"Kara lauka" dzelzceļi

Piejūras brīvdabas muzejā Ventspilī šaursliežu dzelzceļš jeb Mazbānītis piedāvā izbraucienus divās dzelzceļa līnijās: Riņķa līnija – 1,4 km un Kalna līnija – 3,0 km garumā. Par Mazbānīti Ziemeļkurzemē dēvē vilcienu, kas pasažierus un kravu transportēja pa 600 mm platām šaursliežu dzelzceļa sliedēm laikā no 1916. līdz 1963. gadam. Tas ir militārās vēstures mantojums no Pirmā pasaules kara, kas savulaik spēlēja nozīmīgu lomu visas Ziemeļkurzemes, bet īpaši lībiešu zvejniekciemu kultūras un ekonomikas uzplaukumā, nodrošinot saikni apdzīvoto vietu starpā un dodot darba vietas.

Plaša 600 mm platuma dzelzceļu būvniecība saistās ar 1. pasaules kara izcelšanos, kad vācu armija okupētajā Latvijas teritorijā 1916. gadā ķērās pie vairāku tā saukto “kara lauka” (vāciski “Heeresfeldbahn”) dzelzceļu būvniecības. Ņemot vērā tā laika slikto zemes ceļu apstākļus, saliekamais dzelzceļš kara laukā bija vispiemērotākais frontes apgādes transports. Vācu armijā bija izveidotas speciālas vienības, kas specializējās “kara lauka” dzelzceļu būvniecībā un ekspluatācijā. Speciāli armijas vajadzībām konstruētais “kara lauka” dzelzceļa inventārs – sliedes, vagoni un lokomotīves bija standartizētas, kas vienkāršoja šo dzelzceļu ekspluatāciju. Frontē tika piegādāti samontēti taisni un liekti, 5 metrus gari sliežu posmi uz 10 dzelzs gulšņiem, kas ļāva labos laika apstākos vienā dienā uzbūvēt vairākus kilometrus garu “kara lauka” dzelzceļa līniju. Šos dzelzceļus varēja gan ātri uzbūvēt, gan arī ātri nojaukt un pārvest uz citu frontes līniju. Līdzīgas kara lauka dzelzceļu vienības un savs standartizēts kara lauka dzelzceļa aprīkojums bija arī Austrijas, ASV, Francijas un Lielbritānijas armijām.

Pēc Pirmā pasaules kara visi dzelzceļi, kas atradās Latvijas teritorijā, nonāca jaunizveidotās Latvijas Dzelzceļu virsvaldes pārziņā. Liela daļa kara laikā būvēto dzelzceļu tika piemēroti pasažieru un preču pārvadāšanai: nostiprināja uzbērumus, pārbūvēja tiltus, kā arī cēla jaunas stacijas ēkas un bagāžas šķūņus. Latvijas Dzelzceļu virsvalde šaursliežu dzelzceļiem ar 600 mm sliežu platumu piešķīra apzīmējumu – lauku platuma dzelzceļi. Neskatoties uz bānīšu mazo ātrumu – līdz 20 km/h, tasgandrīzi 60 gadus bija vienīgais drošais transporta līdzeklis pasažieru, dažādu lauksaimniecības produktu un meža materiālu nogādāšanai uz lielpilsētām gan ziemā, gan vasarā. Vilcienos bija iekārtoti speciāli ledus vagoni piena un gaļas produktu transportēšanai.

Latvijas šaursliežu dzelzceļi nepārtraukti darbojās arī Otrā pasaules kara gados. 

Piejūras brīvdabas muzeja (PBM) šaursliežu dzelzceļa ekspozīciju sāka veidot 1963. gadā. PBM īpašumā tika iegūts arī 600 mm sliežu platumam atbilstošs ritošais sastāvs: viena vācu kara lauku dzelzceļa, Brigadelok tipa, tvaika lokomotīve Ml-631, divi Moisakilas tipa pasažieru vagoni un viens 1930.-os gados Liepājas galvenajās Dzelzceļa darbnīcās izgatavotais pasta vagons.

