Latgale - Latvijas austrumu pierobeža

Daugavpils cietoksnis ir unikāls valsts nozīmes arhitektūras un kultūrvēstures piemineklis, kura platība ir vairāk nekā 2 km2. Daugavpils cietoksnis ir pēdējais uzceltais bastionu tipa cietoksnis pasaulē. Skatoties no putna lidojuma, cietoksnis atgādina zvaigznes formu. Mūsdienās tas ir viens no Daugavpils populārākajiem apskates objektiem.

Ne mazāk nozīmīga ir arī cietokšņa iekšējā apbūve, kurā līdz mūsdienām ir saglabājušās 80 vēsturiskās ēkas un 10 ielas. Lielākā daļa no šīm ēkām saglabājušās cietoksnī no 19. gs.

Cietoksnis būvēts no 1810. gada līdz 1878. gadam. Cariskā Krievija Dinaburgas cietokšņa celtniecību uzsāka, gatavojoties Napaleona iebrukumam. 1812. gadā pie vēl nepabeigtā cietokšņa notika krievu un franču karspēka kaujas. Pēc Napaleona kariem cietokšņa būvniecība turpinājās, taču jau būvniecības laikā tas sāka zaudēt savu nozīmi un 1856. gadā jau bija kļuvis par 2. klases cietoksni, bet 1897. gadā kļuva par Dvinskas cietoksni – noliktavu. Cietokšņa pabeigšanas brīdī 1878. gadā tas jau bija novecojis un kļuvis par pēdējo uzbūvēto bastionu tipa cietoksni Eiropā. Tas arī tiek pieskaitīts Nocietināto Ideālo pilsētu kategorijai, kā arī tas ir vienīgais bez ievērojamām pārmaiņām saglabājies 19. gadsimta pirmās puses cietokšņa paraugs Centrāleiropā.

Cietoksnim 1915.–1918. gadā bija svarīga krievu armijas atbalsta un loģistikas bāzes loma Pirmā pasaules kara laikā, kad vācu karspēks centās ieņemt Daugavpili. 1918. gada februārī cietoksni ieņēma vācu karaspēks. 1918. gada decembrī to ieņēma uzbrūkošie lielinieku spēki, bet 1920. gada janvārī to ieņēma poļu karaspēks, kurš palīdzēja Latvijas armijai atbrīvot Latgali no lielinieku spēkiem.

1920.–1940. gadā Daugavpils cietoksnī dislocējās Latvijas armijas 4. Zemgales divīzija.

Pēc Latvijas okupācijas cietoksnī iekārtojās Sarkanās armijas daļas, bet vācu okupācijas laikā cietoksnī atradās sarkanarmijas gūstekņu nometne Štalags-340. Pēc otrreizējās padomu okupācijas cietoksnī atkal izvietojās padomju armijas daļas. Latvija cietoksni atguva tikai 1993. gadā pēc Krievijas armijas daļu izvākšanās.

Šobrīd cietoksnis ir populārs tūrisma objekts ar vairākiem muzejiem. Notiek pakāpeniska cietokšņa restaurācija.

Daugavpils skrošu rūpnīca dibināta 1885. gadā. Rūpnīca ir vecākā munīcijas ražotne Ziemeļeiropā. Vienīgā šāda veida rūpnīca Baltijā, un viens no vecākajiem industriālā mantojuma objektiem Latvijā. Rūpnīcā atrodas Eiropā vienīgais strādājošais svina skrošu liešanas tornis.

Cauri gadsimtiem rūpnīca vienmēr ir ražojusi augstas kvalitātes medību skrotis, ko tā turpina darīt arī joprojām. Rūpnīcā redzamas iekārtas un konstrukcijas, kas tika uzbūvētas 19.gs, papildinātas pirms un pēc abiem Pasaules kariem, bet tās labi saskaņojas ar modernajām iekārtām, kas tiek izmantotas munīcijas ražošanā.

Rūpnīca piedāvā apskatīt vēsturisko ekspozīciju, skrošu liešanas cehu, uzkāpt tās unikālajā 31,5 m augstajā tornī, zem kura atrodas 13,5 m dziļā dzesēšanas aka. Munīcijas rūpnīca ir galamērķis daudziem pašmāju un ārvalstu tūristiem, kas vēlas šodien sajust unikālo 19. gadsimta atmosfēru un iepazīt senās iekārtas darbībā. Pēc rūpnīcas apskates ikvienam ir iespēja izmēģināt saražoto produkciju rūpnīcas šautuvē.

