Ginkluotas pasipriešinimas sovietų okupacijai Sėloje

Biržu kihelkonna Pētera Prauliņa (1911-1949) rahvuspartisanide rühm kuulus Mārtiņas Pokļevińskase (1902-1951) juhitud rühma. Rühm viis läbi mitmeid partisaniaktsioone, mille käigus karistati Nõukogude kollaborante ning rekvireeriti toiduaineid ja okupatsioonivõimu majandusasutuste vara. P. Prauliņa rühma partisanid ei täheldanud piisavat vandenõu, nende asulat külastas palju isikuid, mis lõi võimaluse reetmiseks. Sõjaliste kogemuste puudumine oli üks sissirelvastatud liikumise nõrkusi.

P. Prauliņa partisanirühm hävitati 16. mail 1949 Biržu valla Kalna metsas LPSR Riikliku Julgeoleku Ministeeriumi tegevuse käigus, milles osalesid ka väeosad. Metsavennad olid loonud ringkaitsega punkri, mis oli hästi maskeeritud ja paiknes määramatul kõrgusel soisel alal. Partisanid osutasid Tšehhi armee üksustele ägedat vastupanu vähemalt 40 minutit, kuid kogu rühma koosseis langes: Pēteris Prauliņš, Artūrs Bružuks, Jānis Kalvāns, Edvīns Slikšāns ja Francis Skromanis. Maha lastud metsavennad visati vallamaja lähedale, kuid nende säilmed maeti hiljem lähedalasuvatesse kruusaaukudesse. Raskelt haavata sai Irma Bružuk, kes tabati ja suri 17. mail Jēkabpilsi haiglas. Ta maeti väljapoole kalmistut, kuid kui kalmistut pärast Läti taasiseseisvumist laiendati, asetati tema hauale monument.

Kalna koguduse P. Prauliņa rühma partisanide mälestuskivi pühitseti 1998. aasta novembris. P. Prauliņa punkri koht asub Kalna vallas Vidsalas 99. kvartali IV ringkonnas. Kivi, millel P. Prauliņš istus, on säilinud.

Indān - Gravelsoni rahvuspartisanide rühma informatiivne stend ja mälestuspaik Jēkabpilsi maakonna Kalna vallas Sūpes purva läheduses, avatud Lāčpleši päeval - 11. novembril 2019. Selle avamisel osalesid Jēkabpilsi ja Viesītes maakondade esindajad, endine rahvuspartisan H. Miezīte, ajaloolane H. Bruņinieks, aga ka külalised Leedust ja teised huvilised. Mälestuspaik ja stend asuvad Sūpe soo ääres, mis on ühendatud rahvuspartisanide asumis- ja lahingupaikadega. Sügavamal metsas oli ka Indan-Gravelsoni rühma punker.

Pärast Läti elanike küüditamisi 25. märtsil 1949 hävitati rahvuspartisanide varustussüsteem. 1949. aasta suvest kuni 1952. aasta keskpaigani koges rahvuspartisaniliikumine Aknīste, Sauka, Elkšť, Birži ja Viesīte ümbruses allakäiku, kuna kannatas etnilise puhastuse ning Nõukogude armee ja julgeolekuorganite regulaarsete vastumeetmete all. Jānis Indānsi ja Jānis Gravelsonsi rahvuspartisanide rühma asustamine Elkšņu metsas, 1949-1950. 2010. aasta talveperioodil oli väga tõsine, tollele ajale mitteomane kaitsesüsteem, mida 1950. aastatel ei eksisteerinud kusagil mujal Lätis ega selle naaberriigis Leedus. Indan-Gravelsoni rühma punkris olid spetsiaalselt projekteeritud ringkaitsekraavid ja kahuripaigad. Kõrvuti partisanide sõjalise valmisolekuga ohverdada oma elu võitluses vaenlase vastu, saab rääkida ka nende erilisest identiteedist, mis väljendus ka teiste pereliikmete kaasamises rahvuspartisanide ridadesse.

