Pa Baltijas ceļu no Viļņas līdz Rīgai

Piemineklis atrodas Viļņā pie Lietuvas Republikas Seima otrās pils. 1991. gada janvārī, cīnoties par brīvību un to aizstāvot, Lie tuvas tauta apjoza sava parlamenta pili ar barikādēm. Tas bija mēģinājums pasargāt Lietuvu no toreizējās Padomju Savienības militārās agresijas – padomju mēģinājumiem Lietuvā veikt valsts apvērsumu un atjaunot padomju val dību. Barikādes ieskāva parlamenta ēku līdz 1992. gada beigām. 1993. gadā Lietuvas Republikas Seima pils priekšā no barikāžu daļām un citiem reliktiem tika izveidots savda bīgs piemiņas memoriāls – veltīts Lietuvas cilvēkiem, kuri ziedoja savas dzīvības brīvības vārdā. 1991. gada 13. janvārī risinājās traģiski notikumi, kad pa domju armija un īpašie spēki, ieņemdami Lietuvas Radio un televīzijas ēku un televīzijas torni, nogalināja 14 brīvības cīnītājus un ievainoja aptuveni 600 cilvēku. Tuvojoties Brīvī bas aizstāvju dienas desmitajai gadadienai, tika nolemts saglabāt minēto kompozīciju, ierīkojot 13. janvāra memo riālu. Memoriāls tika atklāts 2008. gadā. Memoriālā ir saglabāts autentisks 1991. gada parlamen ta barikāžu fragments, uzstādīta kapela ar Vissvētākās Jaunavas Marijas svētbildi. Memoriālā ir izstādīti cilvēku atnestie priekšmeti un sniegts ieskats Lietuvas neatkarības aizstāvēšanas notikumos.

Piemineklis atrodas Ģiedraičos.

1932. gada 19. jūnijā Ģiedraičos tika atklāts Lietuvas brīvī bas cīņās kritušajiem veltītais piemineklis. Pieminekļa celt niecības iniciatori bija Ģiedraiču iedzīvotāji – gleznotājs un pieminekļa autors Antans Jaroševičs, mācītājs Meigis, Lietuvas karavīrus kaujā atbalstījušie Malvina Valeikiene un Mats Valeika, Širvintu sabiedrība un Lietuvas armija; pie minekļa celtniecībai tika savākti 11 000 litu. Aicinājumā ziedot pieminekļa celtniecībai ir teikts, ka tas tiek celts, “lai godinātu uzvaru un mūsu mūžīgo prieku, tas atgādinās šīs vietas vēsturisko nozīmi un izrādīs godu Ģiedraičos apgla bātajiem karavīriem”. Atklāšanas ceremonija bija grezna. Tajā piedalījās Lietu vas Republikas prezidents A. Smetona – Lietuvas Bruņoto spēku virspavēlnieks, 2., 4., 7., 9. pulka pārstāvji un virsnieki, kuri piedalījās Ģiedraiču kaujās. Pie pieminekļa no kara lidmašīnām tika nomesti ziedi, ievērojamā Lietuvas per sonība un viena no pieminekļa būvdarbu organizatoriem Malvina Valeikiene, nolasīja Ģiedraičos kritušo Lietuvas ka ravīru uzvārdus, un viņa tika apbalvota ar III pakāpes Bru ņinieka Krusta ordeni. Pie pieminekļa tika iesvētīts vietējās strēlnieku vienības karogs. 1962.–1964. gadā pēc padomju administrācijas norādījumiem pieminekli neveiksmīgi mē ģināja nojaukt, bet vēlāk tas tika pasludināts par vēstures pieminekli.

Stilizēts lielgabals Ģiedraiču kaujas 100 gadu atcerei at rodas aiz Ģiedraiču pilsētiņas, 200 m pēc nogriešanās uz 172. ceļa.

