Sāremā un Hījumā - Igaunijas jūras robežas priekšpostenis

Bijusī raķešu bāze atrodas valsts mežā Pīri ciemā uz Muhu salas. To uzbūvēja 1963. gadā, un līdzīgu bāzi 1966. gadā izveidoja Līvā.

Pretgaisa aizsardzības raķešu divīzijas uzdevums bija aizstāvēt Padomju Savienības rietumu robežu. Divīzijas sastāvā bija ap 16 virsnieku un 60 karadienestā iesaukto kareivju. Bāzē bija elektrības ģenerators, bunkurs, komandcentrs un S-75 raķešu angāri. Tās bija pirmās raķetes, kuras varēja raidīt pa kustīgiem objektiem. Bija arī atsevišķs angārs, domājams, raķetēm ar kodolgalviņām (iespējams, “OTR-21 Tochka”) vai raķetēm.

Līdz mūsdienām bāzē ir saglabājušies raķešu angāri, garāžas, bunkuri, komandcentra drupas un dots (ilglaicīgā ložmetēja ugunspunkts) ar šaujamlūkām.

Skaidri saskatāmais Pirmā pasaules kara tranšeju fragments pie Veikes jūras šauruma atrodas blakus Kuivastu-Kuresāres šosejai netālu no tūristu iecienītajām Ēmu vējdzirnavām Muhu salā.

Šīs tranšejas ir neliela daļa no plašākas aizsardzības nocietinājumu un būvju zonas, kas stiepās vairāku kilometru garumā. Tranšejas tika raktas no 1915. līdz 1917. gadam, lai aizsargātos pret uzbrūkošo vācu karaspēku, un tās izmantoja abos Pasaules karos.

Atjaunotais objekts sniedz lielisku ieskatu Muhu salas militārajā vēsturē. Zigzaga formā raktā tranšeja ir skaidri saskatāma. Apmeklētāji var tai viegli piekļūt, jo tranšeja atrodas tieši šosejas malā blakus autostāvvietai. Vēsturiskais drāšu žogs padara ainavu vēl iespaidīgāku.

Šis militārās vēstures paraugs papildina netālu esošās vēsturiskās Ēmu vējdzirnavas, kas ir industriālā mantojuma objekts. Tās palika neskartas Pirmā pasaules karā, taču Otrā pasaules kara laikā dzirnavas iznīcināja. Tās tika atjaunotas 1980. gadā.

Sāremā Kara lietu muzejs tika izveidots 2007. gadā. Muzeja ekspozīciju veido tās dibinātāju privātās kolekcijas (aptuveni 12 000 eksponātu).

Muzejs rīko tematiskus pārgājienus un vēsturisko kauju rekonstrukcijas, lai iepazīstinātu ar 20. gadsimta militāro vēsturi. 650 m2 plašajās muzeja telpās apmeklētājiem ir atvērtas piecas izstāžu zāles, un ir arī brīvdabas ekspozīcija (lielākai militārai tehnikai). Brīvības cīņām veltītās zāles iespaidīgākais eksponāts ir 3. bruņuvilciena ložmetēju vagons. Izstādē var aplūkot arī autentiskus karavīru mundierus, ieročus un citu individuālo aprīkojumu no Brīvības cīņām (1918–1920). Vēsturisko formastērpu zālē ir izstādīti Igaunijas Aizsardzības spēku un Aizsardzības līgas autentiskie formastērpi no starpkaru perioda (1925–1940), kā arī Otrā pasaules kara autentiskie karavīru formastērpi un cits aprīkojums. Ieroču zālē var apskatīt šaujamieročus, aukstos ieročus un pistoles, kas Eiropā izmantoti no 1450. līdz 1970. gadam. Otrā pasaules kara individuālā aprīkojuma un virtuves piederumu zālē ir aplūkojami karavīru ikdienas un sadzīves priekšmeti. Tehniskā aprīkojuma zālē ir apskatāmas sakaru ierīces, lielgabali, mīnmetēji, divriteņi, motocikli un automašīnas.

Kuresāres cietoksnī iekārtotais Sāremā muzejs savu jubileju atzīmē 17. februārī, jo šajā datumā 1865. gadā tika nodibināta Sāremā Pētniecības biedrība (Verein zur Kunde Oesels). 1897. gadā muzeju pārcēla uz pili. Muzeja ekspozīcijā var iepazīt Sāremā dabu un vēsturi. Vislielākais un ievērojamākais muzeja eksponāts ir pati pils, kas ir izcils paraugs militāro nocietinājumu attīstībai 14.–19. gadsimtā. Kuresāres pils ir viens no autentiskākajiem cietokšņiem visā Ziemeļeiropā.

