Rannakaitse I Maailmasõda, II Maailmasõda

Tallinna lahe kirdeosas asuvale kolme ruutkilomeetri suurusele Aegna saarele rajati enne esimest maailmasõda rannakaitsepatareide süsteem ja kolme kilomeetri pikkune kitsarööpmeline kindlusraudtee, mis viisid edasi Peeter Suure 18. sajandil alustatud merekindlustustutöid. Aleksander Nevski patarei ehitust alustati 1915. aastal. 180 m pikkuse betoonrajatise kummaski otsas seisis alusehitusel soomustorn kahe 12-tollise kahuriga. Idapoolsed suurtükid olid kõrgemal kui läänepoolsed, mis võimaldas nendest anda tuld ka üle teise soomustorni lääne suunas. Patarei nr 3 ehitati saare lääneranda ning see sai lahinguvalmiks 1916. aasta sügisel. Esialgu oli kavas üles seada kuus 130 mm kahurit, millest paigaldati lõpuks vaid neli. 

Pärast Eesti iseseisvumist 1918. aastal võeti Aegna rannakaitsesüsteemi ehitised Eesti Vabariigi teenistusse. Saarel olid elumajad, kasarm, ohvitseride kasiino, staap, elektrijaam, leivatehas, raamatukogu, ambulatoorium, saun jms. Saare keskkomandopunkt valmis 1927. aastal Eerikneemele. Ka patarei nr 10 moodustati 1927. aastal ning sellesse paigaldati kolm õhutõrjesuurtükki (75 mm, raua pikkusega 3,75 m), millega sai tulistada kuni 6 km kõrgusele.  Aegna olulisusest iseseisva Eesti Vabariigi rannakaitses annab tunnistust tõsiasi, et tipphetkedel teenis pool Eesti merekindluste isikkoosseisust just seal. Olemasolev infrastruktuur võimaldas saareasukatel hakkama saada suhteliselt iseseisvalt; see oli laevaliikluse katkemise tõttu külmal talvel üsna tavapärane. Hoolimata saare militariseeritusest lasti Aegnale iseseisvas Eestis ka külastajaid. 

Pärast teist maailmasõda asus Aegnal kuni 1957. aastani Nõukogude Armee Balti mere laevastikule allutatud õhutõrjeväeosa, kus teenis umbes 100 mereväelast. Saare loodenurka, Neeva Aleksandri patarei helgiheitjavarjendi lähedale ehitati uus õhukaitsepatarei, mis koosnes neljast sõõrjast betoneeritud süvendist vahemaaga 45 m. Relvadena kasutati varem Eesti sõjaväele kuulunud 40 mm Boforsi õhutõrjekahureid. Kuna nõukogude perioodil olid Eesti rannikualad valdavalt kinnised, sai reisimine Aegnale üle pika aja võimalikuks alles okupatsiooni hilisematel aastatel.  Erinevate ajastute jälgi võib Aegna saarel näha tänaseni.

Allikad:

Postimees: https://www.postimees.ee/1708543/enne-teist-maailmasoda-meenutas-aegna-saar-iseseisvat-saareriiki

Eesti Sõjaajaloo Teejuht, Tallinn 2010. Koostaja K. Luts.

19 ruutkilomeetri suurune saar Tallinna lahes militariseeriti Vene tsaarivõimu poolt 1912. aastal ja püsielanikkond sunniti minema kolima. Sinna rajati sadamad, raudteed ja Peeter Suure merekindluse peapositsiooni Naissaare rannapatareid. Esimese maailmasõja ja Vabadussõja ajal asus saarel ka vangilaager. Pärast Eesti iseseisvumist oli saar osa rannakaitsesüsteemist, kuid ka püsielanikkonnal lubati naasta. Nõukogude okupatsiooni ajal oli saar sõjaväe valduses, sinna rajati meremiinide ladu ja montaažitehas. Naissaarel on siiamaani võimalik uudistada Nõukogude armeest maha jäänud hooneid ja mõningal määral isegi varustust. Kunagi merekindluse moodustama pidanud punkrite süsteem ulatub sügavale maa alla. Vähemalt osa punkritest koos juurdekuuluvate kahurialustega on endiselt ligipääsetavad. Soovijal on saarele võimalik teha ring peale umbes päevase matkaga. Saar oli omal ajal kaetud tiheda raudteevõrguga sõjaväeliste objektide jaoks. Seetõttu on seniajani osaliselt säilinud raudtee ideaalseks orientiiriks saarel matkamisel. Naissaarel on 40 kilomeetrit kitsarööpmelist raudteed, mida hakati rajama tsaariajal 1913. aastal. Osaliselt oli raudtee kasutuses ka Eesti Vabariigi ja Venemaa okupatsiooni ajal. Täna on sellest taastatud 2,4 kilomeetri pikkune lõik. Rannarahva Muuseumil pakub saarekülastajatele aga mitmesuguseid ekspositsioone saare ajalooga tutvumiseks. Männiku külas nõukogude aegses üleajateenija elamus asub militaarekspositsioon, mis tutvustab saare vanemat ja lähimat militaarajalugu. Naissaare tuletornis on üleval näitus "Naissaar vanadel postkaartidel", mis annab ettekujutuse saare kunagistest hiilgeaegadest.

