Bruņotā pretošanās padomju okupācijas varai Sēlijā

Pētera Prauliņa (1911-1949) Biržu pagasta nacionālo partizānu grupa ietilpa Mārtiņa Pokļevinska (1902-1951) grupējuma vadītajā sastāvā. Grupa veica vairākas partizānu akcijas, kurās sodīja padomju kolaborantus un veica okupācijas varas saimniecisko iestāžu pārtikas un mantu rekvizīcijas. P. Prauliņa grupas partizāni neievēroja pietiekamu konspirāciju, viņu apmetnē viesojās daudzas personas, kas radīja iespēju nodevībai. Militārās pieredzes trūkums bija viens no partizānu bruņotās kustības trūkumiem. 

P. Prauliņa partizānu grupu Biržu pagasta apkārtnes Kalna mežā iznīcināja 1949. gada 16. maijā LPSR Valsts Drošības ministrijas operācijas laikā, kurā piedalījās arī karaspēka vienības. Mežabrāļi bija izveidojuši bunkuru ar apļa aizsardzību, kas bija labi nomaskēts un atradās nenosakāmā augstumā purvainā vietā. Partizāni vismaz 40 minūtes sīvi pretojās čekas karaspēka vienībām, bet krita viss grupas sastāvs: Pēteris Prauliņš, Artūrs Bružuks, Jānis Kalvāns, Edvīns Slikšāns un Francis Skromanis. Nošautos mežabrāļus nometa pie pagastmājas,  bet viņu mirstīgās atliekas vēlāk apraka netālajās grantsbedrēs. Smagi ievainoja Irmu Bružuku, kura krita gūstā un mira 17. maijā Jēkabpils slimnīcā. Viņu apbedīja ārpus kapsētas, bet paplašinot kapsētu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uz viņas kapa uzlikts piemineklis.

Piemiņas akmens P. Prauliņa  grupas partizāniem Kalna pagastā iesvētīts 1998. gada novembrī. P. Prauliņa bunkura vieta atrodas Kalna pagasta Vidsalas 99. kvartāla 4. nogabalā. Saglabājies akmens uz kura sēdējis P. Prauliņš.

Informatīvis stends un piemiņas vieta Indāna - Grāvelsona nacionālo partizānu grupai Jēkabpils novada Kalna pagastā, Sūpes purva apkārtnē, atklāts Lāčplēša dienā - 2019. gada 11. novembrī. Tā atklāšanā piedalījās Jēkabpils novada un Viesītes novada pārstāvji, bijusī nacionālā partizāne H. Miezīte, vēsturnieks H. Bruņinieks, kā arī viesi no Lietuvas un citi interesenti. Piemiņas vieta un stends atrodas pie Sūpes purva, kas saistās ar nacionālo partizānu apmetņu un cīņu vietām. Dziļāk mežā atradās arī Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs.

Pēc 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju deportācijām tika iznīcināta nacionālo partizānu apgādes sistēma. No 1949. gada vasaras līdz 1952. gada vidum nacionālo partizānu kustība Aknīstes, Saukas, Elkšņu, Biržu un Viesītes apkārtnē piedzīvoja savu norietu, jo cieta no etniskām tīrīšanām un regulārās padomju armijas un drošības iestāžu pretdarbības. Jāņa Indāna un Jāņa Grāvelsona nacionālo partizānu grupas apmetne Elkšņu mežā 1949.-1950. gada ziemas periodā bija ar tam laikam neraksturīgu ļoti nopietnu aizsardzības sistēmu, kas 50. gados nepastāvēja ne nekur citur Latvijā, ne tās kaimiņvalstī Lietuvā. Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs bija ar speciāli izveidotiem apļa aizsardzības ierakumiem un ieroču ligzdām. Līdzās partizānu militārajai gatavībai upurēt savas dzīvības cīņā pret ienaidneiku, iespējams runāt arī par viņu īpašu identitāti, kas izpaudās arī pārējo ģimenes locekļu iesaistē nacionālo partizānu rindās.

