Pretošanās padomju okupācijas režīmam Zemgalē

Īles nacionālo partizānu Brāļu kapi Bērzes pagasta Virkus kapos izveidoti 1992. gada 14. novembrī, kad šeit apbedīja 1949. gada 17. martā Īles kaujā kritušos 15 partizānus. Tas bija iespējams pēc tam, kad 1992. gada 18. jūlijā zemessargi kopā ar organizāciju “Daugavas Vanagi” un Latvijas vēstures izpētes darba grupu “Ziemeļblāzma”, piedaloties arī citu nacionāli noskaņoto organizāciju pārstāvjiem, ekshumēja Zebrenes pagastā Īles meža iecirknī esošajā saspridzinātajā partizānu bunkurā aprakto 15 latviešu un lietuviešu mežabrāļu mirstīgās atliekas.

Piemiņas akmeni Īles kaujā kritušajiem nacionālajiem partizāniem atklāja 1993. gada 29. maijā. Tas veidots pēc meta, ko izstrādājis Alfons Kalniņš ("Edgars"), viens no 1949. gada 17. marta kaujas dzīvi palikušajiem dalībniekiem. Uz regulāras formas granīta plāksnes attēlots zobens un uzlecoša saule, un iekalts teksts ar 15 kritušo nacionālo partizānu vārdiem un uzrakstu:

“No zobena saule lēca. Šeit dus Latvijas un Lietuvas nacionālie partizāni krituši kaujā pie Īles 1949. g. 17. martā”.

Kapa piemineklis 1941. gada 30. jūnijā sadursmē ar padomju okupācijas varas bruņotajiem formējumiem kritušajam Naudītes pagasta nacionālajam partizānam Bruno Druķim. Uz kapa uzstādīta granīta stēla ar tekstu: “Partizānim Bruno Druķim. Kritis 1940.30.VI. Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai. Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt. Naudītes pagasts”. Keramikas medaljons ar B. Druķa portretu sadauzīts un iznīcināts pēc Otrā pasaules kara.

Pēc Vācijas-PSRS kara sākuma ap desmit vietējo aizsargu 1941. gada 27. jūnijā sapulcējās Ružēnu mežā un izveidoja nacionālo partizānu vienību ar Žani Gelsonu priekšgalā. Nākamajā dienā partizāni ieņēma Naudītes pagasta izpildkomiteju un vietējo mašīnu un zirgu iznomāšanas staciju, pārņemot  savā īpašumā tur esošos traktorus, lauksaimniecības inventāru un zirgus.  30. jūnijā Naudītes partizānu vienība uz ceļa pie Meļļiem mēģināja aizturēt Sarkanās armijas karavīru kolonu, kuru vadīja divi virsnieki. Sadursmes laikā krita abi padomju virsnieki un atvaļinātais Latvijas armijas Jātnieku pulka kaprālis Bruno Druķis. 

Baltijas valstīs lielāko nacionālo partizānu bunkuru 1948. gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu-lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju okupācijas varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris “Kārlis Krauja” (Visvaldis Žanis Brizga). 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielu LPSR VDM iekšējā karaspēka 36. strēlnieku pulka 1. un 3. rotas un 32. strēlnieku pulka 1. rotas pārspēku. Pieņemot kauju no abām bunkura lūkām, pretiniekiem divās vietās uzspridzinot bunkura pārsegumu un sametot tajā iekšā un mēģinot aizdedzināt rokas granātas, krita 15 (daži izdarīja pašnāvību), bet tika apcietināti un vēlāk notiesāti septiņi latviešu un divi lietuviešu nacionālie partizāni.

1992. gadā zemessargi kopā ar “Daugavas Vanagiem” un citu patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos.. 1995. gada 23. aprīlī netālu no bunkura paliekām Zebrenes pagastā tika uzstādīts balts koka krusts, pie kura piestiprināta plāksnīte ar tekstu: “Šai vietā 1949. gada 17. martā, pārspēka ielenkti, savas dzīvības atdeva 15 Latvijas un Lietuvas partizāni.” 1998. gada 23. oktobrī atklāts piemiņas akmens, ko pēc Kārļa Rīduža ierosmes dāvājuši Pērtas latvieši. Neregulāras formas granīta piemiņas zīmē iekalts teksts: “Tēvzeme un brīvība – svētākie dārgumi virs zemes /  Īles nacionālo partizānu / 1945. – 17.93.1949. / piemiņai / Pertas latvieši”. 2005. gada 5. oktobrī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) atklāja jaunu balto krustu un granīta piemiņas stēlu, kurā iekalti kritušo partizānu vārdi un teksts: “Par tevi, tēvu zeme! Savas galvas nolika šai meža paugurā 1949.gada 17.martā cīņā pret čekas karaspēku Kārļa Kraujas grupas latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni”.

Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai kaujas 60. gadadienā 2009. gadā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki. Pēc bunkura iebrukšanas trīs gadus vēlāk, tas tika atjaunots 2013. gada rudenī ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” atbalstu. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu un to atbalstītāju vārdiem un uzvārdiem. 2015. gada 11. septembrī pie atjaunotā bunkura tika atklāta vēl viena LNPA uzstādīta granīta piemiņas zīme. To veido pret stateniski pieminekļa pamatnē “iedurtu” zobenu atsliets apaļš vairogs, kuru ieskauj pa aploci iekalts teksts: “Nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem 1948 – 1949”. Pieminekļa aizmugurē uz zobena asmens kreisās skaldnes iekalti Īles partizānu grupas locekļu vārdi, bet  otrā pusē iekalti komunistu režīma notiesāto partizānu atbalstītāju vārdi.