Endine merekindlus asub praeguses Kalamaja asumis Tallinnas.

Patarei merekindlust hakati ehitama 1829. aastal Vene tsaar Nikolai I korraldusel. Kompleks avati 1840. aastal, kuid ehitustööd sellega ei lõppenud. Seoses Krimmi sõja puhkemisega 1853. a asuti kindlust täiustama, sest kardeti Inglise ja Prantsuse laevade ilmumist Tallinna alla. See ka juhtus, kuid suurem sõjategevus jäi ära. Patareist tulistati ainult mõned üksikud lasud. Seoses lõhkemürskude kasutuselevõtuga loobuti 1858. a Patarei kasutamisest kindlusena ning edaspidi paiknes seal kasarm. Vangla sai Patareist Eesti Vabariigi ajal ning nii kasutati seda kuni 2002. aastani. Mõlemad Eestit okupeerinud võõrvõimud kasutasid kohta samuti vanglana; nende seal toimepandud kuriteod muutsid koha laiema avalikkuse jaoks kurikuulsaks. Neljal hektaril laiuvas silmapaistva arhitektuuriga rajatise renoveerimine algas aastal 2020. Aastaks 2026 on seal välja arendatud terviklik linnaruum äripindade, eluruumide ja vaba aja veetmise võimalustega. Hoone idatiivas säilitatakse ehtne vanglainterjöör ja vangide jalutusboksid. Juba praegu paikneb seal ligi 1200 ruutmeetril kommunismi ideoloogiat ja kuritegusid ning hoone ajalugu tutvustav näituseala „Kommunism on vangla“. 

Peterburi merekaitsesüsteemi erinevate kavade järgi pidi Eesti rannikul valmima kuni poolsada rannapatareid. 14-tolliseid patareisid planeeriti kolm, valmis ei jõutud ehitada ühtegi. 12-tolliseid patareisid kavandati kuus, valmis jõuti ehitada neli: Aegnal, Naissaarel, Sõrves ja Tahkunas.

Kuna saartele esialgu patareisid ei planeeritudki, siis toimus ehitus sõja ajal kiirustades ja lihtsustatud projekti järgi ﹘ suurtükid asusid ilma soomuskatteta lahtiselt ümmargustel betoonalustel (läbimõõt 15 m, kõrgus 2 m, vundamendi sügavus 4,5 m). Isegi lihtsustatud projekti betoonitöödest jõuti Tahkunas teha umbes kümnendik. Neli suurtükki paiknevad kahe paarina, suurtükkide vahekaugus 64 m. 1917. a juunis monteeriti kahurid alustele ja tehti proovilaskmised. Sügisest loeti patarei lahingukorras olevaks, kuigi paigaldatud kaugusemõõtja oli väike ega lubanud patareil anda täpset tuld maksimaalsele laskekaugusele. Patareis oli 220 sõjaväelast.

12-tollise suurtüki raua pikkus on 15,8 m, kaal 50 tonni. Mürsu kaal 450 kg, laeng kuni 156 kg. Maksimaalne laskekaugus 28 km. Suurtükiraua ressurss oli 300 lasku, siis tuli raud välja vahetada. Tahkuna patarei nr 39 oli Eesti 12-tollistest patareidest ainus, mille suurtükid jäid terveks, kuigi hävitusmeeskonna raporti järgi suurtükid hävitati. Suurtükirauad viidi 1920. aastate algul Naissaarele sealse patarei taastamiseks, aga see töö jäigi lõpetamata. Naissaarelt müüdi üks varuraud 1934. aastal Soomele.

