Pa Baltijas ceļu no Viļņas līdz Rīgai

Piemineklis atrodas Viļņā pie Lietuvas Republikas Seima otrās pils. 1991. gada janvārī, cīnoties par brīvību un to aizstāvot, Lie tuvas tauta apjoza sava parlamenta pili ar barikādēm. Tas bija mēģinājums pasargāt Lietuvu no toreizējās Padomju Savienības militārās agresijas – padomju mēģinājumiem Lietuvā veikt valsts apvērsumu un atjaunot padomju val dību. Barikādes ieskāva parlamenta ēku līdz 1992. gada beigām. 1993. gadā Lietuvas Republikas Seima pils priekšā no barikāžu daļām un citiem reliktiem tika izveidots savda bīgs piemiņas memoriāls – veltīts Lietuvas cilvēkiem, kuri ziedoja savas dzīvības brīvības vārdā. 1991. gada 13. janvārī risinājās traģiski notikumi, kad pa domju armija un īpašie spēki, ieņemdami Lietuvas Radio un televīzijas ēku un televīzijas torni, nogalināja 14 brīvības cīnītājus un ievainoja aptuveni 600 cilvēku. Tuvojoties Brīvī bas aizstāvju dienas desmitajai gadadienai, tika nolemts saglabāt minēto kompozīciju, ierīkojot 13. janvāra memo riālu. Memoriāls tika atklāts 2008. gadā. Memoriālā ir saglabāts autentisks 1991. gada parlamen ta barikāžu fragments, uzstādīta kapela ar Vissvētākās Jaunavas Marijas svētbildi. Memoriālā ir izstādīti cilvēku atnestie priekšmeti un sniegts ieskats Lietuvas neatkarības aizstāvēšanas notikumos.

Piemineklis atrodas Ģiedraičos.

1932. gada 19. jūnijā Ģiedraičos tika atklāts Lietuvas brīvī bas cīņās kritušajiem veltītais piemineklis. Pieminekļa celt niecības iniciatori bija Ģiedraiču iedzīvotāji – gleznotājs un pieminekļa autors Antans Jaroševičs, mācītājs Meigis, Lietuvas karavīrus kaujā atbalstījušie Malvina Valeikiene un Mats Valeika, Širvintu sabiedrība un Lietuvas armija; pie minekļa celtniecībai tika savākti 11 000 litu. Aicinājumā ziedot pieminekļa celtniecībai ir teikts, ka tas tiek celts, “lai godinātu uzvaru un mūsu mūžīgo prieku, tas atgādinās šīs vietas vēsturisko nozīmi un izrādīs godu Ģiedraičos apgla bātajiem karavīriem”. Atklāšanas ceremonija bija grezna. Tajā piedalījās Lietu vas Republikas prezidents A. Smetona – Lietuvas Bruņoto spēku virspavēlnieks, 2., 4., 7., 9. pulka pārstāvji un virsnieki, kuri piedalījās Ģiedraiču kaujās. Pie pieminekļa no kara lidmašīnām tika nomesti ziedi, ievērojamā Lietuvas per sonība un viena no pieminekļa būvdarbu organizatoriem Malvina Valeikiene, nolasīja Ģiedraičos kritušo Lietuvas ka ravīru uzvārdus, un viņa tika apbalvota ar III pakāpes Bru ņinieka Krusta ordeni. Pie pieminekļa tika iesvētīts vietējās strēlnieku vienības karogs. 1962.–1964. gadā pēc padomju administrācijas norādījumiem pieminekli neveiksmīgi mē ģināja nojaukt, bet vēlāk tas tika pasludināts par vēstures pieminekli.

Stilizēts lielgabals Ģiedraiču kaujas 100 gadu atcerei at rodas aiz Ģiedraiču pilsētiņas, 200 m pēc nogriešanās uz 172. ceļa.

