„PZ” – podgraņičņaja zona
Vērgales ciema tautas deputātu padomes priešsēdētāja (1982-1989) Andra Zaļkalna atmiņas par dzīvi pierobežas zonā.
1976.gadā es sāku strādāt Vērgales mežniecībā par mežziņa palīgu, strādāju līdz 1982.gadam. Tad mani pierunāja aiziet par Vērgales ciema tautu deputātu padomes priekšsēdētāju, 1980.-to gadu beigās es pametu šo amatu, pāris gadus nostrādāju kolhozā un 1990.-to gadu sākumā atsāku darbu Vērgales mežniecībā.
Tad, kad es atnācu uz Vērgali un nodibināju ģimeni, Vērgales pagasts bija pierobežas zona ar visu no tā izrietošām sekām. Te bija ierobežotas iespējas iebraukt, tie kas šeit bija pierakstīti, braukt varēja pa visu zonu, ja pasē bija iespiesti divi burti - zīmogs „PZ” – podgraņičņaja zona (pierobežas zona).
Līdz 1995.gadam kursēja vilciens Liepāja – Ventspils, tad varēja nopirkt biļeti no Liepājas uz Ventspili vai otrādi, un kāpt ārā varēji, kur pašam patīk. Tāpat bija ar autobusiem. Bija tāds maršruts Liepāja – Aizpute c.Apriķiem, maršrutā bija pietura „Binderi”, kāpt tajā laukā un nokļūt līdz Vērgalei svilpodams, savukārt līdz Vērgalei biļeti nopirkt nevarēja. Uz ceļa mēdza arī apturēt mašīnas un pārbaudīt dokumentus, bet tas stingrais režīms pamazām atslāba.
Jūrmalā tikt tik vienkārši nevarēja. Atceros gadījumu, kad es ar savu ģimeni, kurā bija divi mazi bērni, netālu Ziemupē no „Laiku” mājām, izgājām jūrmalā nopeldēties. Nepagāja ilgs laiks, kad klāt bija viens krievs kirzas zābakos un automātu plecos, suni pie saites. No kurienes viņš radās, es tā arī nesapratu. Man toreiz bija kabatā tāda sarkana grāmatiņa, dienesta apliecība „Ļesnaja služba SSSR” (PSRS Meža dienests), es to parādīju, viņš „atdeva godu” un aizgāja, jo man kā amatpersonai tur bija tiesības uzturēties. Ļoti būtiski bija sarkanie vāki un „SSSR”, jo tā bija droša ķīla tam, ka es neesmu ārzemju spiegs, kā arī netaisos bēgt projām.
Toreizējā Vērgales ciema teritorijā, ja es nemaldos, bija trīs karaspēku daļas. Šķēdē, tuvu Liepājai, bija robežsargu postenis, ap 50 cilvēku kopējais sastāvs. Ziemupē bija raķešu daļa („zeme – gaiss” tipa raķetes, ar kurām gāza lidmašīnas zemē, cik man zināms, no turienes neviena raķete izšauta nav), bet reāli raķetes tur bija, gan pozīcijās uzstādītas, gan uz mašīnām, kaujas gatavībā. Saraiķos (starp Ziemupi un Šķēdi) arī bija viena daļa, bet kas īsti – neatceros. Vērgales teritorijā stratēģiskie un atomieroči nebija.
Tagadējās pašvaldības, Pāvilostas novada robežās, netālu no Akmensraga bija „melnie” jeb jūras robežsargi. Pāvilostā arī bija robežsargi, kā arī bāze, kas „uztankoja” kuģus un zemūdenes jūrā.
Bieži tika rīkotas mācības armijniekiem, bet tad vietējie iedzīvotāji laicīgi tika brīdināti, tas pats jau notiek vēl tagad, kad Latvijas Armija rīko mācības.
Nebija jau tā, ka starp abām pusēm, iedzīvotājiem un armijas daļu, naids pastāvētu, jo ar gadiem viens ar otru bija stipri apraduši. Jāsaka, ka no armijniekiem bija arī savs labums, viņi pašvaldībai palīdzēja uzturēt kārtību kopā ar mūsu sabiedriskās kārtības sargiem, no viņiem raustījās visādi huligāni, klejotāji.
Liels labums zināmos laikos bija tas, ka mēs no viņiem barojamies tad, kad mūsu veikalos nebija ne gaļa, ne sviests, ne cigaretes, ne kas cits, tad mēs braucām uz Ziemupi, uz raķešnieku daļu. Viņiem bija savs veikaliņš ar savu apgādi, viņi mūs arī laida iepirkties.
Savs labums jau bija, jo mums joprojām piekrastē ir neskarta daba, tā ir nepiegānīta, nenovazāta, neapbūvēta, tas ir pierobežas zonas nopelns. Šai ziņā jau mēs esam ieguvēji, bet vienpusīgi to vērtēt nevar.
Virsnieku sievas arī iesaistījās vietējā dzīvē, viena bija Vērgalē ēdnīcas vadītāja. Sadarbība ciemam ar armijniekiem nu bija kāda tā bija, bet šis nebija tas gadījums, kad kolhoza priekšsēdētājs ganījās riņķī ar cūkas cisku un dabūja cementu, tas bija vietās, kur notika celtniecība, piemēram Skrundā. Bet viņi, kad vajadzēja, īpaši svētkos, palīdzēja kārtību uzturēt.
Kontroles armijniekiem „no augšas” ir bijušas un būs visos laikos, sevišķi, ja kāds ģenerālis no Maskavas vēlas pazvejot zivis un „iekost”. Līdzko notika kādas nepatikšanas, tad kontrole bija neizbēgama. Atceros, kad no Dobeles bija aizlidojis kukuružņiks uz Gotlandi, kaut kad ap 1980.-to gadu, tad nu armijniekus „čakarēja” diezgan krietni, gan jau arī kādam uzpleči pazuda. Nekas jau te pretvalstisks nenotika.
