Latvieši Krievijas impērijas armijā

Latvijas teritorija 1. pasaules kara sākumā jau vairāk kā simts gadus atradās Krievijas impērijas sastāvā. Latvieši piedalījās visos lielākajos Krievijas impērijas karos, bet tieša kara darbība Latvijā nebija notikusi jau vairāk kā simts gadus kopš Napoleona armijas iebrukuma 19.gs. sākumā. 1914.gadā, sākoties 1. pasaules karam, arī Latvijas teritoriju skāra mobilizācija un kara dienestā sāka iesaukt puišus no 18 gadu vecuma. Pēc vispārējās mobilizācijas Krievijas impērijas armijas lielums pieauga teju 4 reizes.

Krievijas impērijas armijas izveides pirmsākumi meklējami Lielā Ziemeļu kara laikā (1700-1721), kad nepārtraukti tika veiktas izmaiņas armijā, lai uzlabotu tās kaujasspējas. Līdz ar uzvaru šajā karā tiek dibināta Krievijas impērija, kuras sastāvā ietilpst bijušās Krievijas caristes teritorija un 18.-19. gadsimtā iekarotās teritorijas, t.sk. Latvija un Igaunija. Turpinās militārās reformas Krievijas impērijas armijā, tiek uzsākta rekrutēšanas sistēmas ieviešana arī Latvijas teritorijā. 19.gs. otrā pusē daudzi latviešu un igauņu jaunieši uzsāk mācības Krievijas karaskolās, tā kā mācības tur ir par brīvu un tas bija veids, kā nodrošināt vietu sabiedrībā. Daudzi no viņiem kļūst par virsniekiem un arī ģenerāļiem.

1. pasaules kara nestā kara darbība sasniedza Latvijas teritoriju jau pirmajās dienās pēc konflikta sākuma. Tās iedzīvotājiem Krievijas impērijas iesaistīšanās karā vispirms nozīmēja mobilizāciju, pārtikas produktu, apģērba, kurināmā un transporta līdzekļu atsavināšanu un visas civilās dzīves pakļaušanu kara vajadzībām. Vispārējā mobilizācija, kuru Krievijas impērijā pilnā apmērā uzsāka 1914.gada 31.jūlijā, norisinājās pēc 1910. gada priekšrakstiem, iesaucot vīriešus vecumā no 18 līdz 43 gadiem. Kopumā kara gados Latvijas teritorijā mobilizācijas norisinājās septiņas reizes, mobilizējot 120 -140 tūkstošus cilvēku. Latviešu karavīrus ieskaitīja Latvijas teritorijā dislocētajās Krievijas karaspēka daļās.

20. armijas korpuss (dažkārt literatūrā to sauc arī par “latviešu korpusu”) bija viena no kaujas spējīgākajām krievu armijas daļām, kas neilgi pēc kara sākuma tika iesaistīts kaujās Austrumprūsijā. Neskatoties uz sākotnējiem panākumiem, krievu armija cieta sakāvi un bija spiesta atkāpties. 1915. gada februārī 20. armijas korpuss piedzīvoja katastrofu, kad vācieši to ielenca un iznīcināja Augustovas mežos (mūsdienu Polijas ziemeļaustrumos). Dzīvību zaudēja, bez vēsts pazuda un gūstā krita 15-20 tūkstoši Baltijas guberņās (Igaunija, Vidzeme un Kurzeme) mobilizēto karavīru, no tiem lielākā daļa — latvieši.

Līdz ar 1915.gada 1.augusta pavēli formēt latviešu strēlnieku vienības Krievijas impērijas armijā tika izveidoti 8 strēlnieku bataljoni, kuri pirmajās cīņās devās jau 1915.gada oktobrī. Pēc Pirmā pasaules kara beigām daļa latviešu strēlnieku palika Krievijā un karoja Pilsoņu karā dažādās frontes pusēs, daļa piedalījās Brīvības cīņās Latvijā. 1921. gadā, iestājoties miera laikam, Latvijā atgriezās liela daļa bijušo strēlnieku, kuri pēdējos piecus gadus bija pavadījuši karojot.