2020. gada 21. novembrī, godinot uzvaru, Ģiedraiču kaujas vietā uz kalna ir atklāts tēlnieka Džuga Jurkūna veidots piemineklis. Piemineklis stilizēti interpretē starpkaru laikā notikušās Lietuvas armijas cīņas pret Polijas armiju. Vēloties atteikties no konflikta izklāsta, piemineklis akcentē abu valstu savienības nozīmi mūsdienu notiku mu kontekstā. Rūsas pārklāts lielgabals simbolizē spēcīgo Lietuvas un Polijas republiku savienību – valstu, kuras vēl pirms gadsimta karoja savā starpā. Pieminekļa sānos ir aprakstīta tā laika situācija, minētas kaujā iesaistītās Lie tuvas un Polijas armijas vienības un sniegts īss kaujas ap raksts. Piemineklis tika uzcelts pēc Lietuvas Bruņoto spēku iniciatīvas un par to līdzekļiem

Pabraucot garām Andronišķu kapiem (ir norādes zīme), ir saglabājusies slēptuve – komandpunkts. Šajā slēptuvē 1944.-1949. gadā darbojās Lietuvas partizānu Austrumlietuvas (Karaļa Mindauga) apgabala komandpunkts. 1944. gada vasarā slēptuvi izveidoja Balis Žukausks un viņa brāļi Petrs un Jozs Jovaiši, tajā viņi slēpās no 1944. gadā Sarkanās armijas izziņotās mobilizācijas. 1945. gada nogalē slēptuvi sāka izmantot Antans Slučka-Šarūns, kurš pirmais Troškūnu apkārtnē izveidoja partizānu vienību un vēlāk apvienoja Rokišķu, Anīkšču, Kavarska, Troškūnu un Andronišķu partizānus, izveidojot Šarūna vienību. 1947. gadā A. Slučka-Šarūns kļuva par Aļģimanta apgabala komandieri, bet 1949. gadā – par Austrumlietuvas partizānu apgabala komandieri. Tas nozīmē, ka no 1949. gada slēptuve kļuva par Lietuvas partizānu Austrumlietuvas apgabala komandpunktu. Slēptuves vieta, kas piecus gadus bija veiksmīgi devusi patvērumu partizāniem, tika nodota 1949. gada 28. oktobrī. VDK karaspēks aplenca saimniecību, kurā slēpās partizāni, viņi atteicās padoties un uzspridzinājās. Ir saglabājies bunkurs, uzstādīts krusts un piemineklis kritušajiem.

Piemineklis atrodas Anīkšču rajona Troškūnu centrā, pie Sv. Trīsvienības baznīcas. 1944.–1953. gada partizānu kara laikā Lietuvas teritorija bija sadalīta deviņos partizānu militārajos apgabalos. 1947.–1950. gadā Panevēžas un Anīkšču apvidū darbojās Lietuvas Aļģimanta apgabala partizānu vienības, kuru izveide ir cieši saistīta ar Troškūniem. Šīs pilsētiņas iedzīvotāji organizēja partizānu vienības Aukštaitijā. Troškūnos piedzima un dzīvoja pirmais partizānu Aļģimanta apgabala komandieris Antans Slučka-Šarūns. 1996. gadā pēc Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centra iniciatīvas Troškūnos tika uzstādīts Aļģimanta militārā apgabala partizāniem veltīts piemineklis. Pieminekļa autori ir tēlnieks Jons Jaģēla un arhitekte Audrone Ķaušiniene. Pieminekļa galvenā daļa ir melni akmens vārti, kas simbolizē bojā gājušos tēvzemes aizstāvjus. Bronzas krusti vārtu sānos simbolizē kristīgo ticību, bet bronzas zobens, gluži kā erceņģeļa Sv. Miķeļa zobens, simbolizē ticības un cerības gaismu. Laukumā pirms pieminekļa – melna akmens plāksne iemūžina trīs Aļģimanta apgabala vienības: Šarūna, Zaļo un Kunigaiša Marģa.

