Rīgas Centrāltirgus angāri
Laikā, kad tapa Rīgas Centrāltirgus tas bija viens no pašiem modernākajiem tirgiem pasaulē. Tas tapa par pamatu izmantojot 1. pasaules kara Vācijas armijas dirižabļu angāru metāla konstrukcijas. Autors apraksta Rīgas Centrāltirgus būvniecības priekšnoteikumus un būvdarbu vērienu padarot to par vienu no vērienīgākajām būvēm pēc kara Latvijā un vienu no modernākajiem tirgiem pasaulē.
“Ar šī gada 10 novembri izbeidza savu darbību Rīgas lielākais atklātais Daugavmalas tirgus, pārejot uz jaunām, moderni iekārtotām, slēgtām telpām. Jaunceltais Centrāltirgus, kas stājās viņa vietā, ir Latvijas lielāka pēckara celtne, kāpēc ari citu pašvaldību darbiniekiem nebūs bez intereses ar to iepazīties. Kāpēc Rīgas pilsēta tagadējos grūtajos saimnieciskos apstākļos ķērās pie šīs grandiozās celtnes izvešanas? Vispirms aiz higiēniskiem un tautsaimnieciska rakstura iemesliem. Atklātos tirgos, vaļējās tirgus būdās vai pat uz atklātiem galdiem izliktās preces padotas tiešiem saules, atmosfēras un putekļu iespaidam un ļoti ātri bojājas. Ja varam ticēt ārzemju pētījumu datiem par preču bojāšanos atklātos tirgos, tad jāpieņem, ka pie Daugavmalas tirgus lielās apgrozības ir ik gadus gājis zudumā preču par apm. 1—2 miljoni latu. Tāpēc ari saprotams, kā ārzemju piedzīvojumi rāda, ka uzceltās tirgus halles, kuras taču maksā krietni dārgi un kurās nomas arvienu daudz dārgākas kā atklātos tirgos, nekur nav izsaukušas preču sadārdzināšanos, bet gan, parasti, nelielu cenu krišanos. No svara, protams, ari tas apstāklis, ka būvējot jaunas tirgus ēkas tās arvienu mēdz novietot staciju tuvumā, kas dod iespēju samazināt ari preču transporta izdevumus. Rīga pie slēgtu tirgus ēku izbūves bija stājusies jau pirms kara, sākot to vispirms ar mazākiem tirgiem Matīsa (tagadējais Vidzemes) un Āgenskalna. Apspriests jau ap 1909—1910 gadu arī jautājums par Daugavmalas tirgus pār vietošanu. Pēc kara pie sīkākas šī jautājuma iztirzāšanas pilsēta stājās 1922 g. saņemot valsts mantu uzņemšanas komisijas piedāvājumu iegūt savā īpašumā Vaiņodes cepelīnu angārus, kurus citādi bija jau lemts noārdīt un pārdot vecā dzelzī. Apskatot šos angārus pilsētas pārstāvji nāca uz domām izlietot viņus tirgus ēkām. Pirmais nodoms bija pārvest tos uz Rīgu un uzstādīt šeit viņu pirmatnējā veidā, jautājumu sīkāki apstrādājot, tomēr nāca pie slēdziena celt tirgus vajadzībām masīvas, ar visām jaunlaiku labierīcībām apgādātas ēkas, izlietojot pie tam Vaiņodes angāros iegūtās dzelzs konstrukcijas. Tirgus jaunā vieta “pie sarkanām noliktavām” izvēlēta vispirmām kārtā aiz satiksmes apstākļiem. Šeit tirgu bija iespējams apgādāt ar tiešu dzelzceļa atzarojumu no Rīgas galvenās stacijas un tas pa Daugavu un pilsētas kanālu pieejams ari liellaivām. No svara, protams, bija arī apstāklis, ka pilsētai šeit piederēja lielākas, līdz šim pavisam mazvērtīgas, zemju platības. Tirgus projektam izsludina konkursu, kurā dzīvu dalību ņēma ne vien vietējie, bet ari vesela rinda ārzemju speciālistu. Neviens no godalgotiem projektiem tomēr netika dzīvē izvests, bet gan. ņemot vērā šos projektos izteiktās idejas, pilsēta, piedaloties vairākiem vietējiem speciālistiem, izstrādāja pati savu projektu. Būves darbus uzsāka 1924. gada jūnijā, un sākumā pastāvēja nodoms veikt būvi piecos gados, uzņemot ik gadus pilsētas budžetā būves vajadzībām vienu miljonu latu. Būves laikā pašā tirgus izveidojumā ienesa vēl vairākas pārgrozības, kas izsauca nepieciešamību atvēlēt vēl papildu līdzekļus (tirgus izmaksājis mazliet pāri par 6 milj. latu), un nevienu gadu arī nevarēja uzņemt budžetā agrāk nodomātās summas.
