Bruņotā pretošanās padomju okupācijas varai Sēlijā

Pētera Prauliņa (1911-1949) Biržu pagasta nacionālo partizānu grupa ietilpa Mārtiņa Pokļevinska (1902-1951) grupējuma vadītajā sastāvā. Grupa veica vairākas partizānu akcijas, kurās sodīja padomju kolaborantus un veica okupācijas varas saimniecisko iestāžu pārtikas un mantu rekvizīcijas. P. Prauliņa grupas partizāni neievēroja pietiekamu konspirāciju, viņu apmetnē viesojās daudzas personas, kas radīja iespēju nodevībai. Militārās pieredzes trūkums bija viens no partizānu bruņotās kustības trūkumiem. 

P. Prauliņa partizānu grupu Biržu pagasta apkārtnes Kalna mežā iznīcināja 1949. gada 16. maijā LPSR Valsts Drošības ministrijas operācijas laikā, kurā piedalījās arī karaspēka vienības. Mežabrāļi bija izveidojuši bunkuru ar apļa aizsardzību, kas bija labi nomaskēts un atradās nenosakāmā augstumā purvainā vietā. Partizāni vismaz 40 minūtes sīvi pretojās čekas karaspēka vienībām, bet krita viss grupas sastāvs: Pēteris Prauliņš, Artūrs Bružuks, Jānis Kalvāns, Edvīns Slikšāns un Francis Skromanis. Nošautos mežabrāļus nometa pie pagastmājas,  bet viņu mirstīgās atliekas vēlāk apraka netālajās grantsbedrēs. Smagi ievainoja Irmu Bružuku, kura krita gūstā un mira 17. maijā Jēkabpils slimnīcā. Viņu apbedīja ārpus kapsētas, bet paplašinot kapsētu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uz viņas kapa uzlikts piemineklis.

Piemiņas akmens P. Prauliņa  grupas partizāniem Kalna pagastā iesvētīts 1998. gada novembrī. P. Prauliņa bunkura vieta atrodas Kalna pagasta Vidsalas 99. kvartāla 4. nogabalā. Saglabājies akmens uz kura sēdējis P. Prauliņš.

Informatīvis stends un piemiņas vieta Indāna - Grāvelsona nacionālo partizānu grupai Jēkabpils novada Kalna pagastā, Sūpes purva apkārtnē, atklāts Lāčplēša dienā - 2019. gada 11. novembrī. Tā atklāšanā piedalījās Jēkabpils novada un Viesītes novada pārstāvji, bijusī nacionālā partizāne H. Miezīte, vēsturnieks H. Bruņinieks, kā arī viesi no Lietuvas un citi interesenti. Piemiņas vieta un stends atrodas pie Sūpes purva, kas saistās ar nacionālo partizānu apmetņu un cīņu vietām. Dziļāk mežā atradās arī Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs.

Pēc 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju deportācijām tika iznīcināta nacionālo partizānu apgādes sistēma. No 1949. gada vasaras līdz 1952. gada vidum nacionālo partizānu kustība Aknīstes, Saukas, Elkšņu, Biržu un Viesītes apkārtnē piedzīvoja savu norietu, jo cieta no etniskām tīrīšanām un regulārās padomju armijas un drošības iestāžu pretdarbības. Jāņa Indāna un Jāņa Grāvelsona nacionālo partizānu grupas apmetne Elkšņu mežā 1949.-1950. gada ziemas periodā bija ar tam laikam neraksturīgu ļoti nopietnu aizsardzības sistēmu, kas 50. gados nepastāvēja ne nekur citur Latvijā, ne tās kaimiņvalstī Lietuvā. Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs bija ar speciāli izveidotiem apļa aizsardzības ierakumiem un ieroču ligzdām. Līdzās partizānu militārajai gatavībai upurēt savas dzīvības cīņā pret ienaidneiku, iespējams runāt arī par viņu īpašu identitāti, kas izpaudās arī pārējo ģimenes locekļu iesaistē nacionālo partizānu rindās.