Papildus izziņas avoti

1. Dvēseļu putenis. Digitālais muzejs. Pieejams: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/64/1.-pasaules-kara-sakums-latvija/ [skatīts: 01.04.2021.].

2. Jēkabsons, Ē. LA.LV publikācija “No zemnieku dēliem par cara virsniekiem”, 2014. Pieejams: https://www.la.lv/no-zemnieku-deliem-par-cara-virsniekiem [skatīts: 01.04.2021.].

3. Zariņš K. Latvijas Kara muzeja publikācija “1914.gads: mobilizācija un kaujas Austrumprūsijā”, 2014. Pieejams: http://www.karamuzejs.lv/lv/Petnieciba/publikacijas/01_1914gads.aspx [skatīts: 01.04.2021.].

4. Zariņš K. “Pirmais pasaules karš Latvijā un latviešu strēlnieku cīņas”, 2015. Pieejams: https://www.sargs.lv/lv/pirmais-pasaules-kars/2015-07-15/pirmais-pasaules-kars-latvija-un-latviesu-strelnieku-cinas [skatīts: 05.05.2021.].

Saistītie objekti

Piemineklis latviešu strēlniekiem Rīgā

Atrodas Rīgas centrā, Latviešu strēlnieku laukumā pie Latvijas Okupācijas muzeja.

Piemineklis latviešu strēlniekiem atklāts 1971. gadā Latviešu strēlnieku laukumā līdzās agrākajam Latviešu sarkano strēlnieku muzejam (tag. Okupācijas muzejs). Padomju laikā tematu aplūkoja caur šauru komunistiskā režīma ideoloģijas prizmu. Vieta kalpoja Rīgas reprezentācijai un idealizēta stāsta veidošanai, nostiprinot mītu par latviešiem kā Padomju varas cīnītājiem.

Vieglo kājnieku vienības Krievijas armijā sauca par strēlniekiem. 1. pasaules karā tika izveidoti latviešu strēlnieku formējumi, lai tēvzemē cīnītos pret Vācijas armiju. Tās bija motivētas, bīstamas un disciplinētas kaujas vienības. Augstais izglītības līmenis un vācu valodas zināšanas noderēja izlūkošanai un negaidītu uzbrukumu veikšanai. Sabrūkot Krievijas impērijai un Vācijai pilnībā okupējot Latvijas teritoriju, ļoti liels Latvijas iedzīvotāju skaits nonāca Krievijā, kur turpināja saskarties ar lielinieku aģitāciju. Sākotnēji pieauga atbalsts Ļeņina idejām un dalībai Krievijas Pilsoņu karā.  Vēlāk sekoja vilšanās, un lielākā daļa latviešu karavīru novērsās no kreisajām idejām un atgriezās Latvijā. Karavīri, kuri palika Krievijā, vairums tika nogalināti “Staļina tīrīšanās” (1936. – 1938.). Latviešu strēlniekiem bija lieli nopelni Latvijas valsts un tās armijas izveidē.

Mūsdienās var apskatīt pieminekli un līdzās esošo Okupācijas muzeju.

 

Piemiņas akmens latviešu strēlniekiem Plakanciemā

Plakanciemā latviešu strēlnieki izcīnīja savu pirmo uzvaru vēsturiskajā 1915. gada 29. oktobra nakts kaujā – tikai nedēļu pēc tam, kad 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons bija izgājis no Rīgas un uzsācis frontes darbību. Ar sekmīgo Plakanciema kauju sākās mūsu strēlnieku varonīgais cīņu ceļš. Nakts uzbrukumam pie Misas upes bija arī nenovērtējama morāla nozīme – latviešu strēlnieku cīņas spējas neviens neapšaubīja, viņi ātri kļuva populāri un uz mūsu nacionālajām vienībām pārnāca daudzi latvieši no krievu pulkiem.

