Центральный совет Латвии (ЦСЛ)
II Вторая мировая война, III Национальное движение сопротивления, “лесные братья”, IV Советская оккупация

Läti poliitikute loodud illegaalne vastupanuliikumise organisatsioon iseseisva ja demokraatliku Läti riigi tegeliku suveräänsuse taastamiseks 1922. aasta põhiseaduse alusel; asutatud 13.08.1943. Riia, lõpetas tegevuse paguluses – Saksamaal 1950. aastal ja Rootsis 1951. aastal.

LKP poliitilises tegevuses on eriline koht 17. märtsi 1944. aasta memorandumil, millele on alla kirjutanud 188 Läti avaliku ja poliitika töötajat.

Teise maailmasõja lõpus toimus LCP korraldatud illegaalne Läti põgenikepaatide liikumine natside okupeeritud Läti ja Rootsi vahel.

Дополнительные источники информации

https://enciklopedija.lv/skirklis/171407-Latvijas-Centr%C4%81l%C4%81-padome

(angļu – Läti kesknõukogu, vācu – Zentralrat von Lettland, Lettische Zentralrat, prantsuse – Conseil Central de Lettonie, vene – Läti kesknõukogu)

Zugehörige Objekte

Дом в Вентспилсе, где в 1944 году жила связная ЛКП Валентина Яунземе (Ласмане).

Дом на улице Лауку 4, Вентспилс, где жила и работала учительница Валентине Ласмане (род. Яунземе) (1916–2018), которая в 1944–1945 гг. работал связным LCP и членом Вентспилсской коммуникационной группы. Жил в Швеции после Второй мировой войны. Она собрала показания 130 беженцев с лодок в публикации «Через море 1944/1945». (Стокгольм, 1990), а историю собственной жизни В. Ласмане можно прочитать в книге «Ночь не только для сна» (Рига, 2020). В 2000 году она была награждена Орденом Трех Звезд. Умер в возрасте 102 лет в 2018 году в пригороде Стокгольма Тебия.

 
Здание в Вентспилсе, где в 1944-1945 гг. В 2010 году представитель ЛКП и организатор движения лодок с беженцами доктор проживал в Курземе. Вальдемарс Гинтерс

Дом на улице Катринес, 4, Вентспилс, где работал археолог Валдемар Эинтерс.

С октября 1944 года по 8 мая 1945 года представителем ЛКП в Курземе был археолог Вальдемарс Чинтерс (прозвища «Доктор», «Садовник») (1899–1979). Участник Освободительной войны Латвии, директор Государственного исторического музея и доцент Латвийского университета. Награжден орденом Лачплешской войны и орденом Трех звезд. Один из подписантов меморандума ЛКП от 17 марта 1944 года. Жил в Швеции после Второй мировой войны. С 1949 по 1979 год председатель правления Латвийского национального фонда.

 
Тюрьма в замке Ливонского ордена во время Второй мировой войны

1944-1945 гг. в тюрьме, устроенной в Лифляндском замке Оден. В 2016 году были задержаны несколько членов коммуникационной группы ЛКП Вентспилс и грузчики лодок с беженцами.

 
Дорога к домам «Гриниеку» в Варвеской волости

Дорога к дому «Гриниеку» в Варвеской волости, где в 1944 году располагалось одно из основных поселений лодочных беженцев на побережье Курземе.

 
Временное жилье беженцев «Варве хижины»

Варвесские «хижины», место в Вентспилсском уезде, служившее временным приютом для латвийских беженцев, ожидавших прибытия лодок с Готланда в 1944 году.

 
Piemiņas zīme "Cerību bura" latviešu laivu bēgļiem un to pārcēlājiem

Piemiņas zīme "Cerību bura" Otrā pasaules kara bēgļiem un to pārcēlājiem, kas 1944. un 1945. gadā ar laivām devās pāri Baltijas jūrai uz Gotlandes salu Zviedrijā. Piemineklis atrodas Ošvalkos kāpās starp jūru un Ventspils - Liepājas šoseju netālu no sabiedriskā transporta pieturas "Kaijas". Tās autors ir tēlnieks Ģirts Burvis kas to realizējis kā latviešu bēgļu piemiņu simbolizējošu cerību buru (atklāta 2000.gadā).

Laika posmā no 1944. gada rudens līdz 1945. gada pavasarim, baidīdamies no atkārtotās padomju okupācijas, bet nevēlēdamies evakuēties uz izpostīto un sarkanās armijas apdraudēto Vāciju, daļa Latvijas pilsoņu centās pa jūras ceļu nokļūt tuvākajā neitrālajā valstī - Zviedrijā. Daļu laivu ar rietumu sabiedroto valstu palīdzību organizēja Latvijas Centrālā padome, tāpēc Jūrkalnes pagastā izveidojās viena no lielākajām bēgļu koncentrācijas vietām. Bez Latvijas Centrālās padomes organizētajām laivām, pāri jūrai veda arī citi laivinieki. Tiek lēsts, ka jūru izdevās šķērsot aptuveni 5000 personām. Bojāgājušo skaits nav zināms, jo bēglu uzskaite atstājot Kurzemes krastu netika veikta. 