WW2 – 2. pasaules kara ekspozīcija Aglonā jeb kara muzejs izveidots 2008. gadā. Kolekcija tiek nepārtraukti papildināta, un tie, kuri apmeklēja muzeju pirmajā gadā, šodien ieraudzītu daudz lielāku un plašāku ekspozīciju, kā arī Otrā pasaules kara ieročus. Šo gadu laikā ir daudz lasīts, runāts ar to gadu gājuma cilvēkiem un kara veterāniem.

Muzeja kodols ir ieroči, ekipējums, munīcija, formas tērpi, kas piedalījās Otrā pasaules kara konfliktā. Ir apskatāmi arī sadzīves priekšmeti, pat lidmašīnu atlūzas utt. Kā visdārgākā un unikālākā ir feldpost (karalauka) vēstuļu sarakste starp oberleitenantu Augustu un viņa mīļoto Martu 5 kara gadu garumā. Dialogs vēstulēs starp diviem viens otru mīlošiem cilvēkiem ar laimīgām beigām. Fonā var skatīt to laiku hroniku. Ekspedīcija nav politizēta, bet gan vienlīdzīgi sadala abas karojošās puses. Šeit nav ne labo, ne slikto, varbūt tāpēc ir viegli skatāma.

Droši var apgalvot, ka tā ir viena no plašākajām un interesantākajām šāda veida ekspozīcijām Latvijā.

Piemineklis 3. Jelgavas kājnieku pulka 1920. gada 16. janvāra brīvības cīņām Latgalē. Ar uzrakstu: “3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vieta uzvaras gājiens pa Latgali. 1920.16.I. Mēs nesām sauli, brīvību un patstāvību Latvijai”

Pieminekli atklāja  1936. gada. 16. augustā  ģenerālis Žanis Bachs (1885. – 1941.), iesvētīja mācītājs Ādams Vizulis (1891. – 1970). Pieminekļa meta autors Inženieris Zilēvičs

Latvijas Neatkarības kara (1918.–1920.) Latgales atbrīvošanas operācija sākās 1920. gada 3. janvārī. Līdz janvāra vidum Latvijas un Polijas armija no Krievijā varu sagrābušajiem lielinieku spēkiem bija atbrīvojušas Daugavpili un lielāko daļu Latgales dienvidu līdz Dagdas – Indras līnijai. 9. janvārī sākas Latvijas armijas uzbrukums Ziemeļlatgalē, kurš strauji virzījās Kārsavas un Pitalovas staciju virzienā.

Pa vidu starp abiem uzbrukumu virzieniem palika lielinieku kontrolētais rajons Varakļānu, Viļānu un Rēzeknes apkārtnē. 20. janvārī Latvijas armijas vienības sāka Rēzeknes atbrīvošanas operāciju. Jau 21. janvārī tika atbrīvota Rēzekne. Latvijas armija visā Austrumu frontes plašumā sasniedza latviešu apdzīvoto zemju robežu janvāra beigās. Jau 1. februārī Padomju Krievija parakstīja pamiera līgumu ar Latviju.

Ar uzvaru Latgales kaujās tika iegūta Latvijas Austrumu robeža un iespēja Latgali pievienot Latvijai. Latvijas armija 1920. gadā izkaroja galīgo Latvijas apvienošanu un neatkarību.

Piemineklis ar datējumu 1920.16.I. ir veltīts brīdim, kad 3. Jelgavas kājnieku pulks nostājās izejas pozīcijās pirms Rēzeknes atbrīvošanas operācijas.

Muzejā iekārtota robežsardzes vēstures izpētes nodaļas ekspozīcija, kas atspoguļo Latvijas robežsardzes hronoloģisku attīstību no 1919. gada līdz mūsdienām.

Savāktie priekšmeti un fotogrāfijas stāsta par Latvijas robežsargu dienesta gaitām un sadzīvi 1919.–1940. gadā, gan arī par traģisko robežsargu likteni pēc valsts okupācijas 1940. gadā, jo gan robežsargi, gan viņu aģentūras cilvēki un tuvinieki kļuva par vieniem no pirmajiem represētajiem.

