Partisanenstraßen und -pfade in Aukštaitija

Das Museum befindet sich in Utena, in der Nähe der Kreu zung der Autostraßen Kaunas-Daugpilis (A6) und Vilnius-Ute na (A14). Das Museum wurde 2015 in der ehemaligen Schmalspur bahnhof Utena eingerichtet.

Das Museum wirkt poetisch, um stillschweigend die Nachkriegswahrheit offenzulegen. Die Ausstellung „Eine gemeinsame europäische Identität im Kontext totalitärer Regime“ bietet die Möglichkeit, die Vergangenheit Litauens und Europas anhand der Ge schichte einer litauischen Region zu erkunden. Sie erzählt von Geheimdokumenten und der Teilung Europas im Jahr 1939, der sowjetischen Besetzung Litauens, der erzwunge nen Teilnahme der Litauer am Zweiten Weltkrieg, dem Exil, dem Widerstand nach dem Krieg und der Organisation von Kolchosen in der Region Utena. Die schmerzhaften Ereig nisse von 1940–1965 in der Region Utena und die Ereignisse in Litauen werden mit dem Leben hinter dem Eisernen Vor hang kontrastiert. Die Geschichte des Schmalspurbahnhofs hat auch tra gische Seiten. Von hier aus wurden 1941 und 1945–1953 Waggons mit Deportierten nach Sibirien geschickt.

Der Standort befindet sich im Wald Šimoniai an der Autostraße 1216 (es gibt ein Schild, einen Stand). Der Wald Šimoniai war im litauischen Partisanenkampf der Nachkriegszeit als Aktivitätszentrum der größten Partisaneneinheit in Aukštaitija, des Militärbezirks Algimantas, bekannt. Im Jahr 1945 waren in diesem Gebiet etwa 200 Partisanen, 1952 nur noch 20–30 tätig. Von 1947 bis 1949 wurde der Wald Šimoniai vom Kommandanten des Partisanengebiets Ostlitauens (König Mindaugas), Hauptmann Jonas Kimštas-Žalgiris, und 1949 von seinem Nachfolger, Antanas Starkus-Montė, als Versteck genutzt – als Kommandoposten, von dem aus die Partisanenbewegung in Aukštaitija geleitet wurde. Die Route der Partisanenkämpfe des Militärbezirks Algimantas lädt Sie ein, sechs Partisanenverstecke des Militärbezirks Algimantas kennenzulernen, in denen die Partisanen der Einheiten Žaliosios, Šarūnas und Kunigaikštis Margiris sich versteckten und kämpften. Im Wald Šimoniai gibt es zwei unterschiedlich lange Wanderrouten (5 und 10 km), die dazu einladen, auf den Spuren der Partisanen zu wandern.

Pravažiavus Anrioniškio miestelio kapines (yra ženklai).

Šioje slėptuvėje 1944–1949 m.  veikė Lietuvos partizanų  Rytų Lietuvos (Karaliaus Mindaugo) srities vadavietė. 1944 m. vasarą slėptuvę įkūrė Balys Žukauskas su broliais Petru ir Juozu Jovaišomis bei pradėjo slapstytis nuo 1944 m. paskelbtos mobilizacijos į Raudonąją armiją. 1945 m. pabaigoje slėptuvėje pradėjo lankytis Antanas Slučka-Šarūnas, kuris pirmasis Troškūnų apylinkėse įkūrė partizanų būrį, o vėliau suvienijo Rokiškio, Anykščių, Kavarsko, Troškūnų ir Andrioniškio partizanus į Šarūno rinktinę. 1947 m. A. Slučka-Šarūnas tapo Algimanto apygardos vadu, o 1949 m. Rytų Lietuvos srities vadu. Tai reiškia, kad nuo 1949 m. slėptuvė tapo Rytų Lietuvos srities vadaviete. Penkerius metus sėkmingai partizanus globojusi slėptuvė buvo išduota 1949 m. spalio 28 d., MGB kariuomenės daliniams apsupus sodybą joje slėpęsi partizanai nesutikę pasiduoti susisprogdino.

Šiuo metu yra išlikęs bunkeris, pastatytas kryžius ir paminklas žuvusiems.

Anykščių rajono Troškūnų miestelio centre šalia Švč. Trejybės bažnyčios.

1944–1953 m. partizanų karo metu Lietuvos teritorija buvo suskirstyta į 9 partizanų apygardas. 1947–1950 m. Panevėžio ir Anykščių apylinkėse veikė Lietuvos partizanų Algimanto apygarda, kurios susikūrimas glaudžiai siejasi su Troškūnais. Šio miestelio gyventojai organizavo partizanų būrius Aukštaitijoje. Troškūnuose gimė ir gyveno pirmasis Algimanto apygardos vadas Antanas Slučka-Šarūnas.

