Latgale - Latvijas austrumu pierobeža

Daugavpils cietoksnis ir valsts nozīmes arhitektūras un kultūr vēstures piemineklis. Tas ir pēdējais pasaulē uzceltais bas tionu tipa cietoksnis un vienīgais Centrāleiropā saglabājies 19. gadsimta pirmās puses cietokšņa paraugs bez būtiskām izmaiņām. Tā būvniecība sākās 1810. gadā, Cariskajai Krievijai gatavo joties Napoleona iebrukumam, un turpinājās līdz 1878. ga dam. 1812. gadā pie vēl nepabeigtā cietokšņa norisinājās krievu un franču karaspēku kaujas. Pēc Napoleona kariem cietokšņa celtniecība turpinājās, taču jau būvniecības laikā tas sāka zaudēt savu militāro nozīmi. Pirmā pasaules kara laikā (1915-1918) cietoksnis kalpoja kā krievu armijas atbalsta un loģistikas bāze.

1918. gada februārī to ieņēma vācu karaspēks, bet decembrī – lielinieku spēki. 1920. gada janvārī cietoksni atguva poļu karaspēks, kas palīdzēja Latvijas armijai atbrīvot Latgali no lieliniekiem. 1920.-1940. gadā cietoksnī dislocējās Latvijas armijas 4. Zemgales divīzija. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā cietoksnī izvietojās Sar kanās armijas daļas, bet vācu okupācijas laikā tur atradās Sarkanās armijas karagūstekņu nometne “Štalags-340”. Pēc otrreizējās padomju okupācijas 1944. gadā cietoksnī atkal tika izvietotas padomju armijas daļas. Latvija cietoksni at guva 1993. gadā pēc Krievijas armijas aiziešanas.

Daugavpils skrošu rūpnīca, dibināta 1885. gadā, ir vecākā munīcijas ražotne Ziemeļeiropā, vienīgā šāda veida rūpnī ca Baltijā un viens no vecākajiem industriālā mantojuma objektiem Latvijā. Tajā atrodas Eiropā vienīgais strādājo šais svina skrošu liešanas tornis. Gadsimtu gaitā rūpnīca ir nepārtraukti ražojusi augstas kvalitātes medību skrotis un turpina to darīt arī mūsdie nās. Rūpnīcā saglabājušās iekārtas un konstrukcijas no 19. gadsimta, kas papildinātas pirms un pēc Pasaules kariem.

Munīcijas ražošanā tiek izmantotas mūsdienīgas iekārtas. Apmeklētājiem ir iespēja apskatīt vēsturisko ekspozīciju, skrošu liešanas cehu, un uzkāpt rūpnīcas unikālajā 31,5 metrus augstajā tornī, zem kura atrodas 13,5 metrus dziļā dzesēšanas aka. Šī rūpnīca ir populārs tūrisma galamērķis, kas piesaista gan vietējos, gan ārvalstu apmeklētājus, ļau jot iepazīt 19. gadsimta rūpniecības mantojumu un apska tīt senās iekārtas darbībā. Pēc rūpnīcas apskates intere senti var izmēģināt saražoto produkciju rūpnīcas šautuvē.

WW2 – Otrā pasaules kara ekspozīcija Aglonā jeb kara muzejs izveidots 2008. gadā un ir viena no plašākajām un interesantākajām šāda veida ekspozīcijām Latvijā. Kolekcija nepārtraukti tikusi papildināta ar jauniegūtiem eks ponātiem, kara dalībnieku un karalaika paaudzes cilvēku stāstiem. Muzeja kodolu veido ieroči, ekipējums, munīcija un for mas tērpi, kas tika izmantoti Otrajā pasaules karā.

