Pa Cēsu kauju pēdām

Atpūtas vieta "Meža kaujas" atrodas Cēsu kauju galvenās norises vietā pie Amatas tilta. Apmeklētājiem piedāvā stāstījumu par Cēsu kaujām un dažādas programmas – pārgājienus un izbraucienus pa nozīmīgākajām Cēsu kauju norises vietām, komandu cīņas. Noslēgumā apmeklētāji var nobaudīt spēcinošu "kara zupu". Dzelzceļa tiltam pār Amatu ir ļoti svarīga nozīme visā Neatkarības kara gaitā, jo te notika pirmās Igaunijas armijas sadursmes ar landesvēru. 1919.gada 5. jūnijā pie dzelzceļa tilta pāri Amatai notika Igaunijas armijas bruņoto vilcienu pirmā kauja ar Baltijas landesvēra vienībām. Landesvērs, zinot, ka tuvojas bruņotais vilciens, nomīnēja dzelzceļa tiltu un ieņēma pozīcijas “Amatas” mājās upes krastā, esot gatavībā iespējamajai karadarbībai. Tilts pār Amatu bija robeža starp igauņu spēkiem un vāciešiem. 

1919.gada naktī uz 23. jūniju, Cēsu kauju laikā, landesvērs pameta Cēsis un atkāpās uz Amatas upes līniju. Atkāpjoties vācieši nodedzināja Cēsu latviešu biedrības namu un uzspridzināja tiltu pār Amatu.

Atrodas netālu no  P20, Priekuļu pagastā.
To vislabāk apskatīt no Cēsu-Valmieras autoceļa labās puses. Tuvumā to apskatīt nav iespējams! Tas ir viens no kritiskajiem infrastruktūras objektiem un nav paredzēts gājējiem. Tas tiek apsargāts! Šī tilta, kā arī citu tamlīdzīgu objektu aizsardzību noteicis Ministru kabinets.

1889.gadā celtais mūra tilts, kam par godu savulaik izdota pastmarka, ir Baltijā augstākā šāda veida dzelzceļa būve. Dzelzceļa tilts pār Raunu ir viens no izteiksmīgākajiem inženiertehniskajiem objektiem Latvijā. Tā augstums ir 24 metri, bet garums – 78,9 metri. Tilts uzcelts dzelzceļa līnijā Rīga – Valka.

Tilts ir neparasts arī ar to, ka vilcieniem, it sevišķi kravas smagsvara, šeit jāuzņem tieši 80 km/h ātrums. Braukt ātrāk pār tiltu nav atļauts, bet braucot lēnāk, vilciens nespēj pārvarēt nelielo kāpumu abās tilta pusēs un pēc brīža var sākt slīdēt atpakaļ.

Vēl kāds interesants fakts: Dzelzceļa tilts pār Raunu uzcelts tajā pašā gadā, kad Eifeļa tornis.

Dzelzceļa tiltam pār Raunas upi sevišķa militāri stratēģiska nozīme bija Igaunijas un Latvijas Neatkarības karu laikā 1919. gadā. 1919. gada jūnijā, kad plašā Vidzemes teritorijā norisinājās Cēsu kaujas, tilts nodrošināja, ka pa dzelzceļu no Valkas, kas atradās frontes aizmugurē Igaunijas armijai, kuras sastāvā atradās arī Ziemeļlatvijas brigāde, varēja nosūtīt papildspēkus. Pēc 6. jūnija kaujām, kad 2. Cēsu kājnieku pulks bija spiests atkāpties no Cēsīm, tā vienības nostiprinājās Raunas upes krastos un dzelzceļa tilts kļuva par fortifikācijas sastāvdaļu. Kauju laikā tilts nodrošināja sekmīgu igauņu bruņoto vilcienu kustību. Tas netika nopostīts 21.-22. jūnija landesvēra uzbrukuma laikā. Arī turpmāk Latvijas Neatkarības kara apstākļos tiltam bija liela militāra un saimnieciska nozīme.

Dzelzceļa tilts pār Raunu pirmo reizi nopietnus postījumus piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā, kad Latvijā padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija. Sarkanā armija un tās līdzskrējēji, 1941. gada 4. jūlijā bēgot atkāpjoties tiltu uzspridzināja. Tiltam bija saspridzināts tikai tilta fermas atbalsts un tas ar vienu galu iegāzies upē. Pie tilta atjaunošanas nekavējoši stājās vācu armijas sapieri, rādot sava darba īstu meistarprasmi.  Nedēļas laikā sapostītais tilts savests pilnīgā kārtībā.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas apstākļos tiltam pār Raunu arī bija militāri stratēģiska nozīme un tas tika īpaši apsargāts.

Atrodas Skangaļu muižas teritorijā.