Indāna-Grāvelsona apvienotajā partizānu grupā darbojās 12 cilvēki, to skaitā piecas sievietes un viens lietuviešu partizāns: Jānis Indāns, Jānis Edvards Grāvelsons, Alma Grāvelsone, Pēteris Indāns, Kristīne Indāne, Milda Ārija Indāne, Vasilijs Sokolovs, Voldemārs Otto Sātnieks, Jānis Ķepiņš, Hilda Vietniece, Artūrs Snikus, Jons Žukauskis. Viņu pēdējā kauja notika 1950. gada 25. februārī Elkšņu mežā, kad cīņā pret nesamērīgu pārspēku krita  11 partizāni. Izdzīvoja vienīgi Hilda Vietniece (Miezīte), kura krita gūstā un vēlāk sešus gadus pavadīja ieslodzījumā Gulaga nometnēs.

Piemiņas vieta izveidota pie reģionālā autoceļa P74 Siliņi - Aknīste, 12 kilometrus no Aknīstes nogriežoties uz Latvijas valsts mežu “Žagaru ceļa”.

Elkšņu pagasta ziemeļdaļas plašais mežu masīvs jau 1944. gada vasaras beigās kļuva par pulcēšanās vietu cilvēkiem, kuri gatavojās bruņotai cīņai pret padomju okupācijas varu. 1944. gada  beigās Aknīstes apkārtnē sāka veidoties nacionālo partizānu grupas. Piemērota vieta partizānu nometnes izveidošanais bija Dimantu mežs, kas atradās Elkšņu lielā meža dienvidu malā, netālu no Aknīstes Lielā purva. Tur, nepilnus 10 kilometrus no Aknīstes pagasta, nacionālie partizāni pārziemošanai izveidoja trīs ziemas bunkurus. Mežā sapulcēto vīru sakari tika nodrošināti ar tuvējo māju - Baltimores, Gargrodes, Līči, Priedes, Krūmi un citu māju iedzīvotāju, kaimiņu un partizānu piederīgo atbalstu.

Partizānu kauja ar LPSR Valsts Drošības ministrijas karaspēka karavīriem Dimantu mežā norisinājās 1945. gada 13. februārī.  Čekisti, saņēmuši gūstā ķīlniekus, dzina tos uz priekšu, lai viņi uzrādītu partizānu bunkurus. Mežabrāļi, redzēdami briesmas, atklāja uguni, nesaudzējot ķīlniekus. Kaujā krita 10 padomju okupācijas karaspēka pārstāvji, astoņi nacionālie partizāni un četri ķīlnieki. Neraugoties uz mežabrāļu zaudējumiem, čekistiem neizdevās ieņemt partizānu bunkurus. Dzīvi palikušie partizāni sagaidīja tumsu un atstāja apmetni. Kaujā ievainotie čekas karavīri, vaidēdami nespēja atstāt karalauku. Pēc šīs kaujas, kas uzskatāma par mežabrāļu pirmajām  „kaujas kristībām”, partizāni jutušies kā brāļi un šautene likusies dārgāka par visu, kā vienīgā uzticamā glābēja.

Baltais krusts un informatīvais stends Dimantu mežā uzstādīts Lāčplēša dienā - 2022. gada 11. novembrī. Piemiņas vietas izveidi atbalstījusi Jēkabpils novada pašvaldība, biedrība “Tēvzemes sargi” un Latvijas valsts meži. Informatīvā stenda saturiskās daļas autors - vēsturnieks Haralds Bruņinieks.

Sēlijas nacionālo partizānu Brāļu kapos atklāti 2004. gada 30. oktobrī ar Latvijas Aizsardzības ministrijas un Aknīstes pašvaldības atbalstu. Tur apbedīti 1949. gada 19. decembra kaujā Kalna pagasta Dimantu mežā kritušie partizāni Alberts Karankevičs (1914-1949), Vilis Tunķels (1911-1949), Arnolds Tunķels (1926-1949), Osvalds Tunķels (1929-1949), Ēvalds Kundzāns (1927-1949).

