Partizānu ceļi un takas Augštaitijā

Utenā, netālu no galveno autoceļu Kauņa–Daugpilis (A6) un Viļņa–Utena (A14) krustojuma.

Muzejā 2015. gadā atrodas bijušajā Utenas šaursliežu dzelzceļa stacijā. Kā tas tiek pasniegts, tas ir muzejs, kas pilns ar dzeju un smalki atklāj pēckara patiesību. Izstādē "Kopējā Eiropas identitāte totalitāro režīmu kontekstā" tiek piedāvāts iepazīt visas Lietuvas un Eiropas pagātni caur viena Lietuvas reģiona vēsturi. Tas stāsta par Eiropas sadalīšanu 1939. gadā. pēc slepeno protokolu līgumiem, padomju okupācija Lietuvā, lietuviešu piespiedu dalība Otrajā pasaules karā, trimda, pēckara pretošanās un kolhozu izveide Utenas novadā. Sāpīgie 1940.-1965. Utenas novada un Lietuvas notikumi tiek atklāti, salīdzinot tos ar dzīvi aiz dzelzs priekškara pēc kontrasta principa.

Traģisks nospiedums ir arī šaursliežu dzelzceļa stacijas vēsturē. No šejienes 1941. un 1945.-1953. vagoni ar trimdiniekiem ripoja uz Sibīriju.

Brauc pa 1216. ceļu Šimoņu mežā (ir norādes zīme, stends).

Pēckara Lietuvas partizānu kauju laikā Šimonių giria bija Aļģimantas apriņķa lielākās Aukštaitijas partizānu vienības darbības centrs. Šajā rajonā 1945.g darbojās ap 200, un 1952. g jau tikai 20-30 partizāni. No 1947.-1949 Šimonias mežā tika nodibināti Austrumlietuvas partizānu apgabala komandieri (Karalis Mindaugs). Jonass Kimšto-Žalgiris un 1949. g pēdējā amatu pārņēmušā Antana Starkaus-Montes slēpņi - komandpunkts, no kura tika vadīta partizānu kustība Aukštaitijā. Aļģimanta apriņķa partizānu kauju maršruts aicina iepazīties ar Aļģimanta apriņķa 6 partizānu slēptuvēm, kuras tika ierīkotas un kurās slēpās un cīnījās Žaliosios, Šarūna un Kunigaikška Margu apgabala partizāni. Šimoņu mežā ir divi dažāda garuma pastaigu maršruti (5 km un 10 km), kas aicina ceļot pa partizānu ceļiem.

Pabraucot garām Anrioniškis pilsētas kapiem (ir norādes).

Šajā slēptuvē no 1944. līdz 1949. gadam darbojās Lietuvas partizānu komandpunkts Austrumlietuvas (Karalias Mindaugas) apgabalā. 1944. gadā Balys Žukauskas kopā ar brāļiem Petrusu un Juozu Jovaišiem slēpni nodibināja vasarā un sāka slēpties 1944. gadā. izsludināja mobilizācijas Sarkanajā armijā. 1945. gadā Gada nogalē viesošanos sāka Antans Slučka-Šarūnas, kurš pirmais Troškūnu apkaimē nodibināja partizānu grupu, bet vēlāk Šarūņu izlasē apvienoja Rokišķu, Anīkšču, Kavarsko, Troškūnu un Andrionišku partizānus. slēpnis. 1947. gadā A. Slučka-Šarūnas kļuva par Aļģimanta apriņķa priekšnieku, un 1949. g Austrumlietuvas apgabala komandieris. Tas nozīmē, ka kopš 1949.g slēptuve kļuva par Austrumlietuvas reģiona galveno mītni. Paslēptuve, kas piecus gadus veiksmīgi patvēra partizānus, tika atbrīvota 1949. gadā. 28. oktobrī, kad MGB armijas daļas ielenca viensētu, tajā slēpušies partizāni nepiekrita padoties un uzspridzinājās.

Šobrīd tur ir saglabājies bunkurs, krusts un piemineklis bojā gājušajiem.

Anīkšču rajona Troškūnu pilsētas centrā, netālu no Sv. Trīsvienības baznīca.

1944-1953 Partizānu kara laikā Lietuvas teritorija tika sadalīta 9 partizānu apgabalos. 1947-1950 Panevēžas un Anīkšču apkaimē darbojās Lietuvas partizānu Aļģimantu apriņķis, kura tapšana ir cieši saistīta ar Troškūniem. Šīs pilsētas iedzīvotāji organizēja partizānu vienības Aukštaitijā. Troškūnos dzimis un dzīvojis pirmais Aļģimanta apriņķa komandieris Antanas Slučka-Šarūnas.