Dienvidos un ziemeļos no Baldones – Tomes ceļa, V4 (Pirmā Pasaules kara laika kartē saukts par “Düna Straße”) Pirmā Pasaules kara laikā bija izveidota šausliežu dzelzceļa sistēma frontes vajadzību nodrošināšanai. Dienvidos no minētā ceļa atradās “Bhf. (Bahnhoff) Waldl. (Waldlager – “Meža nometne vai noliktavas”) Salit” – stacija “Meža nometne/noliktavas? Dzelzceļa līnijas vietu var izsekot gan dažāda laika un mēroga kartēs un LIDAR kartēs, gan arī dabā. Minētais dzelzceļa posms atzarojas no mūsdienu Vecumnieku stacijas (Bhf. Neugut Kurland) – Mercendarbes (Merzendorf) platsliežu dzelzceļa aptuveni kilometru austrumos no Gēdiņu mājām (stacija – “Bahnhoff Gedeng”). No Gediņu stacijas pirmo kilometru dzelzceļa līnijas vietu mūsdienās klāj mežs un, lai līnijas vietu izietu dabā, ir jāņem līdzi LIDAR kartes un pacietība, brienot pa aizaugušo, bet dabā joprojām redzamo dzelzceļa uzbēruma valni. Abpus dzelzceļa līnijai, pie blakus esošā ceļa un kāpu valnī (dienvidos no ceļa) dabā ir redzamas vismaz 20 dziļas, četrstūrveidīgas bedres (noliktavu vietas?). Nākamos 1,3 km dzelzceļa līnijas vieta ir izsekojama dabā kā jauks, pārskatāms meža ceļš, kas vietām šķērso nelielus kāpu vaļņus ar pārrakumiem tajos. Tālāk – 3,5 km garumā dzelzceļa līnijas vieta sakrīt ar Latvijas Valsts mežu uzbūvēto ceļu, kam, pagriežoties straujā līkumā uz ziemeļrietumiem, dzelzceļa līnija turpina virzīties ziemeļaustrumu virzienā un pēc 0,3 km sasniedz bijušo stacijas (Bhf. Waldl. Salit) vietu, kas labi redzama LIDAR kartē. No stacijas dabā nekas nav saglabājies, taču apkaimē ir redzamas daudz dažāda dziļuma un formu izraktas bedres, bet kāpu vaļņos, kas apjož stacijas vietu, – ierakumu paliekas. Pirms minētās stacijas ir redzams kāpas pārrakums, kur dzelzceļa līnija turpinās ziemeļu virzienā. Pie Silu mājām tas šķērsoja Silupi (Kausupi) (bij. stacija "Bhf. Sille), bet pie Podnieku mājām tas sazarojās. Pirmais zars gāja pa labi uz Berkavu, bet otrais pa kreisi uz Vilku kalniem un tālāk atgriezās pie platsliežu (1435 mm) dzelzceļa Skarbes stacijā. 

Pirmā Pasaules kara laika vācu armijas kartēs iezīmēts ap 8 km garš ceļš ar šādu nosaukumu sākās pie bijušā Kurzemes pieminekļa (Kurland Denkmal) jeb tautā vēlāk sauktā – Mātītes pieminekļa un beidzās pie bijušajām Aurmaņu mājām (Auermann). Mūsdienās ziemeļaustrumu – dienvidrietumu virzienā orientētais Ķeizerdambis dabā ir izejams ar kājām vai izbraucams ar divriteni visā tā garumā. Aptuveni 4 km garumā tas stiepjas kā meža – zemes (vietām – ar liela izmēra grants šķembām) ceļš, 4 km – kā grants seguma ceļš (sakrīt ar Latvijas Valsts mežu uzbūvētajiem Abermaņa un Egles - Kaulupes ceļiem). Posms starp Elges – Kaulupes ceļu un Abermaņu ceļu LVM kartēs saukts arī par Mātītes stigu. Ķeizerdambis savā vidusdaļā šķērso skaistu iekšzemes kāpu masīvu, kura apkaimē LIDAR kartēs redzami kara laika ierakumi un būvju vietas. Netālu no bijušajām Aurmaņu mājām uzstādīts balts koka krusts vietā, kur apglabāts 21 vācu armijas karavīrs (krituši ap 20.09.1944.).