Indāna-Grāvelsona apvienotajā partizānu grupā darbojās 12 cilvēki, to skaitā piecas sievietes un viens lietuviešu partizāns: Jānis Indāns, Jānis Edvards Grāvelsons, Alma Grāvelsone, Pēteris Indāns, Kristīne Indāne, Milda Ārija Indāne, Vasilijs Sokolovs, Voldemārs Otto Sātnieks, Jānis Ķepiņš, Hilda Vietniece, Artūrs Snikus, Jons Žukauskis. Viņu pēdējā kauja notika 1950. gada 25. februārī Elkšņu mežā, kad cīņā pret nesamērīgu pārspēku krita  11 partizāni. Izdzīvoja vienīgi Hilda Vietniece (Miezīte), kura krita gūstā un vēlāk sešus gadus pavadīja ieslodzījumā Gulaga nometnēs.

Piemiņas vieta izveidota pie reģionālā autoceļa P74 Siliņi - Aknīste, 12 kilometrus no Aknīstes nogriežoties uz Latvijas valsts mežu “Žagaru ceļa”.

Elkšņu pagasta ziemeļdaļas plašais mežu masīvs jau 1944. gada vasaras beigās kļuva par pulcēšanās vietu cilvēkiem, kuri gatavojās bruņotai cīņai pret padomju okupācijas varu. 1944. gada  beigās Aknīstes apkārtnē sāka veidoties nacionālo partizānu grupas. Piemērota vieta partizānu nometnes izveidošanais bija Dimantu mežs, kas atradās Elkšņu lielā meža dienvidu malā, netālu no Aknīstes Lielā purva. Tur, nepilnus 10 kilometrus no Aknīstes pagasta, nacionālie partizāni pārziemošanai izveidoja trīs ziemas bunkurus. Mežā sapulcēto vīru sakari tika nodrošināti ar tuvējo māju - Baltimores, Gargrodes, Līči, Priedes, Krūmi un citu māju iedzīvotāju, kaimiņu un partizānu piederīgo atbalstu.

Partizānu kauja ar LPSR Valsts Drošības ministrijas karaspēka karavīriem Dimantu mežā norisinājās 1945. gada 13. februārī.  Čekisti, saņēmuši gūstā ķīlniekus, dzina tos uz priekšu, lai viņi uzrādītu partizānu bunkurus. Mežabrāļi, redzēdami briesmas, atklāja uguni, nesaudzējot ķīlniekus. Kaujā krita 10 padomju okupācijas karaspēka pārstāvji, astoņi nacionālie partizāni un četri ķīlnieki. Neraugoties uz mežabrāļu zaudējumiem, čekistiem neizdevās ieņemt partizānu bunkurus. Dzīvi palikušie partizāni sagaidīja tumsu un atstāja apmetni. Kaujā ievainotie čekas karavīri, vaidēdami nespēja atstāt karalauku. Pēc šīs kaujas, kas uzskatāma par mežabrāļu pirmajām  „kaujas kristībām”, partizāni jutušies kā brāļi un šautene likusies dārgāka par visu, kā vienīgā uzticamā glābēja.

Baltais krusts un informatīvais stends Dimantu mežā uzstādīts Lāčplēša dienā - 2022. gada 11. novembrī. Piemiņas vietas izveidi atbalstījusi Jēkabpils novada pašvaldība, biedrība “Tēvzemes sargi” un Latvijas valsts meži. Informatīvā stenda saturiskās daļas autors - vēsturnieks Haralds Bruņinieks.

Sēlijas nacionālo partizānu Brāļu kapos atklāti 2004. gada 30. oktobrī ar Latvijas Aizsardzības ministrijas un Aknīstes pašvaldības atbalstu. Tur apbedīti 1949. gada 19. decembra kaujā Kalna pagasta Dimantu mežā kritušie partizāni Alberts Karankevičs (1914-1949), Vilis Tunķels (1911-1949), Arnolds Tunķels (1926-1949), Osvalds Tunķels (1929-1949), Ēvalds Kundzāns (1927-1949).