2005. gadā šeit pārapbedīti arī 1945. gada 13. februāra kaujā Elkšņu mežā kritušie partizāni Juris Alfreds Voldemārs Lācis (1908-1945), Eduards Kaminskis (1910-1945), Osvalds Mežaraups (1911-1945), Alberts Mežaraups (1915-1945), Antons Bružiks (1911-1945), Jānis Britāns (1926-1945) un viens nezināms. Kopējā kapsētā guldīti arī kaujas laikā kritušie padomju okupācijas varas saņemtie ķīlnieki Marta Mežaraupe (1907-1945), Alberts Lācis (1902-1945), Juris Resnītis (1901-1945) un Pēteris Bite (1907-1945), kā arī Indāna-Grāvelsona grupas kritušais partizāns Voldemārs Otto Sātnieks (1911-1950). Aknīstes Brāļu kapos atrodas arī piemineklis Aknīstes rotas nacionālajam partizānam Alfredam Silaraupam (1925-1946), kurš krita čekas operācijas laikā 1946. gada 30. jūlijā uz šaursliežu dzelzceļa Elkšņu mežā.

Sēlijas nacionālo partizānu Brāļu kapos uzstādītā Baltā krusta pakājē novietota melna granīta stēla ar Latvijas Nacionālo partizānu apvienības emblēmu un zem tās iekaltu tekstu “Sēlijas nacionālajiem partizāniem. Jūs ziedojāt savas dzīvības Latvijai cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu  1944.-1954.”  Kapu teritorijā atrodas arī piemiņas akmens ar uzrakstu “Ir asaras, kuras tiks klusībā lietas. Ir rētas, kas dzīdamas nesadzīs”, ko Atmodas sākumā Staņislava Šadurska uzstādīja pie bedres, kurā  čekisti 1955. gada 14. februārī apraka dienu iepriekš kritušos nacionālos partizānus un ķīlniekus.

Mūsdienās bijušās Susējas pagastmājas ēkā atrodas Sansusī rezidenču centrs. Uz ēkas fasādes vēl joprojām var redzēt uzbrukuma pēdas, ko atstājušas nacionālo partizānu  1945. gada 7. jūlija uzbrukuma laikā raidītās lodes.

Bijusī Susējas pagastmāja, kas tobrīd funkcionēja kā padomju okupācijas varas vietējā izpildkomiteja,  cieta Sēlijas nacionālo partizānu uzbrukumā 1945. gada 7. jūlijā. Iebrukums Susējas izpildkomitejā bija naconālo partizānu plašākas akcijas sastāvdaļa un notika vienlaikus ar uzbrukumiem Vilkupes sviestotavai un iznīcinātāja Kaunacka mājai.

Saskaņā ar Susējas nacionālo partizānu grupas komandiera Alberta Kaminska (1920-1946) norādījumiem mežabrāļiem vajadzēja iznīcināt vietējās izpildkomitejas apsardzi, paņemt ieročus, milicijas formas tērpus, dokumentus un sabojāt telefona sakarus. Uzbrukumā Susējas izpildkomitejai piedalījās ap 17 mežabrāļu lietuviešu partizānu komandiera Joza Kuveiķa vadībā. Kauja ilga 15-20 minūtes, apšaudes laikā krita viens lietuviešu partizāns, bet pretējā pusē - iznīcinātāju bataljona kaujinieks Jānis Kakarāns. Apšaudes laikā tika izsisti izpildkomitejas logi un sabojāts telefons.

Otrreizējs uzbrukums Susējas izpildkomitejai notika 1945. gada 16. jūlijā, kad norisinājās ilgāka apšaude starp mežabrāļiem un izpildkomitejas ēkā patvērumu meklējušiem iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem.  Kaujas laikā pēdējiem palīgā ieradās padomju karavīru grupa, kas no flanga atklāja ložmetēju uguni un piespieda partizānus atkāpties. Kaujā krita vismaz pieci mežabrāļi un pieci iznīcinātāji. Uzbrukumi šim okupācijas varas administratīvajam objektam apliecināja partizānu kara bruņotās pretošanās būtību un bija brīdinājums par tautas pretestību padomju okupācijas varai.

