Krasta aizsardzības baterija
I WW1, II WW2, IV Padomju okupācija

Atjaunotais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atrodas Saulrieta ielā, Ventspilī un ir pieejams apmeklētājiem kā skatu tornis. Šis tornis ar blakus esošajām četru lielgabalu pozīcijām ir Latvijā vienīgā tik labā stāvoklī saglabājusies krasta aizsardzības baterija kopš 2.pasaules kara. Tornis apmeklētāju apskatei ir pieejams, paredzot iespēju pa iekšējām kāpnēm doties augšā uz āra skatu platformu, no kuras paveras skats uz jūru. Blakus tornim ir uzstādīts informatīvais stends, kas papildināts ar QR kodu, ar kura palīdzību var atvērt un noskatīties animācija par vēstures notikumiem.

Šis militārā mantojuma komplekss būvēts 1939. gadā, uzsākot PSRS militāro bāžu būvniecību Latvijā. 46. krasta aizsardzības baterijā ietilpa četras Б -13 tipa lielgabalu pozīcijas. Pirmā šīs baterijas kauja – 1941. gada 24. jūnijā, kad Ventspils ostai uzbruka vācu torpēdkuteri, kas ar baterijas pretuguns palīdzību tika padzīti no Baltijas jūras krasta. 28. jūnijā padomju armija lielgabalus uzspridzināja.

Ventspils militārā  mantojuma objekts ir unikāls, jo tā ir viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas ataino 2. pasaules kara fortifikācijas vēsturi. Unikāls arī ar to, ka tas ir Padomju Savienības būvēts militārs objekts vēl Latvijas Republikas neatkarības gados, un savā veidā simbolizē mazas valsts nespēju stāties pretī lielvarām 2. pasaules kara priekšvakarā. Tā ir vienīgā tik labi saglabājusies krasta aizsardzības baterija, bez vēsturiskajiem uzslāņojumiem un pilnā būvju komplektā. Šis objekts parāda visu padomju militārās koncepcijas attīstību no 1939.gada līdz pat padomju karaspēka izvešanai 1994.gadā. Ģeogrāfiskā atrašanas vieta un tai līdzās izbūvētā izeja ar stāvlaukumu pie jūras, padara to labi pieejamu. Pie tam šim objektam ir saistoša vēsture, kas saistīta gan ar 2. pasaules karu, Padomju laiku, Kubas krīzi un Padomju Savienības sabrukumu, kā arī ar jaunās Latvijas valsts Bruņotajiem spēkiem (arī šie spēki atradušies šajā objektā, lai arī neilgu laiku).

Blakus tornim izveidota jauna iela, plašs stāvlaukums un koka laipa pāri aizsargājamai dabas zonai ērtai nokļūšanai līdz jūrai. 

Pirmās krasta aizsardzības baterijas Irbes jūras šauruma aizsardzībai sāka veidot pēc 1912. gada, kad apstiprināja Baltijas flotes mīnu-artilērijas aizsardzības pozīcijas plānu, kas ietvēra vairākas krasta aizsardzības baterijas un jūras mīnu aizžogojumus.

Vistālāk uz dienvidiem atradās Irbes jūras šauruma pozīcija, kuras uzdevums bija nosprostot iespējamā pretinieka piekļūšanu Rīgas jūras līcim. Galvenais uzsvars bija jūras mīnām, tās Pirmā pasaules kara laikā Irbes jūras šaurumā izvietoja vairākus desmitus tūkstošu, kuras nodrošināja Baltijas Kara flotes kuģi. Krasta aizsardzības baterijas sāka būvēt tikai 1916. gadā Sāremā salas Sirves raga dienvidos. Kopā izveidoja septiņas baterijas, un baterijā Nr. 43 izvietoja 305 mm lielgabalus. Irbes jūras šauruma Latvijas piekrastē nekādas aizsardzības baterijas neizbūvēja.

Arī pēc Latvijas Republikas izveidošanas Latvijas armija un Kara flote Irbes jūras šauruma aizsardzībai artilērijas pozīcijas neveidoja.