Tāpat muzejā ir apskatāms stāsts par atjaunotās robežsardzes dienesta gaitām pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – formastērpi, ekipējums, apbalvojumi un atšķirības zīmes, kuras arī mūsdienās ir piedzīvojušas nepārtrauktu attīstību un mainījušās.

Neatņemama ekskursijas sastāvdaļa ir Kinoloģijas centra apmeklējums, kur klātienē var vērot dienesta suņu paraugdemonstrējumus.

Apmeklējums iepriekš jāpiesaka.

Vieta noteikti atbilst savam nosaukumam – “Brīvvalsts dārgumu nams”. Cieši līdzās Rēzeknes pilsdrupām atrodas unikāla ekspozīcija par Latvijas pirmās brīvvalsts militāro un civilo apbalvojumu vēsturi, kā arī dažādām organizācijām, kas saistītas ar valsts un pilsonisko organizāciju darbību laika periodā no Latvijas Neatkarības kara līdz Otrajam pasaules karam.

Izstāžu namā eksponēti vairāki simti dažādu vēstures liecību no Latvijas un ārzemju privātkolekcijām, kas aptver laika posmu no 1918. gada līdz 1940. gadam, atklājot tieši Latgales un Rēzeknes vēstures lappuses. Šeit apskatāmā Latvijas brīvvalsts militāro un civilo apbalvojumu un atšķirības zīmju kolekcija ir plašākā Latvijā.

Izstāžu nama otrais stāvs veltīts mainīgajām izstādēm. Līdz šim Dārgumu namā ir tikuši eksponēti grezni Francijas kamīnpulksteņi, unikālas porcelāna figūras, Latvijas mākslinieku gleznas ar Latgales ainavām u.c. izstādes.

Darba laiks

Piektdiena 12.00–18.00;
sestdiena  12.00–16.00;
svētdiena  12.00–15.00;
trešdiena, ceturtdiena – grupas pēc pieraksta.

Kontakti

+371 25575555

Latgales atbrīvošanas piemineklis (tautā dēvēts “Latgales Māra”) ir atpazīstamākais Rēzeknes simbols.

Piemineklis “Vienoti Latvijai” jeb “Latgales Māra” ir trīsfigūru kompozīcija. Tās centrālais sievietes tēls ar krustu rokā simbolizē 1920. gadā no lielinieku varas atbrīvoto Latgali, tās kristīgās civilizācijas caurvīto garu. Pieminekļa fasādē ir lasāmi vārdi “Vienoti Latvijai”, kas ir arī oficiālais pieminekļa nosaukums, bet biežāk tautā saukts par “Latgales Māru”.

Ideja par pieminekli radās 20. gs. 20. gadu beigās, un tā celšanu iniciēja Latgales sabiedriskie darbinieki. Darbu organizēja Pieminekļa celšanas komiteja, kuru vadīja tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis, vēlāk Jānis Volonts, vicepriekšsēdētājs bīskaps Jāzeps Rancāns.

Pamatakmens tika ielikts un iesvētīts 08.06.1930. gada 8. jūnijā. 1934. gada jūnijā izsludināja pieminekļa konkursu. Uzvarēja Kārļa Jansona projekts. Taču līdz pabeigšanai pagāja vēl vairāki gadi. Pieminekli atklāja 1939. gada 8. septembrī. Iesvētīšanas dievkalpojumu vadīja bīskaps J. Rancāns.

Pēc padomju okupācijas 1940. gada novembrī piemineklis tika nogāzts. Tā kā bronzas skulptūras nepaspēja iznīcināt, vācu okupācijas laikā 1943. gada 22. augustā pieminekli atkal atjaunoja. Atgriežoties padomju okupācijai, piemineklim sākotnēji tika nozāģēts krusts, bet 1950. gadā pieminekli iznīcināja pilnībā.

Padomju okupācijas laikā tajā vietā tika uzcelts Ļeņina piemineklis. To novāca tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.

Jau Atmodas laikā 1989. gadā radās ideja par vēsturiskā pieminekļa “Vienoti Latvijai” atjaunošanas. Pieminekli pēc tēva materiāliem un fotogrāfijām no jauna darināja K. Jansona dēls tēlnieks A. Jansons sadarbībā ar I. Folkmani. Atjaunoto pieminekli atklāja 13.08.1992., Pirmā pasaules latgaliešu saieta laikā. 