Susea rahvuspartisanide üksus moodustati väiksematest killustunud metsavendade rühmadest, sest esialgu puudus liider, kes neid ühendaks. Susėya partisanide tegevust püüdsid lühikest aega koordineerida 1945. aasta talvel hukkunud Artūrs Grābeklis, hilisem Markeis Gorovņovs. Suseia rahvuspartisanide üksuse tugevdamine toimus pärast endise leegionäri Alberts Kaminskise saabumist Seliasse pärast Saksamaa üldist kapitulatsiooni Kuramaas. Ta kehtestas rangema distsipliini ja ühendas väiksemad rühmad ühiseks võitluseks Nõukogude okupatsiooni vastu. Koostööd tehti ka lähedalasuvate kihelkondade ja ümbruskonna metsavendade rühmadega, eriti Gārsene rühma ja Leedu-Läti piirile elama asunud Leedu partisanidega.

Relvastatud liikumise algstaadiumis on näha, et metsavennad ei olnud rünnakuteks valmis, ei suutnud hõivata Kaunacka talu ega tungida sisse Susėja täitevkomitee majja. Partisanid kandsid kaotusi ega suutnud Tšehhi vägedele pikka aega vastu panna ning peamine võitlusviis oli mõelda õigeaegsele taganemisele. Probleem oli ka partisanide varustamisega. Vaatamata raskustele suutis Susa rahvuspartisanide üksus esimestel sõjajärgsetel aastatel Nõukogude okupatsioonile aktiivselt vastu seista. See partisanide rühmitus lakkas eksisteerimast pärast oma ülema A. Kaminski surma 14. mail 1946. aastal. Sellele järgnes mitmete metsavendade legaliseerimine, aga ka teiste sissigruppide liitumine.

Suseia salga rahvuspartisanide monument avati Selia rahvuspartisanide ajaloo uurija Gunārs Blūzma eestvõttel 11. novembril 1997. aastal. Susėja langenud rahvuspartisanide sõnade kõrvale on ristimärgi all jämedalt tahutud rändrahnu sisse graveeritud tekst: "Siili pähe, kaitse oma isade maad". Mälestusmärgil mainitakse 16. juulil 1945 Susės täitevkomitee rünnakus hukkunuid - Jānis Grābeklis (1923-1945), Ādolfs Rācenis (1919-1945), Bronīslavs-Arvīds Bīriņš (1919-1945) ja1 Edgars20glis. -1945), hiljem lisati mõrvatud Lina Kaminska (1917-1945) ja Albert Kaminska (1920-1946) nimed. Monumendilt puuduvad Arnold Dombrovskis (1923-1945) ja teised Susėja rahvuspartisanide rühmad aastatel 1945-1946. aktiivsete ja langenud rahvuspartisanide nimed.

Rubene kihelkonna Slate rahvuspartisanidele mõeldud valge rist stele pühitseti 25. oktoobril 2002. aastal.

See oli lätlaste ja leedulaste ühisrühm, mida juhtis Jāzeps Fričs (1920-1947). Rühma kuulusid ka Leedu partisanide komandör Jozas Streikus (1923-1962), Jānis Ruzga (1924-1948) ja teised rahvuspartisanid, kes osutasid aktiivselt vastupanu Nõukogude okupatsioonirežiimile Slate'is ja selle lähedal asuvates kihelkondades.

Mälestuskivi 2. juulil 1945 Dunava lahingus langenud ja seejärel Rubene vallas põletatud rahvuspartisanidele Jānis Abaronile, Vladislav Būkasele, Pēteris Bernānsile, Alberts Klimansile, Vladislavs Dilansile ja Juris Timšanasile.

Dunava lahing puhkes pärast seda, kui 30. juuni ja 1. juuli õhtul Dunava vallas Ataugas metsavendade ja Nõukogude okupatsioonivõimu esindajate kokkupõrgetes langes kaks LPSR Siseasjade Rahvakomissariaadi ohvitseri ja üks miilits. . 2. juulil pidasid 16 rahvuspartisani Eduards Platkanise juhtimisel Dunava kalmistu taga Rubene tee pöördes lahingut hävitajate, miilitsa ja tšeka sõduritega. Paar päeva hiljem põletasid tšekistid kättemaksuks Ataugu majad, kuid avalikult põletasid Rubene vallamaja juures Dunava lahingus langenud kuue rahvuspartisani surnukehad.