Indāns-Grāvelsons ühendrühmas töötas 12 inimest, sealhulgas viis naist ja üks Leedu partisan: Jānis Indāns, Jānis Edvards Grāvelsons, Alma Gravelsone, Pēteris Indāns, Kristīne Indāne, Milda Ārija Indāne, Vasilijs Sokolovs, Voldemārs Otto Sātiņš, Jānis Ķepiņš Hilda asetäitja, Artūrs Snikus, Jons Žukauskis. Nende viimane lahing toimus 25. veebruaril 1950 Elkšņu metsas, kui võitluses ebaproportsionaalse ülekaaluga langes 11 partisani. Ellu jäi vaid Hilda Vietniece (Miezite), kes tabati ja veetis hiljem kuus aastat Gulagi laagrites vangis.

Mälestuspaik on rajatud piirkondliku maantee P74 Siliņi - Aknīste äärde, 12 kilomeetri kaugusel Aknīstest, keerates Läti rahvusmetsa "Žagaru rada".

1944. aasta suve lõpus sai Elkšť kihelkonna põhjaosa tohutust metsamassiivist kogunemispaik inimestele, kes valmistusid relvastatud võitluseks Nõukogude okupatsiooni vastu. 1944. aasta lõpus hakkasid Aknīste ümber moodustama rahvuspartisanide rühmad. Sobiv koht partisanide laagri rajamiseks oli Dimantu mež , mis asus suure Elkšņi metsa lõunaservas Aknīste suursoo lähedal. Seal, vähem kui 10 kilomeetri kaugusel Aknīste vallast, lõid rahvuspartisanid talvitamiseks kolm talvepunkrit. Metsa kogunenud meeste side tagati lähedalasuvate majade - Baltimore, Gargrode, Lichi, Priede, Krumi ja teiste majade elanike, naabrite ja partisanide toel.

Partisanilahing LPSR Riikliku Julgeoleku Ministeeriumi sõduritega toimus Teemantmetsas 13. veebruaril 1945. aastal. Pantvangid tabanud tšekistid ajasid nad ette, et näidata partisanipunkreid. Ohtu nähes avasid metsavennad pantvange säästmata tule. Lahingus hukkus 10 Nõukogude okupatsioonivägede esindajat, kaheksa rahvuspartisani ja neli pantvangi. Vaatamata metsavendade kaotustele ei õnnestunud tšekistidel partisanipunkreid vallutada. Ellujäänud partisanid ootasid pimedust ja lahkusid asulast. Lahingus haavatud Tšehhi sõdurid ei saanud oigades kuningriigist lahkuda. Pärast seda lahingut, mida võib pidada esimeseks "metsavendade ristimiseks", tundsid partisanid end vendadena ja püss tundus ainsa usaldusväärse päästjana kallim kui miski muu.

Valge rist ja infostend paigaldati Teemantmetsa Lāčpleši päeval - 11. novembril 2022. Mälestusmärgi loomist on toetanud Jēkabpilsi piirkonna vald, ühing "Tēvzemes sargi" ja Läti riigimetsad. Informatiivse stendi sisulise osa autor on ajaloolane Haralds Bruņinieks.

Selia rahvuspartisanide vendade hauad avati 30. oktoobril 2004 Läti kaitseministeeriumi ja Aknīste valla toel. Partisanid Alberts Karankevičs (1914-1949), Vilis Tunķels (1911-1949), Arnolds Tunķels (1926-1949), Osvalds Tunķels (1929-1949), Ēvalds Kundzāns (1927-1949).

partisanid Juris Alfreds Voldemārs Lācis (1908-1945), Eduards Kaminskis (1910-1945), Osvalds Mežaraups (1911-1945), Alberts Mežaraups (1915-1945), Antons Bružiks (1911-1945), Jānis Bružiks (1911-1945), 25)6-1945. ja üks tundmatu. Marta Mežaraupe (1907-1945), Alberts Lācis (1902-1945), Juris Resnītis (1901-1945) ja Pēteris Bite (1907-1945), samuti lahingus langenud ja ära võetud Indān-Grāvelsonide rühmad Nõukogude okupatsioonivõimude pantvangis, on samuti maetud ühisele kalmistule langenud partisan Voldemārs Otto Sātnieks (1911-1950). Siin on ka monument Aknīste kompanii rahvuspartisanile Alfred Silaraupile (1925-1946), kes langes 30. juulil 1946. aastal Elkšņu metsas kitsarööpmelisel raudteel kontrollioperatsiooni käigus.