Muzejā apskatāmas trīs pastāvīgās ekspozīcijas. No tā “Rēzekne laikmetu griežos” stāsta par pilsētas vēsturi 7 gadsimtu garumā. Nozīmīga daļa ir veltīta tieši 20 gadsimta notikumiem, kariem un laikmetu maiņām – Pirmais pasaules karš, Neatkarības karš, Otrais pasaules karš, Rēzeknes sagraušana 1944. gadā padomju bumbvedēju uzlidojumā, kā arī karagūstekņu nometne “Stalag 347”, foto stends par Rēzeknes karavīru likteņiem kara laikā.

Savukārt Latvijas brīvvalsts laikā Rēzeknē dislocētais 9. Rēzeknes kājnieku pulka karavīri bija neatņemama pilsētas sabiedriskās dzīves un sporta notikumu sastāvdaļa, it īpaši 11. un 18. novembra svinībās.

Veltīts nacistu okupācijas laikā nogalinātajiem Rēzeknes apriņķa iedzīvotājiem. Ančupānu kalnos, sākot no 1941. gada augusta, tika nošauti Rēzeknes un apkārtējo ciemu ebreji, komunistiskās okupācijas režīma atbalstītāji, Sarkanās armijas karavīri u.tml. Nogalināto vidū bija arī 203 Makašēnu pagasta Audriņu ciemata iedzīvotāji, kurus nogalināja 1942. gada 3. janvārī.

Memoriāls atklāts 1974. gada 27. jūlijā. Tā autors ir ainavu arhitekts Alfons Kišķis (1910–1994). Mūžzaļās egles ceļa labajā pusē simbolizē cilvēkus, kuri nostādīti rindā uz nošaušanu, akmens siena ceļa pretējā pusē – šāvējus. Zemākajā daļā – Ciešanu ielejā – gar nošauto cilvēku masu kapiem ved laukakmeņiem klāts ceļš, kas beidzas pie betona sienas ar uzrakstu „Viņi mira, lai dzīvotu tu”. Tālāk seko kāpnes uz Dzīvības laukumu, kura centrālās skupltūras “Māte ābele” autore ir tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936).

Ludzas Novadpētniecības muzeja ekspozīcijā “Tev mūžam dzīvot Latvija! 1918–1945” atspoguļots nozīmīgs vēstures posms Austrumlatgales attīstībā no 1918.–1945. gadam. Ekspozīcijā aplūkojamas dažādas šī vēsturiskā laikmeta relikvijas. Starp tām arī priekšmeti, kas kādreiz piederējuši ludzānietim, Brīvības cīņu dalībniekam R. Kalniņam. Mākslinieciskais telpas noformējums ļauj apmeklētājiem izjust tā laika noskaņu, kad Latvijai pāršalca masveida deportācijas vilnis. Centrālā relikvija, kas ataino šo vēsturisko posmu, – represētā katoļu priestera Kazimira Vitanisa veidotais koka krusts. II Pasaules kara kaujas lauka instalācija rada emocionāli spilgtu tā laika atmosfēru. Ekspozīcijas apmeklētāji var arī iepazīties ar Padomju armijas un vācu armijas kara apbalvojumiem. Ekspozīcijā redzamās senās Ludzas fotogrāfijas dod apmeklētājiem priekšstatu par pilsētas tēlu pirms II Pasaules kara un pēc tā.

Savdabīga Līdumnieku pagasta vēstures ekspozīcija. Tā tapusi pateicoties vietējiem ciemata entuziastiem – patriotiem, kas vēsturiskajā ēkā izvietojuši savas personiskās kolekcijas (arī vietējo iedzīvotāju dāvātās relikvijas).

Ekspozīcija sastāv no trim daļām. Lielākā daļa veltīta 2. Pasaules karam. Te var redzēt tanku, lielgabalu, lidmašīnu detaļas, dažādu armiju karavīru uzkabes un ieroču maketus, karavīru sadzīves un karošanai nepieciešamos priekšmetus: blašķes, katliņus, ķiveres, formastērpus, zīmotnes, munīcijas kastes, mīnu maketus un vēl daudz, daudz ko citu.

Otrajā daļā var apskatīt liecības, datētas līdz 1941. gadam. Ludzas apriņka cilvēku sadzīves priekšmeti, dažādi oriģināli dokumenti, mācību grāmatas, burtnīcas, vēstules, prese, žurnāli un tml.

Trešā daļa apmeklētājiem sniedz apskatu par “Līdumnieku” kolhoza dzīvi, mērķiem, darbību.