The monument to the national partisans of the Ilūkstes partisan regiment of the Latvian National Guards (partisans) association Boļeslav Mikulānas (1918 - 1951) and Anton Staris (1909 -1953) in the "Kuršu" homestead in Celminiekos, Dunava parish, was opened on November 1, 2003, following the initiative of Gunārs Blūzma, a researcher of the national partisans of Selia .

From August 1944, B. Mikulāns was active in various national partisan groups, including the Bebrene group and the Dignāja group in 1949. 1949/1950 B. Mikulāns together with A. Stari hid with Jānis Brakovka in Kurši on the edge of the large forest of Bebrene Celminieki. On May 9, 1951, when B. Mikulāns went to get the products, he was murdered by the officer of the 2-N section of the check, Švaroj. A. Staris committed suicide in March 1953 after the Chekists surrounded Kuršu.

In the memorial stele made of granite, next to the names of the fallen national partisans B. Mikulanas and A. Stara, the inscription: "Falled in the fight against the communist regime" is engraved.

Rubene Parish Hall, where the Chekists burned the bodies of six national partisans who fell in the Battle of Dunava on July 2, 1945. For the purpose of intimidation, the employees of Rubene Parish Hall were also forced to watch this action.

A cross is engraved on the memorial stone and the inscription reads:

"I am dying for faith and a free Latvia. Jānis Abarons, Vladislavs Būka, Pēteris Bernāns, Alberts Klimanis, Vladislavs Dilāns, Juris Timšāns fell and were burned in the battle of July 2, 1945".

A white cross with a stele in Asare parish near the Emsiņu cemetery at the beginning of the alley. Consecrated on September 10, 2005.

Dedicated to the commanders of the Latvian-Lithuanian national partisan group in the fight against the Soviet occupation.

The names of Oskars Kalnieš (1915-1945) (fallen on January 10, 1945 near Dīvinia) and Jázeps Fričas (1920-1947) (fallen on September 7, 1947 in Abarkalnos) are engraved on the memorial stele.

Not only the forests of Latvia, but also the houses still hide information about the fighting tactics and methods of the national partisans. The hiding places of the forest brothers have not been preserved in Latvia, so this is a unique discovery, which also gives it cultural and historical significance. The national partisans were mostly men in their prime, with a desire to have relationships with the opposite sex. They would hardly have been able to withstand all the difficulties if the support of a woman had not stood by their side in their struggle. This helped to withstand the weight of guerrilla warfare, which often also relied on the consciousness of death. Unfortunately, most of these relationships were tragic.

Alfreds Blumbergs (1917-1949), being in the group of forest brothers, maintained a romantic relationship with Milda Pureni (1913-2010), a resident of Gārsene parish, from whom he received food, which also became known to the Soviet security authorities. On July 27, 1949, a military unit of the Ministry of State Security of the LPSR set up a hideout in the yard of the Pukiši house in Gārsene pgasta. Forced to cooperate with the check, M. Purene betrayed Alfred Blumberg, who fell during the operation of the check against him.

The white cross with a stele for Latvian and Lithuanian national partisans in Prode parish. Installed at the place where the Chekists buried the corpses of fallen national partisans in gravel pits. The memorial site is dedicated to several hundred Latvian and Lithuanian national partisans who resisted the Soviet occupation.

On the stele there is an inscription in Latvian and Lithuanian languages: "Sales to Latvian and Lithuanian national partisans. In the fight against the communist occupation regime 1944-1953. they were united and together they sacrificed themselves for freedom".

The memorial was dedicated on September 5, 2007. It was improved and supplemented with a commemorative plaque on April 24, 2013, in the presence of the Commander of the Latvian Armed Forces, Lieutenant General Raimonds Graubes, and the Commander of the Lithuanian Armed Forces, Lieutenant General Arvīdas Pocius, and other representatives of the armed forces of both countries. The memorial has been arranged by the Latvian National Partisans Association together with the Lithuanian Freedom Fighters Association, in cooperation with Subate and Obelė municipalities.

A white cross and stele for the Lithuanian company, which was part of the Ilūkste national partisan regiment, was installed in the cemetery of Chervonkas (nowadays - Sārtenes) of Eglaine parish. The memorial was dedicated on October 5, 2009.