“(..) Visas 5 ēkas celtas uz betona pamatiem; pagrabu telpām dzelzsbetona pārsegumi; ēku sienas ķieģeļu. Jumts balstās uz dzelzs konstrukcijas arkām, tā ka sienas nekādu smagumu nenes. Jumta segums vairuma tirdzniecības ēkai šīfera, pārējām ruberoida. Ēkas apsildāmas, tad tiklab sienās kā jumtos dubultlogi un jumti veidoti silti ar dubultdēļu apšuvumu un izolāciju vairuma tirdzniecības ēkām. Korķa plates izlietotas ari saldētavas telpu izolācijai. Visām ēkām ierīkota kopēja zemspiediena tvaika apkurināšana ar tvaika pārkarsēšanu līdz apm. 250° C. Atsevišķo ēku apkurināšanu izved ar kaloriferiem un durvju vējtveros novietotiem radiatoriem. Kaloriferi, ar tanīs iebūvētiem ventilatoriem, dod iespēju piesūkt telpās gaisu, to sasildīt un novirzīt grīdas virzienā, caur ko sasniedz vienmērīgu telpas temperatūru. Visās ēkās, arī pagrabos, iebūvēta trejāda vēdināšana: 1. Vēdināšana ar svaigu gaisu, to piesūcot no ēkas ārpuses caur kaloriferu un iepūšot telpā sasildītā veidā. 2. Samaitātā gaisa nosūkšana ar ventilatoriem. 3. Dabīgās vēdināšanas žalūzijas. Visās ēkās ierīkota elektriska apgaismošana. Būvei izlietots 6.000.000 ķieģeļu; 60.000 mucas cementa: 2460 tonnas dzelzs. (..)”
Laikraksts “Pašvaldības balss”, Rīgas jaunais Centrāltirgus. Nr. 10. 1930. gads
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Rīgas Centrāltirgus angāri
Atrodas Rīgas centrā iepretim Rīgas starptautiskajai autoostai, netālu no Rīgas dzelzceļa pasažieru stacijas.
Rīgas Centrāltirgus ir lielākais Latvijas tirgus, kas savulaik tika atdzīts par labāko un modernāko tirgu Eiropā. Spilgts tā simbols ir 20.gs. 20. gados būvētie tirgus paviljoni, kas sākotnēji izmantoti militārām vajadzībām.
1. pasaules kara laikā Vācijas armija Kurzemē izveidoja Vaiņodes lidostu, kur pastāvīgi atradās vairāki dirižabļi. Tie bija iegarenas formas gaisa baloni, kas piepildīti ar gāzi, un korpusiem pievienotas telpas pasažieru un kravas pārvadāšanai. Vadāmību veica iekšdedzes vai elektro dzinējs un spārnojums korpusā. Dirižabļi bija domāti izlūkošanai vai pretinieka bombardēšanai, piemēram, veica uzbrukumu Krievijas armijas hidroplānu lidlaukam pie Roņu salas. Zināms, ka angārus sauca par “Walhalla” un “Walther”.
Pēc Latvijas Neatkarības kara angārus demontēja un izmantoja Rīgas Centrāltirgus angāru būvei, plānojot tos atstāt sākotnējos izmēros. Vēlāk tika nolemts izmantot tikai angāru augšējās daļas.
Mūsdienās var aplūkot Vācijas armijas dirižabļu angāra metāla konstrukcijas. Tirgus ļauj patīkamā veidā iepazīties ar Pasaules aviācijas pirmsākumu liecībām. Ekskursijas pieteikšana: +37167358157; gints.aksiks@rct.lv.