Selia rahvuspartisanide vendade kalmistutele paigaldatud Valge risti jalamile on asetatud Läti Rahvuspartisanide Ühenduse embleemiga mustast graniidist stele, millel on tekst "Selia rahvuspartisanidele. Ohverdasite oma elu Läti eest võitluses kommunistliku okupatsioonirežiimi vastu aastatel 1944-1954." Kalmistu territooriumil on ka mälestuskivi kirjaga "On pisaraid, mida tehakse vaikides." On arme, mis paranedes ei parane", mille paigaldas Stanislav Šadurska ärkamisaja alguses süvendisse, kuhu tšekistid matsid 14. veebruaril 1955. aastal eelmisel päeval langenud rahvuspartisanid ja pantvangid.

Mūsdienās bijušās Susējas pagastmājas ēkā atrodas Sansusī rezidenču centrs. Uz ēkas fasādes vēl joprojām var redzēt uzbrukuma pēdas, ko atstājušas nacionālo partizānu  1945. gada 7. jūlija uzbrukuma laikā raidītās lodes.

Bijusī Susējas pagastmāja, kas tobrīd funkcionēja kā padomju okupācijas varas vietējā izpildkomiteja,  cieta Sēlijas nacionālo partizānu uzbrukumā 1945. gada 7. jūlijā. Iebrukums Susējas izpildkomitejā bija naconālo partizānu plašākas akcijas sastāvdaļa un notika vienlaikus ar uzbrukumiem Vilkupes sviestotavai un iznīcinātāja Kaunacka mājai.

Saskaņā ar Susējas nacionālo partizānu grupas komandiera Alberta Kaminska (1920-1946) norādījumiem mežabrāļiem vajadzēja iznīcināt vietējās izpildkomitejas apsardzi, paņemt ieročus, milicijas formas tērpus, dokumentus un sabojāt telefona sakarus. Uzbrukumā Susējas izpildkomitejai piedalījās ap 17 mežabrāļu lietuviešu partizānu komandiera Joza Kuveiķa vadībā. Kauja ilga 15-20 minūtes, apšaudes laikā krita viens lietuviešu partizāns, bet pretējā pusē - iznīcinātāju bataljona kaujinieks Jānis Kakarāns. Apšaudes laikā tika izsisti izpildkomitejas logi un sabojāts telefons.

Otrreizējs uzbrukums Susējas izpildkomitejai notika 1945. gada 16. jūlijā, kad norisinājās ilgāka apšaude starp mežabrāļiem un izpildkomitejas ēkā patvērumu meklējušiem iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem.  Kaujas laikā pēdējiem palīgā ieradās padomju karavīru grupa, kas no flanga atklāja ložmetēju uguni un piespieda partizānus atkāpties. Kaujā krita vismaz pieci mežabrāļi un pieci iznīcinātāji. Uzbrukumi šim okupācijas varas administratīvajam objektam apliecināja partizānu kara bruņotās pretošanās būtību un bija brīdinājums par tautas pretestību padomju okupācijas varai.

Susējas nacionālo partizānu vienība veidojās no mazākām sadrumstalotām mežabrāļu grupiņām, jo sākotnēji iztrūka līdera, kas spētu tās apvienot. Īslaicīgi Susējas partizānu darbību centās koordinēt Artūrs Grābeklis, vēlāk  Markejs Gorovņovs, kurš krita 1945. gada ziemā. Susējas nacionālo partizānu vienības nostiprināšanās notika pēc tam, kad pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas Kurzemē, Sēlijā ieradās bijušais leģionārs Alberts Kaminskis. Viņš  iedibināja stingrāku disciplīnu un apvienoja mazākas grupas kopīgai cīņai pret padomju okupācijas varu. Veidojās sadarbība arī ar tuvējo pagastu un apkārtņu mežabrāļu grupām, īpaši ar Gārsenes grupu un lietuviešu partizāniem, kas bija apmetušies Lietuvas un Latvijas pierobežā.

