Pa Baltijas ceļu no Viļņas līdz Rīgai

Viļņas pilsētā, netālu no Lietuvas Republikas Seima Otrās palātas

1991. gadā Janvārī Lietuvas tautas, kas meklēja brīvību un aizstāvēja to, pūlēm Lietuvas parlamenta namu ieskauja barikādes. Barikādes bija mēģinājums pasargāt sevi no tā laika Padomju Savienības militārās agresijas - padomju mēģinājumiem veikt apvērsumu Lietuvā un atjaunot padomju varu. Tas ieskauj parlamentu līdz 1992. gadam. beigas 1993. gadā pie Lietuvas Republikas Seima no dažām barikādēm un citām relikvijām tika izveidots sava veida memoriāls - Lietuvas iedzīvotāju upurēšanai veltīts piemineklis.

13. janvāris ir 1991. gada traģiskākā diena. janvāra notikumu, kad padomju armija un specvienības ieņēma Lietuvas radio un televīzijas ēku un televīzijas torni, tika nogalināti 14 brīvības aizstāvji un ievainoti ap 600 cilvēku - tika pasludināta Brīvības aizstāvju piemiņas diena. Tuvojoties Brīvības aizstāvju dienas desmitajai gadadienai, tika nolemts minēto kompozīciju nosargāt, uzstādot 13.janvāra memoriālu. Memoriāls tika atklāts 2008. gadā.

Memoriālā saglabājies autentiskais 1991.g. parlamenta barikāžu fragments, kapliča ar Sv. ar Jaunavas Marijas attēlu, kas izstādīts 1991. gadā priekšmeti, ko cilvēki atnesuši pēc janvāra notikumiem, tiek iepazīstināti ar Lietuvas neatkarības aizstāvēšanas notikumiem. Runā, ka šis, iespējams, ir vienīgais šāda veida piemineklis pasaulē, kas piešķir jēgu parlamenta un valsts neatkarības aizstāvēšanai.

Piemineklis atrodas Giedraičių pilsētā.

1932. gadā 19. jūnijs Giedraičos tika atklāts piemineklis par Lietuvas brīvību kritušajiem. Pieminekļa būvniecības iniciatori bija Giedraiču iedzīvotāji - gleznotājs un pieminekļa autors Antanas Jaroševičius, priesteris Meigys, Malvina Valeikienė un Matas Valeika, kas atbalstīja lietuviešu karavīrus kaujā, Širvintu sabiedrība un Lietuvas armija savāca 11 000 litu. par pieminekli. Aicinājumā ziedot pieminekļa celtniecībai teikts, ka piemineklis tiek būvēts "lai godinātu uzvaru un mūsu mūžīgo prieku, atgādinās par šīs vietas vēsturisko nozīmi, kā arī izrādīs cieņu pret karavīriem apbedīts Giedraičos."

Pieminekļa atklāšanas ceremonija bija pompoza, tajā piedalījās Lietuvas Republikas prezidents A. Smetona, armijas komandieris, 2., 4., 7., 9. pulka pārstāvji un virsnieki, kas piedalījās kaujās Giedraičos. Pie pieminekļa no kara lidmašīnām tika nomesti ziedi, Malvina Valeikienė, ievērojama lietuviešu personība un viena no pieminekļa celšanas organizatorēm, nolasīja Giedraiču apkaimē kritušo lietuviešu karavīru vārdus, viņai tika piešķirts Vytis krusta III ordenis. grādu, un pie pieminekļa tika iesvētīts vietējās strēlnieku rotas karogs. 1962-1964 pēc padomju administrācijas norādījumiem pieminekli neveiksmīgi mēģināja nojaukt, vēlāk tas tika atzīts par vēstures pieminekli.

200 m pēc nogriešanās no 172. ceļa no Giedraičių pilsētas.

