Vai Tukuma lidlaukā bija apraktas kodolgalviņas?

A. Skurstenis:

- Nepilnu mēnesi nosargāju, kad atbrauca Aizsardzības ministrijas pārstāvji interesēties par apsardzes organizēšanu, jo lidlaukā vēl bija krievu armija. Piedāvāja man būt par apsardzes vada komandieri un jau pēc mēneša piešķīra pakāpi – virsnieka vietnieks un rokā iedeva pavēli, ka esmu apstiprināts par vada komandieri. Dokumentus parakstīja Dainis Turlais. Jau 1996. gadā braucu uz apmācībām Dānijā un pēc tam notika Aizsardzības spēku un Zemessardzes apvienošanās. Juris Dalbiņš tika iecelts par Nacionālo Bruņoto spēku komandieri (tas – pateicoties zemessargu spiedienam). Tas mazliet iz vēstures.
Lidlaukā pirmo kareivju daļu ievedām 1993. gada 12. oktobrī, lai gan instruktoru sastāvs strādāja daudz agrāk. Arī tad lidlaukā iekšā vēl atradās krievu armija, kas kontrolēja visus posteņus un štābu. Agrofirma «Durbe» uzreiz pārņēma visas naftas bāzes un arī lidlauka komandiera Turčina štābu.
Bet, tā saukto ”kurlmēmo” daļu, norobežoja trīs žogi – viens dēļu un divi dzeloņstiepļu. Tur atradās divi angāri, kur it kā varēja būt kodolgalviņas, taču vairāk ticams, ka tur atradās ar urānu bagātinātas bumbas (urāns uzlabo jaudu un caursišanas spēju) konkrētu objektu iznīcināšanai (amerikāņi tādas 1991. gadā izmantoja Persijas līča karā); jo kodolgalviņas tomēr izmanto vidēja darbības rādiusa un līdzīgām raķetēm, ko palaiž no šahtām vai mobilajām palaišanas iekārtām. Lidlauka ”Andalūzijas daļā” – pie kazarmām – bija viens ar svinu izklāts angārs, kurā, iespējams, atradās maza vai vidēja darbības rādiusa raķetes. Tās tiešām varēja nest kodolgalviņas, taču šī teritorija neatradās mūsu apsardzes zonā un svina plāksnes tika izlaupītas. Ja tur arī bija kāds radioaktīvais starojums, tad, visticamāk, dažs no svina zagļiem atrodas jau zem zemes...
Pulkvedis Kārlis Kīns, kas šīs lietas labi pārzināja, apgalvoja, ka tur atradies tā saucamais «50 komplekss» – mobilā raķešu palaišanas iekārta, taču tā aizvākta jau 70. gadu beigās...
Gorbačova laikā, kad tika slēgti līgumi bruņojuma samazināšanai, krievi bija nolēmuši tos rietumu vīriņus apšmaukt – burtiski pāris dienu laikā bumbvedēju pilotus un pārējo personālu pārģērba Jūras aviācijas formās (paši lidotāji par to gānījās), taču kaut kas viņiem nesanāca, un tāpat tomēr dabūja samazināt.

Zemē aprakta ķīmija

– Ko jūs zināt teikt par ”kurlmēmo daļu”?
– Tur atradās divi kaponieru tipa angāri ar telferiem un iekārtām noteiktas temperatūras uzturēšanai. Atšķirībā no citiem to ieeja slēpās aiz betona bloku mūra; tur tiešām varēja glabāt raķešu kaujas galviņas;