Praegu on Tahkunas säilinud kõik neli suurtükialust, mille ehitus on jäänud pooleli erinevas staadiumis. Kõige paremini on välja ehitatud kolmas positsioon. Suurtükialused on seisnud lageda taeva all üle sajandi, sellest hoolimata on betoon väga heas korras ja kõik poldiringid terved. Ainult betooni kattev samblavaip läheb aasta-aastalt paksemaks ja ümbritsev mets tihedamaks. Suurtükialustest tagapool on metsa all hulgaliselt varjendite süvendeid ja kaevikuid, mõned betoonvundamendid, äratuntav on raudteetamm ja kuivenduskraavid. 1. suurtükialusest u 200 m kagu pool on õhkulastud laskemoonakeldri suur süvend.

Rohkem infot Hiiumaa militaarpärandi kohta on siin:
https://mil.hiiumaa.ee

Patarei ehitus algas 1914. aastal. Kuna tegu oli lisapatareiga, mida merekindluse esialgses projektis polnud, siis muudeti korduvalt patareisse planeeritud suurtükkide tüüpi. Lõpuks paigaldati neli 120 mm Vickers-tüüpi suurtükki. Suurtükipositsioonide kaitseks kuhjati 200 m pikkune ja 10–20 m laiune liivavall, mis suurtükkide kohal oli betooniga kaetud. Hindu oli Hiiumaa patareidest ainus, mis osales lahingutegevuses Tagalahe dessandi ajal 12. oktoobril 1917. Pärast lühikest tulevahetust saksa laevadega vene suurtükiväelased põgenesid ja patarei jäeti tervena maha. Sakslased saatsid maale väikese dessantsalga, mis patarei suurtükid õhkis. Üks saksa laevadest, mis Hindu patareid tulistas, oli lahingulaev Bayern, veeväljasurvelt suurim Eesti vetes olnud sõjalaev (pikkus 180 m, veeväljasurve 32 200 tonni, kaheksa 380 mm suurtükki).

Patarei raadiojaama hoone veeti Emmastesse rahvamajaks (lammutati 1980. aastatel). Suurtükkide rauad ja muud suuremad detailid olid alles veel 1937. aastal. Tänapäeval on vaadeldavad 1. ja 2. kahurialus, ülejäänud kaks asuvad aiaga piiratud õuemaal. Kolmas kahurisüvend on täidetud pinnasega ja selle eesvallikattest mere poole on ehitatud elamu, neljandast on näha pragunenud betoonplatvorm. Kahest õhutõrje kuulipilduja alusest on säilinud üks (sada meetrit hooldekodu poole, paremal pool tee ääres). Tervena säilinud ehitisi ei ole. 1. ja 2. positsiooni vahel olev dott on valminud 1941. aastal.

Samaaegselt Hindu patarei ehitusega planeeriti mingit ehitust ka Lepiku külla, kuhu veeti kokku suured, tänaseni säilinud kruusavallid. Mis Lepikule tulema pidi, ei ole teada.

Rohkem infot Hiiumaa militaarpärandi kohta on siin:
https://mil.hiiumaa.ee

Ninase  rannakaitsepatarei nr 317 paikneb Saaremaal Tagaranna poolsaarel, Saaremaa sadama lähedal. Teise maailmasõja puhkedes asus Nõukogude Liit kindlustama Lääne-Eesti saari ja vaenlase võimaliku dessandi tagasitõrjumiseks rajati Ninase küla heinamaale neljast 180 mm suurtükist koosnev rannakaitsepatarei. Patarei ehitustööd algasid 1940. aasta juulis. Suurtükid paiknesid üksteisest 200-300 meetri kaugusel, nende lähedale rajati jõujaam, mis varustas kompleksi elektriga. Patarei lahingutegevuses ei osalenud. 20. septembril 1941 piirasid sakslased selle ümber. Meeskonnal õnnestus kaks suurtükki õhkida ja piiramisrõngast välja murda. 

Ninase rannakaitsepatarei on üks paremini säilinud teise maailmasõja mälestisi Saaremaal ja sellest on saanud populaarne turismiobjekt. Viimastel aastatel on patareile atraktiivsust lisanud seal toimuvad Mustjala muusikafestivali kontserdid.

Die Entfernungsmesser (aus dem Jahr 1941) befinden sich in den Kiefern der Düne, nur 10 m von dem anderen Turm entfernt, der 1954 gebaut wurde. Die 1. und 2. Geschützstellung der Küstenbatterie befinden sich auf der Strandpromenade und sind teilweise erodiert, während die 4. Geschützstellung am besten in den Dünen zu sehen ist.  Der Stahlbetonbunker für das Personal, das die Geschütze bemannt hat, ist heute von den Wellen weggespült und hat ein ausgewaschenes Fundament, das schief steht und sich gegen das Meer neigt.