Vaiņodes lidlauks
Vaiņodes lidlauks ir veidojies jau Latvijas brīvvalsts laikā šeit bija viens no Latvijas aviācijas šūpuļiem un tas ir bijis viens no lielākajiem militārajiem lidlaukiem Baltijā.
1916. gadā tika uzbūvēti divi angāri dirižabļiem Valters (Walter) un Valhalla (Walhalla). Angāri bija 240 m gari, 42 m plati un 35 m augsti. Dirižabļu uzdevums bija veikt izlūkošanu un bombardēt krievu armijas pozīcijas.
Neatkarības kara laikā uz Vaiņodes lidlauku 1919. gada 9. februārī pārbāzējās no Vācijas armijas vienības, kas tajā laikā atbalstīja Latvijas Pagaidu valdību. Vaiņodes lidlauku izmantoja arī kā vācu vienību štābu un apgādes punktu.
1924. gadā Rīgas pilsēta nopirka Vaiņodes dirižabļu angārus un izmantoja to jumtu konstrukcijas, lai uzbūvētu Rīgas Centrālā tirgus paviljonus. Tā kādreizējo dirižabļu angāri ir kļuvuši par Rīgas pazīšanas zīmi gan pašiem rīdziniekiem, gan ārzemju viesiem. 1920. – 30. gados Vaiņodes lidlaukā notika gaisa planieristu pasākumi.
Atbilstoši 1939. gada 5. oktobrī noslēgtajam Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības paktam, 1940. gada maijā uz Vaiņodi pārcēlās Sarkanās armijas Gaisa spēku 31. ātro bumbvedēju pulks, kura štābs izvietojās bijušās Vaiņodes muižas ēkā. Uz dienvidiem no muižas ēkās sākās standartizēta betona plākšņu skrejceļa izbūve. 1944. gada vasaras beigās daļēji pabeigto lidlauku izmantoja dažādas vācu aviācijas vienības, savukārt pašās Otrā pasaules kara beigās lidlauku izmantoja Sarkanās armijas aviācijas vienības, kas cīnījās pret vācu armiju grupu “Kurzeme”.
Pēc Otrā pasaules kara laika beigām, sākot ar 1946. gadu, Vaiņodē izvietojās Padomju Gaisa spēku 54. gvardes iznīcinātāju pulks (54-й гвардейский истребительный авиационный Керченский Краснознамённый полк), kas šeit atradās līdz 1992. gadam. No 1960. gada aviācijas pulka galvenais uzdevums bija Padomju armijas Baltijas kara apgabala pretgaisa aizsardzības nodrošināšana. Pulka bruņojumā secīgi atradās MIG – 15bis, MIG – 17, JAK – 25M, SU – 15, SU – 15TM un, īsi pirms pulka pārvietošanas uz Krievijas Federāciju SU – 27 lidmašīnas. Vaiņodes bāzē izvietojās arī tehniskās apkopes, apsardzes un dažādas saimniecības vienības.
Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas 1995. – 1997.gadā Vaiņodes lidlauks daļēji tika nojaukts un dzelzsbetona plātnes, kas klāja skrejceļus un lidlauka teritoriju tika izmantotas Liepājas ostas sakārtošanai un attīstībai. Tā kā lidlaukā ir palikuši lidmašīnu angāri un 1800 metri no viena skrejceļa, tad šobrīd ir iespējas vieglajām lidmašīnām un planieriem veikt lidojumus. Raķešu kosmiskā modelisma federācija ik gadu lidlaukā organizē FAI Pasaules kausa posmu un Latvijas čempionātus. Lidlauku šobrīd izmanto Latvijas Aeroklubs savu pasākumu rīkošanai un zemnieku saimniecības un uzņēmēji savas uzņēmējdarbības nodrošināšanai. Latvijas autobraucēji izmanto skrejceļu un lidlauka teritoriju treniņu un sacensību rīkošanai gan vasarā, gan ziemā.
Lidlauks ir privātīpašums, tāpēc savu vizīti nepieciešams pieteikt iepriekš.