– Bet līdzās it kā bijusi autobāze?...
– Tur bija noliktava, taču ne munīcijas glabāšanai; visticamāk – vieta raķešu montāžai. Runājot par to, ka varētu būt kaut kas zemē atstāts... Kad sāku vadīt lidlauka apsardzi, paralēli mācījos Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, kur cita starpā kapteinis Gunārs Opmanis mācīja par masu iznīcināšanas ieročiem. Viņš bija profesionāls ķīmiķis un ieinteresējās par lidlauku, jo es stāstīju, ka krievi atstājuši gan ķīmiskos aizsargtērpus, gan pamatīgus lakmusa krājumus. Gribēju noskaidrot, kādā vietā īsti diena... Citādi – atbrauc pulkvedis K. Kīns, mēs taisām pārbaudi skapīšos un atrodam lielkalibra ložmetēja patronas ar lodēm. Kareivji štābā atraduši!
Kopā ar kapteini Opmani mēs izstaigājām visu lidlauku un pārbaudījām – radiācijas fons nekur (arī kaponieros) nebija paaugstināts. Neliela bīstamība varēja būt pie viena paugura aiz noliktavām – ja tajā vietā uzturējās ilgāk, sāka galva reibt. Kapteinis Opmanis skaidroja, ka tas nav no radiācijas, bet, visticamāk, šajā vietā aprakta kāda ķīmija. Mēs šo vietu īpaši apsargājām, jo tur bija vesela noliktava ar tā saucamajiem – HIMDIM – izlietotajiem ķīmiskās aizsardzības spectērpiem. Atsevišķā baltu ķieģeļu ēkā atradās metāla mucas un ampulas ar dezaktivizācijas šķidrumu spectērpu mazgāšanai. Šīs ampulas zaga vietējie puišeļi, jo – kad vienu tādu skolā saplēsa, tad dienu klasē nevarēja ieiet – tik briesmīgi smirdēja.
Kamēr atrados kursos Dānijā, mani aizvietoja kapteinis Tisļonoks, un viņš lika ierakt tās mucas zemē – visticamāk, tās jau ir sarūsējušas un augsne tajā vietā ir piesārņota. To būtu vērts izpētīt. Kapteinis Opmanis, kurš bija veicis šo mucu ķīmisko analīzi, teica, ka tās ir dažādas ķimikālijas – amonija hlorīds (izmanto dārzniecībā), dihloramīns -T – dezinfekcijas līdzeklis, hloramīns (tā saucamās ziepjzāles) un mucās – honetanolamīns (reaģents rūpniecībā). Kādam nolūkam tās izmantoja? Nezinām. Jāpiebilst – vienā vietā tomēr paaugstinātu radiāciju uzrādīja – «kurlmēmo daļā» vienā ēkā stāvēja visādas lidmašīnu rezerves daļas. Kapteinis Opmanis intereses pēc pārbaudīja kāda pilota kabīnes manometra aizmuguri un mums par pārsteigumu fons ievērojami pārsniedza normu. Interesanti, ka ekrāna pusē neuzrādīja neko, bet aizmugurē acīmredzot bija kādi radioaktīvi elementi...

Gan andele, gan nelegāls spirta brūzis

– Krievu armijnieki, kad vācās ārā, visu, kas kustams vai nekustams, centušies pārdot?
– Jā, tās tas bija – andelēja visu, ko vien varēja kustināt – arī vecos bobikus. Man piedāvāja, vai nevēlos 5,45 mm automātu ar 300 kaujas patronu komplektu par Ls 130 ar visiem Krievijas papīriem. Tanī laikā tā bija liela nauda. Piedāvāja pilnīgi jaunu mazlitrāžas ģeneratoru ar iekšdedzes dzinēju – ar tādu visai savai kazarmai varējām elektropadevi nodrošināt – par Ls 70... Pēc tam tie, kas bija iedzīvojušies Jauntukumā, saveda visu garāžās un, kad daļa izvācās, sāka cenu turēt.
Tajā laikā sākās karš Čečenijā, un uz šī kara rēķina Krievija ”norakstīja” ļoti daudz ieroču. No neoficiāliem avotiem zinu, ka Čečenijā tika atrastas arī «zeme - gaiss» tipa raķetes. Ar ko čečeni karoja? Ar Krievijā ražotiem ieročiem, un krājumi visu laiku tika papildināti...
Bet daudziem mūsu Aizsardzības ministrijas vīriņiem bija tīri saimnieciskas intereses – labs piemērs bija ministrijas paspārnē nodibinātā firma «Rabarberi», kas lidlaukā it kā nodarbojās ar minerālūdens ražošanu (Tolaik vienā no angāriem uzgājām koka kublus un vairākus tūkstošus stikla pudeļu, kādās mēdz pildīt degvīnu, ne minerālūdeni. – Red.). Mani zēni sēdēja uz kaponiera un ar binoklīti visu fiksēja – arī to, ka kādu nakti zemē tika ierakta vesela vilciena cisterna. Tāpēc mēs kļuvām nevēlami – par daudz cītīgi sargājām...