Die Festungsbatterie 2 von Liepaja sollte weiter von der Küste entfernt gebaut und durch einen hohen Wall geschützt werden. Die Bewaffnung der Batterie sollte aus 16 11-Zoll-Mörsern (280 mm) des Modells 1877 bestehen. Die Mörser hatten eine steile Flugbahn und mussten nicht direkt ausgerichtet werden.

Nach dem am 5. Oktober 1939 zwischen der Republik Lettland und der UdSSR unterzeichneten "Basisabkommen" sollte ein Kontingent von fast 25 000 Soldaten der Roten Armee und der baltischen Marine in Kurzeme stationiert werden. Bis März 1941 wurden in Lettland baltische Marinestützpunkte in den Verteidigungssektoren der Bucht von Irbe, Saaremaa und Liepāja eingerichtet, die aus Küstenschutzbatterien bestanden.

Zum Küstenverteidigungssektor von Liepaja gehörte die 208. Artilleriedivision mit zwei 130-mm-B-13-Geschützbatterien (Nr. 23 und Nr. 27) und einer 180-mm-Schienengeschützbatterie. Der Bau der Batterie 23 begann im November 1939 und wurde am 17. Mai 1941 abgeschlossen, wobei teilweise die Stahlbetonbefestigungen der Batterie Nr. 2 der Festung Liepaja genutzt wurden. Die Batterie 23 bestand aus vier Geschützstellungen aus Stahlbeton an der Strandpromenade, einem Gefechtsstand und einem Beobachtungsturm (Entfernungsmesser) im Dünenwald. Die Entfernungsmessstellungen befanden sich in Stahlbetontürmen, um eine bessere Sicht zu gewährleisten und gleichzeitig im Kiefernwald verborgen zu bleiben.

Nach dem Zweiten Weltkrieg wurde die Batterie 23 in Batterie 636 umbenannt und mit denselben 130-mm-B-13-Kanonen bewaffnet. 1954 wurde ein neuer Entfernungsmessturm für die Feuerleitung gebaut, der an den Turm von 1941 angrenzte. Im Jahr 1963 wurden alle Geschütze des Küstenschutzes von Liepaja abgebaut.

Nach der Wiederherstellung der Unabhängigkeit Lettlands wird das Gelände der Batterie Nr. 2 vom Verteidigungsministerium genutzt.

Am Kap Kolka war keine militärische Infrastruktur geplant, abgesehen von mehreren vorgelagerten Leuchttürmen, die über einen langen Zeitraum hinweg entweder vor dem Ersten Weltkrieg, während des Ersten oder während des Zweiten Weltkriegs wieder aufgebaut wurden. Küstenschutzbatterien wurden für den schmalsten Teil der Irbe-Straße zwischen der Halbinsel Sirves und dem Leuchtturm Michael Tower geplant.

Die einzigen Befestigungsanlagen militärischer Art entstanden Ende 1944, als sich die Heeresgruppe Nord darauf vorbereitete, eine mögliche Landung der sowjetischen Ostseeflotte abzuwehren. Im Frühjahr 1945, nachdem sich das Eis zurückgezogen hatte, verteidigten zwei Batterien der 532. Artilleriedivision die Küste am Kap Kolka. Batterie 7 mit vier 75-mm-Kanonen und drei 20-mm-Zenitkanonen. Batterie 8 mit vier 88-mm-Mörsern, drei 20-mm-Mörsern und einem 81-mm-Mörser. Die Anti-Deserteur-Infanterie-Garnison bestand aus einer der berühmtesten Küstenverteidigungseinheiten der deutschen Marine, der 5. Kompanie der 531st Artillery Division. Obwohl sie dem Namen nach eine Artillerieeinheit war, war sie dem Einsatz nach eine Infanterieeinheit, die ihren Krieg im Juni 1941 in Liepāja begann. Die Einheit war dann auf Inseln im Finnischen Meerbusen stationiert und nahm später an den Kämpfen auf der Insel Saaremaa teil. Die Reste der Division wurden in eine Kompanie umgewandelt und mit sieben Panzerabwehrkanonen und drei 20-mm-Flugabwehrkanonen verstärkt am Kap Kolka stationiert.

Die sowjetische Marinelandung fand nie statt, und die deutschen Einheiten kapitulierten im Mai 1945.

Der Aufbau der militärischen Infrastruktur am Kap Kolka begann nach dem Zweiten Weltkrieg, als hier sowjetische Grenzposten stationiert wurden und Kolka, wie die gesamte Kurzeme-Küste von Mērsrags bis zur litauischen Grenze, zu einer Sperrzone wurde

Atrodas Rīgā, Mangaļsalā pie Daugavas ietekas jūrā iepretim Daugavgrīvai.

