Visvalža Brizgas (Kārļa kraujas) nacionālo partizānu grupa
Īles ”Kārļa Kraujas” latviešu un lietuviešu apvienotā nacionālo partizānu grupa bija viena no lielākajām pretošanas grupām Latvijas teritorijā laika posmā no 1947.-1949.gadam
„Kārļa Kraujas” nacionālo partizānu grupa izveidojās 1947.gadā, no latviešu leģionā dienējošām personām, no personām kuras izvairījušās no dienesta Padomju Armijā, vai personām kuras citu apsvērumu spiesti iestājušies minētā grupā. Grupas komandieris bija Visvaldis Žanis Brizga. 1948.gada oktobrī „Kārļa Kraujas” grupa apvienojusies ar lietuviešu nacionālo partizānu grupu, kuru komandējis grupas komandieris ar iesauku „Bize”. Grupa darbojās Jelgavas apriņķa Zebrenes, Auces, Bikstu, Slagūnas, Naudītes un Īles apkārtnē. Grupas sastāvā darbojās ap 30 nacionālo partizānu biedru. 1948.gada oktobrī Lielauces pagastā, netālu no Īles mežniecības grupa izbūvēja slēgtu, labi maskētu pazemes bunkuru, kura izmērs bija 9 x 6 m, ar divām izejām, un ar tālvadības mīnām mīnētu apkārtni. Izmēru ziņā šis bija lielākais nacionālo partizānu bunkurs Latvijā. Grupas pastāvēšanas laikā tika veiktas ap 20. pretpadomju vērstas akcijas. 1949.gada 17.martā Latvijas PSR Valsts Drošības ministrijas karaspēks ielenca „Kārļa Kraujas” grupas bunkuru Jelgavas aprinķa Auces pagasta meža masīvā, 300 metrus uz ziemeļiem no „Priedaišu” mājām. Uzbrukums „Kārļa Kraujas” grupai bija rūpīgi izplānots un jau apstiprināts 1949.gada 11.martā. Kā liecina PSRS Valsts Drošības ministrijas (VDM) Ieksējā karaspēka 5.divīzijas komandiera ģenerālmajoram P.Ļeontjeva 1949.g.16.03. apstiprinātais uzbrukuma plāns, tajā piedalījās 760 VDM karavīru vienība, kuras sastāvā bija Latvijas teritorijā dislocēto VDM 5.divīzijas 261; 36. un 32.pulka karavīri un virsnieki, no kuriem 600 bija bloķējošā grupā, 120 izlūkgrupā, un 40 – rezerves grupā. VDM karaspēka vienība uzbrukuma rajonā ieradās 1949.gada 17.marta plkst. 5.00., 35 smagajās automašīnās. Vispirms tika veikta rajona bloķēšanas operācija. Izlūkošanas grupa ieradās izejas pozīcijā plkst. 7.30, uzbrukums sākās plkst.8.00. Ap plkst. 9.00 trieciengrupa 120 cilvēku sastāvā atklāja labi maskētu bunkuru, kura eju garums sasniedza 45m, apkārtne 15 – 20m rādiusā mīnēta ar tālvadības mīnām. Kad trieciengrupa atklāja bunkuru un tuvojās tam, bunkurā kopā ar sargposteni atradās 24 apvienotās latviešu-lietuviešu nacionālo partizānu grupas biedri. Iepriekšējā vakarā no bunkura bija izgājuši 3 grupa dalībnieki, komandieris Visvaldis Brizga, Juris Krusts un Reinis Hercs. Bunkurā esošie nacionālie partizāni uzsāka kauju no abām izejas lūkām, un uzspridzināja 42 mīnas, pārējās 28 mīnas sapieri uzbrukuma laikā neitralizēja. Piecu stundu ilgās kaujas rezultātā, uzspridzinot bunkura pārsegumu 2 vietās, uzbrucējiem izdevās piespiest, sametot bunkurā rokas granātas un to mēģinot aizdedzināt, dzīvus palikušos nacionālos partizānus padoties. Pēc cīņas tika apcietināti 9 grupas biedri (7 latvieši un 2 lietuvieši), bet 15 krita cīņas laikā (8 latvieši, un 7 lietuvieši), no kuriem daži nošāvās. Uzbrucēju zaudējumi: viegli ievainoti- 2, smagi ievainoti - 2, un no gūtajiem ievainojumiem miruši - 2 VDM kareivji.