Piemiņas vieta cīnītajiem pret padomju okupācijas režīmu un komunistu represiju upuriem Zebrenes pagasta Renģes muižas parkā atklāta 1995. gada 1. septembrī. Uz rupja laukakmens attēlots krusts un iekalti vārdi: “Zebrenes sarkanā  terora upuriem Otrā pasaules karā kritušajiem nacionāliem cīnītājiem”. Piemiņas vietas izveidi finansiāli atbalstījusi organizācija “Daugavas Vanagi”.

Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem pie bijušās Ukru pagastskolas atklāta un iesvētīta 2006. gada 21. oktobrī. Tajā uzstādīts balts krusts, kura pakājē atrodas granīta stēla ar iekaltiem diviem latviešu un diviem lietuviešu  nacionālo partizānu vārdiem un tekstu: “Par Tevi Tēvu zeme. Ukru pagasta nacionālajiem partizāniem 1944.g.-1954.g. Cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1948. gada 26. oktobrī Ukru pagastā krita Eidis-Eduards Ozols, Kristaps Siļķe, Alfonsas Bugnius, Kostas Norvaitis”.

Piemiņas vietu iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) sadarbībā ar Lietuvas Brīvības cīnītāju apvienību (LLKS). Tās atklāšanā piedalījās Ukru pagasta padomes priekšssēdētājs Ainārs Āriņš, LNPA priekšsēdētājs Ojārs Stefans, LLKS pārstāvis Jons Čepons un citi klātesošie.

Kapa plāksne 1941. gada 28. jūnijā kritušajam Jēkabnieku pagasta nacionālajam partizānam Harijam Ginteram. Uz kapa uzstādīta plāksne ar tekstu: “Harijs Ginters. Dzim. 1912.30. VIII. Kritis par dzimto zemi 1941.28.VI. Mīļo māmiņ, Ko Tu raudi, nodzēs skalu gulēt ej,. Velti, velti, dēlu gaidi, velti rūgtas asras lej”. Kapa plāksne restaurēta 2016. un 2024. gadā pēc Zaļenieku pagasta Ūziņu bibliotēkas vadītājas Gunitas Kulmanes iniciatīvas un par viņas personīgajiem līdzekļiem.

Nākamajās dienās pēc Vācijas-PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā, kārtības nodrošināšanai un padomju okupācijas varas izbeigšanai, Jēkabnieku pagastā izveidojās nacionālo partizānu vienība ar aizsargu vada komandieri V. Ritumu priekšgalā. Sākotnēji vājo bruņojumu – dažas pistoles un šautenes, papildināja ar trofeju ieročiem no pie Kalnanšiem un citās vietās aizturētajiem sarkanarmiešiem. Lielāka sadursme ar padomju bruņotajiem formējumiem notika 1941. gada 28. jūnijā Gudēnos, kurā tika sagūstīts un nomocīts līdz nāvei Jēkabnieku pagasta aizsargs un nacionālais partizāns H. Ginters.

Piemiņas vieta 1944. gada jūlija-augusta Jelgavas aizstāvēšanas cīņu dalībniekiem pret otrreizējo padomju okupāciju  atklāta 1995. gada 8. maijā. Par godu šim notikumam notika dievkalpojums Jelgavas Sv. Annas evanģēliski luteriskā baznīcā un karogots gājiens cauri Jelgavai.  Piemiņas vietā slejas neregulāras formas granīta stēla, kurā iekalts krusts, kas pāraug zobena smailē. Tai blakus pa kreisi guleniski novietots nošķeltas paralēlskaldņa formas granīta bluķis ar tekstu “Jelgavas aizstāvjiem 1944.28.VII-8.VIII”.

Karadarbība Jelgavā sākās pēc tam, kad PSRS karaspēks 1944. gada 27. jūlijā ieņēma Šauļus Lietuvā un turpināja uzbrukumu ziemeļu virzienā. Cenšoties atvairīt Sarkano armiju, jaunieceltais Jelgavas kara komandants ģenerālleitnants Johans Flugbeils pasludināja to par “pilsētu-cietoksni”, kā aizsardzībai bija jāizmanto visi pieejamie spēki. Sākotnēji Jelgavas aizstāvju kodolu veidoja vien 15. latviešu Ieroču SS divīzijas apmācības un rezerves brigādes karavīri pulkveža-leitnanta Hermaņa Jurko vadībā un dažas nelielas vācu vienības. 27. jūlija pēcpusdienā padomju 3. gaisa armija sāka Jelgavas bombardēšanu, uzbrūkot ne vien militāri stratēģiskiem objektiem pilsētā un tās pievārtē – dzelzceļa stacijai un ceļiem, bet aizdedzinot arī daļu no dzīvojamās apbūves. Pilsētas ēkas un civiliedzīvotāji cieta no reaktīvo raķešu sistēmu “Katjušu”, lielgabalu un mīnmetēju uguns, ko viena pret otru raidīja abas karojošās puses.