2020. gadā 21. novembris uzvaras piemiņai Giedraiču kaujas vietā kalnā tika atklāts tēlnieka Džiuga Jurkūna veidotais piemineklis. Piemineklis pārinterpretē starpkaru periodā notikušās kaujas starp Lietuvas armiju un Polijas armiju, lai atteiktos no konflikta naratīva, un uzsvērta abu valstu savienības nozīme aktuālo notikumu kontekstā. Ar rūsu klātais lielgabals atspoguļo spēcīgo savienību starp Lietuvu un Poliju, kuras karoja pirms simts gadiem. Pieminekļa malās aprakstīta toreizējā situācija, pieminētas tajā piedalījušās Lietuvas un Polijas armiju vienības un īsi izklāstīta kaujas gaita. Piemineklis uzbūvēts pēc Lietuvas armijas iniciatīvas un līdzekļiem.

Pabraucot garām Anrioniškis pilsētas kapiem (ir norādes).

Šajā slēptuvē no 1944. līdz 1949. gadam darbojās Lietuvas partizānu komandpunkts Austrumlietuvas (Karalias Mindaugas) apgabalā. 1944. gadā Balys Žukauskas kopā ar brāļiem Petrusu un Juozu Jovaišiem slēpni nodibināja vasarā un sāka slēpties 1944. gadā. izsludināja mobilizācijas Sarkanajā armijā. 1945. gadā Gada nogalē viesošanos sāka Antans Slučka-Šarūnas, kurš pirmais Troškūnu apkaimē nodibināja partizānu grupu, bet vēlāk Šarūņu izlasē apvienoja Rokišķu, Anīkšču, Kavarsko, Troškūnu un Andrionišku partizānus. slēpnis. 1947. gadā A. Slučka-Šarūnas kļuva par Aļģimanta apriņķa priekšnieku, un 1949. g Austrumlietuvas apgabala komandieris. Tas nozīmē, ka kopš 1949.g slēptuve kļuva par Austrumlietuvas reģiona galveno mītni. Paslēptuve, kas piecus gadus veiksmīgi patvēra partizānus, tika atbrīvota 1949. gadā. 28. oktobrī, kad MGB armijas daļas ielenca viensētu, tajā slēpušies partizāni nepiekrita padoties un uzspridzinājās.

Šobrīd tur ir saglabājies bunkurs, krusts un piemineklis bojā gājušajiem.

Anīkšču rajona Troškūnu pilsētas centrā, netālu no Sv. Trīsvienības baznīca.

1944-1953 Partizānu kara laikā Lietuvas teritorija tika sadalīta 9 partizānu apgabalos. 1947-1950 Panevēžas un Anīkšču apkaimē darbojās Lietuvas partizānu Aļģimantu apriņķis, kura tapšana ir cieši saistīta ar Troškūniem. Šīs pilsētas iedzīvotāji organizēja partizānu vienības Aukštaitijā. Troškūnos dzimis un dzīvojis pirmais Aļģimanta apriņķa komandieris Antanas Slučka-Šarūnas.

1996. gadā Pēc Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra iniciatīvas Troškūnos tika uzcelts Aļģimanta apriņķa partizāniem veltīts piemineklis. Pieminekļa autors ir tēlnieks Jonas Jagėla un arhitekte Audrone Kiaušiniene. Galvenā pieminekļa daļa ir melnie akmens vārti, kas simbolizē tos, kas devās aizstāvēt Tēvzemi, un tos, kas neatgriezās. Vārtu malās uzstādītie bronzas krusti simbolizē kristīgo ticību, bet bronzas zobens, tāpat kā erceņģelis Sv. Miķeļa zobens simbolizē ticības un cerības gaismu. Laukumā pieminekļa priekšā melnas akmens plāksnes piemin trīs Aļģimanta rajona valstsvienības - Šarūnu, Žaliosios un hercogu Margisu.

Panevēžas pilsētas centrālajā daļā.