Ekspozīcija atklāta 2004. g. un joprojām tiek papildināta. Apmeklējums jāpiesaka.

Reizē notikums – Hitlera vizīte Malnavā izvietotajā vācu armijas grupas “Ziemeļi” štābā un objekts – pretgaisa aizsardzības bunkurs tiek minēti kā saistītas lietas. Taču izņemot atrašanās vietu – Malnavas muižu, citas saistības starp tiem nav.

Ļeņingradas virzienā uzbrūkošās vācu armijas grupas “Ziemeļi” štābs Malnavas muižā izvietojās 1941. gadā no 12. līdz 28. jūlijam. Iemesls bija tīri praktisks. Bijušās muižas ēkā esošā Malnavas lauksaimniecības skola bija ļoti moderni aprīkota – ar elektrisko apgaismojumu, centralizētu ūdensvadu, tātad dušām – nomazgāšanās iespējām, kanalizāciju. “Ziemeļi” grupas štābs Malnavā izvietojās vienā no sānu korpusiem. Pārējā ēkā turpināja darboties lauksaimniecības skola.

Hitlera vizīte grupas “Ziemeļi” štābā Malnavā notika 1941. gada 21. jūlijā. Hitlers ar pavadoņiem atlidoja divās Junkers tipa lidmašīnās, kuras piesedza deviņi Meseršmit iznīcinātāji. Hitlera vizīte Malnavā ilga tikai dažas stundas. Tā ir iemūžināta tā laika vācu frontes kinohronikā, kā arī Malnavas skolnieku atmiņās.

Savukārt Malnavas skolas parkā ap 70 metrus no muižas ēkas esošais pretgaisa aizsardzības bunkurs būvēts 1944. gada sākumā. Tolaik vācu karspēks atkāpās un ieņēma aizsardzības pozīcijas pie Veļikajas upes. Savukārt grupas “Ziemeļi” štābs atkal izvietojās Malnavas muiža. Atkal tā paša iemesla dēļ – pieejamās sadzīviskās ērtības. Tikai šoreiz blakus muižai tika uzbūvēts pretgaisa aizsardzības bunkurs, ko kara otrajā pusē gaisā dominēja padomju aviācija. 1944. gadā grupas “Ziemeļi” štābs Malnavā uzturējās no februāra līdz jūlija vidum.

Ēkā izvietota Dzintara Dvinska privātkolekcija ar mazliet mānīgo nosaukumu “Abrenes istaba”. patiesībā privātkolekcija vairāk stāsta par pašas Viļakas raibo 20. gadsimta vēsturi.

Arī pašas ēkas vēsture ir visai raiba. Sākotnēji tā piederējusi vietējam ebreju uzņēmējam un atradās senā Marienhauzenas tirgus laukuma malā. Ēkā ir bijuši izvietoti, gan veikaliņi, gan iestādes un dzīvokļi. 1941. gada jūlijā pēc vācu okupācijas tur atradies latviešu pašaizsardzības štābs, vēlāk Gestapo. Pēc padomju okupācijas atgriešanās ēkā atradās NKVD Viļakas apriņķa nodaļa. Savukārt ēkas aizmugurē esošās saimniecības ēkas tika izmantotas kā cietums. Vēlāk ēkā atkal iekārtoti dzīvokļi.

Savukārt pati privātkolekcija izvietota pa tematiskajām istabām. Viena veltīta Viļakas ikdienas dzīvei Latvijas brīvvalsts laikā. Citā izvietotas ar Neatkarības, karu, Otro pasaules karu saistītās lietas un fotogrāfijas. Atsevišķa istaba iekārtota kā NKVD vietējas nodaļas priekšnieka kabinets. Vēl cita iekārtota kā tipiska brīvvalsts laika ebreju bodīte. Kopumā privātkolekcijas priekšmetu stāsts aptver laiku no 1920. līdz 1960. gadam.