1996. gadā Pēc Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra iniciatīvas Troškūnos tika uzcelts Aļģimanta apriņķa partizāniem veltīts piemineklis. Pieminekļa autors ir tēlnieks Jonas Jagėla un arhitekte Audrone Kiaušiniene. Galvenā pieminekļa daļa ir melnie akmens vārti, kas simbolizē tos, kas devās aizstāvēt Tēvzemi, un tos, kas neatgriezās. Vārtu malās uzstādītie bronzas krusti simbolizē kristīgo ticību, bet bronzas zobens, tāpat kā erceņģelis Sv. Miķeļa zobens simbolizē ticības un cerības gaismu. Laukumā pieminekļa priekšā melnas akmens plāksnes piemin trīs Aļģimanta rajona valstsvienības - Šarūnu, Žaliosios un hercogu Margisu.

Panevēžas pilsētas centrālajā daļā.

Ekspozīcija darbojas autentiskā vietā - Lietuvas reorganizācijas Panevēžas grupas galvenajā mītnē. Panevēžieši šeit strādā kopš 1988. gada. oktobrī

2004. gadā ēkā tika atklāta pretošanās padomju okupācijai un Sąjūdim veltīta ekspozīcija. Izstāde atklāj tautas pretošanās mērogus un formas kopš 1940. gada. 15. jūnijs līdz 1990. gadam 11. martā iepazīstina ar svarīgākajiem pretpadomju kustības posmiem un notikumiem, padomju īstenotajām represijām.

Panevēžas pilsētas centrālajā daļā.

19. gadsimts Gada beigās padomju vara atsavināja slaveno Panevēžas pilsoņu Moigii celtās mājas. 1940.-1941 tajos atradās Padomju armijas daļas štābs, NKGB Panevēžas apgabala pratināšanas nodaļa un milicija. Viens 1941. gadā Naktī uz jūniju padomju okupanti šīs mājas pagrabā spīdzināja trīs Panevēžas slimnīcas ārstus un vēl četrus cilvēkus. 1944-1953 šeit atradās NKVD–MVD–MGB Panevēžas rajona (no 1950. gada rajons) nodaļa. Tagad tās ir Panevēžas Novadpētniecības muzeja telpas.

Izstāde "Okupāciju varā" aplūko nacistu un padomju okupācijas. Iepazīstinātas ar tēmām par ebreju un romu genocīdu, deportācijām, partizānu karu. 1953-1990 veltītā izstādes daļa iepazīstina ar ikdienu "Hruščovkā", padomju centieniem veidot padomju sabiedrību un cilvēku pretestību šai spaidai, pagrīdes aktivitātēm. Ir dzirdams slepus noklausītas ārzemju radio raidījuma ieraksts ar padomju laika traucēšanu.

Izstāde "Sarkanais terors" veltīta šīs mājas pagrabā nogalināto un pie Panevēžas cukurfabrikas nošauto upuru piemiņai un padomju okupantu noziegumu vēsturei. Brīvo cilvēku cerības un viņu sagraušana pēc padomju ienākšanas alegoriski izpaužas caur telpām - moceklīgās žēlsirdīgās māsas Zinaīdas Kanis-Kanevičienes dzīvokļa interjeru Neatkarīgās Lietuvas laikā un NKVD biroja repliku. pratinātājs.

Mežā var nokļūt pa meža ceļu, kas tiek sasniegts, braucot garām Rinkūnus ceļam 3111 un Pyvesas upei.

Ziemeļlietuva un īpaši Pasvales un Jonišķu novadi, kopš neatkarības kara laika 1918.-1940. bija raksturīgas spilgtas partizānu kara tradīcijas. Šeit tika organizētas pirmās partizānu vienības. Šīs tradīcijas turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara, 1944. gadā, lai gan ne pārāk skaidri. reģionā sāka veidoties atsevišķas partizānu vienības.

1944-1946 Jonas Alenčikas Dragūnas bija Žadeiķu mežā darbojušās partizānu vienības komandieris. 1945. gadā viņa vadītie partizāni Žadeiķu mežā uzstādīja diezgan lielu bunkuru, kura garums sasniedza 30 m un platums 6 m. Šāda izmēra bunkurs lieliski atspoguļo Lietuvas partizānu kauju pirmo posmu, kad partizāni darbojās lielās grupās un dzīvoja plašos bunkuros vai meža nometnēs. Kaujas laikā bunkurs tika nopostīts, bet pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas bunkuru pārbūvēja Pasvales strēlnieku rota. Šobrīd bunkurs atrodas Pasvalis Novadpētniecības muzeja pārraudzībā, pie bunkura ir atjaunota partizānu nometne, uzbūvēts jauns piemiņas krusts un informācijas stends.

Pēc nogriešanās no reģionālā autoceļa 3604 (Rokiškis – Maineivos – Naujasodė) starp Juodupi un Žobiškis virzienā uz Plunksnočių mežu

Slēpjoties no vajāšanām un ziņkārīgo skatieniem, Lietuvas partizāni cēla bunkurus visdīvainākajās un negaidītākajās vietās: meža brikšņos, zemnieku pirtīs, zem šķūnīšiem un šķūņiem, uz peldošām salām ezeros un purvos.