Mangaļsalas nocietinājumu rajons ir viens no vērtīgākajiem militārā mantojuma objektiem. Paredzēts Rīgas pilsētas aizsardzībai no pretinieka flotes. Teritorija savu stratēģisko nozīmi saglabāja ilgstošā laika periodā, kas spilgti redzams nocietinājumu piemēros. Gadsimtiem apvidus piesaistīja militāro speciālistu uzmanību un tas veidojās par unikālu un noslēpumainu vietu.

Pēc 1. pasaules kara Latvijas armijai vēl nebija spēcīgas kara flotes. Jūras robeža bija gara, un krastu aizsardzība kļuva sarežģīta. Galvenais uzsvars tika likts uz Rīgas aizsardzību no pretinieka flotes uzbrukumiem. Latvijas armija pārņēma Krievijas impērijas, 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā celtos nocietinājumus un paplašināja aizsardzības sistēmu. Daugavgrīvas un Mangaļsalas artilērijai bija jāapšauda pretinieku kuģi, kas mēģinātu ielauzties Daugavas grīvā, savukārt atbalsta punkti pie Lielupes (Jūrmalā) un Gaujas ietekas jūrā (Carnikavā) apturētu pretinieka desantu. Krasta aizsardzībai bija viens, speciāli aprīkots bruņuvilciens, kas sniegtu artilērijas atbalstu un papildspēkus Saulkrastu vai Jūrmalas virzienā. Stratēģisku vietu nocietināšanas nolūks bija pastiprināt ieroču darbību, izmantojot speciālas būves un apvidus priekšrocības. Krasta aizsardzības fortifikācija tika izvietota plašā teritorijā, lai samazinātu pretinieka ietekmi kara gadījumā.

Mūsdienās var aplūkot dažādu armiju (Krievijas, Latvijas, Vācijas un Padomju armijas) celtos nocietinājumus. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.

Pieejamas ekskursijas: 

Jānis Zariņš, pārgājieni.lv, +37126980327

Normunds Ceipe, langaslaivas.lv +371 29 436 526

Audio gids https://izi.travel/en/edbf-mangalsalas-nocietinajumi/lv

19.gs. fortu personāla uzturēšanās māja

Ap 1958. gadu padomju armijas vajadzībām Mangaļsalā tika izbūvēts īpašs dzelzceļa atzars no Vecāķu stacijas. Tas bija ērtākais veids, kā uz šeit esošo militāro bāzi atvest degvielu, munīciju, šaujamieročus un būvmateriālus. Arī agrāk, sākot ar 20. gadsimtu līdz pat padomju gadiem, cauri visai Mangaļsalai braukāja šaursliežu bānītis, izvadājot munīciju uz lielgabalu atrašanās vietām. Vēlāk tika izbūvēts jau nopietnāks dzelzceļa atzars, kas šķērsoja Vecdaugavu pār vienu no diviem – vismazāk zināmajiem – Mangaļsalas dambjiem. Piemēram, no Vecāķu puses šim dambim piekļūt nemaz vairs nav iespējams, jo skatu aizsedz privātīpašums. Dabā redzamais betona uzkalniņš bija perons. Kad padomju karaspēks pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā atstāja Latviju, pa šo dzelzceļu tika izvesti 600 vagoni ar aptuveni 30 tonnām munīcijas. Runā, ka toreiz tas tika darīts tādā steigā un tik neuzmanīgi, ka “gaisā varēja uziet visa Rīga". Vai vismaz kāds Rīgas mikrorajons. Neilgi pēc tam dzelzceļu demontēja.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uzcēla šādu bunkuru un apbēra ar zemi, lai potenciālais ienaidnieks to tik viegli nevarētu atrast. Pavisam Mangaļsalā ir četras šādas ēkas, visas ir būvētas periodā no 1953. līdz 1955. gadam. Padomju laikā šeit uzglabāja munīciju – zemūdens mīnas, torpēdas u.c.  Šobrīd šī ir pati tīrākā no padomju laika slēgtā tipa munīcijas noliktavām, bet, dodoties tālāk, var redzēt arī pašu lielāko.

