No Kurzemes katla kauju vietām līdz padomju mantojuma piedzīvojumam Dundagā

Atrodas Tukuma novada Zantes pagastā.

Kurzemes cietokšņa muzejs ir bagātīgi veidota privātkolekcija, kas pašiniciatīvas ceļā tapusi par tūrisma objektu. Ekspozīciju saturs orientēts uz Latvijas militārās vēstures tēmām, kā arī novadpētniecību. Galvenā uzmanība veltīta 2. pasaules karam, kad Kurzemē notika karadarbība.

Kurzemes cietoksnis un Kurzemes katls – visbiežāk sastopamie apzīmējumi, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam starp Vācijas un Sarkano armiju. Cīņas jeb “Kurzemes lielkaujas” bija ievērojamas ar to, ka daļēji izolētā teritorijā Vācijas armija atvairīja vērienīgus Sarkanās armijas uzbrukumus laikā, kad Berlīne bija Sabiedroto armiju ieņemta un Vācija bija kapitulējusi.

Īpaši izceļamas ir Latviešu leģiona vienības, kas bija vienas no labākajām kaujas vienībām Kurzemē. Viņi ticēja, ka cīņas dos iespēju tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju izvairīties no Sarkanās armijas noziegumiem pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība nesa upurus un izdzēsa nozīmīgas, kultūrvēsturiskas vērtības. Ilgi pēc kara beigām Kurzeme bija pārpildīta ar kara lieciniekiem - karavīru kapiem, iznīcinātas tehnikas paliekām, bruņojumu un agrākajiem ierakumiem.

Mūsdienās var iepazīties ar daudzveidīgām iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijām vietā, kas ir bijusi daļa no Kurzemes cietokšņa cīņu vēstures.

Rīgas - Liepājas šosejas malā Brocēnos, Cieceres ezera krastā, blakus stāvlaukumam apmeklētājus gaida atpūtas kuģītis “Zezer”, kas piedāvā iespēju iepazīt Cieceres ezeru un noklausīties kapteiņa vai audiogida stāstījumu četrās valodās (latviešu, lietuviešu, angļu un krievu) par ezeru un 2.Pasaules kara norisēm tā tuvumā, tranšejām abos ezera krastos un uz Ozolu salas un nogrimušo tanku ezerā, kā arī par to, kas atrodas Cieceres ezera krastos, par Brocēnu pilsētu, tās attīstību un mūsdienām. Kuģītis piedāvā dažāda veida braucienus - izzinošos, publiskos, individuālos un korporatīvos, kā arī svinēt dzīves īpašos mirkļus. 

Atrodas Tukuma novadā, Lestenē iepretim Lestenes baznīcai.

Piemiņas izstāde ir jauns tūrisma objekts, kas tapis pašiniciatīvas ceļā, lai izglītotu par 2. pasaules kara notikumiem “Kurzemes cietoksnī”. Ekspozīcijas galvenā uzmanība ir veltīta 3. Kurzemes lielkaujai jeb Ziemassvētku kaujām. Tas ir viens no dramatiskākajiem un interesantākajiem Eiropas militārās vēstures notikumiem.

2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas karadarbība Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. 3. Kurzemes lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas norisinājās no 21. līdz 31. decembrim, kur aktīvi piedalījās arī latviešu leģionāri.

Mūsdienās var aplūkot izstādi, kas iekārtota Lestenes baznīcas vecajā krogā. Ekā ar ieeju no pagalma puses, Latviešu Virsnieku apvienības vīri kapteiņa Jāņa Slaidiņa vadībā ierīkoja zemzemes bunkuru, kādi reiz ierakumos tika būvēti, piemēram, pirms Ziemassvētku kaujām. Bunkurā atrodas pašu taisīta krāsns no vācu benzīna mucas, lāvas, 3 manekeni, kas ieģērbti leģionāru formās, autentiski ieroči un sadzīves priekšmeti.

Līdzās atrodas latviešu leģionāru Brāļu kapi un Lestenes baznīca, kurā savulaik bija ievainoto leģionāru lazarete.

Ekskursijas Lestenes baznīcā var pieteikt pie Lestenes evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieces Ingunas Kokinas, tālrunis +371 29993743 (ieeja par ziedojumiem).

Iespējams pieteikt pārgājienus pa kauju norises vietām ar Latvijas Virsnieku apvienības kapteini Jāni Slaidiņu, tālr.: +371 26522079.

Atrodas Tukuma novadā, Lestenē, līdzās baznīcai.