Bruņotās kustības sākumposmā redzams, ka mežabrāļi tomēr nav bijuši sagatavoti uzbrukumiem, nespēdami ieņemt ne Kaunacka sētu, nedz arī ielauzties Susējas izpildkomitejas ēkā.  Partizāni cieta zaudējumus un nebija spējīgi ilgstoši pretoties arī čekas karaspēka vienībām, un galvenā cīņas metode bija laikus domāt par atkāpšanos. Pastāvēja problēma arī ar partizānu apgādi. Par spīti esošajām grūtībām, Susējas nacionālo partzānu vienība pirmajos pēckara gados tomēr spēja aktīvi pretoties padomju okupācijas varai. Šī partizānu grupa beidza pastāvēt pēc tās komandiera A. Kaminska krišanas 1946. gada 14. maijā. Tam sekoja arī vairāku mežabrāļu legalizēšanās, kā arī pievienošanās  citām partizānu grupām.

Piemineklis Susējas rotas nacionālajiem partizāniem atklāts 1997. gada 11. novembrī pēc Sēlijas nacionālo partizānu vēstures pētnieka Gunāra Blūzmas iniciatīvas. Līdzās kritušo Susējas nacionālo partizānu vārdiem rupji apstrādātā laukakmenī zem krusta zīmes iekalts teksts: “Uz ežiņas galvu liku sargāj savu tēvu zemi”. Piemineklī minēti 1945. gada 16. jūlija uzbrukumā  Susējas izpildkomitejai kritušie -  Jānis Grābeklis (1923-1945), Ādolfs Rācenis (1919-1945), Broņislavs-Arvīds Bīriņš (1919-1945) un Edgars Ērglis (1920-1945), vēlāk pievienoti noslepkavoto Līnas Kaminskas (1917-1945) un Alberta Kaminska (1920-1946) vārdi. Piemineklī iztrūkst Arnolda Dombrovska (1923-1945) un vēl citu Susējas nacionālo partizānu grupās 1945.-1946. gadā darbojošos un kritušo nacionālo partizānu vārdi.  

Baltais krusts ar stēlu Slates nacionālajiem partizāniem Rubenes pagastā iesvētīts 2002. gada 25. oktobrī.

Tā bija latviešu un lietuviešu apvienotā grupa, kuru vadīja Jāzeps Fričs (1920-1947). Grupā ietilpa arī lietuviešu partizānu komandieris Jozas Streikus (1923-1962), Jānis Ruzga (1924-1948) un vēl citi nacionālie partizāni, kuri aktīvi pretojās padomju okupācijas režīmam Slates un tuvējo pagastu apkārtnē.

Piemiņas akmens 1945. gada 2. jūlija Dunavas kaujā kritušajiem un pēc tam Rubenes pagastā sadedzinātajiem nacionālajiem partizāniem Jānim Abaronam, Vladislavam Būkam, Pēterim Bernānam, Albertam Klimanim, Vladislavam Dilānam un Jurim Timšānam.

Dunavas kauja izcēlās pēc tam, kad 30. jūnija vakarā un 1. jūlijā Dunavas pagasta Ataugās savstarpējās sadursmēs starp mežabrāļiem un padomju okupācijas varas pārstāvjiem krita divi LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta virsnieki un viens milicis. 2. jūlijā 16 nacionālie partizāni Eduarda Platkaņa vadībā Rubenes ceļa pagriezienā aiz Dunavas kapsētas izcīnīja kauju ar iznīcinātāju, miliču un čekas karaspēka karavīriem. Dažas dienas vēlāk, atriebības nolūkos čekisti nodedzināja Ataugu mājas, bet pie Rubenes pagastnama publiski sadedzināja Dunavas kaujā kritušo sešu nacionālo partizānu līķus.

Piemineklis Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības Ilūkstes partizānu pulka nacionālajiem partizāniem Boļeslavam Mikulānam (1918 - 1951) un Antonam Starim (1909 -1953) “Kuršu” sētā Dunavas pagasta Celminiekos atklāts 2003. gada 1. novembrī pēc Sēlijas nacionālo partizānu pētnieka Gunāra Blūzmas iniciatīvas.