28. jūlijā uzbrukumu pilsētas dienvidu nomalei sāka padomju 3. gvardes mehanizētā korpusa vienības, bet panākumus neguva. 30. jūlijā rītā uzbrukumu pastiprināja 51. armijas 279. un 347. strēlnieku divīzijas. Kaut arī nākamajā dienā Maskavas radio jau ziņoja par pilsētas ieņemšanu, PSRS karaspēkam ar papildspēkiem bija izdevies ielauzties pilsētas centrā, bet ne ieņemt to pilnībā. Sarkanās armijas neieņemts bija palicis Lielupes labais krasts un nocietināts placdarms pie Driksas tilta. Sīvas kaujas norisinājās arī Jelgavas pilī, kas augusta sākumā nonāca padomju spēku kontrolē. Sarkanarmieši ievilka pilī lielgabalus un pa tās logiem apšaudīja vācu un latviešu karavīru pozīcijas uz Kalnciema ceļa. Sekoja vācu smagās artilērijas pretuguns, kas pili pamatīgi nopostīja. 4. augustā, saņemot papildspēkus no Rīgas, Jelgavas aizstāvjiem uz laiku izdevās pārņemt kontroli pār pilsētu. Tomēr padomju karaspēka masīvais trieciens piespieda vācu un latviešu karavīrus pēc trim dienām Jelgavu atstāt.

Tagadējās Paula Bendrupa pamatskolas (bijušās Kurlmēmo skolas) ēkā Filozofu ielā 50, pēc Jelgavas nopostīšanas PSRS-Vācijas kara darbībā 1944. gada jūlijā-augustā un pilsētas nonākšanas otrreizējās padomju okupācijas varas pakļautībā, atradās Jelgavas 2. (sieviešu) vidusskola. 1945. gada rudenī tajā mācījās vairākas jaunatnes pretošanās organizācijas “Trīszvaigžņu kolonna” dalībnieces.

Padomju drošības iestādes 1945. gada novembrī apcietināja 20, lielākoties tikai 16-17 gadus vecus, šīs organizācijas biedrus, to vidū 13 puišus un septiņas meitenes, kā arī vēl divus viņu atbalstītājus. Jelgavas jaunieši tika apsūdzēti nelegālu sanāksmju rīkošanā un pretpadomju aģitācijā, ieroču un munīcijas vākšanā, pārtikas piegādē Cukurfabrikas filtrācijas nometnē ieslodzītajiem, atbalsta sniegšanā nacionālajiem partizāniem Lietuvā, kā arī citos pret PSRS okupācijas režīmu vērstos noziegumos.

Baltijas Kara apgabala tribunāls 1946. gada 23. maijā notiesāja 19 organizācijas “Trīszvaigžņu kolonna” dalībniekus, sodot viņus ar 10 gadiem ieslodzījumā Gulaga nometnēs un tiesību ierobežošanu uz 5 gadiem. Pēc deviņiem gadiem ieslodzījumā Permā, Berezņikos, Noriļskā, Karagandā, viņu atgriešanās dzimtenē kļuva iespējama gadu pēc Staļina nāves 1954. gadā.

Dažas dienas pēc PSRS veiktās Latvijas okupācijas 1940. gada 20. jūnijā Jelgavas Valsts skolotāju institūtā izveidojās ap 20 cilvēku liela jaunatnes pretošanās organizācija, kurā darbojās agrākie Cēsu skolotāju institūta audzēkņi Viktors Daniels, Arturs Neparts, Vilhelms Pētersons, Fricis Sīpols un citi. Tās dalībnieki pulcējās slepenās sanāksmēs un izplatīja pretpadomju uzsaukumus ar saukli “Komunismam ir jāmirst, lai Latvija varētu dzīvot”. Ar Jelgavas skolotāju institūta absolventa, Rīgas 8. pamatskolas skolotāja Arnolda Saulītes starpniecību izdevās iegūt ārzemju radioziņu sniegto informāciju, kas liecināja par Vācijas-PSRS kara drīzu sākumu. Organizācijas dalībnieces Olgas Rubules dzīvoklī 4000 eksemplāros tika iespiests pretpadomju uzsaukums, ko 1941. gada 13. maijā vienlaikus izplatīja Jelgavā, Cēsīs, Valmierā, Rēzeknē, Bauskā un Tukumā.

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada 22. jūnijā Jelgavas skolotāju institūta audzēkņi uzņēma sakarus ar Latvijas armijas virsleitnantu Robertu Reķeli un aktīvi iesaistījās militārajā novērošanā un sakaru uzturēšanā Jelgavā. Dažas dienas vēlāk, sākoties padomju okupācijas režīma sabrukumam, Jelgavas jaunieši pārņēma kārtības uzturēšanu Skolotāju institūtā. Iegūstot papildus ieročus un munīciju un izmantojot padomju drošības iestāžu apjukumu,  bruņotai grupai ar Frici Balodi priekšgalā izdevās atbrīvot no Jelgavas cietuma ap 100 apcietināto, kuri vēl nebija evakuēti uz PSRS.