Situācija mainījās pēc 1939. gada 5. oktobra Latvijas Republikas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta, kas paredzēja Kurzemē izvietot Sarkanās armijas un Baltijas Kara flotes kontingentu. Padomju plānos ietilpa arī krasta aizsardzības sistēmas izveidošana, kas balstījās uz 1912. gada plānu, to pilnveidojot. Plānoja izbūvēt krasta aizsardzības baterijas Liepājas cietokšņa vietā, bet jaunas baterijas izveidot uz dienvidiem no Ventspils (Baterija Nr. 46) un divas baterijas Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā pie Miķeļtorņa. Jau pēc Latvijas okupācijas un aneksijas Baltijas Kara flotes krasta aizsardzības plānus papildināja un līdz 1941. gada jūnijam Kurzemes ziemeļu daļā plānoja izveidot 207. artilērijas divizionu ar piecām baterijā. Miķeļtorņa apkārtnē plānoja izveidot divas baterijas – 40. bateriju pie Lūžņas ar 130 mm lielgabaliem B-13 dzelzsbetona  nocietinājumos un 117. bateriju pie Olmaņiem (Latvijas armijas kartēs vieta apzīmēta ar no nosaukumu Ķesteri) ar 152 mm lielgabaliem MU-2. Tā kā 152 mm lielgabalu izstrāde nebija pabeigta, tad baterijas dzelzsbetona nocietinājumu vietā izbūvēja pagaidu koka platformas un uzstādīja vēl četrus 130 mm lielgabalus. Abu bateriju izveido līdz 1941. gada jūnijam bija pabeigta, tomēr karadarbībā pret vācu 291. kājnieku divīziju bateriju darbība nav izsekojama, to apkalpes pārcēlās uz Sāremā salu.

Otrā pasaules kara beigās vācu armiju grupa “Kurzeme” visai nopietni vērtēja iespējamos padomju desantus Kurzemes ziemeļu daļā, jo sevišķi pēc ledus nokušanas Somu jūras līcī un Igaunijas rietumu piekrastē. Improvizētas krasta aizsardzības baterijas bija izvietotas gar visu Kurzemes piekrasti. Padomju baterijas Nr. 40 dzelzsbetona pozīcijās pie Lūžņas bija izvietota 289. artilērijas diviziona Gerate Batterie Sommer ar divām 122 mm padomju trofeju haubicēm. 117. baterijas pozīcijas rajonā izvietojās 530. artilērijas diviziona 2. baterija ar trijiem padomju trofeju 152 mm lielgabaliem, trijiem 37 mm zenītliegabaliem, vienu 20 mm četrstobru zenītliegabalu, diviem 75 mm prettanku lielgabalu un diviem mīnmetējiem apgaismošanas veikšanai.

Pēc aktīvās karadarbības beigām 1945. gada maijā PSRS sāka atjaunot krasta aizsardzības sistēmu Kurzemes piekrastē. 1945. gada rudenī pie Olmaņu mājām, kuras pārdēvēja par “Krasnoflotskaja” izvietoja pagaidu Bateriju Nr. 456 ar 152 mm Kanē sistēmas lielgabaliem.

1952. gadā baterijas pagaidu lielgabalus nomainīja ar jaunākajām 152 mm MU-2 ieroču sistēmām. Baterija sastāvēja no četrām dzelzsbetona lielgabalu pozīcijām, dzelzsbetona komandpunkta ar tālummērītāja torni un tehniskajām ēkām. Baterijas būvniecību pabeidza 1958. gadā.

1958. gadā pēc Lūžņas krasta aizsardzības baterijas demontāžas, tās vietā izvietoja pārvietojamo 130 mm SM-4-1 lielgabalu Bateriju Nr.343. Pārvietojamiem lielgabaliem nebija dzelzsbetona pozīcijas, bet izveidoja vairākas baļķu un smilšu konstrukcijas.

Baterija Nr. 343 darbojās līdz 1960. gadu sākumam, bet Baterija Nr. 456 līdz 1975. gadam, kad to iekonservēja. Baterijas pozīcijās izvietoja pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksus S-125, kā arī 10. krasta aizsardzības artilērijas-raķešu pulku ar CP-2 “Sopka” raķešu kompleksiem, atbilstoši pārveidojot infrastruktūru.

Padomju armija Olmaņu un Lūžņas bateriju infrastruktūru Latvijas Republikai nodeva 1993. gadā.

Hījumā apvidū starp Ristnas dienvidu zemesragu un Kalanas ostu atrodas daudzi militārie objekti. Tā kā tur ir nesaistīti izkaisītas dažādu laikmetu un militāro vienību būves, dažu objektu oriģinālās funkcijas var tikai minēt.

Ar četriem ieročiem bruņoto 130 mm bateriju pabeidza būvēt 1940. gadā, un tolaik tā stāvēja puskilometru uz dienvidiem no tās tagadējās atrašanās vietas. Šeit var apskatīt divu lielgabalu pozīciju krāterus, parapetus (aizsargvaļņus) un bultskrūvju riņķus. Četrus saglabājušos dzelzsbetona lielgabalu blokus būvēja 20. gadsimta 50. gados. Šī ir vienīgā šādi projektētā baterija Hījumā. Apļveida lielgabalu pozīciju ieskauj slēgta galerija, no kuras atzarojas divi gari koridori, pie kuru sienām atrodas munīcijas glabātuves.