2005. gadā šeit pārapbedīti arī 1945. gada 13. februāra kaujā Elkšņu mežā kritušie partizāni Juris Alfreds Voldemārs Lācis (1908-1945), Eduards Kaminskis (1910-1945), Osvalds Mežaraups (1911-1945), Alberts Mežaraups (1915-1945), Antons Bružiks (1911-1945), Jānis Britāns (1926-1945) un viens nezināms. Kopējā kapsētā guldīti arī kaujas laikā kritušie padomju okupācijas varas saņemtie ķīlnieki Marta Mežaraupe (1907-1945), Alberts Lācis (1902-1945), Juris Resnītis (1901-1945) un Pēteris Bite (1907-1945), kā arī Indāna-Grāvelsona grupas kritušais partizāns Voldemārs Otto Sātnieks (1911-1950). Aknīstes Brāļu kapos atrodas arī piemineklis Aknīstes rotas nacionālajam partizānam Alfredam Silaraupam (1925-1946), kurš krita čekas operācijas laikā 1946. gada 30. jūlijā uz šaursliežu dzelzceļa Elkšņu mežā.

Sēlijas nacionālo partizānu Brāļu kapos uzstādītā Baltā krusta pakājē novietota melna granīta stēla ar Latvijas Nacionālo partizānu apvienības emblēmu un zem tās iekaltu tekstu “Sēlijas nacionālajiem partizāniem. Jūs ziedojāt savas dzīvības Latvijai cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu  1944.-1954.”  Kapu teritorijā atrodas arī piemiņas akmens ar uzrakstu “Ir asaras, kuras tiks klusībā lietas. Ir rētas, kas dzīdamas nesadzīs”, ko Atmodas sākumā Staņislava Šadurska uzstādīja pie bedres, kurā  čekisti 1955. gada 14. februārī apraka dienu iepriekš kritušos nacionālos partizānus un ķīlniekus.

Mūsdienās bijušās Susējas pagastmājas ēkā atrodas Sansusī rezidenču centrs. Uz ēkas fasādes vēl joprojām var redzēt uzbrukuma pēdas, ko atstājušas nacionālo partizānu  1945. gada 7. jūlija uzbrukuma laikā raidītās lodes.

Bijusī Susējas pagastmāja, kas tobrīd funkcionēja kā padomju okupācijas varas vietējā izpildkomiteja,  cieta Sēlijas nacionālo partizānu uzbrukumā 1945. gada 7. jūlijā. Iebrukums Susējas izpildkomitejā bija naconālo partizānu plašākas akcijas sastāvdaļa un notika vienlaikus ar uzbrukumiem Vilkupes sviestotavai un iznīcinātāja Kaunacka mājai.

Saskaņā ar Susējas nacionālo partizānu grupas komandiera Alberta Kaminska (1920-1946) norādījumiem mežabrāļiem vajadzēja iznīcināt vietējās izpildkomitejas apsardzi, paņemt ieročus, milicijas formas tērpus, dokumentus un sabojāt telefona sakarus. Uzbrukumā Susējas izpildkomitejai piedalījās ap 17 mežabrāļu lietuviešu partizānu komandiera Joza Kuveiķa vadībā. Kauja ilga 15-20 minūtes, apšaudes laikā krita viens lietuviešu partizāns, bet pretējā pusē - iznīcinātāju bataljona kaujinieks Jānis Kakarāns. Apšaudes laikā tika izsisti izpildkomitejas logi un sabojāts telefons.

Otrreizējs uzbrukums Susējas izpildkomitejai notika 1945. gada 16. jūlijā, kad norisinājās ilgāka apšaude starp mežabrāļiem un izpildkomitejas ēkā patvērumu meklējušiem iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem.  Kaujas laikā pēdējiem palīgā ieradās padomju karavīru grupa, kas no flanga atklāja ložmetēju uguni un piespieda partizānus atkāpties. Kaujā krita vismaz pieci mežabrāļi un pieci iznīcinātāji. Uzbrukumi šim okupācijas varas administratīvajam objektam apliecināja partizānu kara bruņotās pretošanās būtību un bija brīdinājums par tautas pretestību padomju okupācijas varai.