Papildus apskatāmi sadzīves priekšmeti, lidmašīnu atlūzas un citi eksponāti. Viens no vērtīgākajiem un unikālākajiem eksponātiem ir Feldpost (karalauka) vēstuļu sarakste starp oberleitnantu Augustu un viņa mīļoto Martu, kas piecu kara gadu laikā starp diviem mīlošiem cilvēkiem veidoja dialogu ar laimīgām beigām. Ekspozīcijas fonā skatāmas kara laika hronikas.

Ekspozīcija nav politizēta un vienlīdzīgi atspoguļo abas karojošās puses, ļaujot skatītājiem to uztvert bez vērtējumiem par labo vai slikto, pateicoties šai pieejai ekspozīcija ir viegli uztverama.

Piemineklis 3. Jelgavas kājnieku pulka 1920. gada 16. janvāra brīvības cīņām Latgalē. Ar uzrakstu: “3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vieta uzvaras gājiens pa Latgali. 1920.16.I. Mēs nesām sauli, brīvību un patstāvību Latvijai”

Pieminekli atklāja  1936. gada. 16. augustā  ģenerālis Žanis Bachs (1885. – 1941.), iesvētīja mācītājs Ādams Vizulis (1891. – 1970). Pieminekļa meta autors Inženieris Zilēvičs

Latvijas Neatkarības kara (1918.–1920.) Latgales atbrīvošanas operācija sākās 1920. gada 3. janvārī. Līdz janvāra vidum Latvijas un Polijas armija no Krievijā varu sagrābušajiem lielinieku spēkiem bija atbrīvojušas Daugavpili un lielāko daļu Latgales dienvidu līdz Dagdas – Indras līnijai. 9. janvārī sākas Latvijas armijas uzbrukums Ziemeļlatgalē, kurš strauji virzījās Kārsavas un Pitalovas staciju virzienā.

Pa vidu starp abiem uzbrukumu virzieniem palika lielinieku kontrolētais rajons Varakļānu, Viļānu un Rēzeknes apkārtnē. 20. janvārī Latvijas armijas vienības sāka Rēzeknes atbrīvošanas operāciju. Jau 21. janvārī tika atbrīvota Rēzekne. Latvijas armija visā Austrumu frontes plašumā sasniedza latviešu apdzīvoto zemju robežu janvāra beigās. Jau 1. februārī Padomju Krievija parakstīja pamiera līgumu ar Latviju.

Ar uzvaru Latgales kaujās tika iegūta Latvijas Austrumu robeža un iespēja Latgali pievienot Latvijai. Latvijas armija 1920. gadā izkaroja galīgo Latvijas apvienošanu un neatkarību.

Piemineklis ar datējumu 1920.16.I. ir veltīts brīdim, kad 3. Jelgavas kājnieku pulks nostājās izejas pozīcijās pirms Rēzeknes atbrīvošanas operācijas.

Muzejs atrodas Latvijas valsts robežsardzes koledžas telpās Rēzeknē. Muzejā iekārtota Robežsardzes vēstures izpētes nodaļas ekspozīcija, kas atspoguļo Latvijas robežsardzes hrono loģisku attīstību no 1919. gada līdz mūsdienām.

Savāktie priekšmeti un fotogrāfijas stāsta par Latvijas robežsargu dienesta gaitām un sadzīvi laika posmā no 1919. līdz 1940. gadam, un arī par traģisko robežsargu likteni pēc valsts okupācijas 1940. gadā. Toreiz gan robežsargi, gan viņu tuvinieki kļuva par vieniem no pirmajiem represētajiem.

Muzejā ir apskatāmas liecības par atjaunotās robežsardzes dienesta gaitām pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – formas tērpi, ekipējums, apbalvojumi un atšķirības zīmes, kuras arī mūsdienās ir piedzīvojušas nepārtrauktu attīstību un mainījušās. Neatņemama ekskursijas sastāvdaļa ir Kinoloģijas centra apmeklējums, kur klātienē var vērot dienesta suņu paraug demonstrējumus. Apmeklējums iepriekš jāpiesaka.