Tahkunas rajonā atrodas 12 collu krasta aizsardzības baterija no Pirmā pasaules kara un 130 collu krasta aizsardzības baterijas no Otrā pasaules kara.

Tā kā sākotnējos plānos pirms Pirmā pasaules kara uz salām nebija paredzēts izvietot baterijas, 12 collu krasta baterijas celtniecība kara laikā notika steigā un pēc vienkāršotiem rasējumiem. Tahkunā tika pabeigta tikai apmēram desmitā daļa no betonēšanas darbiem. Četri lielgabali ir novietoti pa pāriem, un attālums starp lielgabaliem ir 64 m.

Igaunijā tika uzbūvētas trīs 180 mm krasta aizsardzības baterijas ar diviem torņiem, un viena no tām atrodas Hījumā. Tahkunas baterija Nr. 316 sastāvēja no diviem 180 mm divstobru lielgabalu torņiem MB-2-180. Aptuveni 500 m uz ziemeļiem no lielgabaliem tika uzbūvēts divstāvu pazemes vadības centrs ar diviem ieejas tuneļiem (85 m un 38 m). Vadības centra griesti veidoti kā bruņu kupols ar skata lūku.

Tahkunas 130 mm krasta aizsardzības baterija tika izveidota 1941. gadā. Tahkunas baterijas ēkas joprojām ir samērā labā stāvoklī. Munīcijas noliktavās blakus lielgabalu blokiem ir saglabājušies rezerves lādiņu plaukti. Tie atrodami arī munīcijas noliktavās aiz lielgabalu pozīcijām.

Lehtmas baterija, kuras būvniecību pabeidza 1916. gadā, atradās 3 km attālumā no Lehtmas ostas Tahkunas virzienā, un tur atradās četri 6 collu Kanē tipa lielgabali uz koka platformām. Trīs lielgabalu pozīcijas joprojām var identificēt — vienam ir vesels bultskrūvju loks, un diviem pārējiem ir redzamas dažas pamatnes brusu skrūves. Ceturtais lielgabals kopā ar visu baterijas munīciju tika uzspridzināts 1917. gadā, un ir palicis tikai liels krāteris.

Tahkunas rajonā atrodas 12 collu krasta aizsardzības baterija no Pirmā pasaules kara un 130 collu krasta aizsardzības baterijas no Otrā pasaules kara.

Tā kā sākotnējos plānos pirms Pirmā pasaules kara uz salām nebija paredzēts izvietot baterijas, 12 collu krasta baterijas celtniecība kara laikā notika steigā un pēc vienkāršotiem rasējumiem. Tahkunā tika pabeigta tikai apmēram desmitā daļa no betonēšanas darbiem. Četri lielgabali ir novietoti pa pāriem, un attālums starp lielgabaliem ir 64 m.

Igaunijā tika uzbūvētas trīs 180 mm krasta aizsardzības baterijas ar diviem torņiem, un viena no tām atrodas Hījumā. Tahkunas baterija Nr. 316 sastāvēja no diviem 180 mm divstobru lielgabalu torņiem MB-2-180. Aptuveni 500 m uz ziemeļiem no lielgabaliem tika uzbūvēts divstāvu pazemes vadības centrs ar diviem ieejas tuneļiem (85 m un 38 m). Vadības centra griesti veidoti kā bruņu kupols ar skata lūku.

Tahkunas 130 mm krasta aizsardzības baterija tika izveidota 1941. gadā. Tahkunas baterijas ēkas joprojām ir samērā labā stāvoklī. Munīcijas noliktavās blakus lielgabalu blokiem ir saglabājušies rezerves lādiņu plaukti. Tie atrodami arī munīcijas noliktavās aiz lielgabalu pozīcijām.

Lehtmas baterija, kuras būvniecību pabeidza 1916. gadā, atradās 3 km attālumā no Lehtmas ostas Tahkunas virzienā, un tur atradās četri 6 collu Kanē tipa lielgabali uz koka platformām. Trīs lielgabalu pozīcijas joprojām var identificēt — vienam ir vesels bultskrūvju loks, un diviem pārējiem ir redzamas dažas pamatnes brusu skrūves. Ceturtais lielgabals kopā ar visu baterijas munīciju tika uzspridzināts 1917. gadā, un ir palicis tikai liels krāteris.

Tahkunas rajonā atrodas 12 collu krasta aizsardzības baterija no Pirmā pasaules kara un 130 collu krasta aizsardzības baterijas no Otrā pasaules kara.