Susējas nacionālo partizānu vienība veidojās no mazākām sadrumstalotām mežabrāļu grupiņām, jo sākotnēji iztrūka līdera, kas spētu tās apvienot. Īslaicīgi Susējas partizānu darbību centās koordinēt Artūrs Grābeklis, vēlāk  Markejs Gorovņovs, kurš krita 1945. gada ziemā. Susējas nacionālo partizānu vienības nostiprināšanās notika pēc tam, kad pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas Kurzemē, Sēlijā ieradās bijušais leģionārs Alberts Kaminskis. Viņš  iedibināja stingrāku disciplīnu un apvienoja mazākas grupas kopīgai cīņai pret padomju okupācijas varu. Veidojās sadarbība arī ar tuvējo pagastu un apkārtņu mežabrāļu grupām, īpaši ar Gārsenes grupu un lietuviešu partizāniem, kas bija apmetušies Lietuvas un Latvijas pierobežā.

Bruņotās kustības sākumposmā redzams, ka mežabrāļi tomēr nav bijuši sagatavoti uzbrukumiem, nespēdami ieņemt ne Kaunacka sētu, nedz arī ielauzties Susējas izpildkomitejas ēkā.  Partizāni cieta zaudējumus un nebija spējīgi ilgstoši pretoties arī čekas karaspēka vienībām, un galvenā cīņas metode bija laikus domāt par atkāpšanos. Pastāvēja problēma arī ar partizānu apgādi. Par spīti esošajām grūtībām, Susējas nacionālo partzānu vienība pirmajos pēckara gados tomēr spēja aktīvi pretoties padomju okupācijas varai. Šī partizānu grupa beidza pastāvēt pēc tās komandiera A. Kaminska krišanas 1946. gada 14. maijā. Tam sekoja arī vairāku mežabrāļu legalizēšanās, kā arī pievienošanās  citām partizānu grupām.

Piemineklis Susējas rotas nacionālajiem partizāniem atklāts 1997. gada 11. novembrī pēc Sēlijas nacionālo partizānu vēstures pētnieka Gunāra Blūzmas iniciatīvas. Līdzās kritušo Susējas nacionālo partizānu vārdiem rupji apstrādātā laukakmenī zem krusta zīmes iekalts teksts: “Uz ežiņas galvu liku sargāj savu tēvu zemi”. Piemineklī minēti 1945. gada 16. jūlija uzbrukumā  Susējas izpildkomitejai kritušie -  Jānis Grābeklis (1923-1945), Ādolfs Rācenis (1919-1945), Broņislavs-Arvīds Bīriņš (1919-1945) un Edgars Ērglis (1920-1945), vēlāk pievienoti noslepkavoto Līnas Kaminskas (1917-1945) un Alberta Kaminska (1920-1946) vārdi. Piemineklī iztrūkst Arnolda Dombrovska (1923-1945) un vēl citu Susējas nacionālo partizānu grupās 1945.-1946. gadā darbojošos un kritušo nacionālo partizānu vārdi.  

Baltais krusts ar stēlu Slates nacionālajiem partizāniem Rubenes pagastā iesvētīts 2002. gada 25. oktobrī.

Tā bija latviešu un lietuviešu apvienotā grupa, kuru vadīja Jāzeps Fričs (1920-1947). Grupā ietilpa arī lietuviešu partizānu komandieris Jozas Streikus (1923-1962), Jānis Ruzga (1924-1948) un vēl citi nacionālie partizāni, kuri aktīvi pretojās padomju okupācijas režīmam Slates un tuvējo pagastu apkārtnē.