Brīvvalsts dārgumu nams atrodas blakus Rēzeknes pilsdru pām.

Unikālajā ekspozīcijā ir iekļauti vairāki simti dažādu vēs tures liecību no Latvijas un ārzemju privātkolekcijām, kas aptver laika posmu no 1918. gada līdz 1940. gadam, at klājot Latgales un Rēzeknes vēstures lappuses. Tā iepazīs tina ar Latvijas pirmās brīvvalsts militāro un civilo apbalvo jumu vēsturi, kā arī dažādām organizācijām, kas saistītas ar valsts un pilsonisko organizāciju darbību laika periodā no Latvijas Neatkarības kara līdz Otrajam pasaules ka ram. Šeit apskatāmā Latvijas brīvvalsts militāro un civilo apbal vojumu un atšķirības zīmju kolekcija ir plašākā Latvijā. Otrajā stāvā atrodas mainīgo izstāžu zāle, kur vismaz reizi gadā tiek izvietota jauna izstāde. Līdz šim apmeklētājiem bijusi iespēja apskatīt unikālu porcelāna priekšmetu ko lekciju, greznus pulksteņus no Francijas un gleznas, kuru autori atspoguļojuši dažādas Latgales ainavas

Piemineklis “Vienoti Latvijai”, tautā saukts “Latgales Māra”, atrodas Rēzeknē. Tā centrālais sievietes tēls ar krustu rokā simbolizē 1920. gadā no lielinieku varas atbrīvoto Latgali un tās kristīgās civilizācijas garu. Pieminekļa celšanu iniciēja Latgales sabiedriskie darbinieki 20 gs. 20-tajos gados. Pamatakmens tika ielikts un iesvētīts 1930. gada 8. jūnijā. 1934. gada jūnijā tika izsludināts pie minekļa konkurss, kurā uzvarēja Kārļa Jansona projekts. Pieminekli atklāja 1939. gada 8. septembrī, un iesvētīšanas dievkalpojumu vadīja bīskaps Jāzeps Rancāns. Pēc padomju okupācijas 1940. gada novembrī piemineklis tika nogāzts. Bronzas skulptūras nepaspēja iznīcināt un vācu okupācijas laikā 1943. gada 22. augustā pieminekli atjau noja. Atgriežoties padomju okupācijai, piemineklim sākot nēji tika nozāģēts krusts, bet 1950. gadā to pilnībā iznīcināja.

Padomju okupācijas laikā tā vietā tika uzcelts Ļeņina piemi neklis, kuru novāca tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunoša nas 1991. gadā. Atmodas laikā 1989. gadā radās ideja par vēsturiskā pie minekļa “Vienoti Latvijai” atjaunošanu. Pieminekli pēc tēva materiāliem un fotogrāfijām no jauna darināja Kārļa Jan sona dēls, tēlnieks Andrejs Jansons, sadarbībā ar Intu Folk mani. Atjaunoto pieminekli atklāja 1992. gada 13. augustā, Pirmā pasaules latgaliešu saieta laikā.

Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē apskatāmas trīs pastāvīgās ekspozīcijas. Viena no tām – “Rēzekne laikme tu griežos” – stāsta par pilsētas vēsturi septiņu gadsimtu garumā. Nozīmīga daļa ir veltīta tieši 20. gadsimta noti kumiem, kariem un laikmetu maiņām: Pirmajam pasau les karam, Neatkarības karam, Otrajam pasaules karam, Rēzeknes sagraušanai 1944. gadā padomju bumbvedēju uzlidojumā, kā arī karagūstekņu nometnei “Stalag 347”. Ekspozīcijā ir fotostends par Rēzeknes karavīru likteņiem kara laikā.

Savukārt Latvijas brīvvalsts laikā Rēzeknē dislocētā Latvi jas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka karavīri bija neat ņemama pilsētas sabiedriskās dzīves un sporta notikumu sastāvdaļa, it īpaši 11. un 18. novembra svinībās.