An inscription in Latvian and Lithuanian is engraved on the memorial stele:

"For you, Fatherland. Ilūkste National Partisan Lithuanian Company" and read the names of the Lithuanian national partisans who fell in the fight against the Soviet occupation regime on June 25 and September 28, 1945.

White cross and stele in Ludvigova cemetery of Pilskalne parish.

Bebrene company commander Salimons Gabris (1916-1945) and national partisans Alberts Strods (1925-1945), Stanislavs Voitiškis (1903-1945) and Ludvigs Tamanis (1917-1945), whose names can be read on the memorial stele, fell on the 3rd of 1945. (4th) in August near Ludvigova, taking the Lithuanian envoys to the headquarters of the Ilūkstes regiment.

The memorial was consecrated on August 5, 2005 by the prelate of Ilūkste Catholic parish, Jānis Krapāns.

The monument was created at the place of the last battle of national partisans Jura Medvecks (1924-1947) and Gunārs Vanadziņas (1926-1947) near the houses of Timšanu in Pilskalne Parish.

J. Medveckis served in the Latvian Legion during the Second World War, was awarded the 2nd class Iron Cross for his bravery in battle, but later joined the national partisans of Selia. In September 1944, G. Vanadziņš avoided mobilization in the Red Army, joined Albert Kaminska's (1920-1946) Forest Brothers unit, but after the breakup of Susėja's group, he worked in the national partisan group of Jāzeps Fričas (1920-1947). Later, together with J. Medvecki, he took part in several actions against the Soviet occupation.

The names of the national partisans who fell on December 1 (2) 1947 and the inscription: "I put the head of a hedgehog on the monument. Protect your Fatherland. for the Danube National Partisans. Fallen in battle with Czech troops".

The Dviete National Partisan Company was formed in April 1945 under the leadership of former Latvian Army officer-deputy Otto Sudrabiņš. The squad consisted of four platoons, formed by residents of Dvieta, Pilskalne, Bebrene and Dunava parishes. 16/17 on the night of June 16, the partisans of the Dviete company won a battle with the representatives of the Soviet occupation authorities near Jadvigova, freeing two partisan supporters who had been taken prisoner and killing eight local militiamen and destroyers. In June, the Dvietes company was included in the 1st battalion of the Ilūkste partisan regiment commanded by the former Latvian army deputy officer Stanislavs Urbanas, under the leadership of the former legionnaire Jānis Stūriškas. The composition of the company was constantly changing, at different periods it included about 70 national partisans, among them also women.

In August 1945, the Ilūkstes partisan regiment was included in the 2nd division of the Latvian Homeland Guards (partisans) association. 27/28 on the night of September 25, a 25-man partisan unit formed from the headquarters company of the Ilūkste partisan regiment and the Dviete company cut the communication lines with Ilūkste and Bebreni, and then occupied the Dviete executive committee and the militia station, as well as blocked the destroyer Vushkan's house and requisitioned goods from a local store. The Dviete Company ceased to exist as a separate unit at the beginning of 1946, when, losing hope for help from the Western countries, a large part of the partisans of the Ilūkste Regiment legalized, however, some of them continued their resistance to the Soviet occupation until 1955.

The memorial stone for the Dvietes company of the Ilūkste partisan regiment of the Latvian Homeland Guard (partisan) association was unveiled on July 10, 2010. The project was developed by Gunārs Blūzma, a researcher of the national partisans of Selia, and the monument was carved by Jersika stonemason Imants Laizāns. The inscription reads: "1945. g. 27/28 In September, the national partisans occupied Dvieta and temporarily stopped the Soviet occupation. For You Fatherland".

The memorial stele for the fallen members of the national partisan group of J. Gräver's group Lidija Gibže (1924-1950), Jānis Grāver (1915-1950), Voldemār Blaze (fallen in 1948) in Slīterān cemetery of Dignāja parish, opened in 2000.

On the stele are the names of the national partisans who fell in the fight with the Cheka special group and the inscription "On the head of the hedgehog I put... Silence the words, the chest stops breathing." Only the bullets whistling further... The national partisans who fell for the freedom of the Latvian people".