Garnizons
I WW1 & Neatkarības kari, II WW2, IV Padomju okupācija

Skolas ēka pilsētas centrā atrodas Ausekļa ielas kreisajā pusē, blakus Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijai.

Ēkā, kas nosaukta skolotāja Ādama Tērauda vārdā, sākotnēji atradās skola un tās celtniecība pabeigta 1923.gadā. 1946.gadā šeit tika izvietots armijas garnizona militārais štābs. Tādējādi Valkas pilsētas centrā radās militārais centrs, un Valka kļuva par PSRS armijas svarīgu kodolbruņojuma objektu. Ēkas teritorija tika apjozta ar augstu sētu un to dēvēja par pilsētu pilsētā, jo tur armijnieku vajadzībām bija savs veikals, slimnīca, katlu māja un pat kafejnīca. Ēkas jumta daļā tika izvietota Padomju varas simbolika – sarkanā zvaigzne. Armija šo vietu atstāja 20. gs. 80. gadu beigās, līdzi paņemot visu, ko varēja aiznest.

Turpat blakus aiz Ādama Tērauda skolas un pazemes bunkuriem atrodas Zviedru (Šeremetjeva) skansts. Mākslīgi veidotais zemes valnis tika veidots Lielā Ziemeļu kara sākumā, ap 1702.gadu, lai aizsargātu Valku pret zviedriem. Skansts stāvākā siena ir vērsta pret Ērģemi, bet otra puse pret Ausekļa ielu.

Mūsdienās Ādama Tērauda skola ir apskatāma tikai no ārpuses.

Paplakas pulks. Bārta - Dienvidi, Bārta - Ziemeļi. Cilvēka un dabas iedarbības rezultātā bāze ir iznīcināta. Ēkas atpakaļ paņem mežs, Raķešu transportēšanas auto un pašu raķešu angāri ir nojaukti. Iznīcināts arī sakaru centrs un demontētas lielākā daļa metāla starta platformu. 

Bārtas pagastā, pēc oficiālās informācijas, atradās šādas padomju armijas daļas:

49028 - 279. BKF jūras spēku raidcentrs

25026, 49393 - BKF 30. kuģu raķešu un kodollādiņu noliktavas

49281 - sakaru daļa

20480 - 523. sakaru centra apakšvienība

1994. gadā atstājot Latviju (Pēdējie militāristi, kas no Latvijas izveda Bārtas raķešu bāzes iekārtas, Liepājas ostu atstāja 1994. gada 31. augustā.), iesniedza Krievijas federācijas Ziemeļrietumu karaspēka grupa. Apsekojot Bārtas raķešu bāzes terititoriju, uzgājām arī ballistiskās raķetes R-5M (8K51M) (NATO klasifikācija - SS-3 Shyster) starta laukumus ar tiem blakus novietotiem komandbunkuriem. Raķetes R-5M (8K51M) ar kodollādiņiem ir pirmās, ko okupācijas karaspēks 1954. gadā izvieto Latvijā, Liepājas rajona Bārtas mežā. Ar PSRS Aizsardzības ministrijas 1985. gada 2. jūlija (!) lēmumu nr. 700-330 karaspēka daļai nr. 42341 (50. raķešu armija Smoļenskā, k/d 55135) Bārtas mežā iedala 2 623 hektārus zemes. Tur izvieto 117. raķešu pulka divus divizionus. Katrā divizionā 4 raķetes. 1959. gada 18. septembrī armija pieprasa vēl 385,25 ha pieciem objektiem Bārtas Brienampurva tuvumā. Grants bāzes būvēšanai un angāru apbēršanai un maskēšanai vesta no netālā Krūtes karjera. No Bārtas pagasta Kalnāju, Placēnu, Purviču, Zemturu, Purvu, Knīpupju, Mazturu, Birzmaļu mājām izdzen zemniekus. Arhīva dokumentos uzrādītie zaudējumi par 8 saimniecību likvidēšanu ir tikai 154 711 rubļi. Visas bāzu konstrukcijas uz Bārtu vestas tikai naktī, lai neviens neredzētu. Bet Bārtas pagasta iedzīvotāji gan vienmēr zinājuši: kad armijnieki sāk greiderēt ceļus, tad jau kaut ko vedīs.1968. gadā Bārtas virszemes starta raķešu divizionus izformē. Modernizētās šahtu raķetes (R-12 un R-14) Bārtā neizvieto, jo objekts atrodas purvainā teritorijā.