Ekspozīcija darbojas autentiskā vietā - Lietuvas reorganizācijas Panevēžas grupas galvenajā mītnē. Panevēžieši šeit strādā kopš 1988. gada. oktobrī

2004. gadā ēkā tika atklāta pretošanās padomju okupācijai un Sąjūdim veltīta ekspozīcija. Izstāde atklāj tautas pretošanās mērogus un formas kopš 1940. gada. 15. jūnijs līdz 1990. gadam 11. martā iepazīstina ar svarīgākajiem pretpadomju kustības posmiem un notikumiem, padomju īstenotajām represijām.

Panevēžas pilsētas centrālajā daļā.

19. gadsimts Gada beigās padomju vara atsavināja slaveno Panevēžas pilsoņu Moigii celtās mājas. 1940.-1941 tajos atradās Padomju armijas daļas štābs, NKGB Panevēžas apgabala pratināšanas nodaļa un milicija. Viens 1941. gadā Naktī uz jūniju padomju okupanti šīs mājas pagrabā spīdzināja trīs Panevēžas slimnīcas ārstus un vēl četrus cilvēkus. 1944-1953 šeit atradās NKVD–MVD–MGB Panevēžas rajona (no 1950. gada rajons) nodaļa. Tagad tās ir Panevēžas Novadpētniecības muzeja telpas.

Izstāde "Okupāciju varā" aplūko nacistu un padomju okupācijas. Iepazīstinātas ar tēmām par ebreju un romu genocīdu, deportācijām, partizānu karu. 1953-1990 veltītā izstādes daļa iepazīstina ar ikdienu "Hruščovkā", padomju centieniem veidot padomju sabiedrību un cilvēku pretestību šai spaidai, pagrīdes aktivitātēm. Ir dzirdams slepus noklausītas ārzemju radio raidījuma ieraksts ar padomju laika traucēšanu.

Izstāde "Sarkanais terors" veltīta šīs mājas pagrabā nogalināto un pie Panevēžas cukurfabrikas nošauto upuru piemiņai un padomju okupantu noziegumu vēsturei. Brīvo cilvēku cerības un viņu sagraušana pēc padomju ienākšanas alegoriski izpaužas caur telpām - moceklīgās žēlsirdīgās māsas Zinaīdas Kanis-Kanevičienes dzīvokļa interjeru Neatkarīgās Lietuvas laikā un NKVD biroja repliku. pratinātājs.

10 km no Panevēžas, uz ceļa Panevēža–Pasvalys (A10; daļa no Via Baltica ceļa E67) kreisajā pusē (ir informatīva ceļa zīme).

2016. gadā aviatora un aviācijas entuziasta Virmanta Puidokas iniciatīva. Izveidotais muzejs darbojas Ūstras lidlauka teritorijā. Lidostas pirmsākumi meklējami 1984. gadā. Toreiz no tās pacēlās lidmašīnas, kas kaisīja laukus ar mēslojumu vai citām ķīmiskām vielām. Muzejā ir āra un iekštelpu izstādes. Āra izstādē apskatāmi Padomju Savienībā ražotie iznīcinātāji Su-15, MiG-21, MiG-23, helikopteri Mi-2, Mi-8, militārā maksas lidmašīna L-29, kas ražota Čehoslovākijā (visas sāktas ražot plkst. 6. un 7. pa labi). Iekšējās ekspozīcijas iepazīstina ar pasaules un Lietuvas aviācijas vēsturi, kā arī ar Pirmā, Otrā un Aukstā kara laikmeta militārās aviācijas tehniku, instrumentiem un piederumiem. Izstādīts dažādu valstu militāro pilotu ekipējums, glābšanas, sakaru, skaņu ierakstu un cita tehnika, militāro gaisa spēku virsnieku parādes formas tērpu dunču kolekcija.

Pasvali pilsētas austrumu nomalē, pie autoceļa Via Baltica (E67, A10) ir izvietotas ceļa zīmes.