Ekspozīcija atrodas autentiskā vietā – Lietuvas pārbūves kustības “Sajūdis” Panevēžas grupas telpās. Panevēžas “Sajūdis” te darbojas kopš 1988. gada oktobra. 2004. gadā ēkā tika atklāta ekspozīcija par pretošanos padomju okupācijai un “Sajūdim” veltīta ekspozīcija. Ekspozīcija atklāj tautas pretošanās apmēru un formas, sākot no 1940. gada 15. jūnija līdz 1990. gada 11. martam, iepazīstina ar svarīgākajiem pretpadomju kustības posmiem un notikumiem, kā arī padomju represijām.

Ekspozīcijas atrodas Panevēžas pilsētas centrālajā daļā. Padomju vara atsavināja ievērojamai Panevēžas Moiģu ģimenei 19. gadsimta beigās celto namu. 1940.–1941. gadā tajā tika izvietots padomju kara daļas štābs, VDTK (Valsts drošības tautas komisariāta) Panevēžas apriņķa pratināšanas nodaļa un milicija. No 1944. līdz 1953. gadam te atradās VDTK-IeM-VDK Panevēžas apriņķa (no 1950 gada rajona) štābs. Tagad tās ir Panevēžas Novadpētniecības muzeja telpas. Ekspozīcija “Okupacijų gniaužtuose” (“Okupāciju žņaugos”) iepazīstina ar nacistu un padomju okupāciju. Tā iepazīstina ar ebreju un romu genocīdu, deportācijām un partizānu kara tēmām. Ekspozīcijas daļa, kas ir veltīta 1953.–1990. gadam, stāsta par ikdienas dzīvi “hruščovkā”, padomju varas centieniem izveidot padomju sabiedrību, kā arī tautas pretošanos šai vardarbībai, pagrīdes darbību. Var dzirdēt tolaik slepenībā noklausītos, no ārvalstīm translēto radioraidījumu ierakstus ar padomju varas radītiem ētera traucējumiem. Ekspozīcija “Raudonasis teroras” (“Sarkanais terors”) ir veltīta šīs mājas pagrabā nogalināto, pie Panevēžas cukurfabrikas nošauto upuru piemiņai un padomju okupācijas noziegumu vēsturei. Brīvu cilvēku cerības un to iznīcināšana padomju varas apstākļos alegoriski atainota laikā un telpā – līdz nāvei spīdzinātās žēlsirdīgās māsas Zinaīdas Kane-Kanevičienes neatkarīgās Lietuvas laika dzīvokļa interjers un VDTK pratināšanas kabineta replika.

Muzejs atrodas 10 km attālumā no Panevēžas, ceļa Panevēža - Pasvale (A10; ceļa “Via Baltica” E67 daļa) kreisajā pusē (ir informatīva ceļa zīme). 2016. gadā pēc aviatora un aviācijas entuziasta Virmanta Puidoka iniciatīvas izveidotais muzejs atrodas Istras lidlauka teritorijā. Lidlauka pirmsākumi rodami 1984. gadā, kad no tā pacēlās lidmašīnas, lai uz labības laukiem izkaisītu mēslojumu vai citas ķīmiskās vielas. Muzejā ir brīvdabas un iekštelpu ekspozīcija. Brīvdabas ekspozīcijā ir apskatāmi padomju laika iznīcinātāji Su-15, MiG-21, MiG-23, helikopteri Mi-2 un Mi-8, kā arī Čehoslovākijā ražota militārā mācību lidmašīna L-29 (visi lidaparāti ražoti sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados). Iekštelpu ekspozīcijas iepazīstina ar aviācijas vēsturi pasaulē un Lietuvā, kā arī ar Pirmā un Otrā pasaules kara un aukstā kara laika militāro aviācijas aprīkojumu, ierīcēm un atribūtiku. Ir izstādīts dažādu valstu militāro pilotu ekipējums, glābšanas, sakaru, audioierakstu un cita tehnika, kā arī gaisa spēku virsnieku parādes formas tērpu dunču kolekcija.

