrīz 100 000 cilvēku bija Kurzemes civiliedzīvotāji un PSRS bēgļi, jo padomju Ļeņingradas frontes 1945. gada 10. maija pavēlēja pakļaut filtrācijai visus vīriešus vecumā no 16 līdz 60 gadiem.

Sarkanajā armijā, atšķirībā no citu valstu bruņotajiem spēkiem, karagūstekņu pārbaudi, apsardzi, uzturēšanu un apsargāšanu īstenoja nevis armijas vienības, bet iekšlietu struktūras – Valsts Drošības Tautas Komisariāts. Filtrācijas galvenais uzdevums bija atklāt PSRS un padomju  okupēto valstu pilsoņus, kas piedalījās karadarbībā Vācijas pusē. Sagūstītos vācu karavīru pārbaudīja, lai atklātu iespējamos kara noziegumu veicējus.

Griezes baznīcas apkārtnē karagūstekņu filtrācijas nometne atradās no 1945. gada 10. maija līdz 17. jūnijam. Iespējams nometni šeit izvietoja, jo Griezes baznīca atradās tuvu galvenajiem ceļiem. Apkārtnē joprojām labi saskatāmas bedres zemē, kur aukstajās naktīs nometnes gūstekņi slēpās no aukstuma apsedzoties ar to, kas bija pieejams. Šajā laikā sarkanarmieši baznīcas iekštelpās veica ievērojamus postījumus (tika izvesti visi soli – „kara vajadzībām”, nodarīti bojājumi kancelei,  iznīcinātas ērģeles u.c. postījumi). Pašā baznīcas ēkā ierīkoja veļas mazgātavu.

Pēdējais dievkalpojums baznīcā bija 1950.gadā un draudze beidza pastāvēt. Pēc draudzes likvidēšanas, arī vēlāk nonākot Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārraudzībā, baznīca netiek remontēta iet bojā. Tomēr ēka zem jumta stāv līdz pat 1960.- 70.gadiem. Baznīca cieta 1961. gada vētras laikā un 1968. gadā atlikušos interjera elementus izglāba Rundāles pils darbinieki.

Kopš 2003. gada baznīcas sakopšanas un atjaunošanas darbā iesaistījās domubiedru grupa no Rīgas draudzēm. Līdz šim brīdim ir veikta baznīcas mūru konservācija un pakapēniska torņa atjaunošana.

Holokausta upuriem veltītais memoriāls atrodas netālu no Klogas mazpilsētas.

Pirmais piemineklis šeit tika uzsliets 1951. gadā, bet tas būtībā godināja padomju ideoloģiju un īsti nebija veltīts holokausta upuru piemiņai. Pēc Igaunijas ebreju kopienas lūguma 1994. gadā pieminekļa plāksnes tika nomainītas, lai pareizi norādītu upuru etnisko izcelsmi. Klogā notikušās masu slepkavības 50. atceres gadadienā 100 metrus no pirmā pieminekļa tika atklāts piemineklis 1941.–1944. gadā nogalinātajiem Igaunijas ebrejiem. 2005. gadā atklāja trešo pieminekli, kas veltīts Klogas koncentrācijas nometnē mirušo vai nonāvēto ebreju piemiņai.

Memoriāls tika atjaunots 2013. gadā, lai visus trīs pieminekļus iekļautu vienotā ansamblī, un tika atklāta Igaunijas Vēstures muzeja brīvdabas izstāde “Klogas koncentrācijas nometne un holokausts”.

Klogas koncentrācijas nometni 1943. gadā izveidoja Vācijas režīms. Tā bija spaidu darbu apakšnometne, kas ietilpa Igaunijas Vaivaras koncentrācijas nometņu kompleksā. 1944. gada 19. septembrī notika viena no lielākajām masu slepkavībām Vācijas okupētajā Igaunijā: tuvojoties Sarkanajai armijai, tika nonāvēti visi nometnē turētie ebreji (kopskaitā ap 2000 cilvēku).

Šis piemineklis atrodas Kabernēemes ciemā.

Tas tika atklāts 1960. gadā un atceras Jēgalas koncentrācijas nometnē 1942. un 1943. gadā nogalinātos ebrejus. To projektējis P. Madaliks.

Jēgalas koncentrācijas nometni Vācijas režīms izveidoja 1942. gada augustā. Tā gada septembrī tur ar vilcienu no visas Eiropas tika nogādāti aptuveni 2200 ieslodzīto. Lielākā daļa no viņiem tika nošauti, ierodoties tuvējā Kalevi-Liiva treniņu zonā; pārējie tika likti pie darba. Kopumā tika nogalināti aptuveni 2000 cilvēku. Nometne tika slēgta 1943. gada septembrī, un atlikušie ieslodzītie tika pārvietoti uz Tallinas Centrālcietumu Patarei jūras cietoksnī.

1943. gada beigās nacistiskās Vācijas okupācijas vara, plānojot paplašināt Ieroču SS motorizēto vienību sastāvu, Dundagas apkārtnē sāka veidot apmācību poligonu “ Jūras nometne” (Seelager). Lai izveidotu poligonu evakuēja Dundagas un Ārlavas pagastu iedzīvotājus.

Lai izbūvētu nomenes infrastruktūru Dundagas apkārtnē no atradās vairākas koncentrācijas nometnes “Kaizervalde” filiāles, kurās bija ieslodzīti ap 6000 ebreji no dažādām Eiropas valstīm (tai skaitā Latvijas) un ap 1000 karagūstekņu un partizānu. Daudzi ieslodzītie nomira nāvessodu un slikto dzīves apstākļu dēļ. Daļa nometnes filiālēs mirušo apbedīti “Čiekuros”, kas pēc atsevišķām liecībām ir arī slepkavības vieta ebreju grupai, kura būvēja šaursliežu dzelzceļu Mazirbes virzienā.

1944. gada augusta sākumā, pēc padomju karspēka iebrukuma Zemgalē, apmācību poligonu likvidēja, vairākus tūkstošus neapmācīto Ieroču SS rekrūšu nosūtīja atpakaļ uz Vāciju, bet no poligona vadības, instruktoriem un apmācītajiem karavīriem izveidoja SS motorizēto brigādi Gross, kas bija nosaukta apmācības poligona komandiera SS standartefīrera Martina Grosa vārdā. Brigāde 1944. gada augustā piedalījās kaujā pie Tukuma, bet 1944. gada septembrī pie Iecavas un Baldones.

Pēc Ieroču SS vienību aiziešanas, apmācību poligona infrastruktūru izmantoja no Rīgas un citiem Latvijas reģioniem evakuēto ebreju izvietošanai, kurus turpināja izmantot kā vergu darbaspēku.