Atrodas “Medņukalni”, Zeltiņu pagasts, Alūksnes novads.

No 1961. līdz 1989.gadam Alūksnes rajona “Zeltiņos” darbojās padomju armijas īpaši slepens militārs objekts – kodolraķešu bāze. Te izvietotas virszemes vidējā rādiusa ballistiskās raķetes R-12(8K63) ar 4 starta laukumiem. Lidojuma attālums 2200 km. Šajā periodā armija izmanto apmēram 300 ha lielu, ar dzeloņdrātīm iežogotu teritoriju. Sadzīves (dzīvojamā) zona un īpaši slepenā zona – palikušas mantojumā arī šobrīd. Betonētie ceļi ved uz tajā laikā acij slēptām vietām – angāriem, palaišanas laukumiem, bumbu patvertnēm.

Kompakta teritorija nepilna kilometra attālumā no valsts reģionālās nozīmes autoceļa P34 “Sinole-Silakrogs”, vairāku desmitu hektāru platībā izvietotas dažādas būves saistībā ar kodolraķešu uzturēšanu un apkalpošanu (angāri, degvielas u.c. materiālu noliktavas, kara tehnikas apkopes telpas, novērošanas posteņi, asfaltēti un betonēti laukumi, piebraucamie ceļi). Teritorijā bija nodrošināta autonomā elektrības padeve, ūdensapgāde un siltumapgāde, kas ar armijas izvešanu tika iznīcināta. Pēc armijas aiziešanas, daļa tehnikas tika nodota pašvaldības pārziņā.

Šobrīd apskatāmi 20 ha bijušā militārā mantojuma teritorijas, kuras dienvidrietumu daļu piedāvā kā tūrisma apskates objektu. Bāze tūristiem tiek piedāvāta divos veidos – pamatekspozīcija par raķešu bāzes vēsturi, kas atrodas Zeltiņu muzeja telpās un tūrisma maršruts bāzes teritorijā. 

Teritorijā iespējams izbaudīt lielisku lāzertaga spēli draugu kompānijā – līdz 12 personām. Iespējams izvēlēties spēles ilgumu 1 stunda 1,5 stundas, vai 2 stundas. Obligāta iepriekšēja pieteikšanās vismaz divas dienas pirms spēles. Pieteikšanās zvanot +371 26520677!

Tūrisma maršrutam bāzes teritorijā ''dzīvā" gida pavadībā (latviešu un krievu valodā) darba laiks no 10.00- 18.00 ( no otrdienas līdz svētdienai) . Brīvdienas - svētdiena, pirmdiena. Ekskursijas pieejamas no maija līdz novembrim. Par citiem ekskursiju laikiem (arībrīvdienās) iepriekš jāzvana uz +371 29492284 . Ekskursijas pieteikt ne vēlākais kā divas dienas iepriekš.
Audioga pavadībā ekskurisjas pieejamas jebkurā sev vēlamā laikā latviešu, krievu un angļu valodā.

Zeltiņu vēstures krātuvē, ar iepriekšēju pieteikšanos, skatāma ekspozīcija "Nesenā pagātne" par sadzīvi un militāro mantojumu padomju laikā.
Vēstures krātuves darba laiks:
No septembra līdz aprīlim - trešdienas un sestdienas no 9.00-17.00
No maija līdz augustam - trešdienas, ceturtdienas un sestdienas no 10.00-18.00
Pieteikšanās zvanot +371 25745577

Kādreizējās padomju armijas bāzes ēkas ir avārijas stāvoklī, taču teritorijā ir iekārtota mototrase. Teritoriju var apskatīt apstaigājot ar kājām, taču nepieciešami labi apavi pret dubļiem un smiltīm.