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Padomju laikā uz Mangaļsalu saveda tik daudz munīcijas un militārā aprīkojuma, ka noliktavās nepietika vietas, tādēļ lielu daļu to nācās glabāt zem klajas debess. Telpās novietoja tikai tādas lietas, kas mitruma ietekmē varētu tikt bojātas. Šī rīcība arī parāda padomju armijas nevērīgo attieksmi pret jebkāda veida inventāru: tam apkārt uzbēra smilšu valni, no kura vēl palicis uzkalniņš, bet pats valnis sargāja munīciju no ugunsgrēkiem un eksplozijām. Ja šeit apkaimē sprāgtu raķete, sprādziena vilnis atdurtos pret valni un tālāk netiktu, vai tiktu krietni mazākā apjomā. Blakus ir redzams dzelzsbetona stabs - zibensnovedējs! Šādi stabi ļāva pasargāt munīciju no zibens spērieniem. Līdzīgi stabi ir novērojami arī citviet. Redzamas arī bijušās ūdens akas, lai vajadzības gadījumā varētu kaut ko apdzēst. Kopumā informācija par Mangaļsalas munīcijas noliktavām bija ļoti slepena, - pat vecās padomju laika militārās kartēs šīs vietas atzīmētas kā pionieru nometnes. Aptuveni 50 metrus aiz uzbērtā vaļņa atrodas vēl viens betona bunkurs.

Šī ēka ir celta laikā no 1876. līdz 1885. gadam, kad šeit valdīja cars Aleksandrs II un pēc viņa – cars Aleksandrs III. Vērts pievērst uzmanību ēkas fasādei ar karnīzēm un logu ailēm u.c. dekoratīvām formām. Šī ēka tika izmantota kā noliktava, kurā tika glabāti lielgabalu lādiņi. Aptuveni 300 metru no šejienes atrodas vēl viena šāda noliktava, kurai ir pat saglabājušās skaistas, izliektas logu restes. Līdzīgas sarkano ķieģeļu militārās ēkas var atrast vēl šur tur Latvijā – piemēram, Liepājas Karostā. Visas Mangaļsalas teritorijā esošās sarkano ķieģeļu ēkas ir celtas aptuveni vienā laikā. Eiropā tolaik bija sarežģīta politiskā situācija, un Krievijas impērija sāka militāri nostiprināt savu Rietumu robežu. Ēkai ir dubulta ārsiena un sienām pa vidu cirkulē gaiss, kas ne tikai rada papildu ventilāciju, nodrošinot ēkā vajadzīgo temperatūru un mitruma līmeni, bet arī spēj amortizēt sprādzienu. Liela sprādziena gadījumā ārējā siena nobrūk, bet iekšējā paliek neskarta, pasargājot to, kas atrodas ēkas iekšpusē. Otrpus Mangaļsalas ielai esošo bunkuru augšpusē atradās mortīru pozīcijas. Brīvās Latvijas laikā – 1926. gadā – mortīru vietā tika izvietoti zenītlielgabali jeb tādi lielgabali, kas braukā uz riteņiem! Netālu no šejienes atrodas viena no Rīgas resnākajām priedēm. Turklāt tā ir ne tikai resna un diža, bet arī ievainota – uz priedes stumbra var atrast ložu pēdas. Kādās cīņās priede cietusi – nav zināms!

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Šis bunkurs ir celts 1955. gadā – padomju okupācijas laikā. Taka apkārt šai ēkai kādreiz bija apgaitas ceļš, kuru ieskāva dubults dzeloņdrāšu žogs. Aiz tā staigāja sargi un vēroja, vai objektam netuvojas kāda nepiederoša persona. Šī ēka dažos avotos ir minēta kā munīcijas noliktava, bet citos – ķīmisko vielu glabātava. Runā, ka šeit esot atradušās pat kodolraķetes, tomēr nekādas radiācijas pēdas te nav atrastas. Iekšpusē ir pilnīga tumsa, bet tad, - redzama gaisma. Kādreiz tā bija ventilācijas sistēma. Šī ir vienīgā ēka Mangaļsalā, kurai ir bijusi ventilācija. Kravu šeit ieveda ar vagonetēm pa sliežu ceļu. Te ir ļoti laba akustiska – reiz šeit noticis pat jaunieša kora mēģinājums! Toties šur tur uz ēkas sienām izvietoti grafiti mākslas darbi.