Piemiņas akmeni veidoja pēc Ķekavas novada pašvaldības pasūtījuma Ķekavas novada akmens apstrādes un restaurācijas uzņēmums "Akmens apstrādes centrs "AKM"" - akmens amata meistari Guntis Pandars un Pēteris Zvaunis.
Panākumu Plakanciema kaujā nodrošināja rūpīga nepārtraukta četru dienu ilga izlūkošana, 1. rotas komandiera Fridriha Brieža sastādītais pēkšņā uzbrukuma plāns un mūsu karavīru varonība.
Frontē tobrīd situācija bija ļoti saspringta, jo vācu karavīri vairākās vietās lēnām turpināja tuvoties Rīgai. Pie Plakanciema nesen viņi pārnāca pāri Misas upei un sāka ierīkot priekštilta pozīciju, izvietojot vācu 376. kājnieku pulka 2. bataljonu un 4 ložmetējus.
Latviešu strēlnieku uzbrukums tika balstīts uz pārsteigumu, ātru rīcību un dažādu darbību koordināciju. Katram 1. rotas strēlniekam tika izsniegtas četras rokas granātas, 60 karavīri uzvilka baltos apmetņus, jo tikko bija uzsnidzis plāns sniegs. Kad uzbrucēji pielīda pietiekoši tuvu vācu pozīcijām, pulksten 22.00 tika dots signāls un sākās trieciens. Abi mūsu ložmetēji apšaudīja pretinieka abus flangus, lai vācieši nevarētu piesaistīt rezerves. Metot rokas granātas, latviešu strēlnieki strauji iebruka vācu ierakumos, krievu artilēristi apšaudīja Misas upes laipas un pretinieka galveno aizsardzības līniju. Ienaidnieka karavīri apjuka - ciešot smagus zaudējumus, viņi atkāpās pāri upei un atstāja placdarmu uzbrucēju rokās. Viena mūsu rota bija sakāvusi četras reizes lielāku pretinieka vienību!
Latviešu strēlnieki zaudēja sešus kritušos – Juri Butenieku, Frici Ērmani, Rūdolfu Hofmani, Kristapu Krūmiņu, Jāni Nauri un Kirijanu Šnurovu. Viņi visi apbedīti Rīgas Brāļu kapos. No astoņiem ievainotajiem divi vēlāk nomira – Jāzeps Brūveris (apbedīts Pleskodāles kapos ) un Jānis Skuja (apbedīts Rīgas Brāļu kapos ). Vācu zaudējumi – 31 karavīrs kritis, 34 saņemti gūstā un 45 ievainoti. Trofejās uzbrucēji ieguva ložmetēju un 35 šautenes.

 

Pirmā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku un Neatkarības karā kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Valmieras Pilsētas (Centra) kapsētā, Lillijas iela 7.

Apskatāms granīta obelisks, kura detaļas kalis tēlnieks Vilhelms Treijs.
Piemineklis atklāts 1923. gada 22. jūnijā. Brāļu kapos apglabāti ap 150 karavīru.

Pilsētas kapos arī ārpus Brāļu kapiem apglabāti vairāki Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara cīnītāji, tai skaitā Cēsu pulka Skolnieku rotas pirmais bojāgājušais, LKOK Edgars Krieviņš.

Šobrīd brāļu kapu nodalījumā ir 14 dažāda garuma kapu kopas, uz kurām uzstādīti 139 balti koka krusti, taču plāksnīšu ar kritušo vārdiem, kas agrāk bija pie krustiem, vairs nav. Saglabājies viens melna granīta krusts.

Komunistiskās okupācijas laikā brāļu kapu nodalījumā veikti intensīvi civilie apbedījumi. Pēc neatkarības atjaunošanas 1994. gadā brāļu kapos mainīts apbedījumu plānojums, un kapu kopas tagad izveidotas šķērsām, tikai viena saglabājusi kādreizējo orientāciju.

Saistītie stāsti

Pagalmā atrasts piemiņas žetons, kas veltīts admirālim Makārovam

Maza militārā relikvija var liecināt par plašu vēsturisku stāstu. Un lai gan žetons reprezentē notikumus, kas norisinājās Krievu-Japāņu kara laikā, tas parāda raibo militāro vēsturi un mūsu Latviešu strēlnieku iesaisti arī citos militāros konfliktos gan pirms, gan pēc Neatkarības kariem.