1996 m. Lietuvos gyventojų genocido ir rezistencijos tyrimo centro iniciatyva Troškūnuose buvo pastatytas paminklas, skirtas Algimanto apygardos partizanams. Paminklo autorius skulptorius Jonas Jagėla ir architektė Audronė Kiaušinienė. Pagrindinė paminklo dalis – juodo akmens vartai, kurie simbolizuoja išėjusius ginti Tėvynės ir negrįžusius. Vartų šonuose įmontuoti bronziniai kryžiai simbolizuoja krikščioniškąjį tikėjimą, o bronzinis kalavijas, kaip ir archangelo Šv. Mykolo kalavijas, simbolizuoja tikėjimo ir vilties šviesą. Aikštėje priešais paminklą – juodo akmens plokštės įamžina tris Algimanto apygardos rinktines – Šarūno, Žaliosios ir kunigaikščio Margio.

Panevėžio miesto centrinėje dalyje.

Ekspozicija veikia autentiškoje vietoje – Lietuvos Persitvarkymo Sąjūdžio Panevėžio grupės būstinėje. Panevėžio sąjūdiečių čia darbuotasi nuo 1988 m. spalio mėn.

2004 m. pastate atidaryta pasipriešinimo sovietinei okupacijai ir Sąjūdžiui skirta ekspozicija. Ekspozicijoje atskleidžiamas tautos pasipriešinimo mastas ir formos nuo 1940 m. birželio 15 d. iki 1990 m. kovo 11 d., supažindinama su svarbiausiais antisovietinio judėjimo etapais ir įvykiais, sovietų vykdytomis represijomis.

Ekspozīcijas atrodas Panevēžas pilsētas centrālajā daļā. Padomju vara atsavināja ievērojamai Panevēžas Moiģu ģimenei 19. gadsimta beigās celto namu. 1940.–1941. gadā tajā tika izvietots padomju kara daļas štābs, VDTK (Valsts drošības tautas komisariāta) Panevēžas apriņķa pratināšanas nodaļa un milicija. No 1944. līdz 1953. gadam te atradās VDTK-IeM-VDK Panevēžas apriņķa (no 1950 gada rajona) štābs. Tagad tās ir Panevēžas Novadpētniecības muzeja telpas. Ekspozīcija “Okupacijų gniaužtuose” (“Okupāciju žņaugos”) iepazīstina ar nacistu un padomju okupāciju. Tā iepazīstina ar ebreju un romu genocīdu, deportācijām un partizānu kara tēmām. Ekspozīcijas daļa, kas ir veltīta 1953.–1990. gadam, stāsta par ikdienas dzīvi “hruščovkā”, padomju varas centieniem izveidot padomju sabiedrību, kā arī tautas pretošanos šai vardarbībai, pagrīdes darbību. Var dzirdēt tolaik slepenībā noklausītos, no ārvalstīm translēto radioraidījumu ierakstus ar padomju varas radītiem ētera traucējumiem. Ekspozīcija “Raudonasis teroras” (“Sarkanais terors”) ir veltīta šīs mājas pagrabā nogalināto, pie Panevēžas cukurfabrikas nošauto upuru piemiņai un padomju okupācijas noziegumu vēsturei. Brīvu cilvēku cerības un to iznīcināšana padomju varas apstākļos alegoriski atainota laikā un telpā – līdz nāvei spīdzinātās žēlsirdīgās māsas Zinaīdas Kane-Kanevičienes neatkarīgās Lietuvas laika dzīvokļa interjers un VDTK pratināšanas kabineta replika.

Šajā teritorijā var nokļūt pa meža ceļu, kas atrodas, pabraucot pa ceļu 3111 garām Rinkūniem un pārbraucot Pīvesas upi. Ziemeļlietuvā, sevišķi Pasvales un Jonišķu novadā, kopš neatkarības kara laikiem (1918-1940) bija spēcīgas partizānu cīņu tradīcijas. Te tika organizētas pirmās partizānu vienības. Šīs tradīcijas, lai gan ne pārāk izteiktas, turpinājās arī pēc Otrā pasaules karā, un 1944. gadā novadā sāka formēties atsevišķas partizānu vienības. 1944.-1946. gadā Jons Alenčiks-Dragūns bija Žadeiķu mežā darbojošās partizānu vienības komandieris. 1945. gadā viņa vadītie partizāni Žadeiķu mežā ierīkoja diezgan lielu bunkuru – 30 m garu un 6 m platu. Šāds bunkurs lieliski atspoguļo Lietuvas partizānu cīņu pirmo posmu, kad partizāni darbojās skaitliski lielās vienībās un dzīvoja plašos bunkuros vai meža nometnēs. Kaujas laikā bunkurs tika iznīcināts, bet, Lietuvai atgūstot neatkarību, to atjaunoja Pasvales strēlnieku rota. Pašlaik bunkuru uztur Pasvales novadpētniecības muzejs, blakus bunkuram ir atjaunota partizānu apmetne, uzstādīts jauns piemiņas krusts un informācijas stends.