Memoriāls atrodas Ančupānos, Rēzeknes apkaimē. Tas iz veidots, lai pieminētu Audriņu traģēdiju – nacistiskās vācu okupācijas laikā īstenoto civiliedzīvotāju iznīcināšanas ak ciju, kas notika 1942. gadā Rēzeknes apriņķa Makašānu pagasta Audriņu ciemā. Kopš 1941. gada rudens Audriņos slēpās vairāki izbēguši Sarkanās armijas karagūstekņi.

1941. gada 18. decembrī viņu atrašanās vieta tika atklāta, un apšaudēs krita četri palīgpolicijas darbinieki. 24. decembrī tika apcietināti un Rēzeknes cietumā ieslodzīti 203 Audriņu iedzīvotāji. Lie lāko daļu apcietināto 1942. gada 3. janvārī nošāva pie Ančupānu kalniem, aptuveni 5 km no Rēzeknes, bet 4. janvārī Rēzeknes tirgus laukumā publiski nošāva 30 Audri ņu ciemā arestētos vīriešus, pats ciems tika nodedzināts. Memoriāls atklāts 1974. gada 27. jūlijā. Tā autors ir aina vu arhitekts Alfons Kišķis (1910–1994). Mūžzaļās egles ceļa labajā pusē simbolizē cilvēkus, kuri nostādīti rindā uz no šaušanu, savukārt akmens siena ceļa pretējā pusē attēlo šāvējus. Zemākajā daļā – Ciešanu ielejā – gar nošauto cilvēku masu kapiem ved laukakmeņiem klāts ceļš, kas beidzas pie betona sienas ar uzrakstu: “Viņi mira, lai dzī votu tu.” Tālāk seko kāpnes uz Dzīvības laukumu, kura centrālās skulptūras “Māte ābele” autore ir tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936).

Ludzas Novadpētniecības muzeja ekspozīcijā “Tev mūžam dzīvot Latvija! 1918–1945” atspoguļots nozīmīgs vēstures posms Austrumlatgales attīstībā no 1918.–1945. gadam. Ekspozīcijā aplūkojamas dažādas šī vēsturiskā laikmeta relikvijas. Starp tām arī priekšmeti, kas kādreiz piederējuši ludzānietim, Brīvības cīņu dalībniekam R. Kalniņam. Mākslinieciskais telpas noformējums ļauj apmeklētājiem izjust tā laika noskaņu, kad Latvijai pāršalca masveida deportācijas vilnis. Centrālā relikvija, kas ataino šo vēsturisko posmu, – represētā katoļu priestera Kazimira Vitanisa veidotais koka krusts. II Pasaules kara kaujas lauka instalācija rada emocionāli spilgtu tā laika atmosfēru. Ekspozīcijas apmeklētāji var arī iepazīties ar Padomju armijas un vācu armijas kara apbalvojumiem. Ekspozīcijā redzamās senās Ludzas fotogrāfijas dod apmeklētājiem priekšstatu par pilsētas tēlu pirms II Pasaules kara un pēc tā.

Līdumnieku kara ekspozīcija, jeb Līdumnieku novada vēs tures liecību krātuve, atrodas Līdumnieku pagasta Līdum nieku (Zabalotjes/Aizpūres) ciema centrā, bijušajā kolho za padomes ēkā, Zabalotjes muižas parkā. Ekspozīcija tapusi, pateicoties vietējiem ciema entuzias tiem – patriotiem, kuri vēsturiskajā ēkā izvietojuši savas personīgās kolekcijas un vietējo iedzīvotāju dāvātās re likvijas.

Ekspozīcija sastāv no trim daļām. Tās lielākā daļa un cen trālā telpa ir veltīta Otrajam pasaules karam. Tajā var ap skatīt tanku, lielgabalu, lidmašīnu detaļas, dažādu armiju karavīru ekipējumu un ieroču maketus, kā arī karavīru sa dzīves un karošanai nepieciešamos priekšmetus: blašķes, katliņus, ķiveres, formastērpus, zīmotnes, munīcijas kastes un mīnu maketus.