Neviena armija savus noslēpumus neizpauž

– Vai krievu virsnieki stāstīja, kas lidlaukā glabāts?
– Jā, runas bija. Bija tāds vecs vīrs Mihaličs – par pavāru strādāja; gudrs vīrs bija. Viņš stāstīja, ka 60. gados bijusi doma šeit glabāt atomieročus – pat angārs uzbūvēts, taču plāns tā arī palicis nerealizēts. Par ”kurlmēmajiem” ziņu nav, jo viņi bija kā daļa daļā jeb valsts valstī. Pie viņiem varēja iekļūt tikai ar speciālām caurlaidēm. Zināms, ka bija speciāla novietne ”zeme – gaiss” tipa raķešu montāžai, jo pirms palaišanas vai izmēģināšanas kādā poligonā tās vēl jāsamontē.

– Mani pārsteidza, ka apkārt ”kurlmēmo” daļai bija īpaši betona sargtorņi ar šaujamlūkām.
– Tādi tornīši atrodas ne tikai lidlaukā un ap to, bet viens – šaušanai domāts, pat Ventspils šosejas malā. Tādu tornīšu ir daudz.

– Kas zināms par apakšzemes ejām vai bunkuriem – tik daudz nostāstu dzirdēts?
– Pats neesmu redzējis, taču dzirdēts, ka pa apakšzemes eju pēc munīcijas braukts. Principā Turčina štābu pēc krievu aiziešanas pārņēma L. Mucenieks, un, ja arī kāds bunkurs bija, tas ir aizmūrēts un aizbetonēts. Tāda lidlauka komandieris nekad nesēdēs ”plikā” štābā – pēc leģendām, ko stāstīja tajā laikā, viena no pazemes ejām veda no Turčina štāba uz ”kurlmēmo daļu”. Tur it kā viens tāds bunkurīts ir, kam eja apraujas; dzirdēts, ka tur pat 25 m šautuve esot iekšā, ieroču glabātave un tamlīdzīgi. Tā tas varētu arī būt – vienkārši jau tajā laikā, kad mēs ienācām, viss bija ļoti rūpīgi aizbetonēts un nomaskēts; atstāts vēsturei.

– Vai tad krievi, nododot Latvijas pusei lidlauku, neatstāja dokumentus par visām komunikācijām?
– Esmu redzējis to nodošanas aktu – tur bija vesels saraksts ar inventāra uzskaiti un kopējo vērtību, taču nekādu papīru par komunikācijām. Manuprāt, tas tāds plāns – vajadzēja parādīt, ka krievu armija solīdi aiziet, taču savus noslēpumus neviena armija neizpauž. Ja arī kas nozīmīgs bija, tad tas tika maksimāli noslēpts.