Viļakas muzejs atrodas divās ēkās – pilsētas kultūrvēsturei nozīmīgā 1913. gadā celtajā katoļu draudzes mājā, otra muzeja ēka – bijušajā kapucīnu mūku klosterī, kura pagrabi cieši saistīti ar nacionālo partizānu kustību Stompakos un padomju čeku. Pēc cilvēku atmiņām šajos pagrabos tika turēti un spīdzināti cilvēki. Vecajā muzeja ēkā atrodas vairākas ekspozīcijas, vienā no tām var apskatīt 1920. gada brīvības cīņu gaitu Ziemeļlatgalē, Otrā pasaules kara notikumus – ebreju holokaustu Viļakā un informāciju par nošautajām ģimenēm. Par katru ģimeni pēc dzīvesvietas adreses var uzzināt sīkāku informāciju. Ekspozīciju papildina informācija par nacionālo partizānu kustību Stompakos – dažādas liecības, fotogrāfijas, priekšmeti. Muzeja apmeklētāji var uzzināt par militārā mantojuma objektiem Viļakas pilsētā un tās apkārtnē, piemēram, Brīvības cīnītāju piemineklis Jaškovā, kas tika nojaukts padomju laikā un atjaunots 1990. gadā, kā arī Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem veltītu stēlu. Muzeja ekspozīcijā ir iestrādāta Otrā pasaules kara lidmašīnas skaņa, jo netālu no Viļakas atradies Vācu aviācijas lidlauks “Luftwaffe”. Muzejā ir iespēja apskatīt dažas atmiņas par Otrā pasaules kara notikumiem Viļakā, kā arī iegūt informāciju par vācu karagūstekņu nometni Račos.

Dabas liegums “Stompaku purvi” ir unikāla ar savām dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu. Izstaigājot dabas liegumu “Stompaku purvi”, kas ir iekļauti NATURA 2000 teritorijā uzzināsiet gan par teritorijā mītošajiem putniem, dzīvniekiem un augiem, gan arī pa labiekārtotu marķētu taku nokļūsiet līdz purva salām, kur Otrā Pasaules kara laikā bija ierīkota viena no lielākām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā.

1945. gada sākumā Stompaku nometnē, sauktā par “Saliņu mītnēm” bija izvietota nacionālo partizānu bāze, kurā dzīvoja 350–360 cilvēki, tostarp 40–50 sievietes. Nometnē bija 24 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot 3–8 cilvēki. Nometnē bija arī sava maizes ceptuve, kurā regulāri cepa maizi un baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi, kā arī trīs virszemes slieteņi zirgu novietnēm. Sākot ar janvāri no nometnes partizāni regulāri veica uzbrukumus okupācijas režīma amatpersonām.

1945. gada 2.–3. martā šeit notika Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu vēsturē, kur nometnē izvietotajiem 350–360 partizāniem uzbruka NKVD 143. strēlnieku pulks un vietējā istrebīķeļu bataljona kaujinieki, kopskaitā 483 vīri. Kauja risinājās visu 2. marta dienu. Naktī uz 3. martu partizāniem no nometnes izdevās izlauzties un tie devās uz savām iepriekšējām bāzēšanās vietām. Partizāni bija zaudējuši 28 kritušos un no ievainojumiem mirušos, bet NKVD karaspēks 32 kritušos un mirušos.

Mūsdienās nometnes vietā var apskatīt trīs atjaunotos bunkurus – baznīcas štāba un vienu dzīvojamo bunkuru, kā arī 21 bijušo bunkuru vietu bedres. Ir izvietoti trīs informatīvie stendi, kuri stāsta par nometni un kauju.

Ir iespēja pieteikt ekskursijas grupām gida pavadībā.

Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības kara vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta, izsekojot Latgales partizānu pulka izveidošanās un darbības vēsturei.

Apskatāmas iepriekš neredzēts foto materiāls un dokumentu kopijas – 1919. gada 5. jūlija pavēle par pulka izveidošanu. Unikālas ir pulka darbības iekšējās pavēles, kuras laikā no 1919. gada jūlija līdz oktobrim rakstītas krievu valodā. Tas atspoguļo pulka kā vietējās vienības veidošanās īpatnības un sastāvu, kur kopā cīnījās, latvieši, latgalieši, krievi un ebreji. Uz latviešu valodu iekšējās pavēlēs pulks pārgāja tikai pēc pilnīgas iekļaušanās Latvijas armijas sistēmā, kad to papildināja ar mobilizētajiem karavīriem no citiem Latvijas novadiem.

Tāpat atspoguļota arī Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, kuras laikā 1920. gadā no 9.–15. janvārim Latvijas armijas Latgales divīzija ar kaujām atbrīvoja Viļakas, Jaunlatgales un Kārsavas apkārtni. Ekspozīcijā apskatāmas liecības gan par operāciju kopumā, gan Latgales partizānu pulka kaujas darbību Kārsavas atbrīvošanas laikā.