Piemiņas akmens 1945. gada 2. jūlija Dunavas kaujā kritušajiem un pēc tam Rubenes pagastā sadedzinātajiem nacionālajiem partizāniem Jānim Abaronam, Vladislavam Būkam, Pēterim Bernānam, Albertam Klimanim, Vladislavam Dilānam un Jurim Timšānam.

Dunavas kauja izcēlās pēc tam, kad 30. jūnija vakarā un 1. jūlijā Dunavas pagasta Ataugās savstarpējās sadursmēs starp mežabrāļiem un padomju okupācijas varas pārstāvjiem krita divi LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta virsnieki un viens milicis. 2. jūlijā 16 nacionālie partizāni Eduarda Platkaņa vadībā Rubenes ceļa pagriezienā aiz Dunavas kapsētas izcīnīja kauju ar iznīcinātāju, miliču un čekas karaspēka karavīriem. Dažas dienas vēlāk, atriebības nolūkos čekisti nodedzināja Ataugu mājas, bet pie Rubenes pagastnama publiski sadedzināja Dunavas kaujā kritušo sešu nacionālo partizānu līķus.

Piemineklis Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības Ilūkstes partizānu pulka nacionālajiem partizāniem Boļeslavam Mikulānam (1918 - 1951) un Antonam Starim (1909 -1953) “Kuršu” sētā Dunavas pagasta Celminiekos atklāts 2003. gada 1. novembrī pēc Sēlijas nacionālo partizānu pētnieka Gunāra Blūzmas iniciatīvas.

B. Mikulāns no 1944. gada augusta darbojās dažādās nacionālo partizānu grupās, to skaitā Bebrenes rotā un Dignājas grupā 1949. gadā. 1949./1950. gadā B. Mikulāns kopā ar A. Stari slēpās pie Jāņa Brakovka Kuršos Bebrenes Celminieku lielā meža malā. Kad 1951. gada 9. maijā B. Mikulāns devās pēc produktiem, viņu noslepkavoja čekas 2-N daļas virsnieks Švarojs. A. Staris izdarīja pašnāvību 1953. gada martā pēc tam, kad Kuršus bija ielenkuši čekisti.

No granīta izgatavotā piemiņas stēlā, līdzās kritušo nacionālo partizānu B. Mikulāna un A. Stara vārdiem, iekalts uzraksts: “Krituši cīņā pret komunistisko režīmu”.

Rubenes pagastnams, pie kura čekisti sadedzināja Dunavas kaujā 1945. gada 2. jūlijā  kritušo sešu nacionālo partizānu līķus. Iebiedēšanas nolūkā šo akciju piespiedu kārtā nācās noskatīties arī Rubenes pagastnama  darbiniekiem.

Uz piemiņas akmens iekalts krusts un lasāms uzraksts:

“Es mirstu par ticību un brīvu Latviju. 1945. gada 2. jūlija kaujā krituši un sadedzināti Jānis Abarons, Vladislavs Būka, Pēteris Bernāns, Alberts Klimanis, Vladislavs Dilāns, Juris Timšāns”.

Baltais krusts ar stēlu Asares pagastā pie Emsiņu kapiem alejas sākumā. Iesvētīts 2005. gada 10. septembrī.

Veltīts latviešu-lietuviešu nacionālo partizānu grupas komandieriem cīņā pret padomju okupācijas varu.

Uz piemiņas stēlas iekalti Oskara Kalnieša (1915-1945) (kritis 1945. gada 10. janvārī pie Dīviņām) un Jāzepa Friča (1920-1947) (kritis 1947. gada 7. septembrī Abarkalnos) vārdi.