Partizānu bunkurs un piemiņas krusts meklējams, nogriežoties no rajona nozīmes autoceļa 3604 (Rokišķi–Maineiva– Naujasode) starp Jodupi un Žobišķiem Plunksnoču meža virzienā. 1947. gadā Plunksnoču meža masīvā atradās Kunigaiša Marģa vienības Gedimina rotas partizāni, kurus vadīja Jozs Bulovs-Ikss. Līdz 1948. gadam viņiem nebija pastāvīgas ziemošanas vietas, tādēļ viņi patvērās pie cilvēkiem, kuri viņus atbalstīja. Pēc Otrā pasaules kara Plunksnoču mežs bija purvains apvidus, kur purva vidū atradās neliels uzkalniņš. 1949. gadā partizāni šajā vietā ierīkoja slēptuvi. Tomēr viņus nodeva infiltrējies krievu drošības aģents, kurš zināja bunkura atrašanās vietu. 1949. gada 14. novembrī, kad partizāni bija iemiguši, viņš bunkurā iemeta prettanku granātas. Bojā gāja septiņi partizāni. Partizānu bunkurs ir atjaunots, ir uzstādīts piemiņas krusts ar te bojāgājušo uzvārdiem. Mūsdienās visapkārt zaļo labi caurstaigājams un pastaigām piemērots mežs. Laukumiņā, pārdesmit metru attālumā no bunkura, pēc Rokišķu Jauno strēlnieku iniciatīvas ir uzstādīts piemineklis un informatīvās zīmes.

Brīvības cīņu vēstures muzejs atrodas Obeļos, Vytauto ielā (Obeļu - Zarasu ceļa KK117) kreisajā pusē (ir ceļa norādes zīme). Muzejs tika dibināts 1998. gadā, tas iepazīstina ar Lietuvas valsts attīstību, Obeļu novada vēsturi, lietuviešu tautas mākslu. Liela daļa ekspozīcijas ir veltīta brīvības cīņu tēmai. Brīvības cīņu liecības ir savācis un muzejam dāvinājis skolotājs bijušais partizāns Andrjus Dručkus (1928-2018). Līdzās padomju represiju, deportāciju, partizānu kara, pretpadomju pretošanās kustības un neatkarības atdzimšanas tēmām, kas atspoguļo Obeļu novadā pārdzīvoto, muzejs izceļas arī ar savdabīgiem akcentiem. Muzejā tiek izklāstīta Obeļu unikālā 1941. gada jūnija sacelšanās dalībniekiem un padomju terora upuriem veltītā pieminekļa uzstādīšanas, iznīcināšanas un atjaunošanas vēsture. Tiek parādīta arī Lietuvas aizsardzības sistēma pēc 1990. gada, demonstrēti Lietuvas bruņoto spēku un citu struktūru formas tērpi. Muzeja brīvdabas ekspozīcijā ir apskatāmas Lietuvas partizānu bunkura un deportēto iedzīvotāju Sibīrijas barakas kopijas. Objektus var apmeklēt individuāli, kā arī tiek piedāvātas arī īpašas izglītojošas programmas, kas ļauj saskarties ar partizānu un deportēto iedzīvotāju ikdienu un izjust, kā ir dzīvot bunkurā vai barakā.

Piebraukšana objektam ir no Antazaves pilsētiņas pa meža ceļiem. 1944. gada beigās Lietuvas ziemeļaustrumos, Antazaves apkaimē tika saformēta Lietuvas partizānu Lokio vienība, kuru vadīja bijušais Lietuvas armijas virsnieks kapteinis Mīkols Kazans. Formējamā vienība pie Vincezera ezera, Antazaves blīva egļu un priežu meža augstienē, ierīkoja piecas zemnīcas. 1944. gada 26. decembrī (no citiem avotiem – 27. decembrī) šajā vietā notika Antazaves sila kauja, kas bija viena no lielākajām partizānu kaujām Austrumlietuvā. Ar ierakumiem nostiprināto partizānu nometni ielenca Padomju armijas Utenas un Zarasu vienības, kā arī Antazaves pagastā dislocētie karavīri. Pēc visu dienu ilgušas cīņas 85 partizāniem izdevās izlauzties no aplenkuma un veiksmīgi atkāpties. Atkāpšanās laikā gāja bojā viens partizāns. Šobrīd partizānu nometnes un kaujas pozīciju vietā ir uzbūvētas divas partizānu zemnīcas, uzstādīts krusts, piemiņas plāksne un soliņi nometnes apmeklētājiem. Partizānu zemnīcas izceļas ar saviem izmēriem – tās ir salīdzinoši lielas un masīvas pazemes būves, kas atšķīrās no partizānu bunkuriem, kas vēlāk tika būvēti Lietuvas mežos.