Otrajā ekspozīcijas daļā iespējams aplūkot liecības, kas datētas līdz 1941. gadam. Šeit izstādīti Ludzas apriņķa cilvēku sadzīves priekšmeti, dažādi oriģināli dokumenti, mācību grāmatas, burtnīcas, vēstules, laikraksti, žurnāli un tamlīdzīgi materiāli. Trešā ekspozīcijas daļa sniedz ieskatu “Līdumnieku” kolho za dzīvē, mērķos un darbībā

Hitlera vizīte Malnavā izvietotajā vācu armijas grupas “Zieme ļi” štābā un pretgaisa aizsardzības bunkurs tiek minēti kā sais tītas lietas. Taču, izņemot atrašanās vietu – Malnavas muižu, citas saistības starp tiem nav. Ļeņingradas virzienā uzbrūkošās vācu armijas grupas “Zieme ļi” štābs Malnavas muižā tika izvietots no 1941. gada 12. līdz 28. jūlijam. Izvēles iemesls bija praktisks – bijušās muižas ēkā izvietotā Malnavas lauksaimniecības skola bija ļoti moderni aprīkota: ar elektrisko apgaismojumu, centralizētu ūdensva du, dušām un kanalizāciju. Grupas “Ziemeļi” štābs atradās vienā no muižas sānu korpusiem, savukārt pārējā ēkas daļā turpināja darboties lauksaimniecības skola. Hitlera vizīte grupas “Ziemeļi” štābā Malnavā notika 1941. gada 21. jūlijā. Hitlers ar pavadoņiem atlidoja divās Junkers tipa lidmašīnās, kuras pavadīja deviņi Messerschmitt iznīcinā tāji. Vizīte ilga tikai dažas stundas un ir iemūžināta gan vācu frontes kinohronikā, gan arī Malnavas skolēnu atmiņās. Aptuveni 70 metru attālumā no muižas ēkas esošais pretgai sa aizsardzības bunkurs tika uzcelts 1944. gada sākumā, kad kara otrajā pusē gaisa telpā sāka dominēt padomju aviācija. Tajā laikā vācu karaspēks atradās atkāpšanās procesā. 1944. gadā grupas “Ziemeļi” štābs Malnavā uzturējās no februāra līdz jūlija vidum.

Ekspozīcija “Abrenes istabas” atrodas Viļakas pilsētā, ēkā ar daudzveidīgu vēsturi. Pirmsākumos ēka atradās uz senā Marienhauzenas tirgus laukuma, vēlāk tajā atradās dzīvokļi, biroji, dažādi veikali, bet Otrā pasaules kara laikā tur darbojās latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un arī čeka. Vairākas ekspozīcijas atklāj dažādus notikumus un vēstures posmus Viļakas pilsētā un tās tuvākajā ap kārtnē laikā no 1920. līdz 1960. gadam, kad Viļaka ietilpa Jaunlatgales Abrenes apriņķī. Tajās redzami priekšmeti no Stompaku purva partizānu mītnes, kas saistīti ar nacio nālo partizānu kustību Latgalē. Apskatāmi arī dokumenti un fotogrāfijas, kas saistīti ar Neatkarības karu. Jaunākā ekspozīcija ir veltīta kādreiz slavenajai motokrosa trasei “Baltais briedis”.