Ar kangaru rokām iznīcināts lidlauks

– Tomēr Padomju Savienības sabrukšana nāca pēkšņi, militārie objekti Baltijā bija jāatstāj salīdzinoši īsā laikā. Un – kas notika ar stratēģiski svarīgajiem lidlaukiem Latvijā? Kolīdz armija taisījās uz aiziešanu, skaties – tur jau kāda privāta, ar Krievijas pusi saistīta firma iekšā... Tas pats Vasilijs Meļņiks, viens no Latvijas miljonāriem un Godmaņa padomnieks (!), – savulaik beidzis Alkšņa lidotāju skolu, bet Atmodas laikā kļuva par ietekmīgu personu ostu un kuģubūves biznesā. „Manuprāt, tāds bija Krievijas plāns – iebīdīt savus cilvēkus stratēģiski svarīgos objektos un novest tos līdz kliņķim; nevarēja pieļaut, lai krievu atstātais militārais mantojums kļūtu par placdarmu svešai armijai.”
Dzīvs piemērs – transporta aviācijas lidlauks Jēkabpilī. Ja Tukuma lidlauka segums spēja nest 1600 t uz ass (tā ir ļoti liela nestspēja), tad Jēkabpils lidlauks – 1900 t! Bet kas notika? Arī Jēkabpils lidlaukam tika noteikts rezerves lidlauka statuss, un to pārņēma viena Vācijas firma, kas beigās izrādījās saistīta ar Krieviju. Ko mēs šodien zinām par Jēkabpils lidlauku? Neko, jo nav vairs tāda.
Savā laikā ikviens profesionālis saprata, ka Tukuma lidlauks ir daudz labākā stāvoklī par Lielvārdes lidlauku, lai gan oficiāli tika apgalvots pretējais. Lielvārdes lidlauks ir izveidots purvā ar bojātu meliorāciju, tas aizaug un slīkst nost. Lielvārdē tāpat daļa plākšņu bija nozagta, ēku gandrīz nekādu un tomēr tas tika atzīts par vērtīgāku nekā Tukuma lidlauks, lai gan šeit pat remonta angāri bija pilnīgā kārtībā – ar visiem ugunsdzēsības sūkņiem (manā laikā viens karavīriņš nejauši ieslēdza, un putas sāka gāzties); vienīgi kazarmas un klubs bija bēdīgā stāvoklī. Taču tas jau maznozīmīgi; bet viss, kas uz lidlauku attiecās, bija ideālā stāvoklī (šobrīd Lielvārdes lidlauka skrejceļa un infrastruktūras atjaunošanai NATO atvēlējusi 31,5 miljonu latu un papildus 5,5 miljonus – Aizsardzības ministrija. – Red.)
Mūsu sardzes vads bija kā zobu sāpes augstākajai vadībai. Mēs – sardzes vada karavīri – taču domājām, ka lidlauks vajadzīgs Latvijai – būs pašiem darba vietas, tāpēc centāmies visu nosargāt. Savācām vienā angārā visas vēl puslīdz derīgās mēbeles, bet mani aizsūtīja uz Dāniju, vietā iecēla citu komandieri, un angārs tika izlaupīts... „Mēs uzskaitījām visas lidlaukam demontētās skrejceļa plāksnes, ķērām zagļus (pamatā L. Mucenieka cilvēkus), pierakstījām automašīnu numurus un ziņojām vadībai, taču izrādījās – viss esot saskaņots...”

– Tad jau sanāk, ka arī Aizsardzības ministrijas vadība bija korumpēta un pieņēma Latvijai neizdevīgus lēmumus?
– Neesmu to teicis un nevaru pierādīt, taču šķietami maznozīmīgajā Tukuma lidlaukā ir pabijuši visi Aizsardzības ministri – T. Jundzis, J.A. Trapāns, V.V. Pavlovskis un valsts sekretārs J. Davidovičs, nerunājot par Aizsardzības spēku komandieri Daini Turlo un NBS komandieri Juri Dalbiņu. Mēs redzam, kādus spēkus šodien atbalsta D. Turlais (Pašvaldību vēlēšanās startēja Šlesera partijā, pirms tam bijis deputāts divās kreiso partijās; savulaik žurnālistu nopelts par Iekšlietu ministrijas Sporta spēļu rīkošanu Kandavā tautas sēru dienā – 14. jūnijā. – Red.) un – vai mēs zinām, kas bija un ko šodien dara bankrotējošās agrofirmas «Durbe» direktors Laimonis Mucenieks? Kā vienkāršs tālbraucēja šoferis no Jelgavas varēja iegūt tiesības izsaimniekot lidlauku? Kāpēc L. Mucenieks mitinājās Jūrmalā, Krievijas uzturētā viesnīcā?...