Braucieni bija bīstami, jo bēgļus apdraudēja vācu patruļas gan krastā, gan jūrā, jūras mīnas, padomju aviācija un karakuģi, kā arī vētras, jo pārcelšanās bieži notika atklātai jūrai nepiemērotos un pārslogotos kuterīšos un laivās bez pietiekamiem degvielas un pārtikas krājumiem, jūras kartēm un navigācijas instrumentiem. Izbraukšana no Latvijas notika slepenībā. Laivu ceļamērķis bija Gotlandes sala, un braucieni visbiežāk sākās Kurzemes rietumu krastā (no Jūrkalnes līdz Gotlandes salai gaisa līnijā ir 90 jūras jūdzes jeb aptuveni 170 kilometri).

"Bambaļu" mājas - viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām

Atjaunotās “Bambaļu” mājas Ošvalkos, Jūrkalnes pagastā, kas 1944. gadā bija viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.

Laivu bēgļa Kārļa Draviņa atmiņas: “”Bambaļi” bija vecas, mazas, stipri nolaistas mājas Jūrkalnes pagastā, apmēram 40 kilometrus no Ventspils. [..] Apkārt pletās nelieli lauciņi mitrajā vietā, bet turpat otrā pusē apvijās apkārt veca, apaugusi kāpa. Gabaliņu aiz tās šalca jūra - mājas bija pavisam klāt pie jūras. Otrā pusē, puskilometra attālumā, gāja Pāvilostas-Užavas dižceļš, taču gatve līdz mājām nebija viegli izbraucama, kāpēc vācieši nevarēja būt ikdienišķi viesi šeit. Viegli bija piesniedzama laivu sagaidīšanas vieta - kāds meža lodziņš augstā krastā. [..]

”Bambaļu” saimniece ar savu grupu, kas arī gaidīja uz “ūdens kustēšanos”, dzīvoja divās istabās uz jūras pusi, bet bēgļu pulciņš mitinājās otrā mājas galā, arī divās istabās. Virtuvi izmantoja kopīgi. Priekšnamiņu starp abiem galiem piebāza ar bēgļu daudzajām mantām. Istabās guļa bija salmos, kas bija izlikti  visgarām gar sienām. Katrā pusē istabā bija viena gulta, kur gulēja kāda māte ar bērniem. Salmu guļas  pa dienu apklāja ar palagiem vai ko citu. Tanīs iznāca sēdēt vai gulēt arī dienā, jo citur nebija, kur palikt. [..] Dienas gāja vienmuļi, viena kā otra. Cēlās pavēlu, nebija, kur steigties. Kad kopgalda brokastis bija paēstas, vieni gāja spēlēt kārtis, daži noņēmās ar  zīlēšanu, bet citi mēģināja lasīt. Kādiem bija jāiet saimniecības darbos - jāgādā malka, ūdens”.

"Laukgaļu" mājas, rakstnieka Kārļa Skalbes apmešanās vieta

“Laukgaļi” Jūrkalnes pagastā, rakstnieka Kārļa Skalbes apmešanās vieta 1944. gada oktobrī  - novembrī, gaidot bēgļu laivu uz Zviedriju.

Rakstnieks Kārlis Skalbe (1879–1945) bija Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes un Latvijas Tautas padomes loceklis, Latvijas Republikas Satversmes sapulces un 1. un 4. Saeimas deputāts. Vācu okupācijas laikā – literārā žurnāla “Latvju Mēnešraksts” galvenais redaktors, viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem.

1944. gada 11. novembrī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Mira 1945. gadā Stokholmā.

Lietuviešu karavīru kapi Zaļkalna mežā

Piemiņas vieta Pāvilostas Zaļkalna mežā 1945. gada 21. janvārī par atbalstu latviešu bēgļiem nošautajiem lietuviešu krasta sardzes karavīriem atrodas netālu no Pāvilostas pludmales skatu torņa kāpās. Atklāta 2015. gadā.

Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas teritorijā nonāca arī trīs lietuviešu policijas bataljoni, - 5., 13. un 256., kuri pēc sardzes dienesta un cīņām pret padomju partizāniem un Sarkano armiju Austrumu frontē no 1944. gada rudens tika iesaistīti Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē.