B. Mikulāns no 1944. gada augusta darbojās dažādās nacionālo partizānu grupās, to skaitā Bebrenes rotā un Dignājas grupā 1949. gadā. 1949./1950. gadā B. Mikulāns kopā ar A. Stari slēpās pie Jāņa Brakovka Kuršos Bebrenes Celminieku lielā meža malā. Kad 1951. gada 9. maijā B. Mikulāns devās pēc produktiem, viņu noslepkavoja čekas 2-N daļas virsnieks Švarojs. A. Staris izdarīja pašnāvību 1953. gada martā pēc tam, kad Kuršus bija ielenkuši čekisti.

No granīta izgatavotā piemiņas stēlā, līdzās kritušo nacionālo partizānu B. Mikulāna un A. Stara vārdiem, iekalts uzraksts: “Krituši cīņā pret komunistisko režīmu”.

Rubenes pagastnams, pie kura čekisti sadedzināja Dunavas kaujā 1945. gada 2. jūlijā  kritušo sešu nacionālo partizānu līķus. Iebiedēšanas nolūkā šo akciju piespiedu kārtā nācās noskatīties arī Rubenes pagastnama  darbiniekiem.

Uz piemiņas akmens iekalts krusts un lasāms uzraksts:

“Es mirstu par ticību un brīvu Latviju. 1945. gada 2. jūlija kaujā krituši un sadedzināti Jānis Abarons, Vladislavs Būka, Pēteris Bernāns, Alberts Klimanis, Vladislavs Dilāns, Juris Timšāns”.

Baltais krusts ar stēlu Asares pagastā pie Emsiņu kapiem alejas sākumā. Iesvētīts 2005. gada 10. septembrī.

Veltīts latviešu-lietuviešu nacionālo partizānu grupas komandieriem cīņā pret padomju okupācijas varu.

Uz piemiņas stēlas iekalti Oskara Kalnieša (1915-1945) (kritis 1945. gada 10. janvārī pie Dīviņām) un Jāzepa Friča (1920-1947) (kritis 1947. gada 7. septembrī Abarkalnos) vārdi.

Ne tikai Latvijas meži, bet arī mājas vēl slēpj informāciju par nacionālo partizānu cīņas taktiku un metodēm. Mežabrāļu slēptuves Latvijā nav saglabājušās, tāpēc šis ir unikāls atklājums, kas piešķir tam arī kultūrvēsturisku  nozīmi. Nacionālie partizāni lielākoties bija vīrieši spēka gados, ar vēlmēm veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Diez vai tie būtu spējuši izturēt visas grūtības, ja viņu cīņā līdzās nebūtu stāvējis sievietes atbalsts. Tas palīdzēja izturēt partizānu kara smagumu, kas bieži vien balstījās arī uz nāvei nolemto apziņu. Diemžēl lielākoties šādas attiecības bija traģiskas.

Alfreds Blumbergs (1917-1949), atrazdamies mežabrāļu grupā, uzturēja romantiskas attiecības ar Gārsenes pagasta iedzīvotāju Mildu Pureni (1913-2010), no kuras saņēma pārtiku, kas kļuva zināms arī padomju drošības iestādēm. 1949. gada 27. jūlijā LPSR Valsts Drošības ministrijas karaspēka vienība ierīkoja slēpni Gārsenes pgasta Puķīšu māju pagalmā. Piespiesta sadarboties ar čeku,  M. Purene nodeva Alfredu Blumbergu, kurš krita pret viņu vērstās čekas operācijas laikā.

Baltais krusts ar stēlu latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem Prodes pagastā. Uzstādīts vietā, kur čekisti grantsbedrēs apraka kritušo nacionālo partizānu līķus. Piemiņas vieta veltīta vairākiem simtiem latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem, kas pretojās padomju okupācijas varai.

Uz stēlas uzraksts latviešu un lietuviešu valodās: “Sēlijas latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem. Cīņā pret komunistsko okupācijas režīmu 1944.-1953. gadā viņi bija vienoti un kopā ziedoja sevi brīvībai”.