Piemiņas vieta 1941. gadā komunistu režīma represētajiem Jelgavas 1. vidusskolas jaunatnes pretošanās organizācijas dalībniekiem izveidota 2007. gadā pēc sabiedriski-politiskā darbinieka un vēsturnieka Andra Tomašūna iniciatīvas. Piemiņas vietā pie Jelgavas 1. ģimnāzijas (mūsdsienās - Jelgavas Tehnoloģiju vidusskola) iestādīts ozols un novietots laukakmens ar tajā iekaltu tekstu: “Piemiņas ozols Jelgavas ģimnāzistiem, nacionālās pretošanās kustības dalībnikiem – bojā gājušiem Sibīrijā 1940.-1948. gados. T. Bergs, V. Einfelds, A. Gaišs, I. Leimanis, J. Liepiņš, J. Jegermanis, I. Kārkliņš, O. Ošenieks, F. Skurstenis, A. Saldenais, A. Valkīrs, J. Vaļūns. 2000. g. O. Valkīrs, V. Treimanis un 1. ģimnāzija”.

Jelgavas skolēnu pretošanās organizāciju “Brīvā Latvija” 1940. gada 30. septembrī slepeni nodibināja seši Jelgavas 1. vidusskolas 11. klases audzēkņi Friča Skursteņa dzīvoklī Slimnīcas ielā 11-4. Organizāciju vadīja Juris Valūns un tās biedru skaits sasniedza ap 20 cilvēku. Viņi pulcējās nelegālās sanāksmēs, kur apsprieda organizācijas uzbūvi un darbību. Jaunieši iespieda pretpadomju uzsaukumu “Gatavojaties!”, kā 100 eksemplārus 14. oktobrī izlīmēja pilsētā. No 1940. gada 25. oktobra līdz 6. novembrim padomju drošības iestādes apcietināja trīspadsmit Jelgavas 1. vidusskolas audzēkņus, kurus ieslodzīja Jelgavas cietumā un ilgstoši pratināja.1941. gadā apcietinātos aizveda uz PSRS, kur 1942. gada 7. februārī PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķā apspriede viņus notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā. To pārdzīvoja un Latvijā atgriezās vienīgi Voldemārs Treimanis, bet pārējie Jelgavas 1. vidusskolas pretošanās organizācijas dalībnieki mira Gulaga nometnēs 1942.-1943. gadā.

Piemiņas plāksni komunistu režīma represētajiem Jelgavas 1. vidusskolas (pirms tam - Hercoga Pētera ģimnāzijas) jaunatnes pretošanās organizācijas dalībniekiem 1996. gada 24. oktobrī uzstādīja Latvijas Politiski represēto apvienības Jelgavas nodaļa. Sākotnēji plāksne atradās Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja iekštelpās, bet pēc ēkas fasādes un telpu remonta 2007.-2008. gadā tika pārvietota pie muzeja ārsienas pa labi no galvenās ieejas līdzās citām vēsturiskām personām veltītām piemiņas plāksnēm. Uz plāksnes iekalts teksts: “1940.26.X apcietinātie uz Sibīriju izvestie Hercoga Jēkaba ģimnāzijas audzēkņi – pretpadomju kustības “Brīvā Latvija” dalībnieki T. Bergs, V. Einfelds, A. Engurs, A. Gaišs, J. Jegermanis, I. Kārkliņš, I. Leimanis, J. Liepiņš, O. Ošenieks, A. Saldenais, F. Skurstenis, V. Treimanis, A. Valkīrs, J. Valūns”.

Jelgavas skolēnu pretošanās organizāciju “Brīvā Latvija” 1940. gada 30. septembrī slepeni nodibināja seši Jelgavas 1. vidusskolas 11. klases audzēkņi Friča Skursteņa dzīvoklī Slimnīcas ielā 11-4. Organizāciju vadīja Juris Valūns un tās biedru skaits sasniedza ap 20 cilvēku. Viņi pulcējās nelegālās sanāksmēs, kur apsprieda organizācijas uzbūvi un darbību. Jaunieši iespieda pretpadomju uzsaukumu “Gatavojaties!”, kā 100 eksemplārus 14. oktobrī izlīmēja pilsētā. No 1940. gada 25. oktobra līdz 6. novembrim padomju drošības iestādes apcietināja trīspadsmit Jelgavas 1. vidusskolas audzēkņus, kurus ieslodzīja Jelgavas cietumā un ilgstoši pratināja.1941. gadā apcietinātos aizveda uz PSRS, kur 1942. gada 7. februārī PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķā apspriede viņus notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā. To pārdzīvoja un Latvijā atgriezās vienīgi Voldemārs Treimanis, bet pārējie Jelgavas 1. vidusskolas pretošanās organizācijas dalībnieki mira Gulaga nometnēs 1942.-1943. gadā.

PSRS-Vācijas kara darbībā 1944. gada jūlijā-augustā sagrautās Sv. Trīsvienības baznīcas tornī Jelgavā 1952. gada 12. oktobrī tobrīd tikai 14 gadus vecais Egons Užkurelis kopā ar par gadu vecāko draugu Jāni Ģēģeri izkāra pašdarinātu Latvijas valsts karogu. Šis datums bija izvēlēts tāpēc, ka tā bija svētdiena, kad Pārliel­upē notika Jelgavas meistarsacīkstes motobraukšanā, kur pulcējās daudz cilvēku un no turienes labi varēja redzēt baznīcas torni. Karogu izgatavoja no gultas palaga, nokrāsojot to ar ūdenskrāsām. Tā pagatavošanas veids vēlāk ļāva čekistiem nojaust, ka karoga pacēlāji jāmeklē skolēnu vidū.

