1949.gadā pie Skrundas stacijas slepus nofotografētais deportācijas ešelons
1949. gada 25. martā Skrundas skolnieks Elmārs Heniņš pieredzēja, kā tiek aizvesti viņa klasesbiedri. Paņēmis fotoaparātu un uzkāpis tuvējā pakalna priedē, viņš dokumentēja notiekošo, attēlus vēlāk paslēpjot.
Rakstnieks un publicists Artūrs Heniņš par 1949. gada marta notikumiem atceras šādu epizodi:
Bet istabā kļūstu liecinieks bargai tēva sarunai ar brāli.
− Kur tu biji?
− Stacijas priedēs.
− Ko tur meklēji?
− Fotografēju vilcienu.
− Kāpēc tas tev bija jādara?
− Tur aizveda manus klasesbiedrus Dzērves Herbertu ar Vilmu.
− Tu gribēji, lai aizved arī mūs?
6. klases skolnieks ar tēva aparātu notikuma vietā Skrundas stacijā bija uzņēmis visai retu fotoreportāžu, kas līdz mūsu dienām ir saglabājusies laika zoba ēstā filmā.
Artūrs Heniņš, Jaunā Gaita nr. 191, marts 1993
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Deportāciju piemiņas vagons - muzejs pie Skrundas stacijas
Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.
Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.
Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.
Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.
Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.
Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.
1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…
Stendes stacija karalauka dzelzceļā un piemiņas akmens deportētajiem
Dzelzceļa līnija Ventspils - Mazirbe, kā arī Stendes - Dundagas pagarinājums līdz Mazirbei ar atzarojumu uz Pitragu bija paredzēti tikai militāri stratēģiskām vajadzībām. Šo līniju būvniecības laikā un arī vēlāk no šī reģiona bija evakuēti visi civiliedzīvotāji. Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums Irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.
Šie vienīgi militārām vajadzībām būvētie karalauka dzelzceļi savienojaarī trīs nozīmīgākās bākas, kas atradās Ovišos, Miķeļtornī un Šlīterē.
Taču neskatoties uz to, jau 1.pasaules kara gados tika nodrošināti arī pasažieru pārvadājumi.
Pie Stendes dzelzceļa stacijas atrodas piemiņas akmens (1989) 1941. un 1949. gadā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.
Stendes dzelzceļa staciju 1919. gada 30. oktobrī ieņēma Bermonta karaspēks. Latvijas armijas karavīri K. Šnēberga vadībā 17. novembrī uzbruka stacijai, aizdzenot vagonu ar ieročiem, kara materiāliem un labību. 20. un 22. novembrī Stendes stacijas rajonā turpinājās cīņas starp Latvijas armijas karavīriem un Bermonta karaspēku. Par šīm cīņām ar ordeni apbalvoti 6 karavīri: K. Bumovskis (1891–1976), P. Strautiņš (1883–1969), R. Plotnieks (1891–1965), E. Jansons (1894–1977).