Redzams piemiņas akmens Cēsu kauju dalībniekiem un Kalevlaste Maleva bataljona cīnītājiem. Piemineklis atklāts 2019. gada 22. jūnijā.
Laukakmenī iestrādātajā granīta plāksnē iegravēts teksts latviešu un igauņu valodā.

Šeit notikusī latviešu un igauņu apvienotā karaspēka uzvara kaujā par Skangaļu muižu bija Cēsu kauju lūzuma punkts, jo tās rezultātā Niedras valdības karaspēks sāka vispārēju atkāpšanos. Kaleviešu kaujas zaudējumi pie Skangaļu muižas ieņemšanas bija 58 karavīri, skaitot kopā kritušos un ievainotos. Piemiņas vietas izveidē lielu atbalstu sniedza Igaunijas puse.

Uzbrukums landesvēristiem sākās jau 1919. gada 22. jūnija agrā rītā pulksten sešos trīsdesmit, kad kaleviešu 3. rota ar bruņotā vilciena desantu ielauzās Skangaļu muižā un tur saņēma 2 lielgabalus, tomēr ienaidnieks pārgāja pretuzbrukumā un uzbrukums neizdevās. Nedaudz vēlāk dienas vidū uzbrukumu atkārtoja, un pēc niknas tuvcīņas landesvēristus izsita no Skangaļu muižas. Trofejās ieguva ložmetējus, lielu daudzumu munīcijas un citus kaujas piederumus, un vēl pēc divām stundām igauņi jau ieņēma svarīgo ceļu mezglu pie Startu kroga.
22. jūnija cīņas tiek uzskatītas par lūzuma brīdi Cēsu kaujās.

Piemiņas akmens atrodas līdzās Skangaļu muiža, kas ir nozīmīgs arhitektūras, kultūras un militārās vēstures objekts Priekuļu pagastā aptuveni 20 kilometrus no Cēsīm.

Atrodas Cēsīs Vienības laukumā. 

Godinot 1919. gada Cēsu kauju dalībniekus 1924. gada jūnijā 22. jūnijā tika likts pamatakmens pēc arhitekta Paula Kundziņa meta celtajam Uzvaras piemineklim. Piemineklis tika celts galvenokārt par Vidzemē un pārējā Latvijā iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Gan pamatakmens likšanas svinībās, gan pieminekļa atklāšanā 1924. gada 16. novembrī piedalījās pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.

Padomju okupācijas režīma laikā - 1951. gada 25. marta naktī, pieminekli uzspridzināja un pilnībā nojauca. No 1959. gada līdz 1990. gadam bijušajā Uzvaras (Vienības) laukumā atradās tēlnieka Kārļa Jansona veidotais Ļeņina piemineklis.

Trešās Atmodas laikā aktualizējās jautājums par Uzvaras pieminekļa atjaunošanu. Sākotnēji ar akmens stabiem tika iezīmēta pieminekļa kādreizējā atrašanās vieta. Atjaunotās Latvijas valsts saimnieciskās grūtības aizkavēja pieminekļa celtniecības idejas realizēšanu. 1997. gadā Cēsu rajona padomes priekšsēdētājam Mārim Niklasam izdevās piesaistīt pieminekļa atjaunošanas darbam Igaunijas valsts institūcijas. No Igaunijas kā dāvinājums tika saņemts pieminekļa celtniecībai nepieciešamais materiāls – Sāmsalas dolomīts. 1998. gada 22. jūnijā Cēsu kauju 79. gadskārtas svinību laikā Vienības laukumā tuvu iepriekšējā pieminekļa atrašanās vietai tika likts atjaunojamā pieminekļa pamatakmens. Atjaunotā pieminekļa autors ir arhitekts Imants Timermanis.

1998. gada 15. novembrī Cēsīs svinīgi atklāja atjaunoto Uzvaras pieminekli, kas veltīts 1919.gada igauņu un latviešu karavīru kopīgajām cīņām un uzvarai Cēsu kaujās. Pieminekļa atklāšanā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Igaunijas parlamenta priekšsēdētājs Tomass Savi , kā arī viens no tolaik pēdējiem dzīvajiem Cēsu kauju dalībniekiem Kārlis Meiris. 1999. gadā pieminekļa ziemeļu pusē (aizmugurē) tika atklāta plāksne, kas vēsta par tā sākotnējo celtniecību, nopostīšanu un atjaunošanu.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” Jaunajā pilī apskatāma informācija par Uzvaras pieminekļa likteni.

Atrodas Liepas pagastā aptuveni kilometru uz dienvidiem no Lodes dzelzceļa stacijas Rūpnīcas ielas malā.

