Dzīve 2.Pasaules kara laikā Ķeguma pusē

Uzplaiksnī atmiņas par nu jau tālo karalaiku. Vecākās paaudzes ļaudīm tas atsauktu atmiņā viņu pašu pārdzīvoto, jaunos varbūt garlaikotu.

Dzīvojām ļoti skaistā vietā Daugavas kreisajā krastā aptuveni sešus kilometrus no Ķeguma. Vietā, kur 12 lauku sētas, kopā sauktas par Priedesmuižu, no vienas puses ieskauj liels mežs, no otras Daugavas stāvais krasts. Mūsu māju no pārējām atšķēla Ņegupīte, ko saucām par ezeru, jo pie mūsu mājām tā bija platāka, šķērsota ar diviem dambjiem. Viena dambja vidusdaļu vēl tagad savieno betona tilts, kuru no bojāejas izglāba kāds vācu karavīrs. Otra dambja gali iesniedzas dzelmē, un tas vairs nelepojas ar bijušo augsto koka tiltu. Kādreiz tas kalpoja šaursliežu dzelzceļam, pa kuru veda granti Ķeguma elektrostacijas būvei. Pēc kara tilts vēl kalpoja, uz saviem sāniem nesdams valdošo simboliku – sirpjus un āmurus. Ņegupītes aste iestiepjas mūžamežā. Priedesmuižas vidū ir bērnu paradīze – lielas granstbedres ar dīķīšiem un meža zemenēm. Mežmalās ir divi zemzemes avotiņi ar dzidru ūdeni.

1941.gada jūnijs. Māte uzzinājusi, ka sācies karš, raud. Māsai desmit gadu, es biju jaunāka. Mums neliela būdeļnieku saimniecība. Palīdz arī patēvs Juris Lazda, ļoti jauks un romantisks cilvēks. Nevaru vairs pateikt notikumu secību, bet atsevišķas epizodes atceros labi.

Garām mūsu mājām dienām un naktīm virzās bēgļu pajūgi un karaspēks. Cilvēki snauž turpat ratos un orēs. Ratu aizmugurē piesieti mājlopi.

Priedesmuiža pilna ar vāciešiem. Naktīs augstu gaisā dobji dūc bumbvedēji. Starmeši mēģina tos notvert staru krustpunktos un tumšajās debesu velvēs šaudās kā milzīgi zibeņi. Šur tur nomet pa bumbai.

Mūsu māja atradās ap simts metrus no tilta, tāpēc māte bailēs, ka var sabumbot māju, salikusi mantas maisos, nes tos uz pagrabu mežmalā. Kamēr atnākusi pēc nākamā maisa, kāds vīrietis nozadzis maisu un iebēg mežā. Ejam ar māti uz mežu un pārmeklējam zem kuplajām eglītēm cerībā, ka zaglis maisu būs tur paslēpis, lai naktī to atkal paņemtu. Atradām lielu burku ar tomātu biezeni, jaunu pufaiku, šauteni un vēl kādas mantas. Kas to būtu domājis, ka zem eglītēm aug visādas labas mantas. Bet mūsu mantu maisu neatradām.

Tiltam neviena bumba netrāpīja, mājai arī nē, bet pie pagraba tika izsistas divas lielas piltuves.

Vācieši nekautrējās nolikvidēt pa cūkai vai liellopam uz uzlika tādu kā aizliegumu zemniekiem pašiem lopus likvidēt. Lopus uzskaitīt uzdeva Krūmiņu saimniekdēlam Kārlim. Tā viņš, droši vien pret savu gribu, apstaigāja visas mājas. Ieradās arī mūsu mājā. Māte tobrīd atradās pie kūts. Kārlis kūtī nav gālis, bet apjautājies vai mums ir cūkas. Māte atbildējusi, ka nav. Tobrīd cūcēns skaļi ierukšķējies. Kārlis pasmaidījis un teicis: “Tā arī ierakstīšu, ka nav.” Pēc tam patēvs meža biezoknī iekārtoja būdu un aplociņu cūcēnam un pats ar to nakšņoja.

Vācieši meta Ņegupītē granātas, spridzināja zivis. Lielākās paņēma, bet mazākās, vēderiņus augšup pavērsušas, kā balti viļņi skalojās gar krastiem un nelabi smakoja.