1989. gadā 23. augustā, pieminot noziedzīgā Molotova-Ribentropa pakta un tā slepeno protokolu parakstīšanas 50. gadadienu, trīs Baltijas valstu galvaspilsētas - Viļņa, Rīga un Tallina - pēc Lietuvas reorganizācijas iniciatīvas tika savienotas ar dzīvu ķēdi. Kustība, Latvijas Tautas fronte un Igaunijas Tautas fronte. 2 miljoni cilvēku sadevās rokās aptuveni 650 km garā ķēdē. Šī trase, kas pazīstama kā Baltijas ceļš, ir viens no ievērojamākajiem un neaizmirstamākajiem notikumiem padomju okupētajām valstīm, tiecoties pēc neatkarības.

Pieminot notikumu, Baltijas ceļa maršrutā (Viļņa–Ukmergė–Panevēža–Pasvalys–Saločiai) ir uzstādītas piemiņas zīmes. “Lai šī diena tiktu iemūžināta, katrs kaut ko nesīs pie ceļmalas piemiņas zīmēm. Pa vienam akmenim kā savu gūstu sakrausim, lai celtu altāri... Varbūt maisu ar zemi - lai aizbērtu pilskalnu pēc senas paražas... Varbūt krustu..." (rakstnieks Kazys Saja, 1989. gada 17. augusts). Krusta ieleja Baltijas ceļā pie Pasvales ir viens no šī atmiņu ceļa pieminekļiem.

Kryžių ielejas vēsture aizsākās Baltijas ceļa priekšvakarā, kad pasvalieši no lauka akmeņiem sāka būvēt šeit Brīvības altāri. 23. augusts Ielejā krustus lika dalībnieki no Pasvales, Akmenes, Jonišķeļa, Kretingas, Mosēda, Pakruojas. Vēlāk šeit tika būvēti krusti nozīmīgu notikumu un ievērojamu cilvēku piemiņai, krusti tika uzstādīti draudzīgajām norvēģu un zviedru tautām. 2024. gadā Ielejā stāvēja 14 krusti.

Piemineklis 1944. gada Bauskas aizstāvjiem atklāts 2012. gada 14. septembrī pēc bijušā Bauskas brīvprātīgo bataljona karavīra Imanta Zeltiņa iniciatīvas un ar viņa un pašvaldības finansiālu atbalstu. Iesarkanā granītā darinātajā stēlā, kas uzstādīta uz trīspakāpju betona pamatnes, zem Latvijas armijas karavīru cepures kokardes – saulītes, un latviešu leģiona piedurknes uzšuves – vairodziņa sarkanbaltsarkanās krāsās atveidojuma iekalts teksts: “Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju 1944.28.07.-14.09.” un ”Latvijai jābūt latviešu valstij. Kārlis Ulmanis”. Pēc pieminekļa atklāšanas sekoja Krievijas un Baltkrievijas Ārlietu ministriju un vietējo krievu masu mediju protesti, bet 2024. gada pavasarī piemineklis pat piedzīvoja vandaļu uzbrukumu. Neraugoties uz to, ik gadu šajā vietā 14. septembrī plkst.14.00 notiek Bauskas aizstāvjiem veltīts piemiņas sarīkojums.

1944. gada jūlija beigās, Bauskai tuvojoties padomju karaspēkam, pilsētā, kas vēl nesen bija atradusies dziļā aizmugurē, neatradās nekādi vērā ņemami vācu spēki. Tūlītēju Bauskas krišanu novērsa Bauskas apriņķa priekšnieka un aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka apņēmīgā rīcība, kurš jūlija beigās saformēja Bauskas brīvprātīgo bataljonu, kura sastāvā bija 13. Bauskas aizsargu pulka aizsargi, policisti, kā arī brīvprātīgie. Bataljons ieņēma aizsardzības pozīcijas Lielupes krastā Jumpravmuižā iepretī Ziedoņu sēklim un jau pirmajā dienā tam nācās iesaistīties cīņā ar uzbrūkošo Sarkano armiju. Sākotnēji bataljons bija ļoti vāji apbruņots, un lielāko daļu automātisko ieroču tam nācās iegūt kā trofejas. Dažas dienas vēlāk kara darbībā iesaistījās arī 23., 319-F. un 322-F. latviešu policijas bataljoni. Līdz augusta vidum Bauskas aizstāvēšanā pret otrreizējo padomju okupāciju piedalījās arī 15. latviešu SS rezerves un papildinājumu brigādes bataljons, kas tika saformēts no apmācību un veselības rotām. Kopumā kaujās par Bausku iesaistījās 3000-4000 latviešu karavīru, kam kauju noslēgumā nācās stāties pretī pat desmitkārtīgam pārsvaram. Padomju karaspēkam ieņemt Bausku izdevās tikai 14. septembrī pēc pusotru mēnesi ilgas latviešu un vācu karavīru pretestības.