Brāļu kapu izveide Lestenē aizsākās 1998. gadā. Tā ir otra lielākā karavīru kapsēta Latvijā, kur vienkopus apglabāti vairāk nekā 1300 latviešu leģionāri. Tikai pēc Latvijas Republikas atjaunošanas bija iespēja no dažādām vietām pārapbedīt 2. pasaules karā kritušos latviešu karavīrus.

Latviešu leģions bija Vācijas armijas kaujas vienība, kas formēta galvenokārt no pretlikumīgi mobilizētiem Latvijas iedzīvotājiem. Karavīri savu atrašanos leģionā uztvēra kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, neraugoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās un Vācija bija okupējusi Latviju. Cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, nebija. Latviešu leģionāri cīnījās pret Sarkano armiju, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Vācijas armijas rindās cīnījās ap 110 000–115 000 karavīru, apmēram 30 000–50 000 no viņiem savas dzīvības atstāja kauju laukos.

Mūsdienās Lestenē var aplūkot Brāļu kapus, kam līdzās atrodas Lestenes baznīca. Tā ir izcils baroka sakrālās mākslas piemērs. Senajā baznīcas krogā var iepazīties ar Latviešu leģiona vēsturei veltītu ekspozīciju. Brāļu kapu centrālo tēlu "Dzimtene - Māte - Latvija" veidojusi tēlniece Arta Dumpe. Netālu atrodas Lestenes muiža, kas pirms 2. pasaules kara piederēja Latvijas armijas ģenerālim Mārtiņam Hartmanim.

Ekskursijas Lestenes baznīcā var pieteikt pie Lestenes evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieces Ingunas Kokinas, tālrunis +371 29993743.

Saldus vācu karavīru kapi atrodas pie Saldus–Ezeres šosejas. Šeit pārapbedīti vairāk kā 25 000 vācu armijas karavīru.

No 1. maija līdz 1. oktobrim piemiņas istabā ir apskatāma ekspozīcija par sešām Kurzemes cietokšņa lielkaujām. Sestdienās un svētdienās iespējams pieteikt ekskursijas. Ir pieejami arī Saldus vācu karavīru kapos apglabāto karavīru un visā Latvijā kritušo vācu karavīru reģistri.

Ekspozīcijā izvietotas karavīru piederīgo muzejam dāvātās fotogrāfijas, priekšmeti un piemiņas lietas. Kara apbedījumu izpēte un karavīru pārapbedīšana notiek kopš 1997. gada. Darbi vēl arvien turpinās, jo visas karavīru apbedījumu vietas vēl nav izpētītas. Pārapbedīto karavīru uzvārdi liecina par to, ka vācu armijā starp vāciešiem, austriešiem ir bijuši iesaukti arī latvieši, igauņi, lietuvieši, norvēģi, dāņi un citu tautību pārstāvji.

Septiņu mēnešu kauju laikā līdz 1945. gada maijam Vācijas bruņotie spēki Kurzemē zaudēja 154 108 kritušus, ievainotus un bez vēsts pazudušus karavīrus. Precīzs kritušo un bez vēsts pazudušo skaits nav zināms, bet varēja sasniegt līdz 50 000 karavīru. Pēc kara beigām vācu karavīru kapsētas padomju vara iznīcināja. Kritušo karavīru ekshumācija no kaujas laukiem un nopostītajām kapsētām sākās 1990. gadu sākumā.

Ezeres kultūrvēstures un novadpētniecības materiālu krātuve “Muitas nams” atrodas Ezerē tiešā šosejas Saldus - Mažeiķi tuvumā pie Latvijas - Lietuvas robežas. Šajā ēkā 1945. gada 8. maijā tika parakstīts Kurzemes katlā ielenkto vācu karaspēka daļu kapitulācijas akts. Ar to tiek uzskatīts, ka Ezerē faktiski beidzies 2.Pasaules karš. 

1945. gada 7. maijā Vācijas pilsētā Reimsā plkst. 02.41 pēc Viduseiropas laika Trešais reihs parakstīja kapitulāciju Sabiedroto priekšā. Bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maija plkst. 23.01 pēc Viduseiropas laika. 1945. gada 7. maija rītā Ļeņingradas frontes komandieris maršals Leonīds Govorovs nosūtīja ultimātu armiju grupas “Kurzeme” vadībai ar prasību nolikt ieročus, dodot 24 stundas laika atbildes saņemšanai. 