Reiz abas ar māti gājām pa lielceļa dambi, kad sākās apšaude pāri dambim, lodes svilpoja vien. Māte noskrēja lejā no dambja un sauca, lai sekoju. Tad atklājās mana spītīgā daba. Māte vēlāk stāstīja kaimiņiem: “…bet tas rupucis neklausa, stāv uz uzbēruma un tik apgalvo, ka nebaidās ne no kā.” Mēs, bērni, visur līdām, bail tiešām nebija, un par brīnumu, neviena lode mūs neķēra.

Kādu laiku iedzīvotājiem lika ievākties Krūmiņu māju pagrabā, laikam pašaizsardzības nolūkā. Pagrabs zem mājas bija ļoti liels un bieziem mūriem. Katrai ģimenei bija pa vienam apcirknim. Līdzi paņēmām nepieciešamākās pekelītes. Pārējais palika mājā likteņa varā. Kartupeļus māte apraka sētā bedrē un zemi nolīdzināja. Sālītās cūkgaļas muciņu noraka šķūnī zem grīdas. Vistas klīda kur kurā, arī manā īpašumā esošā vistiņa vārdā Špicka. Vēl mums bija liels, resns skaistulis runcis Janka. Kamēr dzīvojām Krūmiņos, Janka, apstākļu spiests, pārvērtās par mežabrāli.

Mūsu šķūnī vācieši iekārtoja zirgu stalli. Ak, kā man tie zirgi patika! Turpat Ņegupītē tos peldināja.

Tā kā audžutēvs jaunībā bija kolportieris, mums mājās bija daudz labu grāmatu. Vācieši grāmatas sagāza ūdenī, bet grāmatskapi atradām mežā ar izsistiem stikliem. Mežā vācieši saraka bunkurus un tajos sanesa galdus, krēslus un citas mēbeles no tuvējām mājām.

Viendien māte atklāja, ka vācieši atrakuši mūsu kartupeļus, vāra tos un mielojas. Tad devusies stallī glābt mūsu gaļas muciņu. Tieši tur stāvējis kāds zirgs. Māte vācu staļļmeisteram teikusi, lai jūdz to zirgu orē un aizved gaļas muciņu uz Krūmiņiem. Vācietis neko nav iebildis un māti paklausījis.

Vislabāk vācu zaldātiem garšoja speķis un olas. Ja dzirdējām vistu kladzinām, tad kāds vācietis vai mēs, bērni, skrējām meklēt olas. Kurš pirmais atrada, tam arī tika. Vēcieši mūs, bērnus, nereti cienāja ar šokolādēm. Ja kāds vietējais apslima, griezās pie vācu feldšera, un tas iedeva pat kādu medikamentu.

Reiz māte mani sūtīja uz Lielvārdi pēc produktiem. Bija jāiet aptuveni trīs kilometri pa mežu, tad ar prāmi jāceļas pāri Daugavao. Atpakaļceļā ceļmalā izkrāmēju somu, panašķojos. Tad redzu pretī brauc vācieši ar ori, divi zirgi priekšā. Sametu visu somā un gāju tiem pretī. Atbraukuši līdz vietai, kur biju sēdējusi, tie aptur zirgus, un viens vācietis, kaut ko saukdams un roku vicinādams, skrien man pakaļ. Ja skrien pakaļ, tad jābēg, un es jožu ko kājas nes. Atskatos, viņš vēl skrien un skrien. Es arī. Es to vācieti noskrēju, un beidzot viņš apstājās. Mājās māte konstatēja, ka esmu pazaudējusi maku ar naudu. Tad, lūk, kādēl vācietis tā centās mani panākt.

Pie nelielas naudiņas tikām tādējādi, ka ogojot un sēņojot savākto nodevām Lielvārdē un Ķegumā, par ko izdeva tā sauktos punktus. Uzrādot punktus, savukārt varēja iegādāties produktus.

Krūmiņu sētā ik dienas iebrauca lauku virtuve – pamatīgs katls ar diviem riteņiem. Tad zaldāti ar katliņiem sastājās rindā. Nodomāju, ka arī es varētu tajā rindā iestāties. Sameklēju katliņu un stājos rindas galā. Zaldāti smaida. Pienāk mana kārta, un laipns pavārs pielej pilnu manu katliņu.