Tā kā sākotnējos plānos pirms Pirmā pasaules kara uz salām nebija paredzēts izvietot baterijas, 12 collu krasta baterijas celtniecība kara laikā notika steigā un pēc vienkāršotiem rasējumiem. Tahkunā tika pabeigta tikai apmēram desmitā daļa no betonēšanas darbiem. Četri lielgabali ir novietoti pa pāriem, un attālums starp lielgabaliem ir 64 m.

Igaunijā tika uzbūvētas trīs 180 mm krasta aizsardzības baterijas ar diviem torņiem, un viena no tām atrodas Hījumā. Tahkunas baterija Nr. 316 sastāvēja no diviem 180 mm divstobru lielgabalu torņiem MB-2-180. Aptuveni 500 m uz ziemeļiem no lielgabaliem tika uzbūvēts divstāvu pazemes vadības centrs ar diviem ieejas tuneļiem (85 m un 38 m). Vadības centra griesti veidoti kā bruņu kupols ar skata lūku.

Tahkunas 130 mm krasta aizsardzības baterija tika izveidota 1941. gadā. Tahkunas baterijas ēkas joprojām ir samērā labā stāvoklī. Munīcijas noliktavās blakus lielgabalu blokiem ir saglabājušies rezerves lādiņu plaukti. Tie atrodami arī munīcijas noliktavās aiz lielgabalu pozīcijām.

Lehtmas baterija, kuras būvniecību pabeidza 1916. gadā, atradās 3 km attālumā no Lehtmas ostas Tahkunas virzienā, un tur atradās četri 6 collu Kanē tipa lielgabali uz koka platformām. Trīs lielgabalu pozīcijas joprojām var identificēt — vienam ir vesels bultskrūvju loks, un diviem pārējiem ir redzamas dažas pamatnes brusu skrūves. Ceturtais lielgabals kopā ar visu baterijas munīciju tika uzspridzināts 1917. gadā, un ir palicis tikai liels krāteris.

Sarkanarmijas celtnieku bataljons ieradās Hindu ciemā 1939. gada oktobrī. Vietējiem iedzīvotājiem tika pavēlēts līdz ziemai atstāt savas mājas. Nākamajā pavasarī baterijas teritoriju apjoza dzeloņdrāšu žogs. Līdz 1940. gada rudenim tika uzceltas divas kazarmas, divas virsnieku dzīvojamās mājas, ēdnīcas ēka, divas pirtis, pārtikas pagrabs, divi ugunsdzēsības ūdens rezervuāri un sargpostenis.

Baterijas apkalpē ietilpa 5 virsnieki un 125 zemāka ranga kareivji. Izmēģinājuma šāviņi no lielgabaliem tika raidīti 1941. gada vasarā, kad tuvumā parādījās laivām līdzīgi peldlīdzekļi, kuru mastus garās trosēs vilka velkoņi. Baterija tā arī netika pilnīgi pabeigta, un daži bunkuri un ūdens rezervuārs nav segti ar zemi. Vācu karaspēka desanta laikā oktobrī tika uzspridzināts munīcijas bunkurs kopā ar atlikušo baterijas munīciju.

Pārējie trīs lielgabalu bloki ir saglabājušies salīdzinoši neskarti un sausi. Nesen teritoriju attīrīja, un pozīcijas var diezgan labi saskatīt. Komandpunkts visu gadu ir daļēji pildīts ar ūdeni.

Ap bateriju atrodas pieci ložmetēju bunkuri, kuri katrs izvietots uz atsevišķas konstrukcijas. Pārsimts metru uz ziemeļrietumiem no baterijas atrodas neliels atvērts novērošanas postenis. Arī pie bāzes ir divi ložmetēju bunkuri. Netālu no Seru augšējās bākas ir ložmetēju bunkura drupas un no ķieģeļiem mūrēts šaušanas sektors.

Baterijas celtniecība tika sākta 1914. gadā. Tā bija papildu baterija, tāpēc tā nebija iekļauta jūras cietokšņa sākotnējā plānā, un vairākas reizes tika mainīts ieroču veids. Galu galā tur uzstādīja četrus 120 mm “Vickers” lielgabalus. Lai aizsargātu lielgabalu pozīcijas, virs lielgabaliem tika izveidots 200 m garš un 10–20 m plats smilšu valnis, kuru pārklāja ar betonu. Hindu bija vienīgā baterija Hījumā, ko izmantoja kaujas operācijās Tagalahes desanta laikā 1917. gada 12. oktobrī. Pēc īsas savstarpējas apšaudes ar vācu karakuģiem krievu artilēristi metās bēgt, atstājot bateriju neskartu. Vācu karaspēks nosūtīja karavīru desanta vienību iekšzemē, lai tā uzspridzinātu baterijas lielgabalus. Viens no vācu karakuģiem, kas apšaudīja Hindu bateriju, bija “Bayern” — karakuģis ar lielāko tonnāžu, kāds jebkad iebraucis Igaunijas ūdeņos.