Iespējams, ka Ķeizardambja nosaukums, kas radies šeit vācu armijai uzturoties Pirmā pasaules kara laikā, cēlies no Kaiserdamm – 50 m platās un 1680 m garās ielas Berlīnē, kas atklāta 1906. gadā.

Atrodas mežā 0,6 – 0,7 km dienvidos no Latgaļu ciema. Vislabāko priekštatu par teritoriju var gūt, ja to iepriekš izpēta LIDAR kartēs, jo dabā ierakumu pozīcijas un citi pirms gadsimta cilvēku raktie zemes virsmas veidojumi nezinātājam var palikt neievēroti. Spriežot pēc izrakumos (veicis kāds cits) redzamajām ķieģeļu krāsns atliekām un citām pazīmēm, šeit atradušās vācu armijas kazarmas. Blakus kazarmām pa Lielo Kūrfirstu dambi no mūsdienu Lāčplēša stacijas gar Birzgali un tālāk līdz Daugavas frontes līnijas apgādei bija uzcelts šaursliežu dzelzceļš. 0,5 km austrumos no kazarmām atradās t.s. Kurzemes jeb Mātītes piemineklis (Kurland Denkmal), bet Daugavas kreisajā krastā 1,3 km rādiusā ap kazarmām bija izveidoti trīs dzelzsbetona ugunspunkti (saglabājušies līdz mūsdienām, taču viena paliekas atrodas zem ūdens un parādās tikai, kad HES ūdens līmenis ir samazināts), bet 0,6 km rietumos no tām atradās šautuve, no kuras dabā nekas vairs nav saglabājies. Ap šautuves vietu dabā redzamas bedres – bijušo ēku un nocietinājumu paliekas. Ap 100 – 200 m dienvidaustrumos no bijušo kazarmu vietas dabā labi redzami trīs līdz 30 m gari, taisnstūrveida ierakumi (un mazāki), kas iespējams, bijušas noliktavas.

Ap 22 km gara Pirmā Pasaules kara laika šaursliežu dzelzceļa līnija, kas sākās pie tagadējās Lāčplēša (Jelgavas – Krustpils dzelzceļa līnija) dzelzceļa stacijas (bij. Bahnhoff Kerghof), apjoza Birzgali no austrumiem, šķērsoja Ņegas upīti, tad pagriezās uz rietumiem, divas reizes šķērsodama mūsdienu Abermaņa ceļu (savieno Ķegumu ar Vecumnieku (P88) ceļu) un tad pa Ķeizardambi (Kaiser – Damm) virzījās līdz bijušam Kurzemes piemineklim (Kurland Denkmal), kur, spriežot pēc LIDAR kartes redzamā (sadalās trīs atzaros?), atradās gala stacija. Kurzemes piemineklis atradās 680 m dienvidaustrumos no Latgaļu ciema. Dzelzceļa galvenais mērķis bija nodrošināt un atbalstīt Daugavas kreisā krasta fronti ar nepieciešamo. Pie Ķeizerdambja Pirmā Pasaules kara laikā atradās vācu armijas kazarmas un noliktavas, Daugavas kreisajā krastā pie Puduriem (0,6 km) un Podniekiem (0,9 km) kopā atradās trīs vācu armijas betona ugunspunkti. Mūsdienās dzelzceļa līnijas vietu var izsekot pēc LIDAR kartēm dabā. Atsevišķas tā vietas ir arī labi saskatāmas dabā, īpaši laikā, kad nav sazēlusi veģetācija. Vislabākais laiks doties ekspedīcijā ir agrs pavasaris vai ziema, kad nav sniega.

Pirmā Pasaules kara laika vietas (ceļa) vārds – “Prinz – Leopold Straße” – Prinča Leopolda ceļš. Ap 7 km garš vēsturisks meža ceļš vai tā vieta, kas sākās pie Lielā Kūrfirstu dambja (Große Kurfürsten Damm) un Ķeizerdambja (Kaiser - Damm) savienojuma vietas pie t.s. Kurzemes pieminekļa (Kurland Denkmal) un izvijas cauri mežam Birzgales virzienā, savienojoties ar Pirmā Pasaules kara laika šaursliežu dzelzceļa līniju: Lāčplēsis – Latgaļi. Rietumos no ceļa un ap  2 km dienvidos no Kurzemes pieminekļa (Kurland Denkmal) vietas atrodas Pirmā Pasaules kara laika šautuve. Mūsdienās Prinča Leopolda ceļu var iziet ar kājām, izbraukt ar riteni un auto (piemērotos apstākļos). Ceļš šķērso Konupīti un Ņegas pieteku.

