7. Siguldas kājnieku pulks I Neatkarības kari

Atrodas Alūksnes ezera krastā, Pleskavas ielas (Kolberģa ceļa) malā.

1923. gada 22. jūnijā Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāja pieminekli kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem. Piemineklis veidots pēc mākslinieka Jūlija Miesnieka meta. 

Pulka karavīri labiekārtoja un uzturēja arī pieminekļa apkārtni. Pie pieminekļa karavīri pulcējās pulka gada svētku priekšvakarā, kad iededzināja svēto uguni, kā arī pulka gada dienā pēc parādes un aizlūguma Garnizona kapos.

1940./1941. gadā boļševiki plāksni noņēma un iznīcināja, bet pašu pieminekli nojauca 1953. gadā un tā akmeņus iemūrēja kazarmu mājas stūra pamatos.
Sākoties Atmodai, 1989. gada rudenī tika sakopta nopostītā pieminekļa apkārtne, kas tolaik vēl atradās PSRS okupācijas karaspēka daļas teritorijā. Pieminekļa kādreizējā atrašanās vietā 11. novembrī tika atklāta pagaidu granīta piemiņas zīme, kurā iekalts teksts: "Šajā vietā tiks atjaunots 7.Siguldas kājinieku pulka piemineklis 11.XI 1989."

Pateicoties Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītāja U. Veldres iniciatīvai, tika uzsāki pieminekļa atjaunošanas darbi un 2009. gada 16. oktobrī atklāja atjaunoto pieminekli.
Atšķirībā no pieminekļa oriģināla, uz obeliska pulka krūšu nozīmes vietā tika izveidots krusts. Abus pieminekļa ciļņus kalis tēlnieks Ainārs Zelčs. Atjaunotajam piemineklim tika izmantoti  gan daļa no 22 oriģinālā obeliska blokiem, kas tika atrasti Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas teritorijā, gan jaunizgatavotie bloki.

2019. gada 20. jūnijā 7. Siguldas kājnieku pulka simtgades pasākumu ietvaros pieminekļa kalna pakājē tika atklāta pulka pieminekļa piemiņas vieta un granīta piemiņas plāksne vienības kritušajiem karavīriem, kurā iekalts teksts: “Jūsu stiprais gars vienmēr ierindā ar mums…”. Piemiņas vieta iekārtota par nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas personāla saziedotajiem līdzekļiem.

Atrodas Rūjienas Centra laukumā.

Apskatāms trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri. Piemineklis atklāts 1937. gada 15. augustā.

Šis piemineklis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā. Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Ziemeļatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās. Pēc kara galvenos uzvaras laurus saņēma ģenerālis Jānis Balodis un viņa komandētā Dienvidlatvijas brigāde, bet par Ziemeļatvijas brigādi bieži aizmirsa. Arī Rūjienā iecerētais piemineklis Ziemeļlatvijas brigādei tapa ilgi un 1937. gadā atklātais piemineklis oficiāli tika popularizēts kā piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo karavīru piemiņai, nepieminot, ka Rūjienā bija sākums visiem Ziemeļlatvijas brigādē ietilpstošajiem pulkiem.

Piemineklis ir ne tikai Latvijas un Igaunijas ekskursantu iecienīts apskates objekts, kas zināmā mērā ir izejas punkts vairāku citu Rūjienā esošo Neatkarības kara piemiņas vietu apmeklējumam, bet "Tālavas taurētājs"  ir arī Igaunijas un Latvijas dažāda līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu vizīšu pieturas punkts.

Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).

Atrodas Alūksnes Jaunās pils telpās.

Alūksnes muzeja piedāvājumā militārais mantojums atspoguļojas pamatekspozīcijās: "Totalitārajā režīmā cietušo piemiņas istaba", kas veidota represiju atcerei un atklāj Alūksnes novada iedzīvotāju likteņgaitas Sibīrijā un Tālajos Austrumos, un Alūksnes vēstures ekspozīcijā "Laikmetu mielasts", kur satiekas laika periodi no aizvēstures līdz mūsdienām. Atsevišķa nodaļa ekspozīcijā veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka ieguldījumam militārajā jomā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē.

7. Siguldas kājnieku pulks no 1919. gada 20. aprīļa sācis formēties kā 3. Jelgavas kājnieku pulks, no 25. augusta nosaukums – 7. Siguldas kājnieku pulks. Siguldas kājnieku pulks piedalījās kaujās pret Bermontu, tad 1920. gada 5. janvārī ieradās Latgales frontē, kur piedalījās daudzās kaujās, tajā skaitā pie Katlešiem, Vecumu un Purvmalas stacijām, kā arī Jaunlatgales un Augšpils atbrīvošanā. Pēc miera līguma noslēgšanas pulks apsargāja robežu no Rītupes stacijas līdz Igaunijas robežai. Brīvības cīņās krituši 68 karavīri, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 85 karavīri.