Apskatāms piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem igauņu un latviešu karavīriem, kura pamatakmens likts 1929. gada 22. septembrī, bet pats piemineklis atklāts 1935. gada 11. augustā. Tas darināts no Allažu šūnakmens pēc Liepas pagasta Jullās dzīvojušā tēlnieka Augusta Jullas meta.

Desmit metrus augsto pieminekli veido rupji apstrādāta šūnakmens radze, kuras priekšējā plaknē augstcilnī kalts zemnieka-karavīra tēls, kas ar vienu roku atbalstās uz arkla, bet otrā pacēlis zobenu. Tēla sejas veidošanā izmantota tēlnieka tēva Jāņa Jullas pēcnāves maska.

Interesantu novērojumu izdarījis Liepas pagasta vēstures pētnieks Aivars Vilnis. Viņš pamanījis, ka uzlūkojot pieminekli no putna lidojuma, tā pamatne, pie monumenta vedošais celiņš un uzejas kāpnes veido “bultu”, kas vērsta pret Liepas muižu (Lindenhoff), kur Cēsu kauju laikā atradās vācu pozīcijas. Protams, jāšaubās vai tas tiešām izriet no pieminekļa autora tā laika iecerēm, taču tas noteikti bagātina mūsu šodienas iespējas pieminekļa interpretācijā.

Līdzās piemineklim atrodas Lielā Ellīte -  (Liepas Ellīte, Velna ceplis) vienīgās dabiskās smilšakmens arkas Latvijā.

Atrodas Cēsīs Palasta un Bērzaines ielas krustojuma tuvumā.

Apskatāms piemineklis Cēsu Pulka Skolnieku rotas Cēsu kaujās kritušo karavīru piemiņai.

Pieminekļa celtniecību ierosināja Cēsu pulka Skolnieku rotas karavīru biedrība. Tas atklāts 1938. gada 26. maijā. Piemineklis veidots pēc kādreizējā rotas karavīra un mākslinieka Jāņa Rozenberga idejiskā meta. Uz metru augsta šūnakmens postamenta uzstādīta 1,8 metru augsta skolnieka formā tērpta karavīra vara skulptūra, ko veidojis tēlnieks Rūdolfs Āboltiņš un varkalis Jānis Zibens. Pie karavīra kājām novietots gudrības un zinību simbols – pūce, kas sargājot tup uz karā aizgājušā skolnieka grāmatām.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1952. gadā piemineklis tika demontēts, bet 1957. gadā netālu no tā kādreizējās atrašanās vietas tika uzsliets tēlnieka Kārļa Jansona darinātais monuments “Komjaunietis karognesējs”.

Atjaunoto pieminekli atklāt 1992. gada 11. novembrī, uzstādot to netālu no vēsturiskās atrašanās vietas. Vienlaikus 1992. gadā tika demontēts okupācijas režīma uzslietais monuments komjauniešiem.

Dokumentāli izglītojoša filma skolēniem "Cēsu kaujas. Pagrieziena punkts Latvijas vēsturē"

Cēsu kaujas bija viens no nozīmīgākajiem pavērsiena punktiem Latvijas Neatkarības kara (1918 - 1920) gaitā. 1919. gada 5. jūnijā ar sadursmi starp Igaunijas armijas bruņuvilcieniem un Landesvēra vienībām netālu no Ieriķu dzelzceļa stacijas pie tilta pār Amatu aizsākās Cēsu kauju pirmais posms. Pieminot šo notikumu, pie Ieriķu stacijas ir izveidots tūrisma objekts, kas piedāvā piedzīvot vēstures stāstu izmantojot mūsdienu tehnoloģiju dotās iespējas - ar virtuālās realitātes palīdzību. Piecu minūšu garo video “KAUJA PIE TILTA PĀR AMATU” virtuālās realitātes binoklī var aplūkot bezmaksas katru dienu.  Video ilgums: 5 min., LV ar subtitriem LV, ENG, EST un ES. 

Atrodas Cēsu pils kompleksā, Pils laukumā 9.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā apskatāma pastāvīgā vēstures un interjeru ekspozīcija “Cēsis – Latvijas vēstures simbols” un iespēja piedalīties spēlē izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas”.

Ekspozīcijas daļā “Sarkanbaltsarkanais karogs Cēsu un Latvijas vēsturē” iespējams izsekot karoga tapšanas gaitai no 13. gadsimta Atskaņu hronikā pieminētā cēsnieku sarkanbaltsarkanā karoga prototipa līdz 20. gadsimtā apstiprinātajam valsts simbolam. Redzams kā veidojās latviešu strēlnieku bataljonu karogi un kā veidojās nacionālo krāsu lietošanas tradīcijas Latvijas Neatkarības kara laikā.