Krustu ieleja Baltijas ceļa piemiņai atrodas Pasvales austrumu nomalē pie “Via Baltica” automaģistrāles (E67, A10), ir uzstādītas norādes zīmes. 1989. gada 23. augustā, pieminot noziedzīgā Molotova– Ribentropa pakta un tā slepenā protokola parakstīšanas 50. gadadienu, pēc Lietuvas pārbūves kustības “Sajūdis” un Latvijas Tautas frontes, un Igaunijas Tautas frontes iniciatīvas cilvēku dzīvā ķēde savienoja triju Baltijas valstu galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Sadodoties rokās, apmēram divi miljoni cilvēku apvienojās aptuveni 650 km garā dzīvā ķēdē. Šī ķēde, kas pazīstama kā Baltijas ceļš, ir viens no ievērojamākajiem un atmiņā paliekošākajiem notikumiem ceļā uz padomju okupēto valstu neatkarību. Par godu šim notikumam Baltijas ceļa maršrutā (Viļņa–Ukmerģe–Panevēža–Pasvale–Saloči) ir uzstādītas piemiņas zīmes. Baltijas ceļa Krustu ieleja pie Pasvales ir viens no šī piemiņas ceļa monumentiem. Krustu ielejas vēsture aizsākās Baltijas ceļa priekšvakarā, kad pasvalieši no laukakmeņiem sāka celt Brīvības altāri. 23. augustā krustus ielejā uzstādīja Baltijas ceļa dalībnieki no Pasvales, Akmenes, Jonišķiem, Kretingas, Mosēdas un Pakrojas. Vēlāk tika uzstādīti krusti, lai pieminētu nozīmīgus notikumus un ievērojamus cilvēkus, kā arī krusti, kas ir veltīti draudzīgajai norvēģu un zviedru tautai.

Piemineklis 1944. gada Bauskas aizstāvjiem atklāts 2012. gada 14. septembrī pēc bijušā Bauskas brīvprātīgo bataljona karavīra Imanta Zeltiņa iniciatīvas un ar viņa un pašvaldības finansiālu atbalstu. Iesarkanā granītā darinātajā stēlā, kas uzstādīta uz trīspakāpju betona pamatnes, zem Latvijas armijas karavīru cepures kokardes – saulītes, un latviešu leģiona piedurknes uzšuves – vairodziņa sarkanbaltsarkanās krāsās atveidojuma iekalts teksts: “Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju 1944.28.07.-14.09.” un ”Latvijai jābūt latviešu valstij. Kārlis Ulmanis”. Pēc pieminekļa atklāšanas sekoja Krievijas un Baltkrievijas Ārlietu ministriju un vietējo krievu masu mediju protesti, bet 2024. gada pavasarī piemineklis pat piedzīvoja vandaļu uzbrukumu. Neraugoties uz to, ik gadu šajā vietā 14. septembrī plkst.14.00 notiek Bauskas aizstāvjiem veltīts piemiņas sarīkojums.

1944. gada jūlija beigās, Bauskai tuvojoties padomju karaspēkam, pilsētā, kas vēl nesen bija atradusies dziļā aizmugurē, neatradās nekādi vērā ņemami vācu spēki. Tūlītēju Bauskas krišanu novērsa Bauskas apriņķa priekšnieka un aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka apņēmīgā rīcība, kurš jūlija beigās saformēja Bauskas brīvprātīgo bataljonu, kura sastāvā bija 13. Bauskas aizsargu pulka aizsargi, policisti, kā arī brīvprātīgie. Bataljons ieņēma aizsardzības pozīcijas Lielupes krastā Jumpravmuižā iepretī Ziedoņu sēklim un jau pirmajā dienā tam nācās iesaistīties cīņā ar uzbrūkošo Sarkano armiju. Sākotnēji bataljons bija ļoti vāji apbruņots, un lielāko daļu automātisko ieroču tam nācās iegūt kā trofejas. Dažas dienas vēlāk kara darbībā iesaistījās arī 23., 319-F. un 322-F. latviešu policijas bataljoni. Līdz augusta vidum Bauskas aizstāvēšanā pret otrreizējo padomju okupāciju piedalījās arī 15. latviešu SS rezerves un papildinājumu brigādes bataljons, kas tika saformēts no apmācību un veselības rotām. Kopumā kaujās par Bausku iesaistījās 3000-4000 latviešu karavīru, kam kauju noslēgumā nācās stāties pretī pat desmitkārtīgam pārsvaram. Padomju karaspēkam ieņemt Bausku izdevās tikai 14. septembrī pēc pusotru mēnesi ilgas latviešu un vācu karavīru pretestības.