Domājams, ka vācu armijas karavīri, ilgstoši uzturoties Daugavas kreisā krasta frontē, nosauca šo ceļu Bavārijas prinča Leopolda (1846. – 1930.) vārdā, kurš Pirmā Pasaules kara laikā vadīja Vācijas un Austroungārijas spēkus Austrumu frontē.

Ap 9 km garas dzelzceļa līnijas vieta, kuras sākums bija pie tagadējās Lāčplēša dzelzceļa stacijas (Bhf. Kerghof), bet galapunkts – vieta pie mūsdienu Vitkopu ezera (Bhf. Witkop). Līnijā bija vēl divas stacijas: Bhf. Sillesemnek (Silenieki) un Bhf. Hasenheide. Dabā un LIDAR kartē ziemeļos no Vitkopa ezera (mākslīgi radīta ūdenskrātuve)  ir redzamas > 100 dažāda izmēra un formu bedres – domājams, Pirmā Pasaules kara laika ēku, noliktavu u.c. infrastruktūras “pēdas”. Dienvidos no ezera atrodas Vitkopa brāļu kapi. Ar šīs dzelzceļa līnijas  atbalstu tika nodrošinātas Daugavas kreisā krasta vācu armijas frontes vajadzības Pirmā Pasaules kara laikā.

Aptuveni 0,7 x 0,4 km liela, ar mežu apaugusi teritorija ziemeļos no Jelgavas – Krustpils dzelzceļa un austrumos no Taurkalnes ciema, ko šķērso meža ceļš un stigas. Dabā un LIDAR kartēs ir redzamas ap 100 taisnās rindās raktas četrstūrveida bedres ar nelieliem vaļņiem un izeju. Pēc Daumanta Krastiņa: “Daļēji zemē ieraktas vācu noliktavas. Virsbūvē koka vai gofrētā skārda jumts. Šeit dažas garākas ar ieejām abos galos bija personāla kazarmas. Blakus Pirmā Pasaules kara normālā un lauku dzelzceļa stacija, bet Otrā pasaules kara laikā varēja atjaunot virsbūvi un izmantot grupas Nord apgādei, izmantojot netālo Daugavas tiltu. Ja Otrā pasaules kara laikā glabāja munīciju, tad to paspējuši izlietot līdz uzlaišanas gaisā 19. vai 20.09.1944.” Saglabājušies vietējo iedzīvotāju nostāsti par vācu armijas pazemes ejām un ieraktu bunkuru kādā no apkaimes pauguriem, kā arī vācu vilcienu, kas "iebraucis pazemē zem kalna".

1916. g., kad vācu armijas frontes līnija bija nostiprinājusies un nostabilizējusies līdztekus Daugavas kreisajam krastam, 15. martā tika pieņemts lēmums frontes apgādes vajadzībām no Vecumniekiem (Bhf. Neugut Kurland) līdz Baldonei (stacija: Mercendarbe - Merzendorf) uzbūvēt dzelzceļa līniju 25 km garumā ar sliežu platumu 1435 mm. 30. martā darbu uzsāka ap 5000 strādnieki un līdz 1. maijam līnija bija uzbūvēta līdz Skarbes stacijai, bet 6. maijā – līdz Mercendarbei. Staciju secība virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem bija šāda: Neugut Kurland, Nougut Nord, Birsemnek, Gedeng, Skarbe, Merzendorf. Lielākajā no stacijām – Skarbē notika kravu pārkraušana, no kurienes ar zirgu transportu to tālāk nogādāja uz fronti. Vēl 1921. g. pa dzelzceļa līniju pārvadāja baļķus un malku, līdz 1925. gadā to nojauca. Dzelzceļa līnijas vieta dažādos posmos ir ļoti atšķirīga – vietām pa to iet dažādas nozīmes ceļi, vietām tā kā labi redzams uzbērums šķērso meža masīvus. Ir vietas, kas veģetācijas periodā ir grūti izejamas.