Baterijas radiosakaru staciju pārveda uz Emmasti un izmantoja kā tautas namu (to nojauca 20. gadsimta 80. gados). Vēl 1937. gadā bija saglabājušies lielgabalu stobri un citas lielākas detaļas. Mūsdienās joprojām ir apskatāma pirmā un otrā lielgabalu platforma, bet pārējās divas atrodas lauku sētā aiz žoga. Trešais lielgabalu krāteris ir piebērts ar zemi, un tur ir uzcelta jauna ēka ar skatu uz jūru, bet no ceturtā lielgabala ir palikusi tikai saplaisājusi betona platforma. No divām pretgaisa aizsardzības lielgabalu platformām ir saglabājusies viena (simts metrus pansionāta virzienā ceļa labajā pusē). Neviena ēka nav palikusi neskarta.

Sarkanarmijas celtnieku bataljons ieradās Hindu ciemā 1939. gada oktobrī. Vietējiem iedzīvotājiem tika pavēlēts līdz ziemai atstāt savas mājas. Nākamajā pavasarī baterijas teritoriju apjoza dzeloņdrāšu žogs. Līdz 1940. gada rudenim tika uzceltas divas kazarmas, divas virsnieku dzīvojamās mājas, ēdnīcas ēka, divas pirtis, pārtikas pagrabs, divi ugunsdzēsības ūdens rezervuāri un sargpostenis.

Baterijas apkalpē ietilpa 5 virsnieki un 125 zemāka ranga kareivji. Izmēģinājuma šāviņi no lielgabaliem tika raidīti 1941. gada vasarā, kad tuvumā parādījās laivām līdzīgi peldlīdzekļi, kuru mastus garās trosēs vilka velkoņi. Baterija tā arī netika pilnīgi pabeigta, un daži bunkuri un ūdens rezervuārs nav segti ar zemi. Vācu karaspēka desanta laikā oktobrī tika uzspridzināts munīcijas bunkurs kopā ar atlikušo baterijas munīciju.

Pārējie trīs lielgabalu bloki ir saglabājušies salīdzinoši neskarti un sausi. Nesen teritoriju attīrīja, un pozīcijas var diezgan labi saskatīt. Komandpunkts visu gadu ir daļēji pildīts ar ūdeni.

Ap bateriju atrodas pieci ložmetēju bunkuri, kuri katrs izvietots uz atsevišķas konstrukcijas. Pārsimts metru uz ziemeļrietumiem no baterijas atrodas neliels atvērts novērošanas postenis. Arī pie bāzes ir divi ložmetēju bunkuri. Netālu no Seru augšējās bākas ir ložmetēju bunkura drupas un no ķieģeļiem mūrēts šaušanas sektors.

Militārais muzejs, kas dibināts 2004. gadā kā vēstures izstāžu telpa, ir iekārtots bijušajā Padomju jūras spēku priekšpostenī Sēres ciemā, Sāremā salas Serves pussalas galā. Kilometra attālumā no muzeja var apskatīt Serves bāku, kas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem uz salas.

Sāremā krasta līnija savulaik bija kā nosēta ar priekšposteņiem, un Aukstā kara laikā katru no tiem apkalpoja 20 jūras kājnieki un virsnieki. Viņu mērķis bija uzraudzīt kuģu satiksmi Irbes jūras šaurumā, jo Sāremā piekraste bija Padomju Savienības ārējā jūras robeža. Militārā izstāde ir iekārtota 1955. gadā celtās kazarmās un ir sadalīta istabās. Izstādē var uzzināt par Pirmā un Otrā pasaules kara notikumiem Servē, padomju laiku un mūsdienu NATO militāro aprīkojumu. Vecākie eksponāti ir iegūti muzeja kolekcijā no vietējiem iedzīvotājiem un no netālajām kauju vietām. Līdztekus militārajai ekspozīcijai citās kompleksa ēkās tagad ir iekārtotas kuģniecībai un vēsturei veltītas izstādes, kā arī Serves dabas muzejs, kuru ar militārā muzeja ieejas biļeti var apmeklēt bez maksas.

Netālu no muzeja atrodas Pirmā pasaules kara krasta apsardzes baterija Nr. 43. Līdz mūsdienām vēl ir saglabājušies artilērijas betona barbeti (lielgabalu laukumi) ar noapaļotajām bultskrūvēm, divu artilērijas pozīciju aizsargsienas un smilšu uzkalns, kur savulaik atradās komandcentrs.

Krasta aizsardzības baterijas Nr. 315 komandcentrs atrodas tagad pamestā Sēres ciema daļā.