E. Užkureli un J. Ģēģeri apcietināja 1952. gada 23. oktobrī, kam sekoja pratināšana Jelgavā un LPSR Valsts drošības ministrijā Rīgā Stūra mājā. Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija apsūdzēja E. Užkureli un J. Ģēģeri pretpadomju propagandā un aģitācijā un dalībā kontrrevolucionārā organizācijā. 1953. gada 10. janvārī E. Užkurelim piesprieda piecus, bet J. Ģēgerim 15 gadus ieslodzījumā. Apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā E. Užkurelis atradās septiņus mēnešus līdz 1953. gada 12. aprīlim, kad viņu atbrīvoja uz amnestijas pamata.

Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā (Mītavā) (mūsdienās - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) 1943.-1944. gadā strādāja vairāki akadēmiskās vienības “Austrums” un 1943. gada 13. augustā slepeni Rīgā nodibinātās Latvijas Centrālās padomes locekļi – profesori Rūdolfs Markuss, Andrejs Teikmanis, Alfrēds Tauriņš un citi mācībspēki. Lauksaimniecības akadēmijas docents Vilis Eihe kopā ar dzīvesbiedri Aleksandru un asistentu Hermani Zeltiņu 1944. gada 10. martā Jelgavā ar pavairojamo aparātu iespieda LCP nelegālo laikrakstu “Jaunā Latvija”. Tājā bija sniegtas ziņas par Latvijas starptautisko stāvokli un noteiktas latviešu politiskās dzīves tālākās vadlīnijas. Starp 188 latviešu sabiedriski-politiskajiem darbiniekiem, kuri 1944. gada 17. marta LCP memorandā pauda nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku, bija Lauksaimniecības akadēmijas Jelgavā mācībspēki - profesori Jānis Vārsbergs, Pāvils Kvelde, A. Teikmanis un R. Markuss.

Piemiņas vieta Jāņa Rozentāla – Jāņa Freimaņa nacionālo partizānu grupas dalībniekiem izveidota 1996. gadā Iecavas pagastā, J. Freimaņa mežabrāļu grupas bunkura vietā. Uz betona pamatnes zem balta bērza krusta lasāms uzraksts “Par Latvijas brīvību kritušajiem nacionālajiem partizāniem” un 1950. gada 11. janvārī agrākajā Jelgavas apriņķa Garozas pagasta teritorijā kritušo mežabrāļu – Jāņa Freimaņa, Jāņa Kāpostiņa un Laimoņa Zīraka vārdi. Aiz pieminekļa redzama bunkura vieta, bet  laukuma malā uzstādīts uzstādīts stends ar Bauskas muzeja vēsturnieka Raita Ābelnieka sagatavotu informāciju par J. Rozentāla un brāļu Dūmiņu nacionālo partizānu grupu, kas 1944.-1947. gadā darbojās Iecavas, Misas un Zālītes pagastos.

Jāņa Rozentāla vadītā mežabrāļu vienība izveidojās 1945. gada vasarā, bet septembrī tajā bija jau 11 partizānu. Šī mežabrāļu grupa aktīvi darbojās Bauskas apriņķa Iecavas un Zālītes pagastos, kā arī Jelgavas apriņķa Garozas, Salgales un Pēternieku pagastos. 1948. gada 13. augustā čekistiem izdevās nogalināt vienības komandieri un viņa brāli, sagūstīt trīs citus partizānus, bet atlikušie šīs grupas mežabrāļi turpināja cīņu pret okupantiem Jāņa Freimaņa vadībā.

Piemiņas vieta Butku kapos izveidota pēc tam, kad kad Vides aizsardzības kluba Bauskas nodaļa 1988. gada rudenī sakopa divās slejās apglabāto aptuveni 30 Bauskas aizstāvēšanas kaujās 1944. gadā kritušo latviešu karavīru kapavietas un lēma par pieminekļa uzstādīšanu. Sekoja ziedojumu vākšana pieminekļa izgatavošanai. Šeit apglabātajiem Bauskas brīvprātīgo bataljona karavīriem veltītais no sarkana granīta izgatavotais piemineklis tika atklāts 1989. gada 25. novembrī, bet jau 1990. gada 4./5. decembra naktī to uzspridzināja PSRS okupācijas armija. 1992. gadā pieminekļa vietā tika uzstādīts masīvs koka krusts. 2002. gada 13. oktobrī tika atklāts jauns, agrāk iznīcinātajam piemineklim līdzīgs, granīta piemineklis ar tajā iekaltu tekstu: “Par Latvijas brīvību kritušajiem 1944. gadā”.