Atrodas Preiļu kultūras centra telpās.

Apskatāma Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja (PVLMM) ekspozīcija "Muzeja stāsti Latvijai" par  Pirmo  pasaules, Neatkarības karu un Otro pasaules karu.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijas "Muzeja stāsti Latvijai" (atklāta 2018. gadā) sadaļa ""Drywys" stāsts" veltīta Pirmajam pasaules karam, Neatkarības karam un Latgales atbrīvošanai, kā arī Lāčplēšana kara ordeņa kavalieriem. Ekspozīcijas sadaļa "Karoga stāsts" vēsta par Otrajam pasaules kara perioda sarežģītajiem notikumiem, kura laikā preiliešus skāra deportācijas, holokausts, iesaiste karojošo pušu militārajās vienībās, pēc kara - nacionālo partizānu rindās. Apskatāma arī preilietim, ebreju glābējam Vladislavam Vuškānam piešķirtā medaļa “Taisnīgais starp tautām”.

Iepriekš piesakoties, pieejama ekskursija krievu un angļu valodā. 

Piemiņas vieta “Avotnīca” –  Olūtneica – uzkalniņš Krievu purvā, kur senāk bija purvaina un slīkšņaina vieta. Šī bija viena no partizānu uzturēšanās vietām laika posmā no 1945. līdz 1948. gadam, kad šī gada sākumā tur pārbāzējās Jāņa Vilcāna partizānu grupa kopā ar mežabrāļiem no Dunavas–Dignājas mežiem.

Jāņa Vilcāna grupas iznīcināšanai čeka bija izveidojusi aģentu specgrupu 6 vīru sastāvā. Specgrupa bija bruņota ar vācu triecienšautenēm. 1948. gada aprīļa pirmajā pusē čekas aģentu specgrupa uzdodoties par Kurzemes partizānu pārstāvjiem pievienojās Jāņa Vilcānu grupai. Lai iegūtu lielāku vilcāniešu uzticēšanos, specgrupa inscinēja Kalupes patērētāju biedrības veikala un Daugavpils ceļu pārvaldes kasieres aplaupīšanu. Vilcāna partizānu grupai nolaupītās preces un naudu tā arī nebija lemts izmantot, jo naktī uz 23. aprīli čekas aģenti gulošos partizānus nošāva.
Nošautie partizāni pajūgā tika nogādāti līdz Neicenieku laipām un pēc tam aizvesti uz Līvānu tirgus laukumu apskatei un cilvēku iebiedēšanai. Pēc vairākām dienām aizvesti uz Steķu silu un samesti kara laikā izraktajās tranšejās. Dažas dienas vēlāk Franci Onckuli vecākā māsa Tekla un mātes brālis Pēteris Vilcāns naktī slepus izrok un zirga pajūgā, nomaskējot kā žagaru vezumu, pārved mājās Mačānos un aprok. Vēlāk Francis Onckulis tiek pārapbedīts Vanagu jaunajos kapos.

Vietējie iedzīvotāji, radi un draugi partizānu bojā ejas vietā uzstāda krustu, tuvējā kokā pakar atrastās cepures. Piemiņai nolikti divi vainagi ar lentām.

Šajā vietā vietējā Jersikas un Augšmuktu iedzīvotāju kopiena uztur dzīvu piemiņu, jo sākotnēji uzstādītais krusts ar viņu gādību ir nomainīts jau vismaz divas reizes, lai tas nesabruktu. 2011. gada ziemā šeit uzstādīts piemiņas akmens ar kritušo identitāti.

Dabā grūti atrodams objekts. 

Pārgājiena garums: aptuveni 22 km, veicams apmēram 6 stundās.

Grūtības pakāpe: vidējas fiziskās sagatavotības pārgājiens.

Sākuma punkts: Jersikas pamatskola (var nokļūt ar vilcienu, autobusu).

Noslēguma punkts: Vanagu baznīca (nedēļas nogalēs sabiedriskais transports nekursē).

Ievērībai: Maršrutā ir iespējama peldēšanās pauze (vasaras sezonā), makšķerēšanas iespējas, piknika vieta, iespēja apmeklēt vienu sabiedrisko tualeti. Maršruts piemērots arī skolas vecuma bērniem, kam jau ir pieredze šāda garuma pārgājienos.