Piemiņas vieta iesvētīta 2007. gada 5. septembrī. Labiekārtota un papildināta ar piemiņas plāksni 2013. gada 24. aprīlī, piedaloties Latvijas bruņoto spēku komandierim ģenerālleitnantam Raimondam Graubem un Lietuvas bruņoto spēku komandierim ģenerālleitnantam Arvīdas Pocius  un citiem abu valstu bruņoto spēku pārstāvjiem. Piemiņas vietu iekārtojusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība kopā ar Lietuvas Brīvības cīnītāju apvienību, sadarbībā ar Subates un Obeļu pašvaldībām. 

Braucot pa Ilūkstes–Subates ceļu 5 km attālumā no Eglaines, autobraucēju uzmanību saista norāde "Sārtenes kapi" ("Červonkas kapi"). Sekojot šai norādei kapu malā redzam uzstādītu Baltu krustu un stēlu, kuras pakājē lasām uzrakstu latviešu un lietuviešu valodā: “Par tevi, Tēvuzeme. Ilūkstes nacionālo partizānu lietuviešu rotai” un tālāk lasāmi cīņā pret padomju okupācijas režīmu 1945. gada 25. jūnijā un 28. septembrī kritušo lietuviešu nacionālo partizānu vārdi.

Ejot tālāk kapu teritorijā ceļotāju uzmanību pievērš 1932. gadā celtais piemineklis kritušajiem lietuviešu karavīriem, kuru mirstīgās atliekas 1931. gadā tika pārapbedītas šeit. Nu jau vairākus gadu desmitus Lietuvas pierobežas Rokišku rajona pašvaldība aktīvi piedalās šīs piemiņas vietas uzturēšanā atdodot godu saviem tautiešiem, kas krituši cīņās par brīvību un neatkarību. Īpašas rūpes par kapu uzturēšanu kārtībā un atceres pasākumu rīkošanu vairāk nekā 25 gadu garumā bija uzņēmusies Lietuvas karavīru kapu brīvprātīgā apvienība un tās priekšsēdētāja Rimante Narvaišiene. Lai gan sirmā kundze nu jau vairākus gadus kā devusies aizsaules ceļos – tradīcijas turpinās.

6,5 m augstais piemineklis celts 1932. gadā par Lietuvas valsts līdzekļiem, pieminekli vainago jaunavas figūra — Lietuvas simbols, kas tur rokās plāksni ar Sv. Jura bareljefu, pie tās kājām kritis karavīrs ar šauteni blakus. Apakšā centrā krustā sistā Kristus tēls.

Pieminekli veidoja lietuviešu skulptors Stasis Stanišauskas.

Baltais krusts un stēla Pilskalnes pagasta Ludvigovas kapos.

Bebrenes rotas komandieris Salimons Gabris (1916-1945) un nacionālie partizāni Alberts Strods (1925-1945), Staņislavs Voitišķis (1903-1945) un Ludvigs Tamanis (1917-1945), kuru vārdi lasāmi uz piemiņas stēlas, krita 1945. gada 3. (4.) augustā pie Ludvigovas,  vedot lietuviešu sūtņus uz Ilūkstes pulka štābu.

Piemiņas vietu 2005. gada 5. augustā iesvētīja Ilūkstes katoļu draudzes prelāts Jānis Krapāns.

Piemineklis izveidots nacionālo partizānu Jura Medvecka  (1924-1947) un Gunāra Vanadziņa (1926-1947) pēdējā cīņas vietā pie Pilskalnes pagasta Timšānu mājām.

J. Medveckis Otrā pasaules kara laikā dienēja latviešu leģionā, par kaujās izrādīto varonību apbalvots ar 2. šķiras Dzelzs krustu, bet vēlak pievienojās Sēlijas nacionālajiem partizāniem. G. Vanadziņš 1944. gada septembrī izvairījās no mobilizācijas Sarkanajā armijā, iekļāvās Alberta Kaminska (1920-1946) mežabrāļu vienībā, bet pēc Susējas grupas izjukšanas darbojās Jāzepa Friča (1920-1947) nacionālo partizānu  grupā. Vēlāk kopā ar J. Medvecki ņēma dalību vairākās akcijās pret padomju okupācijas varu.