Ekspozīcijas daļā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” atspoguļota gan Cēsu rotas dibināšana 1918. gada decembrī, gan igauņu un latviešu kopējās cīņas 1919. gada vasarā Cēsu kaujās, gan laiks kad Bermontiādes dienās Cēsis īsu brīdi bija Latvijas pagaidu galvaspilsēta. Ekspozīcijā parādīta arī Cēsu uzvaras pieminekļa vēsture.

Izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas” spēles dalībniekiem stundas laikā jāatrod izeja. Izejas meklējumos jāizmanto atjautība, jārisina dažādas mīklas, jāievēro sakarības un jāatrod telpās paslēpti priekšmeti, kas nepieciešami, lai tiktu ārā no telpas. Ja grupai izdodas izlauzties pirms noteiktā laika beigām, ir uzvarēts. Spēlē var piedalīties 2-4 spēlētāji. Plašāka informācija par izlaušanās istabu.

1918. gada 8. decembrī Cēsu pilī nodibināta viena no pirmajām Latvijas bruņoto spēku vienībām Cēsu rota, kuras organizators bija virsleitnants Artūrs Jansons.

1933. gada 8. decembrī pie Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un garnizona virsnieku klubs, atklāja rotai veltītu piemiņas plāksni.  Padomju okupācijas laikā plāksne noņemta. Bojāto plāksni ieguvis tēlnieks Kārlis Jansons un tā glabājusies viņa darbnīcā “Siļķēs” pie Cēsīm. Bojātā plāksne tagad aplūkojama Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā.

1919. gada jūnijā pēc Cēsu kaujām Jaunajā pilī izvietojās Ziemeļlatvijas civilpārvalde.

Atrodas pie Rīgas – Limbažu ceļa krustojuma, nogriežoties uz Stalbe - Stūrīšu ceļa, kas ved uz Pārgaujas pagasta pārvaldi.

Redzama granītā veidota piemiņas zīme.

Uz pieminekļa uzraksti latviešu un igauņu valodās: "19.– 21. jūn. 1919. gadā Stalbes kaujās 6. pulka Vīlandes skolnieku rota atvairīja vācu uzbrukumu".

Igaunijas 6. pulks Cēsu kauju laikā pie Stalbes cīnījās ar Baltijas Landesvēru un Dzelzs divīziju. Stalbes muižas rajonā vācieši mēģināja pārraut frontes līniju, bet pēc divu dienu nesekmīgiem uzbrukumiem tiem nācās atkāpties.

Atklāts 2009. gada 19. jūnijā.

Pieminekļa idejas autors M. Niklass. Pieminekli veidojis akmeņkalis V. Koltovs

Ik gadu Lāčplēša dienas atzīmēšanas pasākumi Stalbē sākas ar lāpu gājienu uz pieminekli Vīlandes skolnieku rotas karavīriem. 

Atrodas Straupes centrā

Cēsu kauju laikā Lielstraupes pilī atradās Dzelsdivīzijas (vācu: Eiserne Division) Paula Ludviga Evalda fon Kleista kaujas grupas komandpunkts. 
Kauju laikā to apmeklēja majors Bišofs, kapteinis Guderiāns u.c. No pils tika vadīts uzbrukums Stalbes virzienā 21.-22. jūnijā. 

Dzelzsdivīzija bija Vācijas algotņu karaspēks Latvijas Brīvības cīņu laikā, ko izveidoja no demobilizētās Vācijas impērijas 8. armijas kareivjiem un brīvprātīgiem algotņiem. Tā bija pazīstamākā vācu brīvkorpusu daļa un viena no labāk apmācītajām un kaujasspējīgākajām karaspēka daļām Baltijā 1919. gadā.

Padomju varas gados, no 1949. līdz 1959. gadam muižas pilī atradās un darbojās Lielstraupes mašīnu traktoru stacijas pārvalde. Šajā laikā pilī tika ierīkotas arī mācību telpas un traktoristu kopmītnes, bet bijušajā muižas stallī atradās darbnīcas.

No 1963. līdz 2018.gadam pili apsaimniekoja medicīnas iestādes, un par Straupes narkoloģisko slimnīcu Latvijā mēdza teikt, ka te “ārstē pat sienas”.  

Tagad pils ir atvērta apskatei un apmeklētājiem tā piedāvā ceļojumu cauri gadsimtiem kopā ar orientēšanos pils labirintos. 

Atrodas līdzās Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīcai, Lībiešu ielā 2.

Apskatāms piemiņas vieta Limbažu un apkaimes kritušajiem kareivjiem un virsleitnantam Vilim Gelbem (1890-1919), kurš 1919.gada 19.jūnijā Vidrižos krita kaujā pret vāciešiem. 
Virsleitnants, L.k.o.k. Viļa Gelbes piemineklis apskatāms Limbažu Jūras ielas kapos.