Otrā pasaules karā 1944. gada 8. oktobra vakarā plkst. 20.00 Sarkanā armija Serves pussalas Tehumardi ciemā uzsāka kauju ar vācu karaspēku, kas tajā brīdī atkāpās. Kauja notika pie Kuresāres-Sēres ceļa 18 km atzīmes.

Piemineklis tika atklāts turpat netālu 1966. gadā, kad militārā konflikta piemiņai tika izveidota arī Sarkanās armijas kapsēta. 21 metru augstais betona piemineklis veidots zobena formā, un tā gardē (aizsargs virs spala) ir iekaltas karavīru sejas. Gardē ir arī iegravēts teksts igauņu un krievu valodā: “1941–1945. Padomju karavīriem un Sāremā aizstāvjiem un atbrīvotājiem”. Tehumardi kapsētā ir 90 dolomīta plāksnes, kurās iegravēti kritušo Sarkanās armijas karavīru vārdi.

Pārsimts metru no kapsētas Serves ceļa labajā pusē redzams liels granīta piemineklis. To atklāja 2012. gada 15. jūlijā aptuvenajā kaujas norises vietā. Pieminekļa plāksnē ir iekalts teksts: “Šeit 1944. gada 8. oktobrī norisinājās Tehumardi nakts kauja.”

Militārais muzejs, kas dibināts 2004. gadā kā vēstures izstāžu telpa, ir iekārtots bijušajā Padomju jūras spēku priekšpostenī Sēres ciemā, Sāremā salas Serves pussalas galā. Kilometra attālumā no muzeja var apskatīt Serves bāku, kas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem uz salas.

Sāremā krasta līnija savulaik bija kā nosēta ar priekšposteņiem, un Aukstā kara laikā katru no tiem apkalpoja 20 jūras kājnieki un virsnieki. Viņu mērķis bija uzraudzīt kuģu satiksmi Irbes jūras šaurumā, jo Sāremā piekraste bija Padomju Savienības ārējā jūras robeža. Militārā izstāde ir iekārtota 1955. gadā celtās kazarmās un ir sadalīta istabās. Izstādē var uzzināt par Pirmā un Otrā pasaules kara notikumiem Servē, padomju laiku un mūsdienu NATO militāro aprīkojumu. Vecākie eksponāti ir iegūti muzeja kolekcijā no vietējiem iedzīvotājiem un no netālajām kauju vietām. Līdztekus militārajai ekspozīcijai citās kompleksa ēkās tagad ir iekārtotas kuģniecībai un vēsturei veltītas izstādes, kā arī Serves dabas muzejs, kuru ar militārā muzeja ieejas biļeti var apmeklēt bez maksas.

Netālu no muzeja atrodas Pirmā pasaules kara krasta apsardzes baterija Nr. 43. Līdz mūsdienām vēl ir saglabājušies artilērijas betona barbeti (lielgabalu laukumi) ar noapaļotajām bultskrūvēm, divu artilērijas pozīciju aizsargsienas un smilšu uzkalns, kur savulaik atradās komandcentrs.

Krasta aizsardzības baterijas Nr. 315 komandcentrs atrodas tagad pamestā Sēres ciema daļā.

Krasta aizsardzības baterija tika nosauktā tās komandiera kapteiņa Aleksandra Stēbeļa vārdā. Baterijas celtniecību sāka 1940. gada maijā un pabeidza neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma. Baterija aizturēja vācu jūras kājnieku spēkus Leu līcī un nodrošināja uguns aizsegu Sarkanās armijas Lepes-Kaimri aizsardzības līnijai. Artilēriju iznīcināja, Sarkanajai armijai atkāpjoties 1941. gadā, un pēc tam barbetu (lielgabalu laukumu) zemākie stāvi tika appludināti. Kompleksu veidoja divi artilērijas barbeti, uz kuriem atradās divi 180 mm lielgabali, komandcentrs, uguns vadības tornis vējdzirnavu formā, ģenerators un katlumāja.