8. maija plkst. 07.00 un 08.35 pēc Maskavas laika Ļeņingradas frontes štābs uztvēra radiogrammas atvērtā tekstā ar informāciju, ka armiju grupa “Kurzeme” pieņem kapitulāciju. Abas puses saskaņoja radiosakaru kārtību un vienojās, ka 8. maija 15.00 uz Skrundas – Pampāļu ceļa pie Sūnu mājām Armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Otto Rauzers šķērsos frontes līniju. Sarunas sākās plkst 18.00 un notika Ezerē, muitas namā uz Latvijas – Lietuvas robežas. Dokumentu parakstīja 8. maija plkst. 22.05 un tā paredzēja kapitulācijas kārtība, ieroču savākšanas punktus, iesniedzamo dokumentu un informācijas apjomu un citus praktiskus pasākumus.

Ekspozīcija ir daudzslāņaina un domāta plašam interesentu lokam. Ārzemju apmeklētājiem saturs ir pieejams arī angļu valodā, taču, lai uzrunātu vēstures entuziastus ekspozīcijas satura padziļinātajā daļā ir iespēja atrast specifisku, detalizētu informāciju par karojošo pušu armijas vienībām Kurzemē Otrā pasaules kara beigās.

Ar mākslinieciskiem līdzekļiem, piemērotu krāsu gammu, kauju shēmām, video liecībām, aculiecinieku atmiņām, fotogrāfijām no kara pēdējām dienām, kā arī unikālu vēsturisko fona informāciju ekspozīcija ieved apmeklētāju saasinātā stāstā par karadarbības sākumu un beigām Kurzemē. Tā uzsvērs arī karadarbības sekas mūsdienās, kur Otrā pasaules kara liecības nav tikai vēsture, bet arī ikdienas realitāte.

Muitas namā atrodas citas ekspozīcijas no Ezeres pagasta senvēstures līdz šodienai, tai skaitā par ezernieku vaļaspriekiem.

Vaiņodes lidlauks ir veidojies jau Latvijas brīvvalsts laikā šeit bija viens no Latvijas aviācijas šūpuļiem un tas ir bijis viens no lielākajiem militārajiem lidlaukiem Baltijā.

1916. gadā tika uzbūvēti divi angāri dirižabļiem Valters (Walter) un Valhalla (Walhalla). Angāri bija 240 m gari, 42 m plati un 35 m augsti. Dirižabļu uzdevums bija veikt izlūkošanu un bombardēt krievu armijas pozīcijas.

Neatkarības kara laikā uz Vaiņodes lidlauku 1919. gada 9. februārī pārbāzējās no Vācijas armijas vienības, kas tajā laikā atbalstīja Latvijas Pagaidu valdību. Vaiņodes lidlauku izmantoja arī kā vācu vienību štābu un apgādes punktu.

1924. gadā Rīgas pilsēta nopirka Vaiņodes dirižabļu angārus un izmantoja to jumtu konstrukcijas, lai uzbūvētu Rīgas Centrālā tirgus paviljonus. Tā kādreizējo dirižabļu angāri ir kļuvuši par Rīgas pazīšanas zīmi gan pašiem rīdziniekiem, gan ārzemju viesiem. 1920. – 30. gados Vaiņodes lidlaukā notika gaisa planieristu pasākumi.

Atbilstoši 1939. gada 5. oktobrī noslēgtajam Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības paktam, 1940. gada maijā uz Vaiņodi pārcēlās Sarkanās armijas Gaisa spēku 31. ātro bumbvedēju pulks, kura štābs izvietojās bijušās Vaiņodes muižas ēkā. Uz dienvidiem no muižas ēkās sākās standartizēta betona plākšņu skrejceļa izbūve. 1944. gada vasaras beigās daļēji pabeigto lidlauku izmantoja dažādas vācu aviācijas vienības, savukārt pašās Otrā pasaules kara beigās lidlauku izmantoja Sarkanās armijas aviācijas vienības, kas cīnījās pret vācu armiju grupu “Kurzeme”.

Pēc Otrā pasaules kara laika beigām, sākot ar 1946. gadu, Vaiņodē izvietojās Padomju Gaisa spēku 54. gvardes iznīcinātāju pulks (54-й гвардейский истребительный авиационный Керченский Краснознамённый полк), kas šeit atradās līdz 1992. gadam. No 1960. gada aviācijas pulka galvenais uzdevums bija Padomju armijas Baltijas kara apgabala pretgaisa aizsardzības nodrošināšana. Pulka bruņojumā secīgi atradās MIG – 15bis, MIG – 17, JAK – 25M, SU – 15, SU – 15TM un, īsi pirms pulka pārvietošanas uz Krievijas Federāciju SU – 27 lidmašīnas. Vaiņodes bāzē izvietojās arī tehniskās apkopes, apsardzes un dažādas saimniecības vienības.

Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas 1995. – 1997.gadā Vaiņodes lidlauks daļēji tika nojaukts un dzelzsbetona plātnes, kas klāja skrejceļus un lidlauka teritoriju tika izmantotas Liepājas ostas sakārtošanai un attīstībai. Tā kā lidlaukā ir palikuši lidmašīnu angāri un 1800 metri no viena skrejceļa, tad šobrīd ir iespējas vieglajām lidmašīnām un planieriem veikt lidojumus. Raķešu kosmiskā modelisma federācija ik gadu lidlaukā organizē FAI Pasaules kausa posmu un Latvijas čempionātus. Lidlauku šobrīd  izmanto Latvijas Aeroklubs savu pasākumu rīkošanai un zemnieku saimniecības un uzņēmēji savas uzņēmējdarbības nodrošināšanai. Latvijas autobraucēji izmanto skrejceļu un lidlauka teritoriju treniņu un sacensību rīkošanai gan vasarā, gan ziemā.

Lidlauks ir privātīpašums, tāpēc savu vizīti nepieciešams pieteikt iepriekš.

Maršrutā gida pavadībā apskatāmas 2. pasaules kara kauju vietas Priekulē un tās  apkaimē. Ekskursijas garums un ilgums variējams atbilstoši ceļotāju interesēm. 

Maršruts piemērots ceļotājiem no 13 gadu vecuma. Piemērotākais pārvietošanās veids – auto vai autobuss līdz 30 vietām. Galvenie pieturas punkti: Gramzda, kur 1944. gada rudenī sākās Padomju armijas uzbrukums Vācijas armijas pozīcijām Priekulē. Priekules Brāļu kapi – lielākie Brāļu kapi Baltijā, kur apbedīti vairāk kā 23 000 Sarkanās armijas karavīri. Priekule – stratēģiski nozīmīga vieta Kurzemes katla dienvidos, kur notika īpaši smaga un sarežģīta kauja. Krote, kur 1945. gada februārī Vārtājas upes krastos apstājās Padomju armijas uzbrukums Kurzemes katlā ielenktajiem vācu spēkiem.

Galvenie pieturas punkti:

   - Gramzda – vieta, no kuras karš Priekules novadā 1941.g. “ienāca” un no kuras sākās šīs teritorijas atbrīvošana 1944.gada rudenī.

   - Priekules Brāļu kapi – lielākie Brāļu kapi Baltijā, kur apbedīti 23 000 Sarkanās armijas karavīru.

   - Priekule – stratēģiski nozīmīga vieta “Kurzemes katla” dienvidos, kuras atbrīvošanas kauja sarežģītības un smaguma ziņā ir īpašas uzmanības vērta.

   - Krote – vieta, kur “Kurzemes katla” atbrīvošanas cīņas Vārtājas upes krastos nācās apturēt 1945.gada februārī

Maršruts pieejams visu gadu, tikai gida pavadībā latviešu, krievu un angļu valodā. Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Liepājas – Priekules – Skodas ceļa malā iekārtotais Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir lielākie Otrā pasaules kara karavīru apbedījumi Baltijā, kur apglabāti vairāk kā 23 000 padomju karavīru.

Priekule stacijas un pilsēta, kas atradās uz stratēģiski svarīgās Šauļu – Mažeiķu – Liepājas dzelzceļa līnijas, bija gandrīz visu Kurzemes kauju smagum punktā. Jau sākot ar 1944. gada 8. oktobri, kad padomju 19. tanku korpuss tuvojās Vaiņodei, 1. Baltijas frontes vadība izdeva pavēli, kurā Priekule parādās kā svarīgs mērķis, lai sasniegtu Liepāju. Tomēr šo mērķi tā arī neizdevās sasniegt. Sarkanās armijas vienības pakāpeniski tuvojās Priekulei gan 1. Kurzemes lielkaujas laikā 1944. oktobra beigās, gan 4. Kurzemes lielkaujas laikā 1945. gada janvāra beigās.