Piemineklī iekalti 1947. gada 1. (2.) decembrī kritušo nacionālo partizānu vārdi un uzraksts: “Uz ežiņas galvu liku. Sargāj’ savu Tēvu zemi. Dunavas nacionālajiem partizāniem. Krituši cīņā ar čekas karaspēku”.

Die Nationale Partisanenkompanie Dvietes wurde im April 1945 unter der Führung des ehemaligen stellvertretenden Offiziers der lettischen Armee Otto Sudrabiņš gegründet. Die Truppe bestand aus vier Zügen, die aus Bewohnern der Gemeinden Dvieta, Pilskalne, Bebrene und Dunava gebildet wurden. 16/17 In der Nacht des 16. Juni gewannen die Partisanen der Kompanie Dviete einen Kampf mit den Vertretern der sowjetischen Besatzungsmacht bei Jadvigova, befreiten zwei gefangene Partisanenanhänger und töteten acht örtliche Milizionäre und Zerstörer. Im Juni wurde die Kompanie Dvietes in das 1. Bataillon des Partisanenregiments Ilūkstes aufgenommen, das vom ehemaligen stellvertretenden Offizier der lettischen Armee, Stanislavs Urbanas, unter der Führung des ehemaligen Legionärs Jānis Stūriškas kommandiert wurde. Die Zusammensetzung der Kompanie änderte sich ständig, zu verschiedenen Zeiten gehörten ihr etwa 70 nationale Partisanen an, darunter auch Frauen.

Im August 1945 wurde das Partisanenregiment Ilūkstes in die 2. Division des lettischen Heimatschutzverbandes (Partisanen) aufgenommen. 27/28 In der Nacht des 25. September unterbrach eine 25-köpfige Partisaneneinheit, die aus der Hauptkompanie des Partisanenregiments Ilūkste und der Kompanie Dvietes bestand, die Kommunikationslinien mit Ilūkste und Bebreni und besetzte dann das Exekutivkomitee und die Milizstation von Dvietes, as Außerdem blockierten sie das Haus des Zerstörers Vushkan und beschlagnahmten Waren aus einem örtlichen Geschäft. Die Dviete-Kompanie hörte zu Beginn des Jahres 1946 auf, als eigenständige Einheit zu existieren, als sich ein großer Teil der Partisanen des Ilūkste-Regiments legalisierte, da sie die Hoffnung auf Hilfe aus den westlichen Ländern verloren hatten, einige von ihnen jedoch ihren Widerstand gegen die Sowjets fortsetzten Besetzung bis 1955.

Am 10. Juli 2010 wurde der Gedenkstein für die Kompanie Dvietes des Partisanenregiments Ilūkste des lettischen Heimatschutzverbandes (Partisanen) enthüllt. Sein Entwurf wurde von Gunārs Blūzma, einem Forscher der nationalen Partisanen von Selia, entwickelt und das Denkmal wurde vom Steinmetz Imants Laizāns aus Jersika geschnitzt. Die Inschrift lautet: „1945. G. 27/28 Im September besetzten die nationalen Partisanen Dvieta und stoppten vorübergehend die sowjetische Besatzung. Für Dich Vaterland“.

Die Gedenkstele für die gefallenen Mitglieder der nationalen Partisanengruppe der Gruppe J. Gräver Lidija Gibže (1924-1950), Jānis Grāver (1915-1950) und Voldemār Blaze (gefallen 1948) auf dem Slīterān-Friedhof der Pfarrei Dignāja wurde im Jahr 2000 eröffnet .

Auf der Stele sind die Namen der nationalen Partisanen zu lesen, die im Kampf mit der Tscheka-Sondergruppe gefallen sind, und die Inschrift „Auf den Kopf des Igels habe ich gelegt... Bringe die Worte zum Schweigen, die Brust hört auf zu atmen.“ Nur die Kugeln, die weiter pfeifen ... Die nationalen Partisanen, die sich für die Freiheit des lettischen Volkes entschieden haben.“