Diemžēl šīs baterijas pozīcijām izmantotie interesantie inženiertehniskie risinājumi atrodas privātīpašumā, un tiem ir grūti piekļūt. Tāpēc interesentiem nāksies samierināties ar komandcentra apskati no ārpuses, jo tā apakšējais līmenis atrodas zem ūdens. Komandcentrs tika izsūknēts 2010. gadā, bet jau pēc dažiem mēnešiem tas atkal piepildījās ar ūdeni.

Hidroplānu osta atrodas Papisāres pussalā, un uz to ved ar vēsturisko bruģi klāts ceļš no nelielā Kihelkonas ciemata.

Papisāres hidroplānu bāze, kas bija daļa no Pētera Lielā Jūras cietokšņa, tika celta no 1912. līdz 1914. gadam. Tā sastāv no diviem gaisa kuģu angāriem, tehnikas un munīcijas noliktavām, degvielas konteinera, elektrības ģeneratora, kazarmām, ēdnīcas, maiznīcas un pirts. 1914. gada augustā šeit atveda deviņus lidaparātus no Liepājas. 1917. gada 12. oktobrī Vācijas karaspēks ieņēma bāzi un iznīcināja lielāko daļu ēku. Starpkaru periodā kompleksā tika iekārtota Jūlija Teera kuģu būvētava.

Padomju spēki 1939. gada 24. oktobrī, aizbildinoties ar Savstarpējās palīdzības pakta nosacījumiem, pārņēma kompleksu savā valdījumā un atkal izveidoja hidroplānu ostu. Tur izvietotie 15. aviācijas eskadriļas MBR-2 hidroplāni tika izmantoti Ziemas karā ar Somiju. 1941. gada vasaras beigās vācu bumbvedēji iznīcināja hidroplānus. Padomju eskadriļa pameta bāzi un to nodedzināja. Laikposmā no 1940. līdz 1960. gadam visa pussala bija slēgtā militārā zona. Vēlāk kompleksā saimniekoja vietējais zvejnieku kooperatīvs. Mūsdienās atlikušās ēkas tiek izmantotas kā darbnīcas un noliktavas.

Vēsturiskā hidroplānu osta ir kļuvusi par nozīmīgu tūrisma ostu, no kuras var nokļūt uz unikālo Vilsandi salu.

Militārā pārgājienu taka atrodas Sāremā ziemeļu piekrastē, 1,5 km uz ziemeļrietumiem no Pangas ciema. Visērtāk Pangā var nokļūt caur Vehmu.

Taka vijas gar Pangas stāvkrastu, kas ir Rietumigaunijas un tās salu augstākais pamatiežu atsegums. Garais stāvkrasts un atklātā jūra padara šo apvidu īpašu un piesaista tūristus. Šeit atrodas Pangas dabas parks, kuru no ziemeļiem un ziemeļaustrumiem ieskauj Baltijas jūra, no rietumiem to apskalo Kidemas līcis (nozīmīga putnu vērošanas vieta), bet tā dienvidos un austrumos šalc meži.

Pangas krastā aktīva karadarbība nav notikusi. Šo teritoriju izmantoja aizsardzības nolūkos, jo tā bija slēgtā zona uz Padomju Savienības robežas.

Saules pulksteņa ciparnīca ir uzstādīta vietā, kur reiz atradās prožektors valsts robežas apsargāšanai.

Mūsdienās 2 km garā militārā pārgājienu taka ved gar dažādu militāro ēku drupām.

Baterijas celtniecība tika sākta 1914. gadā. Tā bija papildu baterija, tāpēc tā nebija iekļauta jūras cietokšņa sākotnējā plānā, un vairākas reizes tika mainīts ieroču veids. Galu galā tur uzstādīja četrus 120 mm “Vickers” lielgabalus. Lai aizsargātu lielgabalu pozīcijas, virs lielgabaliem tika izveidots 200 m garš un 10–20 m plats smilšu valnis, kuru pārklāja ar betonu. Hindu bija vienīgā baterija Hījumā, ko izmantoja kaujas operācijās Tagalahes desanta laikā 1917. gada 12. oktobrī. Pēc īsas savstarpējas apšaudes ar vācu karakuģiem krievu artilēristi metās bēgt, atstājot bateriju neskartu. Vācu karaspēks nosūtīja karavīru desanta vienību iekšzemē, lai tā uzspridzinātu baterijas lielgabalus. Viens no vācu karakuģiem, kas apšaudīja Hindu bateriju, bija “Bayern” — karakuģis ar lielāko tonnāžu, kāds jebkad iebraucis Igaunijas ūdeņos.