Krasta aizsardzības baterija tika nosauktā tās komandiera kapteiņa Aleksandra Stēbeļa vārdā. Baterijas celtniecību sāka 1940. gada maijā un pabeidza neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma. Baterija aizturēja vācu jūras kājnieku spēkus Leu līcī un nodrošināja uguns aizsegu Sarkanās armijas Lepes-Kaimri aizsardzības līnijai. Artilēriju iznīcināja, Sarkanajai armijai atkāpjoties 1941. gadā, un pēc tam barbetu (lielgabalu laukumu) zemākie stāvi tika appludināti. Kompleksu veidoja divi artilērijas barbeti, uz kuriem atradās divi 180 mm lielgabali, komandcentrs, uguns vadības tornis vējdzirnavu formā, ģenerators un katlumāja.

Diemžēl šīs baterijas pozīcijām izmantotie interesantie inženiertehniskie risinājumi atrodas privātīpašumā, un tiem ir grūti piekļūt. Tāpēc interesentiem nāksies samierināties ar komandcentra apskati no ārpuses, jo tā apakšējais līmenis atrodas zem ūdens. Komandcentrs tika izsūknēts 2010. gadā, bet jau pēc dažiem mēnešiem tas atkal piepildījās ar ūdeni.

Šī piekrastes aizsardzības baterija atrodas Pikaninā, Abrukas salas dienvidu daļā. Tā atrodas 4 km attālumā no ciemata centra.

Akumulators Nr. 3 (29. baterija) tika uzcelta neilgi pēc Savstarpējās palīdzības pakta dekrēta netālu no bijušā robežas priekšposteņa. Tajā atradās 125 karavīri, no kuriem pieci bija virsnieki. Vienības komandieris bija virsleitnants Savins, viņam palīdzēja komisārs Lukoņins. Līdz 1941. gadam bija pabeigtas trīs 130 mm lielgabalu pozīcijas. Divi no tiem tika iznīcināti vācu uzlidojumos. Izdzīvojušo ieroci bija paredzēts pārvietot uz plānoto akumulatoru Nr. 25a Lindmetsa, Sõrves pussalā, bet patiesībā uz turieni izdevās pārvietot tikai šāviņus un šaujampulveri. Vācieši ieņēma Abruku 1941. gada 3. oktobrī. Igauņu strēlnieki salu atņēma 1944. gada 9. oktobrī. Celtniecības bataljons sastāv no? Uz salu tūlīt tika atvesti latvieši. Šoreiz tika uzbūvētas četras artilērijas pozīcijas, uz kurām tika montēti amerikāņu 127 mm lielgabali.

Šodien divas no vietām ir skaidri redzamas no tālienes; pārējos divus aizsedz veģetācija. Pie ceļa redzamas aizaugušas tranšejas un sagruvusi munīcijas izgāztuve ar diviem iebraukumiem, kas apzīmēti ar pagaidu koka planšeti. Teritorija šobrīd tiek izmantota kā piekrastes ganības, tāpēc gar ceļu var būt elektriskie žogi.

Šis 130 mm akumulators atrodas Kübassaare pussalas galā.

Nepabeigts, tajā bija četri 130 mm 50 kalibra B13 Pattern lielgabali ar 24 km darbības rādiusu un 166° uguns sektoru. Apkalpe bija paredzēta 160 vīru sastāvā (deviņi padomju virsnieki, 39 apakšvirsnieki un 112 Sarkanās flotes jūras kājnieki), taču vēsturiskie dati liecina, ka 1941. gada 1. februārī tajā bija pieci virsnieki, 23 apakšvirsnieki un 135 Sarkanās flotes karavīri. jūrnieki šeit.

Tā kā komplekss netika pabeigts noteiktajā laikā, šodien palikuši tikai jūras kara ieroču betona izvietojumi un nepabeigtie bunkuri.

Šī piekrastes aizsardzības baterija atrodas starp Võiküla un Rässa ciemiem. 36. 10 collu krasta aizsardzības baterija bija daļa no Muhu šauruma nocietinājumu 1. bataljona Pirmā pasaules kara laikā. Tā celtniecība sākās 1915. gadā. Baterijā bija pieci 10 collu (254 mm) Durlacher tipa lielgabali, kas tika uzstādīti. uz koka bārbetēm, kas vēlāk tika modernizētas līdz betona iekārtām, kas stāvēja 70 metru attālumā viena no otras. Artilēriju no priekšpuses aizsargāja 400 metrus gara smilšu siena, kas bija sakrauta bez tehnikas izmantošanas, 15 metrus plata pie tās kores un 25 metrus plata tās pakājē.. Baterija bija aktīva kaujā operācijas Albion laikā, vācietis ofensīva 1917. gadā.