1945. gada februāra sākumā Sarkanās armijas vadība apvienoja 1. un 2. Baltijas frontes vienības viena komandiera, maršala Leonīda Govorova, vadībā, kurš uzskatīja, ka, lai nepieļautu  vācu armiju grupas “Kurzeme” evakuāciju, ir jāuzbrūk Liepājas virzienā, izmantojot īsāko un ērtāko ceļu caur Priekuli. Līdz ar to, sākoties 5. Kurzemes lielkaujai, galveno uzbrukumu padomju 51. un 6. gvardes armijas īstenoja šajā rajonā. Priekules sagrābšana, ko aizsargāja vācu 126. kājnieku divīzija, bija uzticēta padomju 1. gvardes strēlnieku korpusa 204. strēlnieku divīzijai. Kauju laikā atsevišķas vācu vienības ielenca pilsētas robežās, kā rezultātā liela daļu no pilsētas apbūves kauju laikā iznīcināja.

“Priekules operācija” bija viena no sīvākajām “Kurzemes cietokšņa” kaujām laikā no 1944.gada oktobrim līdz 1945.gada 21.februārim. Kurzemes trijstūrī starp Liepāju – Tukumu – Ventspili aplenktais vācu karaspēks bija pamatīgi nocietinājies 1 iemesla dēļ – stratēģiski ļoti svarīgais Priekules dzelzceļš. Priekules atbrīvošanas kauja 1945.gada februārī bez pārtraukuma ilga septiņas dienas un naktis, prasīja ļoti daudz upuru no abām karojošām pusēm. Tāpēc Priekulē iekārtotie brāļu kapi kļuva par lielākajiem Baltijā. Šeit apbedīti gan Priekulē kritušie Padomju karavīri, gan kritušie no plašākas apkārtnes. Priekulē kritušo vācu karavīru mirstīgās atliekas pārapbedītas Vācu karavīru kapos Saldū.

Priekules Brāļu kapus līdz apbedījuma vietas pārveidei par memoriālu rotāja izcilā latviešu tēlnieka K.Zāles (1888-1942) pēdējais piemineklis, kurš bija paredzēts uzstādīšanai brīvības cīņu piemiņai Alojā. Laikā no 1974.līdz 1984.gadam Priekules Brāļu kapi 8 ha platībā pārveidoti par Otrā Pasaules karā kritušo memoriālo ansambli. Tēlniece P.Zaļkalne, arhitekti A.Zoldners, E.Salguss un dendrologs A.Lasis. Memoriāla centrā novietots 12 m augstais Mātes – dzimtenes tēls, bet uz granīta plāksnēm iegravēti kritušo vārdi.

Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Uzvaras svētku svinības 9.maijā katru gadu tika ļoti plaši svinētas. Tās apmeklēja ne tikai vietējie iedzīvotāji un pārstāvji no Priekules militārās daļas, bet arī kritušo tuvinieki no visas Padomju savienības. Tagad, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Priekules Brāļu kapos Uzvaras svētki vairs netiek svinēti, tomēr kā ļoti skaista un vēsturiski nozīmīga vieta tā joprojām piesaista gan vietējo iedzīvotāju, gan ceļotāju uzmanību. Līdzās memoriālam ir arī neliela ēka, kur jau no memoriāla izveides laika bija paredzēts iekārtot Priekules kaujai veltītu muzeju, bet dažādu apstākļu dēļ tas nav ticis izdarīts.

Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.

Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.

Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.

Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.

Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.

Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.

1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…

Skrundas muižā atrodas lielceļa A9 tuvumā, Pils ielā 2.

Skrundas muižā ir izveidota ekspozīcija par Skrundas lokatoru un Skrundas padomju armijas militāro pilsētiņu, kas ir zināma kā ievērojams “Aukstā kara laika” PSRS militārais objekts. Vietvārds “Skrunda-2″ apzīmē īpašu, PSRS militāristu vajadzībām savulaik izveidotu “pilsētiņu” (в/ч 18951), kura atradās 5km no Skrundas, Kuldīgas virzienā (Raņķu pagasts). Vietējiem šī apdzīvotā vieta bija pazīstama arī kā “Kombināts”.  Tā darbojās kā PSRS pretraķešu brīdināšanas sistēmas rietumu sektors. Jaunuzceltā modernākā radara stacija "DARJAL". Celtniecība pārtraukta un radiolokatoru uzspridzināja 1995.gada 4.maijā. Darbojošās radara stacija "DŅEPR", pēc starpvalstu līguma izpildes, izslēgta  1998.gada 31.augustā. 

