Koncentrācijas nometne
I WW1, I Neatkarības kari, Baltijas valstu neatkarība, II WW2, IV Padomju okupācija

Atrodas Rīgā, netālu no Rīgas Centrālā tirgus un Rīgas pasažieru stacijas.

Muzejs atklāts 2010. gadā vietā, kur atradās pilsētas noliktavas. Tas izvietots pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā ebreju geto robežai. Geto teritorija ir unikāla, jo kopš 2.pasaules kara laika tā arhitektoniski nav mainījusies. Tā ir piemiņas vieta Latvijas un ebreju tautas traģēdijai.

Vācijas politika ebreju jautājumā Latvijā līdz 1939. gada beigām izpaudās kā Vācijas diplomātu un politiķu centieni ietekmēt Latvijas valdību, lai tā spertu soļus pret ebrejiem, ierobežojot viņu brīvību. Tas bija Vācijas politikas “eksports”, kas vērsts pret Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gadā, Vācijas sūtniecībai samazinājās informācija par iedzīvotāju noskaņojumu un notiekošo Latvijā.

Sarkanajai armijai okupējot Latviju un manipulējot ar sabiedrību, bija vērojams daļas ebreju atbalsts jaunai okupācijas varai. Saskaroties ar režīma vēršanos pret sabiedrību kopumā, atbalsts būtiski samazinājās. Taču bija izveidojusies dziļa plaisa iedzīvotāju vidū, kuru vēlāk centās izmantot nākošais okupācijas režīms - Vācija. Tā cerēja, ka pret ebrejiem tiks vērsti grautiņi un izrēķināšanās, taču tā nenotika. Latviešiem galvenais ienaidnieks bija komunisti, nevis ebreju kopiena. Vācijas plānos tika ieviestas korekcijas, kas sākumā paredzēja izveidot ebreju geto, bet vēlāk viņus iznīcināt.

Atrodas Rumbulā, netālu no Maskavas ielas.

Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. Divu akciju laikā – 1941.g. 30.novembrī un 8.decembrī, kas tika realizētas, balstoties uz nacistiskās vadības lēmumu pilnīgi iznīcināt Rīgas geto ieslodzītos ebrejus, Rumbulas mežā tika nošauti vairāk nekā 25’000 cilvēku, to skaitā aptuveni 1’000 no Vācijas deportēto ebreju. 1944.g. Rumbulā tika nogalināti arī vairāki simti ebreju vīriešu no Kaizervaldes koncentrācijas nometnes.

Pirmie mēģinājumi iemūžināt Rumbulā nogalināto ebreju piemiņu saistāmi ar 60-to gadu beigām. Neskatoties uz padomju varas ierobežojumiem, atsevišķu ebreju iniciatīvas rezultātā 1963.g. pie kādas no Rumbulas priedēm tika piestiprināta koka piemiņas plāksne ar uzrakstu jidišā, savukārt pie Rumbulas dzelzceļa (līnijas Rīga-Maskava tuvumā) tika uzstādīts liels mākslinieka Josifa Kuzkovska plakāts “Ebrejs”. Plakātā bija redzams vīrieša tēls, kurš itin kā cēlās no kapa ar sažņaugtu dūri, simbolizējot protestu pret nodarīto. Gan piemiņas plāksne, gan plakāts jau 1964.g. tika novākti, taču ebrejiem izdevās panākt atļauju Rumbulā uzstādīt piemiņas akmeni ar uzrakstu “Fašisma upuriem” ne tikai latviešu un krievu, bet arī jidiša valodā.

2002. g. 29. novembrī pēc arhitekta Sergeja Riža projekta Rumbulā tika atklāts memoriālais ansamblis. Tā ierīkošanu finansiāli atbalstīja Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūcijas, kā arī privātpersonas.

Šosejas malā, pie ceļa, kurš ved uz memoriālu, kā norāde uzstādīta metāla konstrukcija, kas simbolizē nacisma spēkus. Blakus atrodas akmens ar paskaidrojumu, ka pa šo ceļu nāvē dzina tūkstošiem ebreju. Pie ieejas pašā memoriālā vairākas akmens plāksnes ar uzrakstiem latviešu, angļu, vācu valodā un ivritā iepazīstina ar Rumbulas traģēdijas notikumiem un memoriāla ierīkošanas vēsturi. Memoriāla centrālajā daļā virs laukuma, kurš ir izpildīts Dāvida zvaigznes formā, paceļas septiņzaru svečturis – menora, kurai apkārt izvietoti akmeņi ar iekaltiem Rumbulā nogalināto ebreju vārdiem. Atsevišķos akmeņos, ar kuriem ir bruģēts laukums, ir iegravēti kādreizējā Rīgas geto ielu nosaukumi. Memoriāla teritorijā atrodas vairāki masu kapi, kuru vietas iezīmētas ar taisnstūra betona apmalēm.