Piemiņas vieta Bauskas brīvprātīgo bataljonam Jumpravmuižas parkā izveidota 1990. gadā pēc bijušā šī bataljona karavīra Imanta Zaltiņa iniciatīvas. Tā atroda vietā, kur latviešu karavīri 1944. gada jūlija beigās neļāva pirmajām Sarkanās armijas vienībām forsēt Lielupi. Pie rupji apstrādāta laukakmens piestiprināta balta marmora plāksne ar tajā iekaltu zeltā iekrāsotu tekstu: “1944.28.VII šeit atradās Bauskas brīvprātīgo bataljona komandpunkts.” Sākotnēji marmora plāksnes vietā atradās bronzas plāksnīte ar gravējumu, bet 1990. gados to nozaga krāsainā metāla zagļi.

1944. gada jūlija beigās, Bauskai tuvojoties padomju karaspēkam, pilsētā, kas vēl nesen bija atradusies dziļā aizmugurē, neatradās nekādi vērā ņemami vācu spēki. Tūlītēju Bauskas krišanu novērsa Bauskas apriņķa priekšnieka un aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka apņēmīgā rīcība, kurš jūlija beigās saformēja Bauskas brīvprātīgo bataljonu, kura sastāvā bija 13. Bauskas aizsargu pulka aizsargi, policisti, kā arī brīvprātīgie. Bataljons ieņēma aizsardzības pozīcijas Lielupes krastā Jumpravmuižā iepretī Ziedoņu sēklim un jau pirmajā dienā tam nācās iesaistīties cīņā ar uzbrūkošo Sarkano armiju. Kauju laikā bataljonam pievienojās arī grupa lietuviešu policistu, kas bija atkāpušies no Lietuvas uz Latviju. Daudzi lietuvieši krita, jo cīnījās pārdroši un sevi nesaudzējot. Pirmais kritušais bija kāds lietuviešu policijas kapteinis, kurš apglabāts turpat Jumpravmuižas parkā blakus Pirmā pasaules kara vācu karavīru apbedījumiem.

Piemineklis 1944. gada Bauskas aizstāvjiem atklāts 2012. gada 14. septembrī pēc bijušā Bauskas brīvprātīgo bataljona karavīra Imanta Zeltiņa iniciatīvas un ar viņa un pašvaldības finansiālu atbalstu. Iesarkanā granītā darinātajā stēlā, kas uzstādīta uz trīspakāpju betona pamatnes, zem Latvijas armijas karavīru cepures kokardes – saulītes, un latviešu leģiona piedurknes uzšuves – vairodziņa sarkanbaltsarkanās krāsās atveidojuma iekalts teksts: “Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju 1944.28.07.-14.09.” un ”Latvijai jābūt latviešu valstij. Kārlis Ulmanis”. Pēc pieminekļa atklāšanas sekoja Krievijas un Baltkrievijas Ārlietu ministriju un vietējo krievu masu mediju protesti, bet 2024. gada pavasarī piemineklis pat piedzīvoja vandaļu uzbrukumu. Neraugoties uz to, ik gadu šajā vietā 14. septembrī plkst.14.00 notiek Bauskas aizstāvjiem veltīts piemiņas sarīkojums.

1944. gada jūlija beigās, Bauskai tuvojoties padomju karaspēkam, pilsētā, kas vēl nesen bija atradusies dziļā aizmugurē, neatradās nekādi vērā ņemami vācu spēki. Tūlītēju Bauskas krišanu novērsa Bauskas apriņķa priekšnieka un aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka apņēmīgā rīcība, kurš jūlija beigās saformēja Bauskas brīvprātīgo bataljonu, kura sastāvā bija 13. Bauskas aizsargu pulka aizsargi, policisti, kā arī brīvprātīgie. Bataljons ieņēma aizsardzības pozīcijas Lielupes krastā Jumpravmuižā iepretī Ziedoņu sēklim un jau pirmajā dienā tam nācās iesaistīties cīņā ar uzbrūkošo Sarkano armiju. Sākotnēji bataljons bija ļoti vāji apbruņots, un lielāko daļu automātisko ieroču tam nācās iegūt kā trofejas. Dažas dienas vēlāk kara darbībā iesaistījās arī 23., 319-F. un 322-F. latviešu policijas bataljoni. Līdz augusta vidum Bauskas aizstāvēšanā pret otrreizējo padomju okupāciju piedalījās arī 15. latviešu SS rezerves un papildinājumu brigādes bataljons, kas tika saformēts no apmācību un veselības rotām. Kopumā kaujās par Bausku iesaistījās 3000-4000 latviešu karavīru, kam kauju noslēgumā nācās stāties pretī pat desmitkārtīgam pārsvaram. Padomju karaspēkam ieņemt Bausku izdevās tikai 14. septembrī pēc pusotru mēnesi ilgas latviešu un vācu karavīru pretestības.