Pirmās krasta aizsardzības baterijas Irbes jūras šauruma aizsardzībai sāka veidot pēc 1912. gada, kad apstiprināja Baltijas flotes mīnu-artilērijas aizsardzības pozīcijas plānu, kas ietvēra vairākas krasta aizsardzības baterijas un jūras mīnu aizžogojumus.

Vistālāk uz dienvidiem atradās Irbes jūras šauruma pozīcija, kuras uzdevums bija nosprostot iespējamā pretinieka piekļūšanu Rīgas jūras līcim. Galvenais uzsvars bija jūras mīnām, tās Pirmā pasaules kara laikā Irbes jūras šaurumā izvietoja vairākus desmitus tūkstošu, kuras nodrošināja Baltijas Kara flotes kuģi. Krasta aizsardzības baterijas sāka būvēt tikai 1916. gadā Sāremā salas Sirves raga dienvidos. Kopā izveidoja septiņas baterijas, un baterijā Nr. 43 izvietoja 305 mm lielgabalus. Irbes jūras šauruma Latvijas piekrastē nekādas aizsardzības baterijas neizbūvēja.

Arī pēc Latvijas Republikas izveidošanas Latvijas armija un Kara flote Irbes jūras šauruma aizsardzībai artilērijas pozīcijas neveidoja.

Situācija mainījās pēc 1939. gada 5. oktobra Latvijas Republikas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta, kas paredzēja Kurzemē izvietot Sarkanās armijas un Baltijas Kara flotes kontingentu. Padomju plānos ietilpa arī krasta aizsardzības sistēmas izveidošana, kas balstījās uz 1912. gada plānu, to pilnveidojot. Plānoja izbūvēt krasta aizsardzības baterijas Liepājas cietokšņa vietā, bet jaunas baterijas izveidot uz dienvidiem no Ventspils (Baterija Nr. 46) un divas baterijas Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā pie Miķeļtorņa. Jau pēc Latvijas okupācijas un aneksijas Baltijas Kara flotes krasta aizsardzības plānus papildināja un līdz 1941. gada jūnijam Kurzemes ziemeļu daļā plānoja izveidot 207. artilērijas divizionu ar piecām baterijā. Miķeļtorņa apkārtnē plānoja izveidot divas baterijas – 40. bateriju pie Lūžņas ar 130 mm lielgabaliem B-13 dzelzsbetona  nocietinājumos un 117. bateriju pie Olmaņiem (Latvijas armijas kartēs vieta apzīmēta ar no nosaukumu Ķesteri) ar 152 mm lielgabaliem MU-2. Tā kā 152 mm lielgabalu izstrāde nebija pabeigta, tad baterijas dzelzsbetona nocietinājumu vietā izbūvēja pagaidu koka platformas un uzstādīja vēl četrus 130 mm lielgabalus. Abu bateriju izveido līdz 1941. gada jūnijam bija pabeigta, tomēr karadarbībā pret vācu 291. kājnieku divīziju bateriju darbība nav izsekojama, to apkalpes pārcēlās uz Sāremā salu.

Otrā pasaules kara beigās vācu armiju grupa “Kurzeme” visai nopietni vērtēja iespējamos padomju desantus Kurzemes ziemeļu daļā, jo sevišķi pēc ledus nokušanas Somu jūras līcī un Igaunijas rietumu piekrastē. Improvizētas krasta aizsardzības baterijas bija izvietotas gar visu Kurzemes piekrasti. Padomju baterijas Nr. 40 dzelzsbetona pozīcijās pie Lūžņas bija izvietota 289. artilērijas diviziona Gerate Batterie Sommer ar divām 122 mm padomju trofeju haubicēm. 117. baterijas pozīcijas rajonā izvietojās 530. artilērijas diviziona 2. baterija ar trijiem padomju trofeju 152 mm lielgabaliem, trijiem 37 mm zenītliegabaliem, vienu 20 mm četrstobru zenītliegabalu, diviem 75 mm prettanku lielgabalu un diviem mīnmetējiem apgaismošanas veikšanai.