https://www.historia.lv/video/iles-bunkurs-1949g-17marta-kaujas-rekonstrukcija
https://www.lvm.lv/jaunumi/2460-nacionalo-partizanu-bunkurs-iles-mezos
Zihmanis.M. Tur mežā, mazā bunkurītī//Uz ežiņas galvu liku.,Rīga, 1993
Bajārs.V. Viņš bija viens no viss drausmīgākajiem.//Latvijas avīze.,18.aprilis 2006;
Strods.H. Latvijas nacionālo partizānu karš III.,Rīga.,2003,
Strods.H.Latvijas nacionālo partizānu karš II., Rīga .1999.,
Strods.H. Latvijas nacionālo partizānu karš I., Rīga .1996.,
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Īles nacionālo partizānu Brāļu kapi Bērzes pagasta Virkus kapos
Īles nacionālo partizānu Brāļu kapi Bērzes pagasta Virkus kapos izveidoti 1992. gada 14. novembrī, kad šeit apbedīja 1949. gada 17. martā Īles kaujā kritušos 15 partizānus. Tas bija iespējams pēc tam, kad 1992. gada 18. jūlijā zemessargi kopā ar organizāciju “Daugavas Vanagi” un Latvijas vēstures izpētes darba grupu “Ziemeļblāzma”, piedaloties arī citu nacionāli noskaņoto organizāciju pārstāvjiem, ekshumēja Zebrenes pagastā Īles meža iecirknī esošajā saspridzinātajā partizānu bunkurā aprakto 15 latviešu un lietuviešu mežabrāļu mirstīgās atliekas.
Piemiņas akmeni Īles kaujā kritušajiem nacionālajiem partizāniem atklāja 1993. gada 29. maijā. Tas veidots pēc meta, ko izstrādājis Alfons Kalniņš ("Edgars"), viens no 1949. gada 17. marta kaujas dzīvi palikušajiem dalībniekiem. Uz regulāras formas granīta plāksnes attēlots zobens un uzlecoša saule, un iekalts teksts ar 15 kritušo nacionālo partizānu vārdiem un uzrakstu:
“No zobena saule lēca. Šeit dus Latvijas un Lietuvas nacionālie partizāni krituši kaujā pie Īles 1949. g. 17. martā”.
Īles nacionālo partizānu bunkurs Zebrenes pagastā
Baltijas valstīs lielāko nacionālo partizānu bunkuru 1948. gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu-lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju okupācijas varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris “Kārlis Krauja” (Visvaldis Žanis Brizga). 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielu LPSR VDM iekšējā karaspēka 36. strēlnieku pulka 1. un 3. rotas un 32. strēlnieku pulka 1. rotas pārspēku. Pieņemot kauju no abām bunkura lūkām, pretiniekiem divās vietās uzspridzinot bunkura pārsegumu un sametot tajā iekšā un mēģinot aizdedzināt rokas granātas, krita 15 (daži izdarīja pašnāvību), bet tika apcietināti un vēlāk notiesāti septiņi latviešu un divi lietuviešu nacionālie partizāni.
1992. gadā zemessargi kopā ar “Daugavas Vanagiem” un citu patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos.. 1995. gada 23. aprīlī netālu no bunkura paliekām Zebrenes pagastā tika uzstādīts balts koka krusts, pie kura piestiprināta plāksnīte ar tekstu: “Šai vietā 1949. gada 17. martā, pārspēka ielenkti, savas dzīvības atdeva 15 Latvijas un Lietuvas partizāni.” 1998. gada 23. oktobrī atklāts piemiņas akmens, ko pēc Kārļa Rīduža ierosmes dāvājuši Pērtas latvieši. Neregulāras formas granīta piemiņas zīmē iekalts teksts: “Tēvzeme un brīvība – svētākie dārgumi virs zemes / Īles nacionālo partizānu / 1945. – 17.93.1949. / piemiņai / Pertas latvieši”. 2005. gada 5. oktobrī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) atklāja jaunu balto krustu un granīta piemiņas stēlu, kurā iekalti kritušo partizānu vārdi un teksts: “Par tevi, tēvu zeme! Savas galvas nolika šai meža paugurā 1949.gada 17.martā cīņā pret čekas karaspēku Kārļa Kraujas grupas latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni”.
Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai kaujas 60. gadadienā 2009. gadā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki. Pēc bunkura iebrukšanas trīs gadus vēlāk, tas tika atjaunots 2013. gada rudenī ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” atbalstu. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu un to atbalstītāju vārdiem un uzvārdiem. 2015. gada 11. septembrī pie atjaunotā bunkura tika atklāta vēl viena LNPA uzstādīta granīta piemiņas zīme. To veido pret stateniski pieminekļa pamatnē “iedurtu” zobenu atsliets apaļš vairogs, kuru ieskauj pa aploci iekalts teksts: “Nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem 1948 – 1949”. Pieminekļa aizmugurē uz zobena asmens kreisās skaldnes iekalti Īles partizānu grupas locekļu vārdi, bet otrā pusē iekalti komunistu režīma notiesāto partizānu atbalstītāju vārdi.
