Ģenerāļa K. Berķa piemiņas vieta Piemiņas vieta

Piemineklis ģenerālim Krišjānim Berķim (1884. - 1942.) uzstādīts dzimtās mājas vietā pie ozola. Pieminekli par saviem līdzekļiem uzstādījusi Latvijas Nacionalo karavīru biedrība 1998.gada 26.aprilī. Kr. Berķis bija Latvijas armijas ģenerālis, Latviešu strēlnieku komandieris, karojis Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās. Lāčplēša Kara un Triju zvaigžņu ordeņu kavalieris. Latvijas bruņoto spēku komandieris, Latvijas Kara ministrs. 

Krišjānis Berķis dzimis 1884. gada 26. aprīlis Īslīces pagasta Bērzukrogā. 1903. gadā, pēc Bauskas pilsētas skolas beigšanas, Kr. Berķis iestājās Viļņas junkurskolā, kuru pabeidza pēc 3 gadiem kā podporučiks. Dienēja Somijas 2. strēlnieku pulkā Helsinkos. 1909. gadā Kr. Berķis saņēma poručika dienesta pakāpi, 1913. gadā – štābkapteiņa un 1917. gada janvārī – kapteiņa dienesta pakāpi. 1917. gada jūlijā Kr. Berķis saņēma apakšpulkveža dienesta pakāpi un kļuva par 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieri. Pēc Oktobra revolūcijas Kr. Berķi atcēla no amata un apcietināja uz neilgu laiku, bet pēc atbrīvošanas viņš vēl bija spiests slēpties no lieliniekiem gan Somijā, gan Krievijā, līdz beidzot 1919. gada pavasarī atgriezās Latvijā. 1919. gada 21. martā Kr. Berķis jau kā pulkvedis - leitnants iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un kļuva par komandieri rezerves bataljonā (vēlākajā 2. Cēsu kājnieku pulkā), bet no augusta – par Latgales divīzijas komandieri. 1919. gada oktobrī Kr. Berķis saņēma pulkveža dienesta pakāpi. 1920. gada aprīlī Kr. Berķi ievēlēja par Satversmes sapulces deputātu, bet viņš no mandāta atteicās. 1925. gadā Kr. Berķim piešķīra ģenerāļa dienesta pakāpi. Līdz 1934. gadam darbojās Armijas štāba Administratīvajā daļā, bija Vidzemes divīzijas komandieris un Rīgas garnizona priekšnieks. 1934. gada novembrī Kr. Berķi iecēla par armijas komandieri, bet 1940. gada 5. aprīlī – par kara ministru. 1940. gada 20. jūnijā Kr. Berķi atvaļināja no dienesta, jūlijā apcietināja un 9. augustā kopā ar dēlu un vedeklu izsūtīja uz Krieviju, kur 1941. gada jūnijā ieslodzīja cietumā. Miris 1942. gada 29. jūlijā Permas cietuma slimnīcā.