Viļakas muzejs atrodas divās ēkās – pilsētas kultūrvēsturei nozīmīgā 1913. gadā celtajā katoļu draudzes mājā, otra muzeja ēka – bijušajā kapucīnu mūku klosterī, kura pag rabi cieši saistīti ar nacionālo partizānu kustību Stompakos un padomju čeku. Pēc cilvēku atmiņām šajos pagrabos tika turēti un spīdzināti cilvēki. Vecajā muzeja ēkā atro das vairākas ekspozīcijas, vienā no tām var apskatīt 1920. gada brīvības cīņu gaitu Ziemeļlatgalē, Otrā pasaules kara notikumus – ebreju holokaustu Viļakā un informāciju par nošautajām ģimenēm. Par katru ģimeni pēc dzīves vietas adreses var uzzināt sīkāku informāciju.

Ekspozīciju papildina informācija par nacionālo partizānu kustību Stompakos – dažādas liecības, fotogrāfijas, priekšmeti. Muzeja apmeklētāji var uzzināt par militārā mantojuma objektiem Viļakas pilsētā un tās apkārtnē, piemēram, Brīvības cīnītāju piemineklis Jaškovā, kas tika nojaukts padomju laikā un atjaunots 1990. gadā, kā arī Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem veltītu stēlu. Muzeja ekspozīcijā ir iestrādāta Otrā pasaules kara lidmašīnas skaņa, jo netālu no Viļakas atradies Vācu aviācijas lidlauks “Luftwaffe”. Muzejā ir iespēja apskatīt dažas atmiņas par Otrā pasaules kara notikumiem Viļakā, kā arī iegūt informāciju par vācu karagūstekņu nometni Račos.

Stompaku purvā Otrā pasaules kara laikā atradās viena no lielākajām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā. Šo dien teritorija ir iekļauta dabas liegumā “Stompaku purvi”. Uz purva salām esošajā apmetnes vietā var nokļūt, ejot pa marķētu laipu taku. 1945. gada sākumā Stompaku purvā nacionālo partizānu nometnē dzīvoja 350-360 cilvēku, tostarp 40-50 sievietes.

Nometnē bija 24 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē ie dziļinātas būves, kurās varēja dzīvot 3-8 cilvēki. Tajā dar bojās maizes ceptuve, baznīcas bunkurs, un atradās trīs virszemes slieteņi zirgiem. Partizāni no nometnes veica uzbrukumus okupācijas režīma amatpersonām. 1945. gada 2.–3. martā šeit norisinājās Stompaku kauja – lielākā Latvijas nacionālo partizānu vēsturē. Nometnē esošajiem 350–360 partizāniem uzbruka NKVD 143. strēl nieku pulks un vietējie istrebīķeļu (iznīcinātāju) bataljona kaujinieki – kopskaitā 483 vīri. Kauja ilga visu 2. marta die nu. Naktī uz 3. martu partizāniem izdevās izlauzties no no metnes un atkāpties uz iepriekšējām bāzes vietām. Kaujas rezultātā krita 28 partizāni, savukārt NKVD karaspēks zau dēja 32 kaujiniekus. Mūsdienās Stompaku nometnes vietā apskatāmi trīs at jaunoti bunkuri - baznīcas, štāba un dzīvojamais, kā arī 21 bijušo bunkuru vieta. Uzstādīti informatīvie stendi par nometni un kauju. Var pieteikt ekskursijas ar gidu.

Muzejs atrodas Balvu muižas apbūves kompleksa teritorijā, bijušajā muižas klēts ēkā. Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības kara vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta, izsekojot Latgales partizā nu pulka izveidošanās un darbības vēsturei. Apskatāmi ie priekš citur neredzēti foto materiāli un dokumentu kopijas, tostarp, 1919. gada 5. jūlija pavēle par pulka izveidošanu. Unikālas ir pulka darbības iekšējās pavēles, kuras laikā no 1919. gada jūlija līdz oktobrim rakstītas krievu valodā. Tas atspoguļo pulka kā vietējās vienības veidošanās īpatnī bas un sastāvu, kur kopā cīnījās, latvieši, latgalieši, krievi un ebreji. Uz latviešu valodu iekšējās pavēlēs pulks pārgā ja tikai pēc pilnīgas iekļaušanās Latvijas armijas sistēmā, kad to papildināja mobilizētie karavīri no citiem Latvijas novadiem. Ekspozīcijā atspoguļota arī Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, kuras laikā no 1920. gada 9. līdz 15. janvārim Latvijas armijas Latgales divīzija ar kaujām atbrīvoja Viļa kas, Jaunlatgales un Kārsavas apkārtni. Tajā apskatāmas liecības gan par operāciju kopumā, gan Latgales parti zānu pulka kaujas darbību Kārsavas atbrīvošanas laikā.