Pie bijušās Gediņu stacijas (“Bahnhoff Gedeng”) ziemeļaustrumu virzienā atzarojās šaursliežu dzelzceļš, kura sliedes tālāk gāja Daugavas virzienā. Pie Silu mājām tas šķērsoja Silupi (Kausupi) (bij. stacija "Bhf. Sille), bet pie Podnieku mājām tas sazarojās. Pirmais zars gāja pa labi uz Berkavu, bet otrais pa kreisi uz Vilku kalniem un tālāk atgriezās pie platsliežu (1435 mm) dzelzceļa Skarbes stacijā. 

1917. g. septembrī vācieši uzbūvēja vēl vienu – šaursliežu dzelzceļa līniju (sliežu platums – 600 mm) no Mercendarbes un Skarbes līdz Daugavai, kur uzcēla pontona tiltu un 1. oktobrī atklāja satiksmi līdz pat Ikšķilei. 4. decembra pali ar vižņiem minēto tiltu aiznes.

Par Mazbānīti Ziemeļkurzemē dēvē vilcienu, kas pasažierus un kravu transportēja pa 600 mm platām šaursliežu dzelzceļa sliedēm laikā no 1916. līdz 1963. gadam. Tas ir militārās vēstures mantojums no Pirmā pasaules kara, kas savulaik spēlēja nozīmīgu lomu visas Ziemeļkurzemes, bet īpaši lībiešu zvejniekciemu kultūras un ekonomikas uzplaukumā, nodrošinot saikni apdzīvoto vietu starpā, dodot darba vietas.

Dabas taka ved no Mazirbes uz Sīkragu pa bijušā Stendes - Ventspils šaursliežu dzelzceļa stigu, jeb kā vietējie saka – mazbānīša stigu. Dzelzceļa būvniecība sākta 1916. gadā un tas kalpoja līdz pat 1963. gadam. Šaursliežu dzelzceļa līnija savienoja ostas pilsētu Ventspili ar piekrastes zvejniekciemiem, Dundagu un lielo dzelzceļa mezglu Stendē, tādējādi veicinot reģiona ekonomisko un kultūras uzplaukumu laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu.

Padomju Savienības laikos piekraste bija „Slēgtā zona”, tādēļ piekrastes ciemi tika saimnieciski izolēti un iedzīvotāju skaits tajos samazinājās, arī jaunuzbūvēto slepeno armijas objektu klātbūtne veicināja to, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados dzelzceļa satiksme tika pārtraukta. 

Takai ir pieejams mazais loks 15 km un lielais loks 19 km. 

GPX karte pieejama šeit:

https://www.kurzemesregions.lv/projekti/turisms/unigreen/dabas-takas/mazbanisa-dabas-taka/

Dzelzceļa līnija Ventspils - Mazirbe, kā arī Stendes - Dundagas pagarinājums līdz Mazirbei ar atzarojumu uz Pitragu bija paredzēti tikai militāri stratēģiskām vajadzībām. Šo līniju būvniecības laikā un arī vēlāk no šī reģiona bija evakuēti visi civiliedzīvotāji. Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums Irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.

Šie vienīgi militārām vajadzībām būvētie karalauka dzelzceļi savienojaarī trīs nozīmīgākās bākas, kas atradās Ovišos, Miķeļtornī un Šlīterē.

Taču neskatoties uz to, jau 1.pasaules kara gados tika nodrošināti arī pasažieru pārvadājumi.

Pie Stendes dzelzceļa stacijas atrodas piemiņas akmens (1989) 1941. un 1949. gadā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Stendes dzelzceļa staciju 1919. gada 30. oktobrī ieņēma Bermonta karaspēks. Latvijas armijas karavīri K. Šnēberga vadībā 17. novembrī uzbruka stacijai, aizdzenot vagonu ar ieročiem, kara materiāliem un labību. 20. un 22. novembrī Stendes stacijas rajonā turpinājās cīņas starp Latvijas armijas karavīriem un Bermonta karaspēku. Par šīm cīņām ar ordeni apbalvoti 6 karavīri: K. Bumovskis (1891–1976), P. Strautiņš (1883–1969), R. Plotnieks (1891–1965), E. Jansons (1894–1977).