Neatkarības kara laikā Skrundas muiža bija galvenais kauju objekts 1919.gada janvārī un februārī, un tā kā bija ziema, tad tā kalpoja arī kā atpūtas un nakšņošanas vieta 1. latviešu atsevišķā bataljona vīriem. 

Joprojām uz Skrundas - Kuldīga ceļa atrodas pietura ar nosaukumu "Kombināts".

Pelču pils muiža atrodas Kuldīgas novada Pelču pagastā un šobrīd tur atrodas Pelču pagasta bibliotēka, Viduskurzemes pamatskola- attīstības centrs, kā arī bāriņtiesa un sociālais dienests. Pils apskati nepieciešams pieteikt iepriekš.

Pelču muižas pils būvēta 1903. – 1904.gadā un tā ir arhitekta Vilhelma Neimaņa autordarbs un viena no izcilākajām 20.gadsimta sākuma muižu pilīm Latvijā, kuras arhitektūrā organiski savijas renesanses, baroka un jūgendstila kompozīcijas principi un elementi. Objekts ir pilnībā saglabājis būvapjomu autentismu, vērtīgu fasāžu stila formveidi, apdares detaļas un daļēji saglabājis mākslinieciski augstvērtīgu vienota stila interjeru. No 19.gadsimta beigām līdz 1920.gadam muiža piederēja firstu fon Līvenu dzimtai. Viena no firsta iemīļotākām uzturēšanās vietām pilī bija vēsturiskā bibliotēka- pils rietumu stūrī iekārtota plaša bibliotēkas telpa ar skaisti veidotiem grāmatu skapjiem, kuros pūsts siltais gaiss no centrālapkures. Saglabājies arī balkons un vītņu kāpnes , kas ved uz otro stāvu. Bibliotēkā ir bijusi savākta retu sējumu kolekcija par muižnieku cilšu izcelšanos un zinātniskie raksti.

1944. – 1945. gadā Pelču muižas pilī atradās Kurzemes cietoksnī esošās vācu armiju grupas “Ziemeļi” (no 1945. gada 25. janvāra “Kurzeme”) štābs. 

Armiju grupas “Ziemeļi” štābs no Siguldas uz Pelču muižas ēku pārvietojās 1944. gada 23. septembrī, ņemot vērā plānoto 18.armijas atkāpšanos no Igaunijas. Šajā vietā štābs atradās līdz apmēram 1945.gada maija vidum, kad, jau pēc armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas, notika informācijas un dokumentu nodošana Sarkanās armijas virsniekiem.

Armiju grupas “Ziemeļi/Kurzeme” komandieri:

Ģenerālfeldmaršals Ferdinands Šerners - 1944. gada janvārī iecelts armiju grupas “A” komandieri un pēc vairākām amatu rotācijām 1944. gada jūlijā kļuva par armiju grupas “Ziemeļi” komandieri. 1945. gada 16. janvārī atkal pārvietots par armiju grupas “A” komandieri. 2.Pasaules kara beigās, pēc Ādolfa Hitlera nāves, iecelts par pēdējo nacistiskās Vācijas Bruņot spēku Virspavēlnieku (no 1945. gada 5. aprīļa ģenerālfeldmaršals).

Ģenerālpulkvedis Lotārs Renduličš - no 1944. gada 1. aprīļa. 1945. gadā divas reizes īslaicīgi iecelts par armiju grupas “Kurzeme” komandieri, no sākuma uz pāris dienām janvārī, bet vēlāk uz divām nedēļām martā. 2.Pasaules kara beigās armiju grupas “Austrija” komandieris.

Ģenerālpulkvedis Heinrihs von Fītinghofs-Šēls no 1943. gada 1. septembra. 1945. gada janvāra beigās iecelts par armiju grupas “Kurzeme” komandieri, bet jau martā pārcelts atpakaļ uz Itāliju, kur līdz Otrā pasaules kara beigām komandēja armiju grupu “C”.

Ģenerālpulkvedis Karls Hilperts no 1945. gada 1. maija. No 1944. gada septembra 16. armijas komandieris, divas reizes (1945. gada janvārī un martā) armiju grupas “Ziemeļi” komandiera pienākumu izpildītājs. 1945. gada martā iecelts par armiju grupas “Kurzeme” komandieri. Otrā pasaules kara beigās vadīja armiju grupas kapitulāciju. Miris padomju gūstā 1948. gada 24. decembrī.