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Īpatnējā pakava formas betona būve kādreiz bija prožektora vieta. Savukārt, simts metrus tālāk uz Vecāķu pusi, mazā betona bunkurā sēdēja prožektora stūrmanis un uzmanīja, vai no piekrastes puses netuvojas kāda nepiederoša persona. Koku šeit praktiski nebija, tādēļ visa apkārtne bija labi pārredzama. Ja uzbrucējs sāktu apšaudīt gaismas avotu, stūrmanis būtu pilnībā pasargāts – iegrimis tumsas un betona aizsegā. Šo prožektoru punktu cēla Latvijas armija 1928. gadā, turpinot pielāgot jau militarizēto Mangaļsalu savām vajadzībām. Vēlāk, padomju okupācijas laikā, prožektoru varēja izmantot arī, lai uzmanītu, vai tikai kāds negrasās doties pretējā virzienā un bēgt uz “mežonīgajiem rietumiem”. Pamest valsti bez atļaujas bija aizliegts. Papildus drošībai tika arī uzartas piekrastes smiltis, lai varētu redzēt nelegālo nācēju vai gājēju pēdas.

Šī ir lielākā militārā būve Mangaļsalā, kuru sāka celt laikā no 1912. līdz 1916. gadam. Bunkura sienas bija vairākus metrus biezas, un no jūras puses to sargāja smilšu valnis. Pirmā pasaules kara laikā vācu flote uz Rīgu nenāca, tikai pateicoties šeit izvietotajiem lielgabaliem. 1917. gadā krievi no Rīgas atkāpās paši un aizejot, daļu bunkura saspridzināja. Latvijas brīvvalsts laikā – 1930. gados – un vēlāk arī padomju gados šī baterija tika atjaunota un paplašināta – pārbūvētas lielgabalu platformas un uzstādīti jauni lielgabali. 1941. gadā – Otrā pasaules kara laikā krievi vēlreiz šo bateriju saspridzināja, baidoties, ka Latvijā varētu ienākt vācu karaspēks. Pirmie lielgabali šāva aptuveni 12 līdz 15 kilometru, bet jaunākie varēja trāpīt mērķim līdz pat 40 kilometru lielā attālumā. Ir atrodams uzraksts: “Построенa матрозами” - cēluši matroži 1946. gadā. Bunkura pazemē atradās munīcijas pagrabi, kuros glabāja lielgabaliem nepieciešamos lādiņus. Sienās bija īpašas lūkas, pa kurām varēja padot lādiņus ātrākai lielgabalu pielādēšanai kaujas apstākļos. Tagad šeit atrodas Mangaļsalas garākais militārais tunelis – aptuveni 100 metru garš koridors. Pavasaros daļa bunkura mēdz applūst! 1960. gados aviācijas tehnoloģijas attīstījās, tika izgudrotas raķetes un pretgaisa aizsardzības sistēmas, un šī baterija ar visiem saviem lielgabaliem – kādreiz tik baisa un varena – kļuva nevienam nevajadzīga. 

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Šajā apkaimē pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā Latvijas armija uzcēla armijas pilsētiņu virsniekiem un karavīriem, kuri strādāja Mangaļsalā. Vēlāk pilsētiņa līdz ar Mangaļsalas militāro bāzi nokļuva padomju savienības īpašumā. Te dzīvoja civilpersonas bez noteikta statusa, bet vēlāk tika izveidoti sociālie dzīvokļi maznodrošinātām personām. Labajā pusē bija gan futbola laukums, gan mazdārziņi, bet ar laiku tie pārvērtās pļavās un purvos. Vēlāk jau šeit parādījās privātmājas un autoserviss. Līdz 1960. gadiem Mangaļsala nemaz nebija Rīgas, bet Mangaļu pagasta daļa. Toreiz cilvēki šeit  nodarbojās ar zvejniecību vai strādāja armijas bāzē, jo lauksaimniecība bija praktiski neiespējama – aramzemes platība Mangaļsalā ir tikai 3,8%. Kādreiz cauri pilsētiņai tieši gar Mangaļsalas ielu kursēja šaursliežu dzelzceļš, bet pati iela bija bruģēta. Tagad bruģis ir paslēpts zem asfalta kārtas. Ceļa galā ir ostas teritorija un bijusī militārā piestātne. Kādreiz tur bija pietauvoti armijas kuģi, un starp tiem izbūvētas laipas.

Apskatāma no ārpuses, ejot pa Mangaļsalas ielu.