Dodies pārgājienā no Jersikas līdz Vanagiem, ļaujot izaicināt sevi izturībā, jo pārgājiens ved caur mežiem, purvu, dūksnāju, pļavām un lauku celiņiem, un vēstures izziņā par nacionālo partizānu kustības spilgtākajiem personāžiem, viņu darbību, apskatīt zīmīgākās vietas, par kurām klīst vietējās leģendas un pierakstītas līdzcilvēku atmiņas. Ceļš sākas pie Jersikas pamatskolas un ved pie piemiņas akmens zem sirma ozola, tālāk ceļā ietverot  Jersikas dzelzceļa staciju. Uzraksts akmenī vēsta “LTS(p)A – Latvijas Tēvzemes partizānu apvienības cīnītājiem. LTS(p)A cīņā pret komunistisko okupācijas režīmu 1945. – 1955.g. apvienoja sešu Latvijas apriņķu nacionālos partizānus”.

Gājiens turpinās gar dzelzceļa sliedēm un aizvijas gar Jersikas ezeru, kur mežs iepazīstina ar dabas bagātībām: pavasarī ziedošām vizbulēm, parasto zalkteni. Par tuvošanos purvam liecina vaivariņu smarža, bet pavasarī it īpaši pārsteidzoši redzēt to ziedēšanu. Laiska pastaiga nav iespējama, jāpārvar vairāki grāvji, purva šķērsošana sniedz rūdījumu – ik pēdā sūnās paliek ūdens, ciņos spīd dzērveņu ogas. Purvu nomaina mežs un liecības par kādreiz šo vietu apdzīvošanu viensētās – stalti ozoli, ēku drupas, jaunaudzes ielenkumā nacionālo partizānu bunkura vieta. Ceļš turpinās līdz vietai, kas liecībās minēta kā Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības dibināšanas vieta. Meža masīvs slēpj arī piemiņas vietu “Avotnīca” (“Olūtneica”), kur izveidota ugunskura vieta. Meža daudzveidība pārsteidz, tāpat kā grāvju platums. Pārgājiena galamērķis ir Vanagu baznīca, kur kalpojis priesteris A. Juhņevičs, par kuru stāsta filma “Segvārds Vientulis” (režisors N. Pucis).

Arendoles muiža vēstures avotos pirmo reizi minēta 16. gadsimtā. Laika gaitā vairākkārt mainījušies tās īpašnieku dzimtas: Grappenbruki, Līdinghauzeni–Vulfi, Plāteri–Zībergi. Muiža savu pašreizējo izskatu ieguva kārtējās pārbūves laikā no 1895. līdz 1901. gadam

Pirmā pasaules kara laikā nodega 18. gadsimtā celtā koka kapela muižas parkā, bet liela daļa muižas inventāra tika izlaupīta.

Pamatojoties uz agrārās reformas likumu, muižu 1921. gada 14. janvārī atsavināja un nodeva Kalupes pagasta valdes rīcībā. Muižas kungu māja tika izremontēta, un 1925. gadā tajā ierīkoja pamatskolu un bāreņu patversmi. Kalpu mājā tika iekārtots pansionāts kara invalīdiem. Skola un invalīdu nams turpināja darboties līdz 1975. gadam. Pēc tam muiža 20 gadus bija apdzīvota, taču netika postīta.

1995. gadā Arendoles muižas kungu māju iegādājās privātīpašnieki un sākās tās atdzimšana. Kopš 2002. gada muižā darbojas biedrība “Es Latgalei”. Atjaunošanas un restaurācijas darbi veikti labības noliktavā, kungu un kalpu mājās, kā arī iekonservēti atlikušie zirgu staļļa mūri.

Muižā iespējams aplūkot atjaunotās telpas, kā arī Latgalē lielāko seno priekšmetu kolekciju, un iepazīties ar informāciju par dažādiem vēstures notikumiem Latgalē 20. gadsimtā. Atsevišķa ekspozīcija veltīta bijušajam Kalupes pagasta policistam Jānim Babrim (1904–1982), kurš 1941. gada 14. jūnijā pretojās deportāciju operatīvajai grupai: nošāva milici Slicu un ievainoja komunistiskās partijas pilnvaroto Jozānu.

Arendoles muižā ir iespējams pārnakšņot, iznomāt telpas dažādu pasākumu rīkošanai, kā arī atpūsties brīvā dabā.