Vien dažus kilometrus no Rendas centra, ierīkota ekspozīcija, kas stāsta par 50 gadu ilgo pretošanās kustību Latvijā – pretošanās pirmajai padomju okupācijai, pretošanās nacistiskajai vācu okupācijai, bruņotā pretošanās padomju okupācijai, nevardarbīgā pretošanās. Ekspozīcija izvietota divās ēkās. Pirmajā ēkā apskatāmas liecības par pirmo padomju, kā arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, ekspozīcijas centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Starp abām ēkām atrodas bunkurs, kurā iekāpjot, var redzēt autentisku iekārtojumu, kā arī tranšejas, pa kurām zem zemes pārvietojās karavīri. Pie muzeja Rendā ir izveidoti ierakumi, blindāžas un šķēršļu josla, lai izveidotu jaunsargiem un citiem interesentiem treniņu poligonu. 

Netālu no šīs vietas, 1946.gada janvārī, notika viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles nacionālo partizānu grupa sīvā kaujā izcīnīja uzvaru pār ievērojami lielākiem okupācijas varas spēkiem.

Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Rubeniešu 2.rotas restaurētā zemnīca atrodas mežā pie Ilziķu ezera, Usmas pagastā. Rubenieši bija labi bruņota un organizēta militāra vienība, kas apzinājās sevi esam ārpus abām naidīgajām okupācijas varām (Padomju Savienības un Nacistiskās Vācijas), un viņu izcīnītā kauja ir plašākā un ilgstošākā visā Latvijas nacionālās pretestības kustības vēsturē. 

Leitnanta Roberta Rubeņa bataljons bija viena no ģenerāļa Jāņa Kureļa veidotās militārās vienības daļām, kas nepadevās vācu karaspēkam un izrādīja vācu sīvu pretošanos. Tas sāka formēties 1944. gada augustā Bebru pagastā leitnanta Roberta Rubeņa vadībā. Septembra beigās vienība pārcēlās uz Kurzemi, kur izvietojās Usmas (tolaik Ugāles) pagastā uz ziemeļiem no Ilziķu ezera (Ilziķu, Ceplīšu, Trēbiņu, Vanagu mājās un to apkārtnē). Usmas periodā bataljona skaitliskais sastāvs pieauga līdz 650 vīriem ar četrām pilnībā nokomplektētām rotām, ambulanci un saimniecības komandu. Komandējošais sastāvs: leitnants R.Rubenis, leitnants Filipsons, v.v. A.Druviņš, v.v. Šulcs, v.v. Briedis, v. seržants J.Rubenis, J.Bergs, v.v. Jaunzems. 

No 1944. gada 14. novembra līdz 9. decembrim Ugāles, Usmas, Rendas un Zlēku pagastos notika niknas kaujas starp Vācu 16. armijas daļām, SD un SS vienībām policijas ģenerāļa Fridriha Jekelna vadībā un kureliešu vienības atsevišķo bataljonu, ko komandēja leitnants Roberts Rubenis. Kaujās pie Rendas un Zlēkām iznīcināja ap 250 vācu karavīru, bet rubeniešu zaudējumi bija ap 50 cilvēku. Par to dienu notikumiem liecina arī  restaurētā zemnīca, kur mežā var aplūkot velēnām klātu zemē ieraktu guļbaļķu mājokli, kur savulaik uzturējās daļa no Rubeņa bataljona vīri.

Zemnīcas restaurāciju organizēja biedrība "Rubeņa fonds" un tās dibinātājs Andrejs Ķeizars. 

Rubeņa bataljona muzejs atrodas Ugālē. Tas stāsta par ģenerāļa J. Kureļa grupas R. Rubeņa komandētā bataljona cīņām Kurzemē 1944. gadā, par kureliešu darbību un nacionālās pretošanās kustību. Muzejā izvietota ekspozīcija par Latvijas Centrālās padomes (LCP) un tās Ventspils grupas darbību, arī UNESCO programmā "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautais LCP Memorands ar 188 parakstiem un parakstītāju fotogrāfijām. LCP bija vienots Latvijas augstākās politiskās vadības centrs ar pagrīdes valdību Latvijas okupāciju laikā no 1943. līdz 1994. gadam, ko dibināja ar nolūku koordinēt dažādu latviešu pretestības kustību darbību, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību. Muzejs piedāvā arī izbraukumu pa vietām, kas saistītas ar bataljona vēsturi (apmetne ar rekonstruēto bunkuru Usmas pagastā, cīņu vietas Rendas un Zlēku pagastos, u.c.).