Par pulka dzīvi Alūksnē "Latvijas radio 1" raidījumā "Latvijas pērles" stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova.

Alūksnes muzejs atrodas Valsts nozīmes arhitektūras piemineklī - Alūksnes Jaunajā pilī, kas celta neogotikas stilā 19.gs. beigās. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Alūksnes Jaunajā pilī bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulks.

Pēc Otrā pasaules kara pili pārņēma padomju drošības iestādes, bet no 1950-to gadu beigām pilī darbojušās dažādas kultūras iestādes – izpildkomitejas Kultūras un Kinofikācijas nodaļa, pionieru nams, bibliotēka, bērnu bibliotēka, kinoteātris un muzejs.

Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības kara vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta, izsekojot Latgales partizānu pulka izveidošanās un darbības vēsturei.

Apskatāmas iepriekš neredzēts foto materiāls un dokumentu kopijas – 1919. gada 5. jūlija pavēle par pulka izveidošanu. Unikālas ir pulka darbības iekšējās pavēles, kuras laikā no 1919. gada jūlija līdz oktobrim rakstītas krievu valodā. Tas atspoguļo pulka kā vietējās vienības veidošanās īpatnības un sastāvu, kur kopā cīnījās, latvieši, latgalieši, krievi un ebreji. Uz latviešu valodu iekšējās pavēlēs pulks pārgāja tikai pēc pilnīgas iekļaušanās Latvijas armijas sistēmā, kad to papildināja ar mobilizētajiem karavīriem no citiem Latvijas novadiem.

Tāpat atspoguļota arī Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, kuras laikā 1920. gadā no 9.–15. janvārim Latvijas armijas Latgales divīzija ar kaujām atbrīvoja Viļakas, Jaunlatgales un Kārsavas apkārtni. Ekspozīcijā apskatāmas liecības gan par operāciju kopumā, gan Latgales partizānu pulka kaujas darbību Kārsavas atbrīvošanas laikā.

Atrodas Plāča centrā pie Inčukalna – Valkas autoceļa (A3). Līdzās autobusa pieturai un Straupes Tautas namam.

Redzams Teodora Zaļkalna darinātais piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem 1919. gadā Cēsu kaujās.

Uz trīspakāpju pamatnes novietoti divi šūnakmens balsti, uz kuriem balstās šūnakmens bloks. Tā priekšpusē zemcilnī attēlots arklā iejūgts zirgs un arājs, kas labajā rokā tur grožus, bet kreisajā – zobenu. Pieminekļa aizmugurē iekalts teksts, ko noslēdz dzejnieka Eduarda Virzas rindas:

ZIEMEĻLATVIJAS ATBRĪVOTĀJIEM

KAMĒR VIEN LABĪBU ŠAIS LAUKOS SĒS
JŪS SLAVINĀS UN GODAM PIEMINĒS

Pieminekļa atklāšana notika 1931. gada 8. novembrī. Atklāšanā piedalījās Valsts prezidents Alberts Kviesis.

Atrodas Vecgulbenes muižas teritorijā – vēsturiskajā centrā.

Gulbenē starpkaru periodā atradās Latvijas armijas garnizons, kurā bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulka bataljons, 1930-to gadu vidū uzsāka militāras aviācijas bāzes veidošanu, jo kara aviācijas veiksmīgai darbībai jau miera laikā jānodrošina plašs aerodromu tīkls. Īpaši nozīmīgi aerodromi tādās vietās, kur izveidojušies svarīgi dzelzceļu un ceļu mezgli.1935.gada 11.novembrī te uzsāka kara aerodroma būvniecība. Ar 1937.gadu Gulbenē izvietoja jaunizveidotu Aviācijas pulka vienību, kas kļuva par Latgales divīzijas izlūku 6.eskadriļu, palielinot armijas vienību skaitu Latvijas austrumu robežas tuvumā.

Redzama Oranžērijas ēka.

Atrodas Alūksnes ezera krastā, Kapsētas pussalā, Lielo kapu teritorijā.

Tie sākti veidot un uzturēti ar 7. Siguldas kājnieku pulka karavīru gādību 20. gadsimta 30-tajos gados un iesvētīti 1932. gada 11. novembrī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas rūpes par Garnizona kapu uzturēšanu, ar Alūksni saistīto LKOK atdusas vietu apzināšanu  un piemiņas zīmju uzstādīšanu Garnizona kapos uzņēmās Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītājs Uldis Veldre.