Ne tikai Latvijas meži, bet arī mājas vēl slēpj informāciju par nacionālo partizānu cīņas taktiku un metodēm. Mežabrāļu slēptuves Latvijā nav saglabājušās, tāpēc šis ir unikāls atklājums, kas piešķir tam arī kultūrvēsturisku  nozīmi. Nacionālie partizāni lielākoties bija vīrieši spēka gados, ar vēlmēm veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Diez vai tie būtu spējuši izturēt visas grūtības, ja viņu cīņā līdzās nebūtu stāvējis sievietes atbalsts. Tas palīdzēja izturēt partizānu kara smagumu, kas bieži vien balstījās arī uz nāvei nolemto apziņu. Diemžēl lielākoties šādas attiecības bija traģiskas.

Alfreds Blumbergs (1917-1949), atrazdamies mežabrāļu grupā, uzturēja romantiskas attiecības ar Gārsenes pagasta iedzīvotāju Mildu Pureni (1913-2010), no kuras saņēma pārtiku, kas kļuva zināms arī padomju drošības iestādēm. 1949. gada 27. jūlijā LPSR Valsts Drošības ministrijas karaspēka vienība ierīkoja slēpni Gārsenes pgasta Puķīšu māju pagalmā. Piespiesta sadarboties ar čeku,  M. Purene nodeva Alfredu Blumbergu, kurš krita pret viņu vērstās čekas operācijas laikā.

Baltais krusts ar stēlu latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem Prodes pagastā. Uzstādīts vietā, kur čekisti grantsbedrēs apraka kritušo nacionālo partizānu līķus. Piemiņas vieta veltīta vairākiem simtiem latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem, kas pretojās padomju okupācijas varai.

Uz stēlas uzraksts latviešu un lietuviešu valodās: “Sēlijas latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem. Cīņā pret komunistsko okupācijas režīmu 1944.-1953. gadā viņi bija vienoti un kopā ziedoja sevi brīvībai”.

Piemiņas vieta iesvētīta 2007. gada 5. septembrī. Labiekārtota un papildināta ar piemiņas plāksni 2013. gada 24. aprīlī, piedaloties Latvijas bruņoto spēku komandierim ģenerālleitnantam Raimondam Graubem un Lietuvas bruņoto spēku komandierim ģenerālleitnantam Arvīdas Pocius  un citiem abu valstu bruņoto spēku pārstāvjiem. Piemiņas vietu iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība kopā ar Lietuvas Brīvības cīnītāju apvienību, sadarbībā ar Subates un Obeļu pašvaldībām. 

Eglaines pagasta Červonkas (mūsdienās - Sārtenes) kapos uzstādīts Baltais krusts un stēla lietuviešu rotai, kas ietilpa Ilūkstes nacionālo partizānu pulkā. Piemiņas vieta iesvētīta 2009. gada 5. oktobrī.

Uz piemiņas stēlas iekalts uzraksts latviešu un lietuviešu valodā:

“Par tevi, Tēvuzme. Ilūkstes nacionālo partizānu lietuviešu rotai” un lasāmi cīņā pret padomju okupācijas režīmu 1945. gada 25. jūnijā un 28. septembrī kritušo lietuviešu nacionālo partizānu vārdi.

Baltais krusts un stēla Pilskalnes pagasta Ludvigovas kapos.

Bebrenes rotas komandieris Salimons Gabris (1916-1945) un nacionālie partizāni Alberts Strods (1925-1945), Staņislavs Voitišķis (1903-1945) un Ludvigs Tamanis (1917-1945), kuru vārdi lasāmi uz piemiņas stēlas, krita 1945. gada 3. (4.) augustā pie Ludvigovas,  vedot lietuviešu sūtņus uz Ilūkstes pulka štābu.

Piemiņas vietu 2005. gada 5. augustā iesvētīja Ilūkstes katoļu draudzes prelāts Jānis Krapāns.

Piemineklis izveidots nacionālo partizānu Jura Medvecka  (1924-1947) un Gunāra Vanadziņa (1926-1947) pēdējā cīņas vietā pie Pilskalnes pagasta Timšānu mājām.