Atrodas Salaspils novadā, 1,2 kilometru attālumā no Rīgas - Daugavpils šosejas.

Salaspils memoriāls tika atklāts 1967. gadā vietā, kur 2. pasaules kara laikā atradās Salaspils nometne. Mītiem un puspatiesībām apvīta vieta, kas izmantota Padomju propagandai. Latvijas okupācijas varu - nacistu noziegumu un komunistiskās ideoloģijas piemērs.

Salaspilī  bija represīva nometne, kas ietilpa Vācijas soda vietu sistēmā. Tai bija līdzības, bet ne atbilstības ar koncentrācijas nometnēm. Izveidota, lai Rīgas cietumos nebūtu nesamērīgi liels ieslodzīto skaits. Nometne bija “paplašināts policijas cietums”, kas vēlāk paplašināts ar citām nodaļām. Ieslodzīja visdažādākos cilvēkus - ebrejus, Sarkanās armijas karagūstekņus, darba kavētājus, politieslodzītos, kriminālnoziedzniekus, prostitūtas, latviešu pretošanās kustības locekļus, baltiešu karavīrus, kuri atradās Vācijas armijas vai policijas dienestos u.c. Nometnē vienlaicīgi uzturējās līdz 2200 ieslodzīto. Galvenie nāves (~2000) cēloņi bija slikts uzturs, darba apstākļi, miesas sodi un slimības.

Mūsdienās var aplūkot iespaidīgu memoriālo ansambli. Viens no lielākajiem šāda veida objektiem pasaulē. Salaspils memoriāla brīvdabas teritorija ir pieejama 24h. Ekskursijām nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās pa tālr. +371 67216367 vai e-pastā salaspils.memorials@gmail.com.

The Žanis Lipke memorial is located in Ķīpsala, Riga. The Žanis Lipke Museum is probably one of the most hidden museums in Riga. The obscure location of the memorial is not a coincidence and it has a symbolic meaning. It has been set up in the location of a former underground hideout that was created to save people during the German occupation of World War II. Here Žanis Lipke and his family rescued 55 Jews. Nowadays a memorial has been built next to the Žanis Lipke family house. The memorial ‘Black Shed’ is a symbolic building where shelter was provided and received. The design of the building has been taken from the historical tarred huts of Ķīpsala fishermen and sailors. These huts were built using materials from barges; hence they had a very distinct colour and tar smell. But not only the story of this historic place is unique. The way the museum communicates its message is also quite notable. The overall design has similarities with the Noah’s Ark described in the Bible, and it also resembles a boat that has been pulled ashore and overturned – a boat that has fulfilled its task. The concept of this memorial draws from the historic accuracy of this place and story and the testimonies associated with it. It is a story of a desire for freedom, unbelievable escape and trust. On your way to the museum, you’ll also be able to see the historic buildings of Pārdaugava.

Grieze is located at the Latvian-Lithuanian border, where the Vadakste River flows into the Venta River. The Grieze church was built in 1580, but the parish existed before 1567. The church was rebuilt several times - in 1769, in 1845 and in 1773 the first organ was installed. Both the altarpiece and the two bells have been lost for various reasons.

In the church garden there is a cemetery where people belonging to the church and noblemen are buried. One of them is Grieze organist Friedrich Baris and his wife Charlotte, who have a monument erected in front of the church sacristy. On the south side of the church, 32 Swedish soldiers who died in the Great Northern War are buried. The cemetery also contains the graves of 110 German soldiers who died in the First World War, for whom a monument was erected in 1930.

During the Second World War, the church suffered when the front line was stretched along the Venta River in late October 1944 and the German 225th Infantry Division was stationed in the vicinity of Grieze Church. When the Soviet 4th Shock Army launched attacks across the Venta River on 19 November 1944, several artillery shells hit the south wall of the church and the church tower was badly damaged.

After the surrender of Army Group Kurzeme, the Red Army's Leningrad Front accounted for 284 171 people taken prisoner. 7493 were Red Army soldiers released from German captivity. 48 German generals surrendered to captivity. According to the documents submitted at the time of the surrender of Army Group Kurzeme, the number of soldiers was about 185 000. The rest of the nearly 100 000 people subjected to filtration were Kurzeme civilians and Soviet refugees, as the Soviet Leningrad Front ordered on 10 May 1945 that all men between the ages of 16 and 60 be subjected to filtration.

In the Red Army, unlike the armed forces of other countries, the screening, guarding, maintenance and protection of prisoners of war was carried out not by army units, but by the internal affairs bodies - the People's Commissariat for State Security. The main task of the filtration was to detect citizens of the USSR and Soviet-occupied countries who had taken part in the hostilities on the German side. Captured German soldiers were examined in order to detect possible perpetrators of war crimes.