Reiz ieeju Krūmiņu virtuvē, kur saimnieko vācieši. Kāds zaldāts līdz elkoņiem noķēpājies ar medu. Viņš spaida šūnas, un medus gar pirkstiem tek bļodā. Medussviedi saimnieks laikam bija noglabājis.

Lielā pagraba priekšnamā vāciešiem bija telegrāfs, tur zaldāts nodeva šifrētas ziņas, bet mēs, bērni, stāvējām apkārt, mutes paplētuši. Viss mūs interesēja.

Daugavas krastā vācieši uzstādīja tālskati, un, kad viņu nebija klāt, bērni stājās rindā pie tālskata, un tad redzējām Lielvārdi tuvplānā.

Dažreiz naktīs kopā ar māti izgājām no pagraba un no krasta vērojām ugunsgrēku atblāzmas Daugavas pretējā krastā, kur nereti dega kāda māja. Dzirksteles un dūmu mutuļi cēlās pret melnajām debesīm.

Virs Ķeguma elektrostacijas bija uzvilkti milzīgi baloni. Tomēr stacijas dambi sabombardēja. Arī tur kaut kas dega, pati redzēju dūmu mutuļus. Vēlāk izpostītajam posmam pāri bija iekārts trošu tiltiņš gājējiem, bet tas ļoti šūpoja.

Daugavas ūdeņi plūda bez šķēršļiem, tāpēc tā kļuva daudz šaurāka un seklāka. Ledus bluķi gulēja tieši uz gultnes. Ņegupītes vidū atklājās vecu dzirnavu mūri ar dziļu bedri. Bedrē vācieši bija nogremdējuši kastes ar munīciju. Katrs tur varēja ņemt, ko un cik grib. Kastes lauza vaļā. Tajās bija spožas dažāda lieluma un krāsainu marķējumu patronas. Pagalmā bija atstātas degbumbas vidēja suņa lielumā. Ciema vīri tās skrūvēja vaļā un lēja ārā degvielu. Tukšas bumbas mums vēl ilgi pēc kara kalpoja tiltiņa balstīšanai. Bija arī mīnas, pēc lieluma un formas līdzīgas tortēm. Kad ieradās atmīnētāji, tie apjautājās bērniem, kur ir mīnas, un mēs tās visas uzrādījām plašā apkārtnē un tāpēc jutāmies svarīgas personas.

Izmantotie avoti:

NRA. 13.07.2004. Toreiz, kad pie mums bija karš.

Saistītie objekti

Ņega (Melderupe) un tās apkaime

Ņega vēl pagājušā gadsimta 40. gadu kartēs tiek saukta par Melderupi. Līdz ar Ķeguma HES izbūvi, tās pēdējie 2,6 km tika uzpludināti, veidojot vairāk kā 100 m platu upītes paplašinājumu. Lai nodrošinātu Ķeguma HES būvi ar granti, Ņegas austrumu krastā izveidoja karjeru, bet pāri upei – dzelzceļa tiltu. Pa 6 km garo dzelzceļa līniju granti ar šaursliežu dzelzceļa palīdzību transportēja līdz HES jaunbūvei. Pirmie divi dzelzceļa vietas kilometri ir redzami gan dabā, gan LIDAR kartēs. Tālāk dzelzceļa vieta sakrīt ar mūsdienu Jaunjelgavas – Ķeguma ceļu (P85). Ņegas rietumu krastā, ziemeļos ap 0,2 km ziemeļos no Tiltsargu mājām (saimniekiem atmiņas par Otrā Pasaules karu un ar to saistītiem notikumiem šajā vietā) ir avots – populāra ūdens ņemšanas vieta. Ņegas apkaimē noritējusi aktīva militārā darbība abos 20. gs. pasaules karos. Ja palūkojas LIDAR kartēs un dabā, ziemeļos no P85 ceļa un upes krastos ir redzamas ierakumu pozīcijas. Dienvidos no P85 ceļa, Ņegas uzpludinātai daļai no dienvidrietumiem piekļaujas ap 0,8 km gara kāpu grēda, kuras virsotne un nogāzes ir ierakumu izraibinātas. Nelielā meža ceļa, kas savieno P85 ceļu ar Liepdegumu mājām, malā ir atsevišķi stāvoša kāpa, kuras nogāzēs esošās taisnstūrveida bedres liecina, ka šeit atradušās ēkas, vai noliktavas. Minēto kāpu no ziemeļiem un rietumiem apjož ap kilometru gara ierakumu josla. Cilvēka veidotas negatīvas reljefa formas redzamas arī dienvidos no P85 ceļa. Blīvs ierakumu un ēku vai/un noliktavu tīkls (dažāda lieluma bedres tīkls ir dabā un LIDAR kartēs redzams arī Ņegas austrumu krastā starp P85 ceļu un Širmeļupīti. 1,8 km austrumos no Ņegas atrodas Lezmaņu brāļu kapi. Līdz tiem var aiziet pa nelielo meža ceļu, kas izlokas Ņegas un Širmeļupītes apkaimē. Latvijas Nacionālās bibliotēkas kartē ““Zusammendruck Riga, Gezeichet u.gedruckt v.d. Vermessungs”” iezīmētā trešā (uz dienvidiem tālākā) ierakumu līnija LIDAR kartēs un dabā ir labi saskatāma arī mūsdienās – gadsimtu vēlāk.