Atrodas Preiļu kultūras centra telpās.

Apskatāma Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja (PVLMM) ekspozīcija "Muzeja stāsti Latvijai" par  Pirmo  pasaules, Neatkarības karu un Otro pasaules karu.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijas "Muzeja stāsti Latvijai" (atklāta 2018. gadā) sadaļa ""Drywys" stāsts" veltīta Pirmajam pasaules karam, Neatkarības karam un Latgales atbrīvošanai, kā arī Lāčplēšana kara ordeņa kavalieriem. Ekspozīcijas sadaļa "Karoga stāsts" vēsta par Otrajam pasaules kara perioda sarežģītajiem notikumiem, kura laikā preiliešus skāra deportācijas, holokausts, iesaiste karojošo pušu militārajās vienībās, pēc kara - nacionālo partizānu rindās. Apskatāma arī preilietim, ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām”.

Iepriekš piesakoties, pieejama ekskursija krievu un angļu valodā. 

Piemiņas akmens atrodas netālu no Jersikas dzelzceļa sta cijas. Uz tā iegravēts uzraksts: “LTS(p)A – Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības cīnītājiem”. Partizānu apvie nība cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1945.–1955. g. apvienoja sešu Latvijas apriņķu nacionālos partizānus. Piemiņas akmens ir pirmais pieturas punkts pārgājienā “Jersika–Vanagi. Nacionālo partizānu leģendām pa pē dām.” Maršruts sākas pie Jersikas stacijas un piedāvā ie pazīt nacionālo partizānu kustības vēsturi, spilgtākos per sonāžus un viņu darbību. Tālāk maršrutā: meža ielenkumā paslēpta nacionālo partizānu bunkura vieta; liecībās no rādītā Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības dibināšanas vieta; meža masīvā – piemiņas vieta “Avotnīca” (latgaliski “Olūtneica”), kur ierīkota ugunskura vieta.

Pārgājiena ga lamērķis ir Vanagu baznīca, kurā kalpojis priesteris Antons Juhņevičs, par viņu uzņemta filma “Segvārds Vientulis” (rež. Normunds Pucis). Filma stāsta par priesteri, kurš iesais tījās nacionālo partizānu cīņā pēckara Latgalē. Maršrutā redzamas arī liecības par kādreizējām viensētām: stalti ozoli, ēku drupas. Maršruts ved cauri mežiem, purviem, dūksnājiem, pļavām un lauku celiņiem. Pārgājiena kopējais garums ir aptuveni 22 km, un tas ir veicams 6 stundās

Dabā grūti atrodams objekts. 

Pārgājiena garums: aptuveni 22 km, veicams apmēram 6 stundās.

Grūtības pakāpe: vidējas fiziskās sagatavotības pārgājiens.

Sākuma punkts: Jersikas pamatskola (var nokļūt ar vilcienu, autobusu).

Noslēguma punkts: Vanagu baznīca (nedēļas nogalēs sabiedriskais transports nekursē).

Ievērībai: Maršrutā ir iespējama peldēšanās pauze (vasaras sezonā), makšķerēšanas iespējas, piknika vieta, iespēja apmeklēt vienu sabiedrisko tualeti. Maršruts piemērots arī skolas vecuma bērniem, kam jau ir pieredze šāda garuma pārgājienos.