Pēc aktīvās karadarbības beigām 1945. gada maijā PSRS sāka atjaunot krasta aizsardzības sistēmu Kurzemes piekrastē. 1945. gada rudenī pie Olmaņu mājām, kuras pārdēvēja par “Krasnoflotskaja” izvietoja pagaidu Bateriju Nr. 456 ar 152 mm Kanē sistēmas lielgabaliem.

1952. gadā baterijas pagaidu lielgabalus nomainīja ar jaunākajām 152 mm MU-2 ieroču sistēmām. Baterija sastāvēja no četrām dzelzsbetona lielgabalu pozīcijām, dzelzsbetona komandpunkta ar tālummērītāja torni un tehniskajām ēkām. Baterijas būvniecību pabeidza 1958. gadā.

1958. gadā pēc Lūžņas krasta aizsardzības baterijas demontāžas, tās vietā izvietoja pārvietojamo 130 mm SM-4-1 lielgabalu Bateriju Nr.343. Pārvietojamiem lielgabaliem nebija dzelzsbetona pozīcijas, bet izveidoja vairākas baļķu un smilšu konstrukcijas.

Baterija Nr. 343 darbojās līdz 1960. gadu sākumam, bet Baterija Nr. 456 līdz 1975. gadam, kad to iekonservēja. Baterijas pozīcijās izvietoja pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksus S-125, kā arī 10. krasta aizsardzības artilērijas-raķešu pulku ar CP-2 “Sopka” raķešu kompleksiem, atbilstoši pārveidojot infrastruktūru.

Padomju armija Olmaņu un Lūžņas bateriju infrastruktūru Latvijas Republikai nodeva 1993. gadā.

Atrodas Ādažu novadā, Kadagā, Ādažu Nacionālā mācību centra teritorijā.

Ādažu apkārtnē atrodas lielākais militārais poligons Baltijas valstīs un unikāla apmācību teritorija. Poligona vēsture aizsākās 20.gs. 20 gadu beigās, kad Latvijas valdība nolēma ierīkot to Rīgas tuvumā, Lilastes apkārtnē. Padomju okupācijas laikā tas būtiski paplašinājās, simbolizējot Padomju armijas militarizācijas vērienu.

Pēc 1. pasaules un Latvijas Neatkarības kara, Latvija armija veidojās karā izpostītā zemē. Latvijas iedzīvotāji bija saskārušies ar karu un svešu armiju vienaldzīgo attieksmi. Salīdzinoši īsā laikā armija tapa par daudzskaitlīgu karaspēku ar lielām karavīru rezervēm, lai patstāvīgi aizsargātu Latviju un tās iedzīvotājus. Poligoni un vasaras nometnes karavīru ikdienu tuvināja kara apstākļiem, ļaujot pilnveidot prasmes un zināšanas. Lilastes jeb Gaujas poligona attīstībai nozīmīga kļuva 30.gadu sākumā izbūvētā Rīgas – Saulkrastu dzelzceļa līnija, kas ļāva pārvadāt munīciju un tehniku, kā arī kalpoja krasta aizsardzības nolūkiem.

Garnizons - karaspēka vienību kopums, kas patstāvīgi vai uz laiku izvietots noteiktā administratīvā teritorijā.

Poligons -  iekārtota vieta tehnisko līdzekļu izmēģināšanai un karaspēka apmācīšanai.

Mūsdienās var aplūkot ekspozīciju, iepazīt militāro tehniku un karavīru ikdienu.

PSRS laikā šeit atradās robežsardzes daļa, citas padomju armijas daļas - sakarnieki un zeme - gaiss raķešu bāze atradās vairākus kilometrus tālāk mežā. Pēc neatkarības atgūšanas bija izvietota Latvijas armija.

Kādreizējā padomju armijas militārajā bāze šobrīd ir ierīkots rekreācijas, aktīvās atpūtas un nometņu centrs - personības izaugsmei mijiedarbībā ar dabu un apkārtējiem cilvēkiem. 

Vieta atpūtai un nakšņošanai gan tūristu grupām, gan ģimenēm. Istabiņas, dušas, WC, ugunskura vietas, plaša teritorija aktivitātēm, dabas skaņas. Rezervācijas veikt iepriekš, zvanot +371 26314505.