Vācu armijas betona ugunspunkts Ķeguma HES ūdenskrātuvē pie Ņegas ietekas

Atrodas Ķeguma HES ūdenskrātuvē pie Ņegas ietekas (iepretim Ņegu mājām), tās kreisajā krastā. Viens no vizuāli un ainaviski iespaidīgākajiem un arī labāk saglabājušamies betona ugunspunktiem, ko apskalo Daugavas viļņi. To var redzēt jau pa lielāku gabalu. No krasta līdz ugunspunkta augšdaļai (apaugusi ar zāli) uzbūvēta laipa. Ugunspunkta betona sienās iemūrētas šaursliežu dzelzceļa (?) sliedes. No laipas puses var iekļūt tā iekšpusē. Šis ir viens no Daugavas kreisā krasta Pirmā Pasaules kara laika vācu armijas aizsardzības līnijas ugunspunktiem, kas vairāk vai mazāk izsekojami visā Daugavas kreisā krasta garumā. Minētā aizsardzības līnija ir liela mēroga militāra sistēma, kas līdz šim īsti nav novērtēta kā vienots veselums. Ugunspunkta paliekas var apskatīt, braucot ar laivu pa Ķeguma HES.

Prinča Leopolda ceļš (Prinz – Leopold Straße)

Pirmā Pasaules kara laika vietas (ceļa) vārds – “Prinz – Leopold Straße” – Prinča Leopolda ceļš. Ap 7 km garš vēsturisks meža ceļš vai tā vieta, kas sākās pie Lielā Kūrfirstu dambja (Große Kurfürsten Damm) un Ķeizerdambja (Kaiser - Damm) savienojuma vietas pie t.s. Kurzemes pieminekļa (Kurland Denkmal) un izvijas cauri mežam Birzgales virzienā, savienojoties ar Pirmā Pasaules kara laika šaursliežu dzelzceļa līniju: Lāčplēsis – Latgaļi. Rietumos no ceļa un ap  2 km dienvidos no Kurzemes pieminekļa (Kurland Denkmal) vietas atrodas Pirmā Pasaules kara laika šautuve. Mūsdienās Prinča Leopolda ceļu var iziet ar kājām, izbraukt ar riteni un auto (piemērotos apstākļos). Ceļš šķērso Konupīti un Ņegas pieteku.

Domājams, ka vācu armijas karavīri, ilgstoši uzturoties Daugavas kreisā krasta frontē, nosauca šo ceļu Bavārijas prinča Leopolda (1846. – 1930.) vārdā, kurš Pirmā Pasaules kara laikā vadīja Vācijas un Austroungārijas spēkus Austrumu frontē.