J. Medveckis Otrā pasaules kara laikā dienēja latviešu leģionā, par kaujās izrādīto varonību apbalvots ar 2. šķiras Dzelzs krustu, bet vēlak pievienojās Sēlijas nacionālajiem partizāniem. G. Vanadziņš 1944. gada septembrī izvairījās no mobilizācijas Sarkanajā armijā, iekļāvās Alberta Kaminska (1920-1946) mežabrāļu vienībā, bet pēc Susējas grupas izjukšanas darbojās Jāzepa Friča (1920-1947) nacionālo partizānu  grupā. Vēlāk kopā ar J. Medvecki ņēma dalību vairākās akcijās pret padomju okupācijas varu.

Piemineklī iekalti 1947. gada 1. (2.) decembrī kritušo nacionālo partizānu vārdi un uzraksts: “Uz ežiņas galvu liku. Sargāj’ savu Tēvu zemi. Dunavas nacionālajiem partizāniem. Krituši cīņā ar čekas karaspēku”.

Dvietes nacionālo partizānu rota saformējās 1945. gada aprīlī bijušā Latvijas armijas virsnieka-vietnieka Otto Sudrabiņa vadībā. Rota sastāvēja no četriem vadiem, ko veidoja Dvietes, Pilskalnes, Bebrenes un Dunavas pagastu iedzīvotāji. 16./17. jūnija naktī Dvietes rotas partizāni izcīnīja kauju ar padomju okupācijas varas pārstāvjiem pie Jadvigovas, atbrīvojot no apcietinājuma gūstā saņemtus divus partizānu atbalstītājus un nogalinot astoņus vietējos miličus un iznīcinātājus. Jūnijā Dvietes rota iekļāvās bijušā Latvijas armijas virsnieka vietnieka Staņislavs Urbāna komandētā Ilūkstes partizānu pulka 1. bataljonā, bijušā leģionāra Jāņa Stūriškas vadībā. Rotas sastāvs pastāvīgi mainījās, dažādos laika posmos tajā ietilpa ap 70 nacionālo partizānu, viņu vidū arī sievietes.

1945. gada augustā Ilūkstes partizānu pulku iekļāva Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības 2. divīzijas sastāvā. 27./28. septembra naktī no Ilūkstes partizānu pulka štāba rotas un Dvietes rotas izveidota 25 vīru liela partizānu vienība pārgrieza sakaru līnijas ar Ilūksti un Bebreni, bet pēc tam ieņēma Dvietes izpildkomiteju un milicijas iecirkni, kā arī bloķēja iznīcinātāja Vuškāna māju un rekvizēja preces vietējā veikalā. Dvietes rota kā atsevisķa vienība beidza pastāvēt 1946. gada sākumā, kad zūdot cerību par Rietumu valstu palīdzību, legalizējās liela daļa Ilūkstes pulka partizānu, tomēr daži no tiem pretošanos padomju okupācijas varai turpināja līdz pat 1955. gadam.

Piemiņas akmens Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības Ilūkstes partizānu pulka Dvietes rotai atklāts 2010. gada 10. jūlijā. Tā metu izstrādājis Sēlijas nacionālo partizānu pētnieks Gunārs Blūzma, bet pieminekli izkalis Jersikas akmeņkalis Imants Laizāns. Uz tā lasāms uzraksts: “1945. g. 27./28. septembrī nacionālie partizāni ieņēma Dvieti un uz laiku pārtrauca padomju okupācijas varu. Par Tevi Tēvu zeme”.

Piemiņas stēla kritušajiem J. Grāvera grupas nacionālo partizānu grupas dalībniekiem Lidijai Gibžei (1924-1950), Jānim Grāveram (1915-1950), Voldemāram Blāzem (kritis 1948) Dignājas pagasta Slīterānu kapos, atklāta 2000. gadā.

Uz stēlas lasāmi cīņā ar čekas specgrupu kritušo nacionālo partizānu vārdi un uzraksts “Uz ežiņas galvu liku… Apklust vārdi, krūtis elpot beidz. Tikai lodes tālāk svilpot steidz… Par latvju tautas brīvību kritušie nacionālie partizāni”.