Partizānu ceļi un takas Aukštaitijā

Muzejs atrodas Utenā, netālu no maģistrālo ceļu Kauņa Daugavpils (A6) un Viļņa–Utena (A14) krustojuma. Muzejs tika izveidots 2015. gadā bijušajā Utenas šaursliežu dzelzceļa stacijā. Muzejs piesaka sevi kā poēzija, kas klu sināti atsedz pēckara patiesību. Ekspozīcijā “Kopīga Eiro pas identitāte totalitāro režīmu kontekstā” tiek piedāvāts ar viena Lietuvas novada vēsturi iepazīt visas Lietuvas un Eiropas pagātni. Tiek stāstīts par slepenajiem dokumen tiem un Eiropas sadalīšanu 1939. gadā, Lietuvas padomju okupāciju, lietuviešu piedalīšanos piespiedu kārtā Otrajā pasaules karā, izsūtījumu, pēckara pretošanos un kolhozu organizēšanu Utenas novadā. Sāpīgie 1940.–1965. gada notikumi Utenas novadā un notikumi Lietuvā kontrastējot tiek salīdzināti ar dzīvi aiz dzelzs priekškara. Arī šaursliežu dzelzceļa stacijas vēsturei ir traģiskas lappu ses. No šejienes 1941., 1945.–1953. gadā uz Sibīriju tika sū tīti vagoni ar deportētajiem.

Atrodas Šimoņu mežā, braucot pa 1216. ceļu (ir norādes zīme, stends). Šimoņu mežs pēckara Lietuvas partizānu cīņās bija pazīstams kā lielākās Aukštaitijas partizānu daļas Aļģimanta Militārā apgabala darbības centrs. 1945. gadā šajā apgabalā darbojās aptuveni 200 partizānu, bet 1952. gadā – vairs tikai 20–30. No 1947. līdz 1949. gadam Šimoņu mežā darbojās Austrumlietuvas (Karaļa Mindauga) partizānu teritorijas komandiera kapteiņa Jona Kimšta-Žalgira un 1949. gadā no viņa pienākumus pārņēmušā Antana Starkus-Montes, slēptuves – komandpunkti, no kuriem tika vadīta partizānu kustība Aukštaitijā. Aļģimanta Militārā apgabala partizānu kauju maršruts aicina iepazīties ar sešām Aļģimanta apgabala partizānu slēptuvēm, kuras ierīkoja un kurās slēpās, un cīnījās Žaļos, Šarūna un Kunigaiša Marģa vienību partizāni. Šimoņu mežā ir izveidoti divi dažādu garumu pastaigu

Pabraucot garām Andronišķu kapiem (ir norādes zīme), ir saglabājusies slēptuve – komandpunkts. Šajā slēptuvē 1944.-1949. gadā darbojās Lietuvas partizānu Austrumlietuvas (Karaļa Mindauga) apgabala komandpunkts. 1944. gada vasarā slēptuvi izveidoja Balis Žukausks un viņa brāļi Petrs un Jozs Jovaiši, tajā viņi slēpās no 1944. gadā Sarkanās armijas izziņotās mobilizācijas. 1945. gada nogalē slēptuvi sāka izmantot Antans Slučka-Šarūns, kurš pirmais Troškūnu apkārtnē izveidoja partizānu vienību un vēlāk apvienoja Rokišķu, Anīkšču, Kavarska, Troškūnu un Andronišķu partizānus, izveidojot Šarūna vienību. 1947. gadā A. Slučka-Šarūns kļuva par Aļģimanta apgabala komandieri, bet 1949. gadā – par Austrumlietuvas partizānu apgabala komandieri. Tas nozīmē, ka no 1949. gada slēptuve kļuva par Lietuvas partizānu Austrumlietuvas apgabala komandpunktu. Slēptuves vieta, kas piecus gadus bija veiksmīgi devusi patvērumu partizāniem, tika nodota 1949. gada 28. oktobrī. VDK karaspēks aplenca saimniecību, kurā slēpās partizāni, viņi atteicās padoties un uzspridzinājās. Ir saglabājies bunkurs, uzstādīts krusts un piemineklis kritušajiem.