Saraiķos un Ziemupē bija vietas, kur oficiālās stundās varēja iziet jūrmalā vietējie iedzīvotāji. Vasarā tas laiks bija garāks, ziemā tas bija pavisam īss. 1980.-tajos gados pludmali vairs neecēja, bet kāpās vienu joslu vēl ar kultivatoru reizi vai divas reizes dienā nobrauca un kuru nedrīkstēja šķērsot. Dzeloņdrātis tika vilktas tūlīt pēc kara, tās ilgi nefunkcionēja. Sakaru līnija gan visu laiku tika uzturēta lieliskā kārtībā.
Zvejā iešana notika ar robežsargu priekšnieku atļauju. Tā bija tīrā sarunāšana, jo mūsu pusē jūrā ar laiviņām zvejot bija aizliegts. Krieviem jau pašiem šad tad zivis gribējās un kad uznāca tā reize, kad gribas ar letiņiem šņabi iedzert, tad viņi noskaidroja vai nedraud pārbaudes, un gāja kopā zvejot. Toreiz tīklus uz vairākām dienām nelika, jo tas bija saistīts ar atkārtotu iebraukšanu jūrā, tas nebija droši. Vadu vilka regulāri, vietās, kur nav akmeņu, gan Akmensragā, gan Šķēdes pusē.
Zvejots tika regulāri. Atceros tādu milzīgu zušu lomu, 96 zuši vienā piegājienā, labāks nekas nav bijis!
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Akmeņraga bāka un kuģa "Saratov" liktenis
Akmeņraga bāka atrodas Sakas pagastā, 10 km uz dienvidrietumiem no Pāvilostas. Bākā var uzkāpt pa vītņveida kāpnēm, no tās paveras skats uz jūru un apkārtnes mežiem. Lai nokļūtu Akmeņragā ir jābrauc vai nu no Pāvilostas (12 km) vai Ziemupes (10 km) puses pa tuvāko ceļu jūras krastam un jāseko norādēm.
Pašreizējais 37 m augstais bākas tornis uzcelts 1921. gadā, bet iepriekšējo bāku nopostīja Pirmā pasaules kara laikā. Pašreizējā 38 metrus augstā bāka uzcelta 1921. gadā un atjaunota 1957. gadā. Pēdejie uzlabojumi veikti vēl mūsu gadsimtā – atjaunots bākas krāsojums. Bākas uguns iedegas reizi 7,5 sekundēs. Pie bākas atrodas neliels ēku komplekss – bijusī robežsargu bāze – savukārt tuvākajā apkārtnē atrodamas vēl citas padomju perioda drupas, kas palikušas no pretgaisa aizsardzības vienību ēkām. 1980. gadu beigās parādījās ideja šeit būvēt atomelektrostaciju – tālāk par mieta iespraušanu zemē projekts gan netika.
Pārējo Latvijas bāku vidū Akmeņraga bāka izceļas ar savu atrašanos kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Bākas gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram divas jūras jūdzes jeb 3,7 km garu sēkli, kurš iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem. Vieta, kur atrodas bāka, palikusi turpat, bet piekraste gadu gaitā atkāpusies.
Neskatoties uz to, ka šeit jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa “Saratow” uzskriešana uz sēkļa 1923. gada septembrī. “Saratow” 1919. gadā uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu.
Akmeņragā blakus bākai atradusies Padomju armijas karaspēka daļa, robežapsardzības postenis un krasta baterija, kura demontēta un lielgabali no pozīcijām aizvesti 1955.gadā.
Akmeņraga bākas uzraudze bākas tuvumā ir savākusi skaistu dzintaru un akmeņu kolekciju. Apmeklējumu brīvdienās un svētku dienās vēlams iepriekš saskaņot.
Karosta (Maršruts)
Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.
Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums. Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.
Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.
Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā.
Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.
Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.
Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc.
Memoriāls holokausta upuriem
Memoriāls atrodas Baltijas jūras krastā, nepilnu kilometru uz ziemeļiem no cietokšņa kanāla. Norāde uz to redzama Liepājas – Šķēdes – Ziemupes ceļa malā.
Memoriāls veltīts Otrā pasaules kara laikā nogalināto Liepājas ebreju piemiņai. Tas atklāts 2005. gada 4. jūnijā un veido horizontāla menora – jūdaisma simbola – svečtura, kas izklāta ar skaldītu Kurzemes laukakmeni.
Otrā pasaules kara gados Šķēdes kāpas iemantoja baisu slavu, jo laikā no 1941. līdz 1945. gadam šajā vietā nacistiskās Vācijas iniciētajā un organizētājā holokaustā nošāva 3640 ebrejus – tostarp 1048 bērnus, aptuveni 2000 padomju karagūstekņu un aptuveni 1000 latviešu civiliedzīvotāju.
Vēsturnieks un holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis gan norāda, ka nogalināto latviešu skaits visticamāk ir daudz mazāks. Latvijas vēsturē notikumi Šķēdē ir jo īpaši sāpīgi un skumji, dēļ tā, ka Liepājas ebreju nogalināšanā piedalījās līdzpilsoņi – bez vācu vienībā un t.s. Arāja komandas un latviešu SD sardzes vada te, dažādu uzdevumu izpildē, piedalījās Liepājas “šucmaņi” un Liepājas kārtības policija.
Turpat blakus redzams vēl viens piemineklis – obelisks ar sarkanu zvaigzni, kurš uzstādīts 1956. gadā. Tajā norādītā informācija par 19 000 nogalinātajiem ir aplama.