Iespējams vienoties par pārvietojamās ekspozīcijas izvietošanu (8 gab. viegli pārvietojamas un saliekamas planšetes: 80x200 cm).

Viesu nama "Pūpoli" saimnieks Edgars Kārklevalks Dundagas novadā jau vairāk kā 15 gadus ar paša atjaunotu Padomju armijas kravas automašīnu GAZ-66 (līdz 24 personām) un UAZ-3151 (līdz 6 personām) piedāvā doties vēsturiski izzinošā braucienā pa Ziemeļkurzemi, maršrutā iekļaujot bijušās militārās teritorijas. Viesu nama teritorijā ir apskatāmas Padomju armijas automašīnas un cita tehnika.

Atrodas Tukumā, Kalna kapos, apskatāms no Revolūcijas ielas.

Memoriāls atklāts Padomju okupācijas laikā, 1985. gadā atzīmējot Sarkanās armijas uzvaru pār Vāciju. Tas veltīts dažādos laikos kritušajiem par Padomju varu. „Māte - Dzimtene” bija viens no izplatītākajiem tēliem, kas tika izmantots daudzu memoriālu veidošanā. Piemineklis kalpoja par komunistiskās ideoloģijas un propagandas līdzekli, simboliski nostiprinot okupācijas režīma klātbūtni Latvijā.

Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā, Sarkanā armija Kurzemi uztvēra kā pretiniekam atkarotu teritoriju nevis atbrīvotu PSRS daļu. Kurzemes iedzīvotāji bija ienaidnieki un par kara trofejām tika uzskatīts viņu īpašums. Represīvās iestādes un armija sāka „Kurzemes tīrīšanu”. Tika aizturēti, reģistrēti un pārbaudīti  16 – 60 gadus vecie vīrieši. Bīstamības ziņā Kurzemes iedzīvotāji – vīrieši – tika pielīdzināti kapitulējušās Vācijas militārpersonām. Sākās Sarkanās armijas visatļautība un noziegumu vilnis – slepkavības, izvarošanas, laupīšanas, aresti un „cilvēku pazušanas”. Vienīgā bruņotā pretošanās bija no Nacionālo partizānu grupām. Padomju iestādes izveidoja iznīcinātāju bataljonus, tostarp, Tukuma apriņķī, lai likvidētu jebkādu pretdarbību. Vardarbības un terora vilnis savu kulmināciju sasniedza 1949. gadā,  kad visā Latvijā notika iedzīvotāju deportācijas.

Mūsdienās var aplūkot vienu no lielākajiem Padomju okupācijas laika memoriāliem Latvijā.

Atrodas Tukuma novada Smārdes pagastā, lidostas „Jūrmala Airport” teritorijā.

Lidosta “Jūrmala airport” un lidaparātu kolekcija atrodas vietā, kur agrāk atradās Tukuma kara lidlauks. Ticis izmantots Vācijas un Padomju armijas vajadzībām. Padomju okupācijas laikā lidlauks bija viens no svarīgākajiem armijas lidlaukiem Latvijas teritorijā. Tur bija izvietotas kaujas lidmašīnas, kas bija paredzētas uzbrukumiem pretinieka kuģiem un piekrastes nocietinājumu bombardēšanai.

1975. gada 9. novembra naktī Tukuma lidlaukā tika saņemts kaujas trauksmes signāls, ka Padomju Savienības teritoriālajos ūdeņos, Rīgas jūras līcī, atrodas pretinieka kara kuģis, kas jāiznīcina. No Tukuma gaisā pacēlās vairākas lidmašīnas. Sliktās redzamības un kļūdas dēļ sākotnēji notika uzbrukums kravas kuģim, līdz tika atrasts īstais mērķis. Izrādījās, ka tas ir Padomju kara flotes kuģis “Сторожевой” (tulk. “Sargs”), uz kura notika bruņota sacelšanās pret pastāvošo padomju režīmu. Lidmašīnām sasniedzot kara kuģi, notika abpusēja kauja. Vēlāk dumpinieku līderis, padomju kara flotes virsnieks Valērijs Sablins, tika ievainots, un ar to noslēdzās sacelšanās. Viņam piesprieda nāves sodu par dzimtenes nodevību. Viens no dramatiskākajiem notikumiem, kas parādīja neapmierinātību ar pastāvošo režīmu un tā sabrukuma tuvošanos.

Mūsdienās ir iespēja apskatīt dažādus lidaparātus un lidostas infrastruktūru.