Pa Baltijas ceļu no Viļņas līdz Rīgai

Viļņas pilsētā, netālu no Lietuvas Republikas Seima Otrās palātas

1991. gadā Janvārī Lietuvas tautas, kas meklēja brīvību un aizstāvēja to, pūlēm Lietuvas parlamenta namu ieskauja barikādes. Barikādes bija mēģinājums pasargāt sevi no tā laika Padomju Savienības militārās agresijas - padomju mēģinājumiem veikt apvērsumu Lietuvā un atjaunot padomju varu. Tas ieskauj parlamentu līdz 1992. gadam. beigas 1993. gadā pie Lietuvas Republikas Seima no dažām barikādēm un citām relikvijām tika izveidots sava veida memoriāls - Lietuvas iedzīvotāju upurēšanai veltīts piemineklis.

13. janvāris ir 1991. gada traģiskākā diena. janvāra notikumu, kad padomju armija un specvienības ieņēma Lietuvas radio un televīzijas ēku un televīzijas torni, tika nogalināti 14 brīvības aizstāvji un ievainoti ap 600 cilvēku - tika pasludināta Brīvības aizstāvju piemiņas diena. Tuvojoties Brīvības aizstāvju dienas desmitajai gadadienai, tika nolemts minēto kompozīciju nosargāt, uzstādot 13.janvāra memoriālu. Memoriāls tika atklāts 2008. gadā.

Memoriālā saglabājies autentiskais 1991.g. parlamenta barikāžu fragments, kapliča ar Sv. ar Jaunavas Marijas attēlu, kas izstādīts 1991. gadā priekšmeti, ko cilvēki atnesuši pēc janvāra notikumiem, tiek iepazīstināti ar Lietuvas neatkarības aizstāvēšanas notikumiem. Runā, ka šis, iespējams, ir vienīgais šāda veida piemineklis pasaulē, kas piešķir jēgu parlamenta un valsts neatkarības aizstāvēšanai.

Piemineklis atrodas Giedraičių pilsētā.

1932. gadā 19. jūnijs Giedraičos tika atklāts piemineklis par Lietuvas brīvību kritušajiem. Pieminekļa būvniecības iniciatori bija Giedraiču iedzīvotāji - gleznotājs un pieminekļa autors Antanas Jaroševičius, priesteris Meigys, Malvina Valeikienė un Matas Valeika, kas atbalstīja lietuviešu karavīrus kaujā, Širvintu sabiedrība un Lietuvas armija savāca 11 000 litu. par pieminekli. Aicinājumā ziedot pieminekļa celtniecībai teikts, ka piemineklis tiek būvēts "lai godinātu uzvaru un mūsu mūžīgo prieku, atgādinās par šīs vietas vēsturisko nozīmi, kā arī izrādīs cieņu pret karavīriem apbedīts Giedraičos."

Pieminekļa atklāšanas ceremonija bija pompoza, tajā piedalījās Lietuvas Republikas prezidents A. Smetona, armijas komandieris, 2., 4., 7., 9. pulka pārstāvji un virsnieki, kas piedalījās kaujās Giedraičos. Pie pieminekļa no kara lidmašīnām tika nomesti ziedi, Malvina Valeikienė, ievērojama lietuviešu personība un viena no pieminekļa celšanas organizatorēm, nolasīja Giedraiču apkaimē kritušo lietuviešu karavīru vārdus, viņai tika piešķirts Vytis krusta III ordenis. grādu, un pie pieminekļa tika iesvētīts vietējās strēlnieku rotas karogs. 1962-1964 pēc padomju administrācijas norādījumiem pieminekli neveiksmīgi mēģināja nojaukt, vēlāk tas tika atzīts par vēstures pieminekli.

200 m pēc nogriešanās no 172. ceļa no Giedraičių pilsētas.

2020. gadā 21. novembris uzvaras piemiņai Giedraiču kaujas vietā kalnā tika atklāts tēlnieka Džiuga Jurkūna veidotais piemineklis. Piemineklis pārinterpretē starpkaru periodā notikušās kaujas starp Lietuvas armiju un Polijas armiju, lai atteiktos no konflikta naratīva, un uzsvērta abu valstu savienības nozīme aktuālo notikumu kontekstā. Ar rūsu klātais lielgabals atspoguļo spēcīgo savienību starp Lietuvu un Poliju, kuras karoja pirms simts gadiem. Pieminekļa malās aprakstīta toreizējā situācija, pieminētas tajā piedalījušās Lietuvas un Polijas armiju vienības un īsi izklāstīta kaujas gaita. Piemineklis uzbūvēts pēc Lietuvas armijas iniciatīvas un līdzekļiem.

Pabraucot garām Anrioniškis pilsētas kapiem (ir norādes).

Šajā slēptuvē no 1944. līdz 1949. gadam darbojās Lietuvas partizānu komandpunkts Austrumlietuvas (Karalias Mindaugas) apgabalā. 1944. gadā Balys Žukauskas kopā ar brāļiem Petrusu un Juozu Jovaišiem slēpni nodibināja vasarā un sāka slēpties 1944. gadā. izsludināja mobilizācijas Sarkanajā armijā. 1945. gadā Gada nogalē viesošanos sāka Antans Slučka-Šarūnas, kurš pirmais Troškūnu apkaimē nodibināja partizānu grupu, bet vēlāk Šarūņu izlasē apvienoja Rokišķu, Anīkšču, Kavarsko, Troškūnu un Andrionišku partizānus. slēpnis. 1947. gadā A. Slučka-Šarūnas kļuva par Aļģimanta apriņķa priekšnieku, un 1949. g Austrumlietuvas apgabala komandieris. Tas nozīmē, ka kopš 1949.g slēptuve kļuva par Austrumlietuvas reģiona galveno mītni. Paslēptuve, kas piecus gadus veiksmīgi patvēra partizānus, tika atbrīvota 1949. gadā. 28. oktobrī, kad MGB armijas daļas ielenca viensētu, tajā slēpušies partizāni nepiekrita padoties un uzspridzinājās.

Šobrīd tur ir saglabājies bunkurs, krusts un piemineklis bojā gājušajiem.

Anīkšču rajona Troškūnu pilsētas centrā, netālu no Sv. Trīsvienības baznīca.

1944-1953 Partizānu kara laikā Lietuvas teritorija tika sadalīta 9 partizānu apgabalos. 1947-1950 Panevēžas un Anīkšču apkaimē darbojās Lietuvas partizānu Aļģimantu apriņķis, kura tapšana ir cieši saistīta ar Troškūniem. Šīs pilsētas iedzīvotāji organizēja partizānu vienības Aukštaitijā. Troškūnos dzimis un dzīvojis pirmais Aļģimanta apriņķa komandieris Antanas Slučka-Šarūnas.

1996. gadā Pēc Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra iniciatīvas Troškūnos tika uzcelts Aļģimanta apriņķa partizāniem veltīts piemineklis. Pieminekļa autors ir tēlnieks Jonas Jagėla un arhitekte Audrone Kiaušiniene. Galvenā pieminekļa daļa ir melnie akmens vārti, kas simbolizē tos, kas devās aizstāvēt Tēvzemi, un tos, kas neatgriezās. Vārtu malās uzstādītie bronzas krusti simbolizē kristīgo ticību, bet bronzas zobens, tāpat kā erceņģelis Sv. Miķeļa zobens simbolizē ticības un cerības gaismu. Laukumā pieminekļa priekšā melnas akmens plāksnes piemin trīs Aļģimanta rajona valstsvienības - Šarūnu, Žaliosios un hercogu Margisu.