1944. gada oktobrī visus trīs bataljonu, kuru sastāvā kopā bija 32 virsnieki un apmēram 900 instruktori un kareivji, pakļāva vācu 18. armijas 583. aizmugures apsardzības vienībai (Koruck 583). Vienības uzdevums bija Kurzemes piekrastes apsardzība no Liepājas līdz Ventspilij. Visi trīs lietuviešu bataljoni izvietojās Pāvilostas apkārtnē. 1944. gada decembrī 13. bataljonu pārvietoja vācu 1. armijas korpusa rīcībā pie Liepājas ezera.

Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem, līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem, bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometru attālo Gotlandes salu, taču lietuviešu krasta apsardzes vīri nelika šķēršļus bēgļu laivu aizbraukšanai. Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus.

1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā. Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem (rotas komandierim seržantam Macijauskim, dižkareivim Juozam Sendrjuam, kareivim Vladam Salickam, Jonam Bašinskam, Krasauskam un vēl diviem nezināmiem) Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.

1945. gada janvārī 5. bataljonu izformēja un kaujasspējīgos karavīrus sadalīja divos palikušajos bataljonos, bet no pārējiem izveidoja atsevišķo sapieru rotu. Armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā 1945. gada maijā Kurzemē vēl atradās divi bataljoni (13. un 256.), kā sapieru rota ar kopā amēram 900 karavīriem, kuri nonāca padomju gūstā.

 

Mazirbes piekraste, no kurienes 1944. gadā notika bēgļu laivu satiksme uz Zviedriju

Mazirbes piekraste Otrā pasaules karā bija nozīmīga vieta, no kurienes 1944. gadā notika bēgļu laivu satiksme uz Zviedriju.

Laivu bēgles Ilonas Cīrules (dzim. Mālītis) atmiņas: “Man toreiz bija 13 gadu. Atceros, ka septemra beigās veselu nedēļu braucām karavānā no Rīgas uz Mazirbi. Brauciens palicis atmiņā kā kaut kas nepatīkams: krievu svecītes pie debesīm satrauca līdz sirds dziļumiem. Mazirbē nodzīvojām turpat trīs nedēļas, un katru dienu dzirdēju runas par braukšanu pāri un par laivu meklēšanu. Beidzot 21. oktobrī bija jātaisās. [..] Bijām kādi 90 laivā. Es sēdēju tēvam kājsarpē uz klāja. Mazie bērni ar mātēm bija lejā, un tiem tur trūka gaisa. Es laikam snauduļoju, bet otras dienas rīta pusē tika pamanīta lidmašīna un pie apvāršņa kāds kuģis. Tad gan ļaudis kļuva klusi. Pēcpusdienā atkal kuģis, un šoreiz nāk tieši mums virsū. Taču notika kā pasakā: tas bija zviedru militārais kuģis! Uzvilka mūs visus uz kuģa, dzirdīja ar siltu kakao un ieveda mūs Nineshamnas ostā. Mūsi laiviņa tika piesieta pie kuģa un tās īpašnieks Zariņš-Petravs to saņēma sveiku un veselu. Atbraucējos bija Šici, Zanderi, Vanagi, bijušā tieslietu ministra Apsīša kundze, mūsu dzimta un citi. Zinu, ka par laivu bija jāmaksā zeltā. Bet cik - to nezinu”.

Staldzenes stāvkrasts, no kura 1944. gadā notika bēgļu laivu satiksme uz Zviedriju

1944.gadā no Staldzenes stāvkrasta notika aktīva bēgļu laivu satiksme uz Zviedrijas krastiem. 

Ž. Lapuķa atmiņas par tikšanos ar Dr. E. Bakūzi: 