Memoriālais ansamblis Bauskas Pils dārzā atklāts Latvijas Republikas 90. jubilejā – 2008. gada 18. novembrī. Piemiņas vieta izveidota pēc Bauskas novada politiski represēto kluba “Rēta” ieceres. Divdaļīgais pelēka granīta piemineklis izgatavots pēc arhitektes Intas Vanagas meta par Bauskas pilsētas pašvaldības un ziedotāju līdzekļiem. Uz tā iekalts teksts: “Cīnītājiem pret padomju okupācijas režīmu, arestētajiem, izsūtītajiem un nomocītajiem 1940-1990”. Šajā vietā katru gadu 25. martā un 14. jūnijā notiek  1941. un 1949. gada deportāciju upuriem veltīti piemiņas pasākumi

Bauskas Svētā Gara evaņģēliski luteriskās baznīcas dārzā1944. gada kauju laikā apglabāti Bauskas aizstāvji – latviešu karavīri. PSRS okupācijas gados šeit bija ierīkoti bērnudārza rotaļu laukumi. 1996. gada 9. novembrī baznīcas dārzā atklāts tēlnieka Mārtiņa Zaura veidots piemiņas akmens. Rupji apstrādātajā iesarkanajā laukakmenī zem latviešu leģiona piedurknes uzšuves – vairodziņa sarkanbaltsarkanās krāsās atveidojuma iekalts teksts: “Tev mūžam dzīvot Latvija! Bauskas aizstāvjiem 1944.” Piemiņas akmens uzstādīts pēc Latvijas Nacionālo Karavīru biedrības un organizācijas “Daugavas Vanagi” Bauskas nodaļas iniciatīvas. Finansiālu atbalstu tam sniedza arī Bauskas pilsētas un rajona pašvaldības. Blakus akmenim atrodas balti krāsots koka krusts zem kura šķērskoka piestiprināts sarkan-balti-sarkani krāsota leģionāru vairodziņa atveidojums, bet vēl zemāk iesārta granīta plāksne ar tekstu: “Šeit guldīti leģionāri varonīgie Bauskas aizstāvji 1944.28.VII – 1944.14.IX”

Nams un piemiņas plāksne čekas represiju upuriem pie ēkas Bauskā Plūdoņa ielā 54, kur pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā atradās Bauskas apriņķa, vēlāk - rajona čeka. Šeit pagrabos ieslodzījumā tika turēti un pratināti nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji, bet pagalmā atpazīšanai un vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai tika nomesti nogalinātie partizāni. Piemiņas plāksne atklāta pēc 2000.gada, uz tās attēlotas stilizētas dzeloņstieples, cietuma restes un teksts: “Klaudz zābaku zoles, vaid cilvēku simts... Ik diena kā atmiņa, ko neaizmirst sirds. Šajā ēkā padomju okupācijas laikā atradās represiju iestādes (NKVD, “čeka”) Bauskas apriņķa nodaļa, kur cilvēkam atņēma dzimteni, māju, ģimeni, brīvību un dzīvību”. Okupācijas laikā pie šī nama bija piemiņas plāksne trijiem kritušajiem okupācijas varas pārstāvjiem, kuri bija zaudējuši dzīvību neveiksmīgi mēģinot pieveikt vienu nacionālo partizānu – Jāni Gudžu.

Piemiņas plāksne jauniešu pretošanās organizācijas dalībniekiem pie Bauskas pilsētas pamatskolas Rīgas ielā 32, kur pēc Otrā pasaules kara atradās Bauskas vidusskola. Uz 2000. gadā atklātās plāksnes lasāms uzraksts: ”... Un paceltas nesām tikai savas sirdis. Šajā skolā mācījās jauniešu nacionālās pretošanās grupa, kas savu jaunību ziedoja cīņai pret komunistu okupācijas varu (1948-1950)”.

1948. gada rudenī Bauskā izveidojās patriotiski noskaņotu jauniešu nacionālās pretošanās grupa, kas pilsētā izlīmētās proklamācijas un uzsaukumos aicināja uz cīņu pret okupantiem un Latvijas neatkarības atjaunošanu, kā arī brīdināja par 1949. gada 25. martā sagaidāmajām komunistu režīma deportācijām. Vairāki Bauskas jaunieši pēc vidusskolas beigšanas studēja Rīgā, bet turpināja darboties šajā pagrīdes organizācijā. Vairāki jaunieši bija iegādājušies ieročus un sprāgstvielas, un sarīkoja atentātu pret kolhoza priekšsēdētāju Codes pagastā. Bija plānots uzbrukt arī citām padomju okupācijas varas amatpersonām, kā arī uzspridzināt svētku tribīnes Bauskā, Baldonē un Elejā. Tas nenotika, jo 1950. gada vidū sākās aresti. Bauskā un Rīgā apcietināja 12 jauniešus, vairākus no viņiem arestēja tieši vidusskolas izlaiduma dienā – 22. jūnijā. 1951. gada februārī Baltijas kara apgabala tribunāls organizācijas vadītājiem Gunāram Zemtautim un Arvīdam Kļaugam piesprieda nāvessodu, bet sešiem vidusskolēniem un četriem studentiem – 25 gadu ieslodzījumu spaidu darba nometnēs.

Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem atklāta 2011. gada 11. septembrī. Tajā uzstādīts balti krāsots metāla krusts, kura pakājē atrodas granīta stēla ar iekaltiem četrpadsmit nacionālo partizānu vārdiem un tekstu: “Par Tevi, Tēvu zeme. Latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni. Krituši cīņā pret komunistisko okupāciju Ceraukstes, Panemūnes, Īslīces un Pabiržu (Lietuva) pagastā 1945.–1954. g. Jānis Gudža, Teodors Auniņš, Pēteris Varens, Žanis Strautiņš, Miķelis Dombrovskis, Vilis Krūmiņš, Olģerts Trans, Laimonis Auniņš, Jānis Ulinskis, Jānis Anilonis, Povilas Glinda, Petras Gibrjūnas, Petras Volosklāvičius, Alberts “Voldmerārs” “Direktors”. Jūsu kapu vietas nav zināmas”.