Piemineklis atrodas Anīkšču rajona Troškūnu centrā, pie Sv. Trīsvienības baznīcas. 1944.–1953. gada partizānu kara laikā Lietuvas teritorija bija sadalīta deviņos partizānu militārajos apgabalos. 1947.–1950. gadā Panevēžas un Anīkšču apvidū darbojās Lietuvas Aļģimanta apgabala partizānu vienības, kuru izveide ir cieši saistīta ar Troškūniem. Šīs pilsētiņas iedzīvotāji organizēja partizānu vienības Aukštaitijā. Troškūnos piedzima un dzīvoja pirmais partizānu Aļģimanta apgabala komandieris Antans Slučka-Šarūns. 1996. gadā pēc Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centra iniciatīvas Troškūnos tika uzstādīts Aļģimanta militārā apgabala partizāniem veltīts piemineklis. Pieminekļa autori ir tēlnieks Jons Jaģēla un arhitekte Audrone Ķaušiniene. Pieminekļa galvenā daļa ir melni akmens vārti, kas simbolizē bojā gājušos tēvzemes aizstāvjus. Bronzas krusti vārtu sānos simbolizē kristīgo ticību, bet bronzas zobens, gluži kā erceņģeļa Sv. Miķeļa zobens, simbolizē ticības un cerības gaismu. Laukumā pirms pieminekļa – melna akmens plāksne iemūžina trīs Aļģimanta apgabala vienības: Šarūna, Zaļo un Kunigaiša Marģa.

Ekspozīcija atrodas autentiskā vietā – Lietuvas pārbūves kustības “Sajūdis” Panevēžas grupas telpās. Panevēžas “Sajūdis” te darbojas kopš 1988. gada oktobra. 2004. gadā ēkā tika atklāta ekspozīcija par pretošanos padomju okupācijai un “Sajūdim” veltīta ekspozīcija. Ekspozīcija atklāj tautas pretošanās apmēru un formas, sākot no 1940. gada 15. jūnija līdz 1990. gada 11. martam, iepazīstina ar svarīgākajiem pretpadomju kustības posmiem un notikumiem, kā arī padomju represijām.

Ekspozīcijas atrodas Panevēžas pilsētas centrālajā daļā. Padomju vara atsavināja ievērojamai Panevēžas Moiģu ģimenei 19. gadsimta beigās celto namu. 1940.–1941. gadā tajā tika izvietots padomju kara daļas štābs, VDTK (Valsts drošības tautas komisariāta) Panevēžas apriņķa pratināšanas nodaļa un milicija. No 1944. līdz 1953. gadam te atradās VDTK-IeM-VDK Panevēžas apriņķa (no 1950 gada rajona) štābs. Tagad tās ir Panevēžas Novadpētniecības muzeja telpas. Ekspozīcija “Okupacijų gniaužtuose” (“Okupāciju žņaugos”) iepazīstina ar nacistu un padomju okupāciju. Tā iepazīstina ar ebreju un romu genocīdu, deportācijām un partizānu kara tēmām. Ekspozīcijas daļa, kas ir veltīta 1953.–1990. gadam, stāsta par ikdienas dzīvi “hruščovkā”, padomju varas centieniem izveidot padomju sabiedrību, kā arī tautas pretošanos šai vardarbībai, pagrīdes darbību. Var dzirdēt tolaik slepenībā noklausītos, no ārvalstīm translēto radioraidījumu ierakstus ar padomju varas radītiem ētera traucējumiem. Ekspozīcija “Raudonasis teroras” (“Sarkanais terors”) ir veltīta šīs mājas pagrabā nogalināto, pie Panevēžas cukurfabrikas nošauto upuru piemiņai un padomju okupācijas noziegumu vēsturei. Brīvu cilvēku cerības un to iznīcināšana padomju varas apstākļos alegoriski atainota laikā un telpā – līdz nāvei spīdzinātās žēlsirdīgās māsas Zinaīdas Kane-Kanevičienes neatkarīgās Lietuvas laika dzīvokļa interjers un VDTK pratināšanas kabineta replika.

Šajā teritorijā var nokļūt pa meža ceļu, kas atrodas, pabraucot pa ceļu 3111 garām Rinkūniem un pārbraucot Pīvesas upi. Ziemeļlietuvā, sevišķi Pasvales un Jonišķu novadā, kopš neatkarības kara laikiem (1918-1940) bija spēcīgas partizānu cīņu tradīcijas. Te tika organizētas pirmās partizānu vienības. Šīs tradīcijas, lai gan ne pārāk izteiktas, turpinājās arī pēc Otrā pasaules karā, un 1944. gadā novadā sāka formēties atsevišķas partizānu vienības. 1944.-1946. gadā Jons Alenčiks-Dragūns bija Žadeiķu mežā darbojošās partizānu vienības komandieris. 1945. gadā viņa vadītie partizāni Žadeiķu mežā ierīkoja diezgan lielu bunkuru – 30 m garu un 6 m platu. Šāds bunkurs lieliski atspoguļo Lietuvas partizānu cīņu pirmo posmu, kad partizāni darbojās skaitliski lielās vienībās un dzīvoja plašos bunkuros vai meža nometnēs. Kaujas laikā bunkurs tika iznīcināts, bet, Lietuvai atgūstot neatkarību, to atjaunoja Pasvales strēlnieku rota. Pašlaik bunkuru uztur Pasvales novadpētniecības muzejs, blakus bunkuram ir atjaunota partizānu apmetne, uzstādīts jauns piemiņas krusts un informācijas stends.