1947. gadā Hercoga Marģa izlases Ģedimina rotas partizāni komandiera Juoza Bulova-Iksa vadībā pulcējās Plunksnoču meža masīvā. Līdz 1948. gadam viņiem nebija pastāvīgas ziemošanas vietas, viņi slēpās pie cilvēkiem, kas viņus atbalstīja. Lai gan mūsdienās ap Plunksnoču bunkuru ir zaļš mežs, kas ir viegli šķērsojams un piemērots pastaigām, taču pēc Otrā pasaules kara bunkuru ieskauj purvains mežs ar nelielu uzkalniņu purva vidū. 1949. gadā tieši kalnā partizāni iekārtoja slēptuvi. Taču kāds iefiltrējies krievu drošības aģents, kurš zināja bunkura atrašanās vietu, tika nodots. Viņš 1949. gadā 14. novembrī, kad partizāni gulēja, viņi bunkurā iemeta prettanku granātas. Bojā gājuši 7 partizāni.

Pārbūvēts partizānu bunkurs, uzlikts krusts ar šeit bojāgājušo vārdiem. Vietā dažus desmitus metru no bunkura pēc Rokišķu jauno šāvēju iniciatīvas uzstādīts piemiņas piemineklis un informatīvās zīmes.

Obeļos, Vytauto st. (uz ceļa Obeliai–Zarasai, KK117) pa kreisi (ir ceļa zīme).

Muzejs dibināts 1998. gadā. Tā iepazīstina ar Lietuvas valsts attīstību, Obelių reģiona vēsturi, lietuviešu tautas mākslu, un liela daļa ekspozīcijas ir veltīta brīvības cīņu tēmai. Ne velti šis muzejs tiek pasniegts kā patriotiskās un nacionālās audzināšanas iestāde.

Brīvības gājienu liecinošos eksponātus savācis un muzejam dāvinājis skolotājs un bijušais partizāns Andrius Dručkus (1928–2018). Eksponāti padomju okupācijas laikā tika prasmīgi savākti kā personīgā kolekcija, un tie tika veiksmīgi pasargāti no padomju drošības vērīgās acs. A. Dručkus bija arī šī muzeja izveides iniciators.

Līdzās visai Lietuvai kopīgajām padomju represiju, trimdas, partizānu kara, pretpadomju pretošanās un Sąjūdis tēmām, kas tiek nodotas caur Obeļu reģiona pieredzi, muzejs izceļas arī ar unikāliem akcentiem. Unikālais 1941. g jūnija nemiernieku un padomju terora upuru pieminekļa rašanās, iznīcināšanas un atjaunošanas vēsture Obelijā. Iepazīstina ar Lietuvas valsts aizsardzības sistēmu pēc 1990.gada, tiek prezentēta Lietuvas armijas un citu struktūru formastērpu ekspozīcija. Muzeja brīvdabas ekspozīcijā tika uzceltas Lietuvas partizānu bunkura un Sibīrijas trimdas kazarmu kopijas. Tos var apmeklēt un tiek piedāvātas īpašas izglītojošas programmas, lai pieskartos partizānu un trimdinieku ikdienai, sajustu, ko nozīmē dzīvot bunkurā vai kazarmā.

Muzejs atrodas ēkā, kurā 1944.-1953 darbojās Obeli pilsētas NKVD-MVD-MGB apakšnodaļa un pūļa štābs, ieslodzīja, pratināja un spīdzināja lietuviešus.

No Antazaves pilsētas var nokļūt pa meža ceļiem.

1944. gadā 2010. gada nogalē Lietuvas ziemeļaustrumos Antazaves apkaimē tika izveidota Lietuvas partizānu Loķa komanda, kuru vadīja bijušais Lietuvas armijas virsnieks kapteinis Mykolas Kazanas. Topošā valstsvienība egļu un priežu blīvi klātā augstienē pie Vincežera ezera Antazaves tīrelī uzstādīja piecas zemes būdas.

1944. gadā 26. decembris (pēc dažiem datiem 27. decembrī) šajā vietā notika Antazaves karstuma kaujas, kas bija viena no lielākajām partizānu kaujām Austrumlietuvā. Ar ierakumiem nocietināto partizānu nometni ielenca padomju armijas apkalpes Utenā un Zarasos, kā arī Antazaves ciemā izvietotās militārās vienības. Pēc diennakti ilgas kaujas 85 partizāniem izdevās izlauzties cauri ielenkuma gredzenam un veiksmīgi atkāpties. Atkāpjoties gāja bojā viens partizāns.

Patlaban partizānu nometnē un kaujas vietā ir ierīkoti divi partizānu laukumi, uzstādīts krusts un piemiņas plāksne, uzstādīti soliņi nometniekiem. Partizānu bunkuri izceļas ar izmēriem, tie ir salīdzinoši lielas un masīvas pazemes būves, kas atšķiras no vēlāk Lietuvas mežos celtajiem partizānu bunkuriem.