Piemiņas vietu ar Bauskas novada pašvaldības atbalstu iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, krustu par saviem personīgajiem līdzekļiem darinājis smalkmehāniķis Harijs Frīdemans no Dobeles.

Piemiņas vieta latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem atklāta 2007. gada 25. maijā. Tajā uzstādīts balti krāsots krusts, kura pakājē atrodas granīta stēla ar tajā iekaltiem desmit nacionālo partizānu vārdiem un tekstu: “Par Tevi, Tēvu zeme! Paņemūnes nacionālajiem partizāniem. Cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu no 1944. līdz 1952. gadam kritušajiem. Jānis Dručka, Andrejs Bojasts, Arvīds Melducis, Augusts Juškēvičs, Willi Fischer, Stanislovas Naudžius – “Mykolas”, Juozas Krikščiūnas – “Karlis”, Juozas Balčiūnas – “Klemute”, Augustas Pareizis – “Kazys”, “Juozupas”, Jonas Sirbike – “Janis””. Piemiņas vietu pēc arhitekta Gunāra Blūzmas projekta iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība.

Piemineklis atrodas pie Skaistkalnes katoļu baznīcas un bijušā Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa klostera ēkas – vietā, kur pēc Otrā pasaules kara ar mūku atbalstu slēpās nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji. Uz 2011. gadā atklātās un paulīniešu tēva Jāņa Vīlaka iesvētītās piemiņas stēlas lasāms uzraksts: “Kapucīnu ordeņa mūki – nacionālās pretošanās kustības atbalstītāji Kārlis Gumpenbergs OMC (1904-1980), Miķelis Jermacāns OMC (1911-1986), Kārlis Kiselevskis OMC (1906-1979), Miķelis Kļaviņš OMC (1906-1986), Jānis Pavlovskis OMC (1914-2001). Viņi sniedza patvērumu un atbalstu nacionālajiem partizāniem un nelegāli dzīvojošām personām Rīgā, Skaistkalnē un Viļakā 1945.-1947. g.”.

Kapucīnu tēviem veltītā piemiņas akmens iesvētīšanas pasākums notika 2011. gada 8. oktobrī. Akmeni iesvētīja Skaistkalnes katoļu baznīcas paulīniešu tēvs, priesteris Jānis Vīlaks. Pasākumā piedalījās Latvijas Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētājs Ojārs Stefans, Skaistkalnes pagasta pārvaldes vadītāja Ineta Skustā un citi vietējie iedzīvotāji.

Piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem pie Kurmenes pagastnama atklāta 2023. gada 4. maijā, - vietā, kur atradās PSRS okupācijas karaspēku slavinošs piemineklis, kas demontēts saskaņā ar Latvijas Republikas Saeimas 2022. gada jūnijā pieņemto likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”. Piemiņas vietā uzstādīts balti krāsots koka krusts, kura pakājē atrodas melna granīta stēla ar tajā iekaltu tekstu: “Kurmenes un apkārtējo pagastu nacionālajiem partizāniem 1944.-1953. Lauzīs mūs, bet nesalieks”.

Pa labi no piemiņas zīmes uzstādīts stends ar Bauskas muzeja vēsturnieka Raita Ābelnieka sagatavotu informāciju par Kurmenes nacionālajiem partizāniem. Piemiņas vieta izveidota pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas un ar Bauskas novada Vecumnieku apvienības pārvaldes Kurmenes pagasta nodaļas un Bauskas novada domes atbalstu.

Kapa plāksne Valles kapos uzstādīta šeit 1941. gada 4. jūlijā apglabātajam nacionālajam partizānam Edmundam Vigmanim, kurš krita 30. jūnijā sadursmē ar padomju bruņotajiem formējumiem. Uz plāksnes redzams keramikas medaljons ar E. Vigmaņa foto aizsargu formas tērpā un lasāms uzraksts: “Vigmanis Edmunds. Dz. 1907. g. 6. aprīlī. Kritis partizaņu cīņās Vallē 1941. g. 30. jūnijā. Tautiet, kas garām man ej, iededzies Tēvzemes mīlā. Par Tēvzemi mīļo es dzīvību atstāju ķīlā”.

Pēc Vācijas-PSRS kara sākuma un Taurkalnes pagasta izpildkomitejas darbinieku aizbēgšanas 30. jūnijā pie Taurkalnes pagastnama Vallē sapulcējās vietējie iedzīvotāji, kuri uzvilka karoga mastā Latvijas karogu un izveidoja 25 vīru lielu, bet tikai daļēji ar šautenēm un bisēm bruņotu nacionālo partizānu vienību ar aizsargu Osvaldu Ivanovski priekšgalā. Šajā pašā dienā pie Jaunbruntāliem notika sadursme ar ap divdesmit sarkanarmiešiem, kuras laikā tika iegūti papildus trofeju ieroči un nogalināti pieci, ievainoti astoņi, bet izklīdināti pārējie sarkanarmieši. Kaujā krita nacionālais partizāns Jaunbuku saimnieks Edmunds Vigmanis, bet tika ievainoti O. Ivanovskis un Bārzdiņu saimnieks Jānis Krūmiņš.