Tas ir labā stāvoklī, ņemot vērā tā pakļaušanu elementiem, taču visi pistoles ligzdas un cementētā priekšējā siena ir daļēji aizauguši. Bruģētais ceļš ir labā stāvoklī.

Šī piekrastes aizsardzības baterija atrodas Ninasē netālu no Sāremā ostas Tagarannas pussalā. Pēc Otrā pasaules kara uzliesmojuma Padomju Savienība sāka stiprināt Rietumigaunijas arhipelāgu, un ienaidnieka atbaidīšanai uz lauksaimniecības zemes Ninase ciemā tika uzbūvēta krasta aizsardzības baterija, kurā bija četri 180 mm lielgabali. Akumulatora būvniecības darbi sākās 1940. gada jūlijā. Tās artilērija atradās 200-300 metru attālumā viena no otras, un tuvumā bija uzstādīts ģenerators, kas apgādāja kompleksu ar elektrību. Akumulators netika izmantots kaujā. 1941. gada 20. septembrī vācu karaspēks ielenca akumulatoru. Baterijas apkalpei izdevās uzspridzināt divus no lielgabaliem un izlauzties cauri vācu līnijai.

Ninases piekrastes aizsardzības baterija ir viena no vislabāk saglabātajām vēsturiskajām ēkām no Otrā pasaules kara Sāremā un ir kļuvusi par populāru tūrisma objektu. Pēdējos gados tas ir kļuvis pievilcīgāks, pateicoties netālu notiekošajam Mustjalas mūzikas festivālam.

Osmusāres sala atrodas pie Igaunijas ziemeļrietumu krastiem. Visa sala tika anektēta Padomju armijas vajadzībām, un šeit izvietoja signālistu vienību. Padomju vara ieguva salu savā kontrolē ar Savstarpējās palīdzības paktu 1940. gadā, un vietējie iedzīvotāji bija spiesti to pamest. No visas sarežģītās krasta aizsardzības sistēmas, kuru plānoja izveidot uz salas 1940. gadā, tika uzceltas tikai divas baterijas un pazemes munīcijas noliktava. 13 metrus augstais uguns kontroles tornis (jeb attāluma noteikšanas tornis) tika pabeigts 1941. gadā. Bateriju veido divi divstobru 180 mm lielgabali. Dažos avotos norādīts, ka baterija bija kaujas gatavībā jau līdz 1941. gada 1. septembrim, četrus mēnešus agrāk, nekā plānots. Citi gan apgalvo, ka tad bija uzstādīta tikai 180 mm lielgabals dienvidu pusē. Šī 130 mm krasta aizsardzības baterija atrodas salas ziemeļrietumu daļā. 130 mm baterija un 76 mm pretgaisa aizsardzības lielgabali bija vienīgais bruņojums Osmesārē kara pirmajos divos mēnešos 1941. gadā.

Osmusāres sala atrodas pie Igaunijas ziemeļrietumu krastiem. Visa sala tika anektēta Padomju armijas vajadzībām, un šeit izvietoja signālistu vienību. Padomju vara ieguva salu savā kontrolē ar Savstarpējās palīdzības paktu 1940. gadā, un vietējie iedzīvotāji bija spiesti to pamest. No visas sarežģītās krasta aizsardzības sistēmas, kuru plānoja izveidot uz salas 1940. gadā, tika uzceltas tikai divas baterijas un pazemes munīcijas noliktava. 13 metrus augstais uguns kontroles tornis (jeb attāluma noteikšanas tornis) tika pabeigts 1941. gadā. Bateriju veido divi divstobru 180 mm lielgabali. Dažos avotos norādīts, ka baterija bija kaujas gatavībā jau līdz 1941. gada 1. septembrim, četrus mēnešus agrāk, nekā plānots. Citi gan apgalvo, ka tad bija uzstādīta tikai 180 mm lielgabals dienvidu pusē. Šī 130 mm krasta aizsardzības baterija atrodas salas ziemeļrietumu daļā. 130 mm baterija un 76 mm pretgaisa aizsardzības lielgabali bija vienīgais bruņojums Osmesārē kara pirmajos divos mēnešos 1941. gadā.

Pludmales aizsardzības baterija atrodas Mõntu parkā Livonijas līča piekrastē netālu no Mõntu ostas, pamestā vietā.

127 mm krasta aizsardzības artilērijas baterija Nr. 458, kas sastāvēja no četrām pazemes šaušanas pozīcijām ar betonā izlietām apaļām galerijām, kā arī ieročus un primāro munīciju, kā palīglīdzeklis tika novietota Mõntusā 1944. gadā.