Memoriālais ansamblis Bauskas Pils dārzā atklāts Latvijas Republikas 90. jubilejā – 2008. gada 18. novembrī. Piemiņas vieta izveidota pēc Bauskas novada politiski represēto kluba “Rēta” ieceres. Divdaļīgais pelēka granīta piemineklis izgatavots pēc arhitektes Intas Vanagas meta par Bauskas pilsētas pašvaldības un ziedotāju līdzekļiem. Uz tā iekalts teksts: “Cīnītājiem pret padomju okupācijas režīmu, arestētajiem, izsūtītajiem un nomocītajiem 1940-1990”. Šajā vietā katru gadu 25. martā un 14. jūnijā notiek  1941. un 1949. gada deportāciju upuriem veltīti piemiņas pasākumi

Atrodas Bauskas centrā, tuvumā Bauskas novada Tūrisma informācijas centram, Rātslaukumam.

Piemiņas memoriāls „Sinagogas dārzs” izveidots, pateicoties Bauskas ebreju pēcteču Izraēlā, ASV un Lielbritānijā iniciatīvai, ziedojumiem, Bauskas novada domes, Latvijas Ebreju draudžu un kopienu atbalstam. Memoriāls atklāts 2017. gada 16. oktobrī.

Memoriālu projektējis tēlnieks Ģ. Burvis, kas ir arī V. Plūdoņa pieminekļa autors. Memoriāls izveidots kādreizējās Bauskas Lielās sinagogas izmēros, akmens tēli simbolizē ebrejus, kas iznāk no dievnama pēc dievkalpojuma. Memoriāla centrā ir simboliska bima, uz kuras rakstīts: „Veltījums Bauskas ebrejiem, kas gadsimtiem dzīvoja šeit un cēla šo pilsētu, un kurus 1941. gadā nogalināja nacisti un viņu vietējie palīgi. Godinot ebreju tautas piemiņu – Bauskas ebreju pēcteči un baušķenieki. 1935.gadā Bauskā dzīvoja gandrīz 800 ebreju. Pēc nacistu okupācijas 1941.gada jūlijā daudzi ebreji tika apcietināti, izvesti, bet aptuveni 700 nošauti. Bauskas Lielā sinagoga Otrā pasaules kara laikā tika sagrauta.

Iecavas Brīvības piemineklis atrodas Iecavas parkā, Iecavas upes senlejas krastā.  

Pieminekļa idejas virzītājs Iecavas-Lambārtes draudzes mācītājs, un Brīvības cīņu dalībnieks Jānis Lūsis. To 1936.gadā akmenī kala tēlnieks Pēteris Bandess. Piemineklis veltīts  brīvības cīņās kritušajiem Latvijas karavīriem. Padomju okupācijas laikā piemineklis saspridzināts, bet netika iznīcināts, to atjaunoja 1988.gadā. 2018. gadā piemineklis ir iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

2018.gada 11. novembrī Iecavas parkā tika atklāta piemiņas plāksne pieciem Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem, kas dzimuši kādreizējā Iecavas novadā. Pieci pieminētie ir: ģenerālis Verners Tepfers, pulkvežleitnants Jēkabs Jurševskis, kapteiņi Nikolajs Pļavnieks un Herberts Tepfers, kā arī kaprālis Jēkabs Klauss. Granīta stēla tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Godinot Latvijas Brīvības cīņās kritušos karavīrus.