Iespējamā Otomāra Oškalna bunkura vieta

Nomaļa un grūtāk pieejama vieta – plašs meža masīvs ap 200 m rietumos no Ņegas upītes un ap 0,5 km dienvidrietumos no Ņegas uzpludinājuma. Uz minēto vietu ieteicams doties ar kājām, vai divriteni, izmantojot LIDAR kartes un ģeogrāfiskās koordinātas. Minētajā vietā dabā atrodas ap kilometru garš (R – A virzienā) un puskilometru plats (Z – D virzienā) iekšzemes kāpu valnis, kas klāts ar skujkoku mežu. Kāpu masīva ziemeļu un austrumu nogāžu augšdaļās atrodas labi saglabājušies ierakumi, domājams, no Otrā Pasaules kara laika. Harijs Jaunzems (kādreizējais Ķeguma HES inženieris) uzskata, ka šajā apkaimē atradies (konkrēts punkts nav zināms) Otomāra Oškalna formētais Sarkanās armijas partizānu vienības bunkurs.

Lielais Kūrfirstu dambis (Große Kurfürsten Damm)

Pirmā Pasaules kara laika kartēs iezīmētais ap 4 km garais rietumu – austrumu virzienā orientētais meža ceļš ar šādu nosaukumu sākās pie bijušā Kurzemes pieminekļa (Kurland Denkmal) jeb tautā vēlāk sauktā – Mātītes pieminekļa un beidzās pie divu ceļu (dabā ir izejami) Hütten Straße un Morgen Straße savienojuma vietas. Aptuveni 2 km garumā tas stiepjas kā taisns meža – zemes ceļš, 0,8 km – grants seguma ceļš (sakrīt ar Latvijas Valsts mežu veidoto Egles – Kaulupes ceļu), bet pārējais – ar autotransportu nebraucams, bet dabā izejams vai ar divriteni izbraucams ceļš – taka. Spriežot pēc citas kartes (Zusammendruck Riga, 1: 100 000) un LIDAR kartēm, Lielā Kūrfirstu dambja un Morgen Straße savienojumā atradusies Pirmā Pasaules kara laika vācu armijas nometne vai noliktavas (Lager).

Domājams, ka nosaukums, kas radies šeit vācu armijai uzturoties Pirmā pasaules kara laikā, cēlies no Kurfürstendamm – vienas no Berlīnes centrālās avēnijas nosaukuma (Brandenburgas kūrfirstu pieminot), kas mūsdienās ir iecienīta tūristu apskates un iepirkšanās vietas. Avēnijas nosaukums pirmo reizi minēts laikā starp 1767. un 1787. gadu.

Tomes evaņģēliski luteriskā baznīca

Pirmo zināmo baznīcu Tomē uzcēla 1644. gadā. 1907. – 1908. g. koka ēkas vietā par barona Šilinga naudu uzcēla mūra baznīcu. 1956. g. baznīcu nojauca un no tās akmeņiem uzcēla kolhoza vistu fermu. Mūsdienās redzamā baznīca, kas atrodas starp bijušo Tomes pamatskolu (skola slēgta pēc skolu reformas, tajā izveidots Ķeguma novada muzejs) un Tomes kapiem, celta laikā no 1999. – 2003. g. pēc Briežu ģimenes (ASV) iniciatīvas. Tagadējo altārgleznu gleznojis ķegumietis Sandijs Greiškāns pēc Ata Grundes 1932. g. darinātās altārgleznas fotogrāfijas. Ērģeles baznīcai dāvinājusi luterāņu draudze no Zviedrijas.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) “Zudušajā Latvijā” atrodams fotoattēls, kur redzama Tomes baznīca 1. pasaules kara laikā pēc sagraušanas 1916. gadā. Tā paša gada kaujās cieta arī baznīcai blakus esošā Tomes pamatskola.

“Latvijas Kareivī” 1938. gada 147. numurā atrodams raksts “Pa dzimtās zemes pilsētām un ciemiem”, kurā pieminēta Tomes baznīca: … “Tālāk ceļš ved gar Tomes baznīcu, kuru 1916. g. sagrāvuši krievi, domādami tanī esam vācu novērošanas punktu. Skaitā maza draudze – ap 250 locekļu – 1922. g. ar lielu enerģiju ķērusies pie baznīcas atjaunošanas un 10 gadu laikā uzcēlusi jaunu torni un altāri ar mākslinieka Grundes altārgleznu. Tagad baznīca ar baltajām sienām, brūnajiem logu un durvju ierāmējumiem un glīto iekšieni atstāj patīkamu iespaidu”.