Amerikāņu 127 mm krasta aizsardzības lielgabali Mark 12 tika plaši izmantoti PSRS, lai aizsargātu Baltijas jūras piekrastes zonu Igaunijā un Latvijā.

Šobrīd uz ainavas ir tikai 4 labi saglabājušās betona artilērijas pozīcijas, jo bruņojums Rīgas apkaimē tika pārvests 1950.gadā.

Artilērijas pozīcijas ar kefalēm bez uzturēšanas nodotas Sõrves militārajam muzejam. Parka sakopšanas laikā atrastās kara relikvijas tiek savāktas apmeklētājiem apskatei 3. pozīcijas apaļajā galerijā, kas ir vispieejamākā.

Informācijas stendi sniedz pārskatu par Mõntu parka, muižas un skolas vēsturi.

Novērojums uz vietas, ko veica Tõnu Veldre

Muzejs ir ierīkots kādreizējā Tahkunas robežsardzes kordonā.

Lai apvienotu entuziastu grupu, 2005. gadā tika nodibināta un darbu uzsāka bezpeļņas organizācija “Hījumā militārās vēstures biedrība”. Kad 2005. gada vasarā Igaunijas robežsardzes vienība atstāja Tahkunas staciju un ēkas palika tukšas, tika īstenota vērienīgā ideja senajās celtnēs iekārtot izstādi par Hījumā militāro vēsturi.

Hījumā Militārais muzejs pirmoreiz vēra durvis 2007. gada 9. augustā. Ekspozīcija ir veltīta 20. gadsimta militārajiem notikumiem Hījumā, galvenokārt krasta aizsardzības baterijām un robežsardzes vienībām. Muzejā ir arī mazākas būves: sarga mājiņa, ieroču kontrolpunkts, “kurilka” (smēķētava), dots (ložmetēju bunkurs), metāla patversme un sargtornis. Tur atrodas arī daži padomju laika pieminekļi un piemiņas plāksnes.

Tālummērītājs (datēts ar 1954.gadu) atrodas kāpas priedēs 10m attālumā no 1941.gadā celtā tālummērītāja. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija.

Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.

Tālummērītājs (datēts ar 1941.gadu) atrodas kāpas priedēs, vien 10m attālumā no otra torņa, kas uzbūvēts 1954.gadā. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija.  Šobrīd lielgabalus apkalpojušā personāla dzelzsbetona bunkurs ir jūras viļņu apskalots un izskalotu pamatu, sašķiebies un sasvēries uz jūras pusi.

Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.

Kolkas ragā, izņemot vairākas ilgstošā laika posmā pārbūvētas jūras bākas, neplānoja militāru infrastruktūru, ne pirms Pirmā pasaules kara, ne Pirmā pasaules kara laikā, ne arī Otrajā pasaules kara laikā. Krasta aizsardzības baterijas plānoja būvēt Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā starp Sirves pussalu un Miķeļtorņa bāku.

Vienīgie militāra rakstura nocietinājumi parādījās 1944. gada beigās, kad vācu armiju grupa “Ziemeļi” gatavojās atvairīt iespējamos padomju Baltijas kara flotes desantus. 1945. gada pavasarī, pēc ledus iziešanas, krasta aizsardzību Kolkas ragā īstenoja 532. artilērijas diviziona divas baterijas. 7. baterija ar četriem 75 mm lielgabliem un trijiem 20 mm zenītlielgabliem. 8. baterija ar četriem 88 mm zenītlielgabalaiem, trijiem 20 mm zenītlielgabaliem un 81 mm mīnmetēju. Pretdesanta kājnieku garnizonu veidoja viena no slavenākajām Vācu Kara flotes krasta aizsardzības vienībām – 531. artilērijas diviziona 5. rota. Lai gan pēc nosaukuma tā bija artilērijas vienība, bet pēc izmantošanas tā bija kājnieku vienība, kas savu kara ceļu iesāka 1941. gada jūnijā pie Liepājas. Tālāk šī vienība atradās Somijas jūras līča salu garnizonos un vēlāk piedalījās kaujās Sāremā salā. Diviziona paliekas pārformēja vienā rotā un, pastiprinot ar septiņiem prettanku lielgabaliem trijiem 20 mm zenītlielgabaliem, novietoja Kolkas ragā.

Padomju jūras desanta operācija tā arī nenotika un vācu vienības kapitulēja 1945. gada maijā.

Militāro infrastruktūru Kolkas ragā sāka izbūvēt pēc Otrā pasaules kara, kad šeit izvietojās padomju robežapsardzības posteņi un Kolka kā visa Kurzemes piekraste no Mērsraga līdz Lietuvas robežai kļuva par slēgto zonu