Baterijas radiosakaru staciju pārveda uz Emmasti un izmantoja kā tautas namu (to nojauca 20. gadsimta 80. gados). Vēl 1937. gadā bija saglabājušies lielgabalu stobri un citas lielākas detaļas. Mūsdienās joprojām ir apskatāma pirmā un otrā lielgabalu platforma, bet pārējās divas atrodas lauku sētā aiz žoga. Trešais lielgabalu krāteris ir piebērts ar zemi, un tur ir uzcelta jauna ēka ar skatu uz jūru, bet no ceturtā lielgabala ir palikusi tikai saplaisājusi betona platforma. No divām pretgaisa aizsardzības lielgabalu platformām ir saglabājusies viena (simts metrus pansionāta virzienā ceļa labajā pusē). Neviena ēka nav palikusi neskarta.

Sarkanarmijas celtnieku bataljons ieradās Hindu ciemā 1939. gada oktobrī. Vietējiem iedzīvotājiem tika pavēlēts līdz ziemai atstāt savas mājas. Nākamajā pavasarī baterijas teritoriju apjoza dzeloņdrāšu žogs. Līdz 1940. gada rudenim tika uzceltas divas kazarmas, divas virsnieku dzīvojamās mājas, ēdnīcas ēka, divas pirtis, pārtikas pagrabs, divi ugunsdzēsības ūdens rezervuāri un sargpostenis.

Baterijas apkalpē ietilpa 5 virsnieki un 125 zemāka ranga kareivji. Izmēģinājuma šāviņi no lielgabaliem tika raidīti 1941. gada vasarā, kad tuvumā parādījās laivām līdzīgi peldlīdzekļi, kuru mastus garās trosēs vilka velkoņi. Baterija tā arī netika pilnīgi pabeigta, un daži bunkuri un ūdens rezervuārs nav segti ar zemi. Vācu karaspēka desanta laikā oktobrī tika uzspridzināts munīcijas bunkurs kopā ar atlikušo baterijas munīciju.

Pārējie trīs lielgabalu bloki ir saglabājušies salīdzinoši neskarti un sausi. Nesen teritoriju attīrīja, un pozīcijas var diezgan labi saskatīt. Komandpunkts visu gadu ir daļēji pildīts ar ūdeni.

Ap bateriju atrodas pieci ložmetēju bunkuri, kuri katrs izvietots uz atsevišķas konstrukcijas. Pārsimts metru uz ziemeļrietumiem no baterijas atrodas neliels atvērts novērošanas postenis. Arī pie bāzes ir divi ložmetēju bunkuri. Netālu no Seru augšējās bākas ir ložmetēju bunkura drupas un no ķieģeļiem mūrēts šaušanas sektors.

Orjaku ostu bija iecerēts izmantot kā Krievijas Impērijas Jūras kara flotes torpēdu bāzi. Tās celtniecību uzsāka 1912. gadā, bet pēc Pirmā pasaules kara izcelšanās to apturēja uz nezināmu laiku. Līdz tam bija pabeigti tikai divi moli, kuri ieskauj ostu vēl mūsdienās. Dažus gadus pirms padomju okupācijas tika izrakts 4 metrus dziļš, 35 metrus plats un 2,2 km garš kanāls.

Hījumā apvidū starp Ristnas dienvidu zemesragu un Kalanas ostu atrodas daudzi militārie objekti. Tā kā tur ir nesaistīti izkaisītas dažādu laikmetu un militāro vienību būves, dažu objektu oriģinālās funkcijas var tikai minēt.

30 metrus augstā Ristnas čuguna bāka tika uzslieta 1874. gadā no Francijā izgatavotām detaļām. Pirmā pasaules kara laikā bāka stipri cieta, un 1921. gadā to nostiprināja ar ārēju betona struktūru. Pati bāka ir 29,5 metrus augsta, bet tās raidītā gaisma sniedzas 37 metrus virs jūras līmeņa. Gaismas signāls ir redzams 31,5 km attālumā.

Bāku arī izmantoja, lai brīdinātu kuģus par ledus stāvokli Baltijas jūrā: ja kuģošanas kanālus bija nosprostojis ledus, bāka raidīja mirgojošu sarkanas gaismas signālu.