Garnizona kapos apglabātas Latvijas Republikas armijas militārpersonas, kā arī 1941. gada 4. jūlijā Alūksnē pie Jāņkalniņa un  1941. gada 7. jūlijā Ziemera pagastā pie Prinduļu mājām cīņā pret lieliniekiem kritušie karavīri un civilpersonas.
Vairumam apbedīto uzstādīti balti koka krusti ar metāla plāksnītēm, kurās minēts kritušā vārds, dienesta pakāpe vai nodarbošanās, kā arī dzimšanas un nāves datums.
1990. gada 19. decembrī Garnizona kapos tika atklāta piemiņas zīme Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Vilim Spandegam. Tipveida piemiņas plāksnes tika uzstādītas arī  LKOK, kas miruši vai noslepkavoti komunistu koncentrācijas nometnēs un nav apbedīti Latvijā. 1990. gada 11. novembrī uzstādīta piemiņas zīme komunistu koncentrācijas nometnē mirušajam LKOK Voldemāram Zaķim.

Atrodas Alūksnes - Apes ceļa malā pie Zušu mājām, uz Dienvidiem no Karvas, pagriezienā uz Rezaku.

Piemineklis atklāts 1937. gada 12. septembrī. Granīta stēla pēc Kara būvniecības pārvaldes arhitekta Vemera Vitanda meta izgatavota O. Dambekalna akmeņkaltuvē Rīgā.
1975. gadā rudenī vietējie komunisti pieminekli nopostīja. 1989. gada 30. martā Alūksnes rajona padome pieņēma lēmumu par pieminekļa atjaunošanu un 1989. gada 30. aprīlī tā vietā tika uzstādīta pagaidu koka piemiņas zīme latviskas kapa zīmes formā, ko bija darinājis Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) strādnieks Jānis Jaunzems. Uz tās bija lasāms uzraksts: “Šeit tiks atjaunots Karvas Brāļu kapu piemineklis.”
Tolaik tika labiekārtoti arī līdzās esošie Brāļu kapi.
1993. gadā, pateicoties Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītāja Ulda Veldres iniciatīvai, atsākās piemiņas vietas atjaunošanas darbi. Jauno pieminekli izgatavoja Cēsu akmeņkaļi brāļi Aivars, Austris un Auseklis Kerliņi.

Pieminekli atklāja 1994. gada 11. jūnijā.

Brāļu kapos apbedīti četri Valmieras kājnieku pulka 5. rotas kareivji- Jēkabs Sukse, Pēteris Leitlands, Ernests Puķītis un Gustavs Ozols, kas krituši 1919. gada 2. aprīlī  kaujās pie Zušu mājām. Kā piektais 1930. gadu vidū apbedīts Valmieras pulka kareivis Roberts Glāzners, kas pazuda bez vēsts 1919. gada 31. martā pie Jaunās muižas. Sākotnēji viņš apbedīts kā nezināms, bet vēlāk vārds noskaidrots un iekalts piemineklī. Savukārt piektais Zušu kaujā kritušais kareivis Augusts Dzedons (Ziedons) apbedīts Apekalna kapos.

Pieminekļa pakājē uzstādīta piemiņas plāksne Zušu kaujas dalībniekam LKOK Jānim Goldem (1891–1952), kurš miris komunistu koncentrācijas nometnē Intā, Komi. 

Otra piemiņas plāksne, kas atklāta 1992. gada 23. augustā, uzstādīta pie viena no koka krustiem un veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka kaprālim Pēterim Jansonam, kuru 1941. gada 7. jūlijā noslepkavoja atejošie komunisti.

Unikāla ekspozīcija par Latvijas pirmās brīvvalsts militāro un civilo apbalvojumu vēsturi, kā arī dažādām organizācijām, kas saistītas ar valsts un pilsonisko organizāciju darbību laika periodā no Latvijas Neatkarības kara līdz Otrajam pasaules karam.

Izstāžu namā eksponēti vairāki simti dažādu vēstures liecību no Latvijas un ārzemju privātkolekcijām, kas aptver laika posmu no 1918. gada līdz 1940. gadam, atklājot tieši Latgales un Rēzeknes vēstures lappuses.

Darba laiks

Piektdien 12.00–18.00;
sestdien  12.00–16.00;
svētdien  12.00–15.00;
trešdien, ceturtdien – grupas pēc pieraksta.

Kontakti

+371 25575555