Bijusī Tomes pamatskola

Bijusī Tomes pamatskola atrodas starp Baldones – Tomes ceļu (V4, Pirmā Pasaules kara laika kartē saukts par “Düna Straße”), Tomes evanģēlisku luterisko baznīcu un Tomes kapiem. Skola tāpat kā blakus esošā baznīca cieta Pirmā Pasaules kara laika kaujās (1916. g.). Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) “Zudušajā Latvijā” ir apskatāma foto ar pirmo Tomes skolu Siliņu mājās (1925. g.). 1926. g. uzcēla tagadējo skolas mūra ēku. Pēc skolu reformas skolu slēdza. Mūsdienās te iekārtots Ķeguma novada muzejs un bibliotēka. 2017. g. 13. decembrī muzeja pagalmā atklāja Regīnai Ezerai veltīto skulptūru “Cilvēkam vajag suni”, kura tēlnieks ir Aigars Zemītis. Uz ēkas sienas ir uzstādīta piemiņas plāksne uz Sibīriju izsūtītajiem Tomes iedzīvotājiem.

Rata kalns

Iekšzemes kāpu masīva, kas atrodas rietumos no Tomes ciema, augstākais punkts ir Rata kalns (67,8 m vjl.). Tā apkaimē slejas gaiši priežu meži, ļaudami labi aplūkot iespaidīgo kāpu muguras un nogāzes. Līdz Rata kalnam ir ērti nokļūt ar kājām (0,6 km) no Latvijas Valsts mežu (LVM) atpūtas vietas “Sēņotāju māja”. Abpus nelielajam meža ceļam, pa kuru dodamies kalna virzienā, dabā (un LIDAR kartēs) ir redzamas vairāk kā 40 līdzīga izmēra četrstūru bedres un trīs tranšejveida ierakumi ap 50 m garumā. Iespējams, ka Pirmā Pasaules kara laikā šeit atradusies vācu armijas noliktava, ko no trīs debespusēm ieskauj tuvējās kāpas. Domājams, ka betona konstrukcijas Rata kalna augstākajā vietā ir paliekas no bijušā ugunsnovērošanas (vai triangulācijas?) torņa, kura koka daļas bija piestiprinātas pie betona stabiem. Padomju laika periodikā atrodams raksts par slēpošanas pārgājienu Rata kalnos. Rata kalna apkaimē notiek ikgadējais sēņošanas čempionāts.

Šautuve (Schießstand)

Meklējama lielākā meža masīvā starp Ņegu, bijušo Kurzemes pieminekli (Kurland Denkmal) pie t.s. Prinča Leopolda ielas (Prinz – Leopold Straße). Nezinātājam var būt grūti atrodams objekts, tādēļ meklējumam ir ieteicams izmantot ģeogrāfiskās koordinātes.

Domājams, - Pirmā Pasaules kara vācu armijas veidota brīvdabas šautuve šaušanas treniņiem. Pirmā Pasaules kara laika kartē šajā vietā ir apzīmējums “Schießst.”. Domājams, ka tā kalpoja kā šaušanas treniņu vieta (vācu valodā “Schießstand” – šautuve). Virzienā uz Tomi (līdz Tomei) minētajā kartē ir iezīmētas vēl divas šautuvju vietas. Tomei tuvākā ir atrodama un redzama dabā.

Šautuves apkaimi klāj priežu jaunaudze, apkaimē dzīvo vilki (var atrast to fekālijas). LIDAR kartēs un dabā dienvidaustrumos no šautuves ir redzama nepārtraukta ierakumu līnija 1,5 km garumā, bet ziemeļrietumos īsu (ap 50 m garas) un pārtrauktu ierakumu līnija stiepjas līdz pat Ķeguma HES. Objekts dabā izpaužas kā aptuveni 300 m gara, taisna, ziemeļaustrumu – dienvidrietumu virzienā orientēta “eja”, ko no abām pusēm ietver līdz 2 m augsti, ar ķērpjiem un sūnām apauguši vaļņi. Augstākais valnis ir šautuves galā (3 – 4 m). Šautuvi ieskauj vienāda izmēra taisnstūrveida bedres.