“Kādā pēcpusdienā pie manis ieradās vietējās policijas darbinieks un klusi pastāstīja, ka šai naktī aiz Staldzenes ciema pie Koku kalniem gaidāma no Zviedrijas laiva pēc bēgļiem. Mans uzdevums esot ar vienu grupu savas vienības aizsargu ierasties šīs vietas apsardzībai, un, ja vajadzīgs, palīdzēt nogādāt bēgļus līdz motorlaivai. [..] Netālu no jūras, negaidot, mūsu priekšā uz stigas nostājās kāds vīrs, pelēkā pusmēteli ar saceltu apkakli un dziļi uz pieres uzvilktu žokeja cepuri. Viņš pasaka klusu labvakar un jautā: „Šis ir ceļš uz Lošupi?" Tāda tanī vietā bija parole Zviedrijas braucējiem. Viņš saka, ka esot šeit ar speciālu uzdevumu, bet reizē vēlētos nogādāt uz Zviedriju drošībā savu ģimeni. Tad, man par lielu pārsteigumu, izvelk no kabatas mūsu virsmežniecības plānu. Krēslā sāku vērot svešinieka seju un drīz to arī pazinu. Tas bija Mežu departamenta Mežierīcības daļas vadītājs Bakūzis [..] Tuvojās pusnakts kad tālskatī jūrā saskatījām melnu punktu. Dodam ar kabatas spuldzi norunāto signālu, atkārtojot to vairākas reizes. Pēc īsa laiciņa no melnā punkta nāk tāda pati atbilde, tikai tā nav no kabatas spuldzes, bet karakuģa gaismas raidījums. Sapratām, ka šim nakti laiva vairs nav gaidāma un bēgļu bariņš sāk izklīst. Bakūzis mūs abus ar rotas komandieri uzaicināja pakavēties pie viņa ģimenes. To atradām kādā kāpu ieplakā zem kuplas egles. Tur zaļajās sūnās, uz balta spilvena nolikuši galviņas, dziļā miegā gulēja trīs šīs ģimenes atvasītes un viņiem blakus, ar baltu lakatiņu ap galvu, sēdēja rūpīgā mājas māte. Mājas tēvs sameklēja pudeli un mājas māte piedāvāja sviestmaizes.  Likās, tie ar savu latvisko sirsnību ir īsti mājas tēvs un mājas māte, kuri savas mājas atraduši šai lietainā rudens nakti zem dzimtenes egles. Vienā pusē šņāc jūra, otrā mežu masīvs un caur egles zariem lēnām krīt smagas lietus lāses. Pudeli iztukšojām, bet no sviestmaizēm atsacījāmies, jo sapratām, ka tās viņiem pašiem vairāk vajadzīgas”.

Museum of the National Resistance Movement in Renda

The museum is located a few kilometres from the centre of Renda parish. The exhibit tells about the 50-year-long resistance movement in Latvia: resistance to the first Soviet occupation, resistance to the Nazi German occupation, and the armed and non-violent resistance to the Soviet occupation. The exhibit is located in two buildings. The first building houses evidence of the first Soviet occupation and German occupation. The exhibit showcases a restored barn building where the focus lies on the National Partisan War. Between the two buildings there is a bunker with an authentic layout and trenches used by soldiers. Located near the museum in Renda, excavations, blindages and an obstacle course serve as a training ground for youth guards and anyone interested. Visits must be booked in advance.

One of the largest battles of the national partisans, called the Āpūznieki Battle, took place in January 1946 not far from here. The battle saw the Kabile National Partisan Group overpower much larger forces of the occupying power. Featuring information stands, the battle site is now home to a rest area.

The building of the Agricultural Academy in Jelgava at Lielaja Street 2, where in 1943-1944 members of the Central Council of Latvia worked in

Several members of the academic unit “Austrums” and the Central Council of Latvia, secretly established in Riga on August 13, 1943, worked at the Agricultural Academy in Jelgava (Mītava) (today - the Latvian University of Biosciences and Technologies) in 1943-1944 - professors Rūdolfs Markuss, Andrejs Teikmanis, Alfrēds Tauriņš and other teaching staff. On March 10, 1944, Vilis Eihe, an assistant professor at the Agricultural Academy, together with his wife Aleksandrs and assistant Hermanis Zeltiņš, printed the LCP’s illegal newspaper “Jaunā Latvija” in Jelgava using a duplicating machine. It provided news about Latvia’s international situation and set out further guidelines for Latvian political life. Among the 188 Latvian socio-political workers who, in the LCP memorandum of March 17, 1944, expressed the need to restore an independent and democratic Republic of Latvia based on the 1922 Constitution, were the academic staff of the Agricultural Academy in Jelgava - professors Jānis Vārsbergs, Pāvils Kvelde, A. Teikmanis and R. Markuss.

 

Связанные истории

The first refugee boat "Zeal" from Bambali

On 31 October 1944, the boat "Centība" left the Kurzeme coast. The departure of this boat was reconstructed by Valentīne Lasmane, the Convener of the Latvian Central Council, from the recollections of several fellow passengers

The successful escape of Valentina Lasmanes

A biographical story written by Valentina Lasmanes about how she managed to escape from detention during the German occupation

 
The last birthday celebration of Kārļis Skalbes on the coast of Kurzeme

On November 7, 1944, memories of poet Kārļis Skalbe's 65th birthday in Jūrkalne's "Laukgaļi" brought a bright mood to the Latvian refugee settlement on the Kurzeme coast. Just four days later, Kārlis Skalbe went by boat to Sweden as a refugee. It was the day when Kārlis Skalbe celebrated his birthday for the last time.

 
The secret and dangerous activity of Valdemar Günter

The name of Valdemārs Ęinter was the last hope of many Latvian refugees to escape to Sweden. Too much attention from the fugitives was dangerous, and therefore Günther maintained secrecy

 
The place where the refugee boats moved from the coast of Courland to Sweden near the houses of "Paža".

One of the important places of relocation was near the "Pāž" houses, where the "Sail of Hope" monument is now installed. "Boats came regularly and the most people left from "Pāži"", says I. Freiberg's memories.