Dodies pārgājienā no Jersikas līdz Vanagiem, ļaujot izaicināt sevi izturībā, jo pārgājiens ved caur mežiem, purvu, dūksnāju, pļavām un lauku celiņiem, un vēstures izziņā par nacionālo partizānu kustības spilgtākajiem personāžiem, viņu darbību, apskatīt zīmīgākās vietas, par kurām klīst vietējās leģendas un pierakstītas līdzcilvēku atmiņas. Ceļš sākas pie Jersikas pamatskolas un ved pie piemiņas akmens zem sirma ozola, tālāk ceļā ietverot  Jersikas dzelzceļa staciju. Uzraksts akmenī vēsta “LTS(p)A – Latvijas Tēvzemes partizānu apvienības cīnītājiem. LTS(p)A cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1945. – 1955.g. apvienoja sešu Latvijas apriņķu nacionālos partizānus”.

Gājiens turpinās gar dzelzceļa sliedēm un aizvijas gar Jersikas ezeru, kur mežs iepazīstina ar dabas bagātībām: pavasarī ziedošām vizbulēm, parasto zalkteni. Par tuvošanos purvam liecina vaivariņu smarža, bet pavasarī it īpaši pārsteidzoši redzēt to ziedēšanu. Laiska pastaiga nav iespējama, jāpārvar vairāki grāvji, purva šķērsošana sniedz rūdījumu – ik pēdā sūnās paliek ūdens, ciņos spīd dzērveņu ogas. Purvu nomaina mežs un liecības par kādreiz šo vietu apdzīvošanu viensētās – stalti ozoli, ēku drupas, jaunaudzes ielenkumā nacionālo partizānu bunkura vieta. Ceļš turpinās līdz vietai, kas liecībās minēta kā Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības dibināšanas vieta. Meža masīvs slēpj arī piemiņas vietu “Avotnīca” (“Olūtneica”), kur izveidota ugunskura vieta. Meža daudzveidība pārsteidz, tāpat kā grāvju platums. Pārgājiena galamērķis ir Vanagu baznīca, kur kalpojis priesteris A. Juhņevičs, par kuru stāsta filma “Segvārds Vientulis” (režisors N. Pucis).

Arendoles muiža pirmo reizi vēstures avotos minēta 16. gad simtā. Tās īpašnieki laika gaitā vairākkārt mainījušies, muiža piederējusi Grappenbruku, Līdinghauzenu-Vulfu un Plāteru Zībergu dzimtām. Pašreizējo izskatu muiža ieguva pārbūves laikā no 1895. līdz 1901. gadam. Pamatojoties uz agrārās reformas likumu, muižu 1921. gada 14. janvārī atsavināja un nodeva Kalupes pagasta valdes rīcībā.

Muižas kungu māju izremontēja, un 1925. gadā tajā tika ierīkota pamat skola un bāreņu patversme, bet kalpu mājā izveidoja kara invalīdu pansionātu. Skola un invalīdu nams darbojās līdz 1975. gadam. 1995. gadā Arendoles muižas kungu māju iegādājās privāt īpašnieki, un sāka tās atjaunošanu. Kopš 2002. gada muižā darbojas biedrība “Es Latgalei”, kas rūpējas par tās sagla bāšanu un attīstīšanu.

Muižas apmeklētājiem ir iespēja apskatīt atjaunotās telpas un iepazīties ar Latgalē lielāko seno priekšmetu kolekciju, kā arī iegūt informāciju par 20. gadsimta vēstures notiku miem Latgalē. Īpaša ekspozīcija ir veltīta bijušajam Kalupes pagasta policistam Jānim Babrim (1904-1982), kurš 1941. gada 14. jūnijā pretojās deportāciju operatīvajai grupai, nošaujot milici Slicu un ievainojot komunistiskās partijas piln varoto Jozānu. Arendoles muiža piedāvā iespēju pārnakšņot un nomāt telpas dažādu pasākumu rīkošanai.