Daugavas grīvas nocietinājumi ir senākās būves Mangaļsalā. Šajā vietā var redzēt visu salas militārā mantojuma 400 gadu ilgo vēsturi, kā arī militārās arhitektūras paraugus no vairākiem periodiem – zviedru laika, cara laika, brīvās Latvijas laika un Otrā pasaules kara gadiem. Pirmās lielgabalu pozīcijas senajās kartēs šajā teritorijā parādās jau 17. gadsimtā līdz ar Daugavgrīvas cietokšņa būvniecību, bet vēlāk nocietinājumi pakāpeniski tikuši paplašināti un atjaunoti. No Kokneses akmeņlauztuvēm zviedru laikā uz šejieni pa Daugavu ar baržām veda dolomītus tuneļu un lielgabalu pozīciju būvniecībai. 19. gadsimta vidū Daugavā sāka būvēt molus.Apmēram divdesmit, trīsdesmit gadus vēlāk šeit sāka būvēt sarkano ķieģeļu bunkurus. Divas no dzelzsbetona lielgabalu pozīcijām celtas jau Latvijas brīvvalsts laikā – 1934. gadā, par ko liecina arī ar pirkstu vai zaru veidotais gravējums betonā. Dodoties uz priekšu Austrumu virzienā, var redzēt zenītlielgabalu pozīcijas, kuras 2. pasaules kara laikā uzbūvēja vācu karaspēks. Šī ir vienīgā vieta Mangaļsalā, kurā notikusi reāla karadarbība – Krimas kara laikā 19. gadsimta vidū britu flote uzbruka Rīgai, bet, pateicoties Daugavas grīvas nocietinājumiem, uzbrukums nebija pārāk veiksmīgs. Pusgadsimtu vēlāk – 1919. gada 2. jūlijā –  Latvijas Neatkarības cīņu laikā igauņu lielgaballaivas no piekrastes veiksmīgi apšaudīja vācu Dzelzs divīzijas pozīcijas Mangaļsalā. Pirmā pasaules kara laikā Daugavgrīvas nocietinājumi bija tik biedējoši, ka Rīga bija vienīgā pilsēta Baltijas jūras krastā, uz kuru vācu flote izvairījās uzsākt karadarbību. Tātad šie Daugavgrīvas nocietinājumi gadsimtiem ir sargājuši ostas vārtus, nelaižot naidnieku Rīgā.

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Daugavas abi moli ir cieši saistīti ar militāriem notikumiem un vēsturi. Tie tika uzbūvēti 19. gadsimta beigās, lai mazinātu upes grīvas aizsērēšanu un regulētu tecējumu, kā rezultātā nodrošinātu kuģniecību un vienlaikus arī - Daugavas grīvas aizsardzību. To stratēģiskā nozīme bija saistīta ar Rīgas kā svarīgas ostas un militārās bāzes aizsardzību.

Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas Neatkarības kara laikā Daugavas grīvas apkārtne bija militāro darbību zona. Otrā pasaules kara laikā moliem bija liela stratēģiska nozīme, jo tie palīdzēja kontrolēt pieeju Rīgai no jūras.

Mola  pamatu veido koka pāļu konstrukcija, ko nosedza ar akmeņiem. Mola garums – aptuveni viens kilometrs.

Lai gan mūsdienās Daugavas moli galvenokārt tiek izmantoti kā pastaigu vieta un vēsturisks objekts, to vēsturiskā saistība ar militāro stratēģiju un jūras ceļu aizsardzību ir nozīmīgs aspekts Latvijas vēsturē.

Uzmanību! Mola virsma var būt slidena. Stirpa vēja un vētru laikā tā apmeklējums ir bīstams!

Tagad šeit ir krūmi un brikšņi, bet pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, šeit atradās Rīgas garnizona armijas vasaras nometne. Dažviet vēl var redzēt tādus kā taisnstūra formas vaļņus. Šajās vietās atradās karavīru teltis, kas bija izkārtotas četrās garās rindās, bet pa vidu – mazas ieliņas. Rindu galos slējās garnizona vienību logo – tie bija izlieti no betona, bet ornamenti un uzraksti veidoti no maziem, krāsainiem akmentiņiem. Vaļņi ap teltīm bija nepieciešami ne tikai mitruma aizturēšanai, bet arī militāriem mērķiem. Ja nu Mangaļsalā ienāktu desanta karaspēks, tie tiktu izmantoti kā ierakumi, kuru aizsegā aizsargāt teritoriju no ienaidnieka.  Lai gan šeit norisinājās reālas militāras apmācības, gaisā valdīja romantiska idille, kas redzama arī tā laika fotogrāfijās. Jaunieši spēlēja volejbolu. Virsnieku namiņu pagalmos bija iekoptas lapenes un puķu dobes. Pie kareivjiem brīvdienās ciemos brauca mīļotās, kas līdzi veda zemeņu grozus un svaigu maizi. Maltītes visi lielākoties ieturēja laukā pie galdiņiem svaigā gaisā.