Krišjānis Berķis
I WW1, I Neatkarības kari, IV Padomju okupācija

Latvijas Brīvības cīņu piemiņas vieta. Bermontiādes laikā 1919. gada novembrī šeit atradās Krišjāņa Berķa vadītais Latgales divīzijas komandpunkts. 6. Rīgas kājnieku pulks, uzbrūkot no Bumbu kalna, ieņēma Sudrabkalniņu.

Atrodas Daugavgrīvas salā pie Buļļupes ietekas Daugavā, ieeja no Birzes ielas.

Daugavgrīvas cietoksnis ir celts 17.gs. Veidots, lai aizsargātos pret ienaidnieka virzīšanos uz nozīmīgu pārvaldes, tirdzniecības un ražošanas centru - Rīgu. Vēlāk tas kļuva par galveno Latvijas armijas krasta aizsardzības nocietinājumu ar vairākiem atbalsta punktiem. Aizsardzības nocietinājumi un to sistēma ir viens no vērtīgākajiem Latvijas militārā mantojuma objektiem.

Cietoksnis ir latviešu militārās vēstures spilgts liecinieks. Piemēram, Krimas kara laikā (1853-1856) Daugavgrīvas nocietinājumos apmācītas latviešu un igauņu lielgaballaivu komandas. Tās bija kaujas vienības vietējo ostu un piekrastes aizsardzībai pret Lielbritānijas kara flotes uzbrukumiem. 1.pasaules kara laikā šeit veidojušās Daugavgrīvas zemessargu rotas - pirmās latviešu kaujas vienības vēl pirms latviešu strēlniekiem.

Pēc 1. pasaules un Latvijas Neatkarības kara krasta aizsardzība bija nopietna problēma arī Latvijas armijai. Spēcīgas flotes trūkums paredzēja koncentrēties uz Rīgas aizsardzību un izmantot senos Daugavgrīvas nocietinājumus. 20. gadsimta 20. gados tika atjaunots un mainīts apakšzemes telefona sakaru tīkls, ierīkots apgaismošanas tīkls un strarmeši, abos krastos uzlabotas un maskētas krasta fortifikācijas, atjaunotas un celtas kazarmas. Tika radītas jaunas militārās apakšvienības, notika apmācības, attīstījās arī sabiedriskā dzīve – dibināts Artilērijas instruktoru vads, virsnieku instruktoru klubs, Daugavgrīvas artilērijas mednieku pulciņš, karavīri aktīvi nodarbojās ar sportu – kājasbumbu, peldēšanu, tenisu u.c.

30. gados tika izkalti moli, mainīti zemūdens kabeļi. Kareivju vajadzībām tika iegādāti radioaparāti.  Karavīriem abos krastos bija iespēja skatīties kino, sākumā mēmo, vēlāk arī skaņu fimas.  Tika stādīti simtiem koku gan Mangaļsalā, gan Daugavgrīvā. Komētfortā atrada 1845. gada lielgabalu, ko novietoja jauno mītņu priekšā. 1935. gadā Daugavgrīvas artilērija tika pārdēvēta par Krasta artilērijas pulku.
1925. gadā tika svinēta Daugavgrīvas artilērijas 5 gadu jubileja, parādi pieņēma valsts prezidents Jānis Čakste. Prezidents apmeklēja karavīru izrādi, instruktoru un kareivju klubus. 10 gadu jubilejas svinībās piedalījās valsts prezidents Alberts Kviesis. 15 gadu svinībās (1935.gadā) ieradās kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, armijas komandieris ģenerālis Berķis.

Mūsdienās var aplūkot cietokšņa teritoriju. Netālu atrodas Komētforts, Piejūras dabas parks, bet Daugavas otrā krastā - Mangaļsalas nocietinājumi. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.

Ekskursijas nodrošina biedrība "Bolderājas grupa"
Sandra Jakušonoka, tālr. 28204051 (latviešu , krievu valodā) 
Jakobs Lalanders (zviedru, angļu, latviešu valodā), tālr. 29505686
  - www.pargajieni.lv

Atrodas Priekuļu pagastā Cēsu–Valmieras šosejas malā pie tilta pār Raunu.

Apskatāms piemiņas akmens ar akmeņkaļa Voldemāra Koltova darinātu granīta piemiņas zīmi Cēsu kaujās kritušajiem kareivjiem.
Atklāts 2004. gadā, kad atzīmēja Cēsu kauju 85. gadskārtu.
Piemiņas akmens Raunas un Gaujas krastos kaujās kritušajiem 110 igauņu un 44 latviešu karavīriem.
Kaujās pie Raunas un Gaujas varonīgi cīnījās Igaunijas 3. divīzijas 6. pulks (komand. K.Tallo), 3. pulks (komand. J.Krūss) un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu pulks (komand. K.Berķis).

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.