Partizānu bunkurs un piemiņas krusts meklējams, nogriežoties no rajona nozīmes autoceļa 3604 (Rokišķi–Maineiva– Naujasode) starp Jodupi un Žobišķiem Plunksnoču meža virzienā. 1947. gadā Plunksnoču meža masīvā atradās Kunigaiša Marģa vienības Gedimina rotas partizāni, kurus vadīja Jozs Bulovs-Ikss. Līdz 1948. gadam viņiem nebija pastāvīgas ziemošanas vietas, tādēļ viņi patvērās pie cilvēkiem, kuri viņus atbalstīja. Pēc Otrā pasaules kara Plunksnoču mežs bija purvains apvidus, kur purva vidū atradās neliels uzkalniņš. 1949. gadā partizāni šajā vietā ierīkoja slēptuvi. Tomēr viņus nodeva infiltrējies krievu drošības aģents, kurš zināja bunkura atrašanās vietu. 1949. gada 14. novembrī, kad partizāni bija iemiguši, viņš bunkurā iemeta prettanku granātas. Bojā gāja septiņi partizāni. Partizānu bunkurs ir atjaunots, ir uzstādīts piemiņas krusts ar te bojāgājušo uzvārdiem. Mūsdienās visapkārt zaļo labi caurstaigājams un pastaigām piemērots mežs. Laukumiņā, pārdesmit metru attālumā no bunkura, pēc Rokišķu Jauno strēlnieku iniciatīvas ir uzstādīts piemineklis un informatīvās zīmes.

Brīvības cīņu vēstures muzejs atrodas Obeļos, Vytauto ielā (Obeļu - Zarasu ceļa KK117) kreisajā pusē (ir ceļa norādes zīme). Muzejs tika dibināts 1998. gadā, tas iepazīstina ar Lietuvas valsts attīstību, Obeļu novada vēsturi, lietuviešu tautas mākslu. Liela daļa ekspozīcijas ir veltīta brīvības cīņu tēmai. Brīvības cīņu liecības ir savācis un muzejam dāvinājis skolotājs bijušais partizāns Andrjus Dručkus (1928-2018). Līdzās padomju represiju, deportāciju, partizānu kara, pretpadomju pretošanās kustības un neatkarības atdzimšanas tēmām, kas atspoguļo Obeļu novadā pārdzīvoto, muzejs izceļas arī ar savdabīgiem akcentiem. Muzejā tiek izklāstīta Obeļu unikālā 1941. gada jūnija sacelšanās dalībniekiem un padomju terora upuriem veltītā pieminekļa uzstādīšanas, iznīcināšanas un atjaunošanas vēsture. Tiek parādīta arī Lietuvas aizsardzības sistēma pēc 1990. gada, demonstrēti Lietuvas bruņoto spēku un citu struktūru formas tērpi. Muzeja brīvdabas ekspozīcijā ir apskatāmas Lietuvas partizānu bunkura un deportēto iedzīvotāju Sibīrijas barakas kopijas. Objektus var apmeklēt individuāli, kā arī tiek piedāvātas arī īpašas izglītojošas programmas, kas ļauj saskarties ar partizānu un deportēto iedzīvotāju ikdienu un izjust, kā ir dzīvot bunkurā vai barakā.

Piebraukšana objektam ir no Antazaves pilsētiņas pa meža ceļiem. 1944. gada beigās Lietuvas ziemeļaustrumos, Antazaves apkaimē tika saformēta Lietuvas partizānu Lokio vienība, kuru vadīja bijušais Lietuvas armijas virsnieks kapteinis Mīkols Kazans. Formējamā vienība pie Vincezera ezera, Antazaves blīva egļu un priežu meža augstienē, ierīkoja piecas zemnīcas. 1944. gada 26. decembrī (no citiem avotiem – 27. decembrī) šajā vietā notika Antazaves sila kauja, kas bija viena no lielākajām partizānu kaujām Austrumlietuvā. Ar ierakumiem nostiprināto partizānu nometni ielenca Padomju armijas Utenas un Zarasu vienības, kā arī Antazaves pagastā dislocētie karavīri. Pēc visu dienu ilgušas cīņas 85 partizāniem izdevās izlauzties no aplenkuma un veiksmīgi atkāpties. Atkāpšanās laikā gāja bojā viens partizāns. Šobrīd partizānu nometnes un kaujas pozīciju vietā ir uzbūvētas divas partizānu zemnīcas, uzstādīts krusts, piemiņas plāksne un soliņi nometnes apmeklētājiem. Partizānu zemnīcas izceļas ar saviem izmēriem – tās ir salīdzinoši lielas un masīvas pazemes būves, kas atšķīrās no partizānu bunkuriem, kas vēlāk tika būvēti Lietuvas mežos.