A prisoner-of-war filtration camp was located in the vicinity of the Grieze Church from 10 May to 17 June 1945. The camp was probably located here because the Grieze Church was close to the main roads. The pits in the ground where the prisoners hid from the cold on cold nights by covering themselves with whatever was available are still clearly visible in the surrounding area. During this period, the Red Army caused considerable damage to the interior of the church (all the pews were removed - "for the war effort", the pulpit was damaged, the organ was destroyed, etc.). A laundry was set up in the church building itself.

The last service in the church was in 1950 and the congregation ceased to exist. After the dissolution of the congregation, also later under the supervision of the Latvian Society for the Protection of Nature and Monuments, the church was not repaired. However, the building stood under roof until the 1960s-1970s. The church was damaged during the storm of 1961 and in 1968 the remaining interior elements were rescued by the Rundāle Palace staff.

Since 2003, a group of like-minded people from Riga parishes have been involved in the clean-up and restoration of the church. To date, the church walls have been conserved and the tower has been restored.
 

This memorial to the victims of the Holocaust is situated not far from the small borough of Klooga.

The first monument was erected here in 1951, but it essentially praised the Soviet ideology and did little to commemorate the victims of the Holocaust. In 1994, the plaques on the monument were replaced with new ones at the request of the Jewish community in Estonia so as to do justice to the victims' ethnic roots. On the 50th anniversary of the mass murder perpetrated in Klooga, a monument to the Jews killed in Estonia from 1941-1944 was unveiled 100 metres from the first monument. In 2005, a third monument was unveiled commemorating the Jews who died or were killed in the concentration camp in Klooga.

The memorial was renovated in 2013 to tie the three monuments together, with the Estonian History Museum opening an outdoor exhibition here entitled ‘Klooga camp and the Holocaust’.

Klooga concentration camp was established by the German regime in September 1943. It was a forced-labour sub-camp of the Vaivara concentration camp complex in Estonia. On 19 September 1944, one of the largest mass murders in German-occupied Estonia was committed: all of the Jews at the camp (around 2000 in total) were killed as the Red Army approached.

This monument is situated in the village of Kaberneeme.

Unveiled in 1960, it remembers the Jews killed in the concentration camp at Jägala in 1942 and 1943. It was designed by P. Madalik.

Jägala concentration camp was established by the German regime in August 1942. Approximately 2200 prisoners were taken there by train from across Europe in September that year. Most of them were shot on arrival at the nearby Kalevi-Liiva training area; the rest were put to work. Around 2000 people were killed in total. The camp was closed in September 1943 and the remaining prisoners were relocated to Tallinn Central Prison in the Patarei Sea Fortress.

1943. gada beigās nacistiskās Vācijas okupācijas vara, plānojot paplašināt Ieroču SS motorizēto vienību sastāvu, Dundagas apkārtnē sāka veidot apmācību poligonu “ Jūras nometne” (Seelager). Lai izveidotu poligonu evakuēja Dundagas un Ārlavas pagastu iedzīvotājus.

Lai izbūvētu nomenes infrastruktūru Dundagas apkārtnē no atradās vairākas koncentrācijas nometnes “Kaizervalde” filiāles, kurās bija ieslodzīti ap 6000 ebreji no dažādām Eiropas valstīm (tai skaitā Latvijas) un ap 1000 karagūstekņu un partizānu. Daudzi ieslodzītie nomira nāvessodu un slikto dzīves apstākļu dēļ. Daļa nometnes filiālēs mirušo apbedīti “Čiekuros”, kas pēc atsevišķām liecībām ir arī slepkavības vieta ebreju grupai, kura būvēja šaursliežu dzelzceļu Mazirbes virzienā.

1944. gada augusta sākumā, pēc padomju karspēka iebrukuma Zemgalē, apmācību poligonu likvidēja, vairākus tūkstošus neapmācīto Ieroču SS rekrūšu nosūtīja atpakaļ uz Vāciju, bet no poligona vadības, instruktoriem un apmācītajiem karavīriem izveidoja SS motorizēto brigādi Gross, kas bija nosaukta apmācības poligona komandiera SS standartefīrera Martina Grosa vārdā. Brigāde 1944. gada augustā piedalījās kaujā pie Tukuma, bet 1944. gada septembrī pie Iecavas un Baldones.

Pēc Ieroču SS vienību aiziešanas, apmācību poligona infrastruktūru izmantoja no Rīgas un citiem Latvijas reģioniem evakuēto ebreju izvietošanai, kurus turpināja izmantot kā vergu darbaspēku.