Muzejs ir ierīkots kādreizējā Tahkunas robežsardzes kordonā.

Lai apvienotu entuziastu grupu, 2005. gadā tika nodibināta un darbu uzsāka bezpeļņas organizācija “Hījumā militārās vēstures biedrība”. Kad 2005. gada vasarā Igaunijas robežsardzes vienība atstāja Tahkunas staciju un ēkas palika tukšas, tika īstenota vērienīgā ideja senajās celtnēs iekārtot izstādi par Hījumā militāro vēsturi.

Hījumā Militārais muzejs pirmoreiz vēra durvis 2007. gada 9. augustā. Ekspozīcija ir veltīta 20. gadsimta militārajiem notikumiem Hījumā, galvenokārt krasta aizsardzības baterijām un robežsardzes vienībām. Muzejā ir arī mazākas būves: sarga mājiņa, ieroču kontrolpunkts, “kurilka” (smēķētava), dots (ložmetēju bunkurs), metāla patversme un sargtornis. Tur atrodas arī daži padomju laika pieminekļi un piemiņas plāksnes.

Tahkunas rajonā atrodas 12 collu krasta aizsardzības baterija no Pirmā pasaules kara un 130 collu krasta aizsardzības baterijas no Otrā pasaules kara.

Tā kā sākotnējos plānos pirms Pirmā pasaules kara uz salām nebija paredzēts izvietot baterijas, 12 collu krasta baterijas celtniecība kara laikā notika steigā un pēc vienkāršotiem rasējumiem. Tahkunā tika pabeigta tikai apmēram desmitā daļa no betonēšanas darbiem. Četri lielgabali ir novietoti pa pāriem, un attālums starp lielgabaliem ir 64 m.

Igaunijā tika uzbūvētas trīs 180 mm krasta aizsardzības baterijas ar diviem torņiem, un viena no tām atrodas Hījumā. Tahkunas baterija Nr. 316 sastāvēja no diviem 180 mm divstobru lielgabalu torņiem MB-2-180. Aptuveni 500 m uz ziemeļiem no lielgabaliem tika uzbūvēts divstāvu pazemes vadības centrs ar diviem ieejas tuneļiem (85 m un 38 m). Vadības centra griesti veidoti kā bruņu kupols ar skata lūku.

Tahkunas 130 mm krasta aizsardzības baterija tika izveidota 1941. gadā. Tahkunas baterijas ēkas joprojām ir samērā labā stāvoklī. Munīcijas noliktavās blakus lielgabalu blokiem ir saglabājušies rezerves lādiņu plaukti. Tie atrodami arī munīcijas noliktavās aiz lielgabalu pozīcijām.

Lehtmas baterija, kuras būvniecību pabeidza 1916. gadā, atradās 3 km attālumā no Lehtmas ostas Tahkunas virzienā, un tur atradās četri 6 collu Kanē tipa lielgabali uz koka platformām. Trīs lielgabalu pozīcijas joprojām var identificēt — vienam ir vesels bultskrūvju loks, un diviem pārējiem ir redzamas dažas pamatnes brusu skrūves. Ceturtais lielgabals kopā ar visu baterijas munīciju tika uzspridzināts 1917. gadā, un ir palicis tikai liels krāteris.

Iecere izveidot šo piemiņas vietu radās Oto Megi, un to īstenot palīdzēja viņa biedrs Heino Kerde. 2001. gadā Megi Kerdlas pašvaldībai iesniedza lūgumrakstu par pieminekļa uzstādīšanu Otrā pasaules karā Hījumā kritušajiem kareivjiem. Pieminekļa meta (rasējuma) autori ir tēlnieks Elo Līvs un arhitektes Marisa Kerge un Kadri Kerge. Par skulptūras modeli tika izvēlēts Mareks Vainumē no Kerdlas.

Granītā ir iekalti kopumā 685 vārdi. Tie visi ir Hījumā kritušie kareivji neatkarīgi no tā, kādu mundieri viņi valkāja. Turpretim bronzas skulptūras mundieri uzreiz var atpazīt — jauneklis valkā igauņu formastērpu un ir noņēmis no galvas vācu armijas ķiveri. Šis ir Igaunijā vienīgais piemineklis, kas veltīts visiem Otrajā pasaules karā kritušajiem neatkarīgi no puses, kurā viņi karoja.

Pieminekli atklāja 2012. gada 25. maijā.