Memoriālais ansamblis Bauskas Pils dārzā atklāts Latvijas Republikas 90. jubilejā – 2008. gada 18. novembrī. Piemiņas vieta izveidota pēc Bauskas novada politiski represēto kluba “Rēta” ieceres. Divdaļīgais pelēka granīta piemineklis izgatavots pēc arhitektes Intas Vanagas meta par Bauskas pilsētas pašvaldības un ziedotāju līdzekļiem. Uz tā iekalts teksts: “Cīnītājiem pret padomju okupācijas režīmu, arestētajiem, izsūtītajiem un nomocītajiem 1940-1990”. Šajā vietā katru gadu 25. martā un 14. jūnijā notiek  1941. un 1949. gada deportāciju upuriem veltīti piemiņas pasākumi

Memoriāls atrodas pilsētas centrā, netālu no Bauskas no vada Tūrisma informācijas centra un Rātslaukuma.

Tas izveidots, pateicoties Bauskas ebreju pēcteču Izraēlā, ASV un Lielbritānijā iniciatīvai un ziedojumiem, kā arī Baus kas novada domes un Latvijas Ebreju draudžu un kopienu atbalstam. Memoriālu projektējis tēlnieks Ģirts Burvis.

Tas veidots kād reizējās Bauskas Lielās sinagogas izmēros, un akmens tēli simbolizē ebrejus, kas iznāk no dievnama pēc dievkalpo juma. Memoriāla centrā atrodas simboliska bima - pa augstināta platforma vai galds, kas atrodas sinagogā un tiek izmantots ebreju reliģiskajos rituālos. Uz tās rakstīts: „Veltījums Bauskas ebrejiem, kas gadsimtiem dzīvoja šeit un cēla šo pilsētu, un kurus 1941. gadā nogalināja nacisti un viņu vietējie palīgi. Godinot ebreju tautas piemiņu – Bauskas ebreju pēcteči un baušķenieki.” 1935. gadā Bauskā dzīvoja gandrīz 800 ebreji. Pēc nacistu okupācijas 1941. gada jūlijā daudzi ebreji tika apcietināti un izvesti, bet aptuveni 700 nošauti. Bauskas Lielā sinago ga tika sagrauta Otrā pasaules kara laikā.

Iecavas parkā, Iecavas upes senlejas krastā, atrodas Pē tera Bandera 1936. gadā akmenī kaltais Iecavas Brīvības piemineklis. Pieminekļa idejas virzītājs bija Iecavas-Lambārtes draudzes mācītājs un Brīvības cīņu dalībnieks Jānis Lūsis. Piemineklis ir veltīts 4. Valmieras kājnieku pulka karavīriem, kuri krituši Iecavas apkārtnē, un Latvijas karavīriem, kas zaudēja dzīvību Brīvības cīņās.

Padomju okupācijas laikā piemineklis tika saspridzināts, tomēr tas netika iznīcināts un tika atjau nots 1988. gadā. 2018. gadā piemineklis tika iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. 2018. gada 11. novembrī Iecavas parkā tika atklāta pie miņas plāksne pieciem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kuri dzimuši kādreizējā Iecavas novadā. Piemiņai tika go dināti ģenerālis Verners Tepfers, pulkvežleitnants Jēkabs Jurševskis, kapteiņi Nikolajs Pļavnieks un Herberts Tepfers, kā arī kaprālis Jēkabs Klauss. Granīta stēla tika izveidota Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplē šus” ietvaros, lai godinātu Latvijas Brīvības cīņās kritušos karavīrus.