2020. gada 21. novembrī, godinot uzvaru, Ģiedraiču kaujas vietā uz kalna ir atklāts tēlnieka Džuga Jurkūna veidots piemineklis. Piemineklis stilizēti interpretē starpkaru laikā notikušās Lietuvas armijas cīņas pret Polijas armiju. Vēloties atteikties no konflikta izklāsta, piemineklis akcentē abu valstu savienības nozīmi mūsdienu notiku mu kontekstā. Rūsas pārklāts lielgabals simbolizē spēcīgo Lietuvas un Polijas republiku savienību – valstu, kuras vēl pirms gadsimta karoja savā starpā. Pieminekļa sānos ir aprakstīta tā laika situācija, minētas kaujā iesaistītās Lie tuvas un Polijas armijas vienības un sniegts īss kaujas ap raksts. Piemineklis tika uzcelts pēc Lietuvas Bruņoto spēku iniciatīvas un par to līdzekļiem

Pabraucot garām Andronišķu kapiem (ir norādes zīme), ir saglabājusies slēptuve – komandpunkts. Šajā slēptuvē 1944.-1949. gadā darbojās Lietuvas partizānu Austrumlietuvas (Karaļa Mindauga) apgabala komandpunkts. 1944. gada vasarā slēptuvi izveidoja Balis Žukausks un viņa brāļi Petrs un Jozs Jovaiši, tajā viņi slēpās no 1944. gadā Sarkanās armijas izziņotās mobilizācijas. 1945. gada nogalē slēptuvi sāka izmantot Antans Slučka-Šarūns, kurš pirmais Troškūnu apkārtnē izveidoja partizānu vienību un vēlāk apvienoja Rokišķu, Anīkšču, Kavarska, Troškūnu un Andronišķu partizānus, izveidojot Šarūna vienību. 1947. gadā A. Slučka-Šarūns kļuva par Aļģimanta apgabala komandieri, bet 1949. gadā – par Austrumlietuvas partizānu apgabala komandieri. Tas nozīmē, ka no 1949. gada slēptuve kļuva par Lietuvas partizānu Austrumlietuvas apgabala komandpunktu. Slēptuves vieta, kas piecus gadus bija veiksmīgi devusi patvērumu partizāniem, tika nodota 1949. gada 28. oktobrī. VDK karaspēks aplenca saimniecību, kurā slēpās partizāni, viņi atteicās padoties un uzspridzinājās. Ir saglabājies bunkurs, uzstādīts krusts un piemineklis kritušajiem.

Piemineklis atrodas Anīkšču rajona Troškūnu centrā, pie Sv. Trīsvienības baznīcas. 1944.–1953. gada partizānu kara laikā Lietuvas teritorija bija sadalīta deviņos partizānu militārajos apgabalos. 1947.–1950. gadā Panevēžas un Anīkšču apvidū darbojās Lietuvas Aļģimanta apgabala partizānu vienības, kuru izveide ir cieši saistīta ar Troškūniem. Šīs pilsētiņas iedzīvotāji organizēja partizānu vienības Aukštaitijā. Troškūnos piedzima un dzīvoja pirmais partizānu Aļģimanta apgabala komandieris Antans Slučka-Šarūns. 1996. gadā pēc Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centra iniciatīvas Troškūnos tika uzstādīts Aļģimanta militārā apgabala partizāniem veltīts piemineklis. Pieminekļa autori ir tēlnieks Jons Jaģēla un arhitekte Audrone Ķaušiniene. Pieminekļa galvenā daļa ir melni akmens vārti, kas simbolizē bojā gājušos tēvzemes aizstāvjus. Bronzas krusti vārtu sānos simbolizē kristīgo ticību, bet bronzas zobens, gluži kā erceņģeļa Sv. Miķeļa zobens, simbolizē ticības un cerības gaismu. Laukumā pirms pieminekļa – melna akmens plāksne iemūžina trīs Aļģimanta apgabala vienības: Šarūna, Zaļo un Kunigaiša Marģa.