Ziemassvētku kaujas I WW1
Ziemassvētku kaujas Latvijas vēsturē ir ierakstītas uz mūžīgiem laikiem kā traģisks un reizē varonīgs stāsts. 1917. gada 5. janvārī Rīgas frontē sākās krievu 12. armijas uzbrukums, kuras oficiālais nosaukums bija „Jelgavas operācija”. Pēc vecā stila jeb Jūlija kalendāra uzbrukums sākās 23. decembrī, tātad Ziemassvētku priekšvakarā. Līdz ar to šīs kaujas, kurās pirmo reizi vienkopus piedalījās visi latviešu strēlnieku pulki, ieguva apzīmējumu „Ziemassvētku kaujas”. Ziemassvētku kaujas un tām sekojošās Janvāra kaujas bija traģiskākā un vienlaikus viena no varonīgākajām latviešu strēlnieku vēstures lappusēm.
Krievijas armija plānoja lielu uzbrukumu Vācijas ķeizariskajai armijai, kurā kā galveno triecienu izmantoja latviešu strēlniekus. 12. armijas vadība bija iecerējusi ar pēkšņiem triecieniem bez iepriekšējas artilērijas sagatavošanas uguns pārraut vācu fronti vairākās vietās plašā teritorijā no Lielupes kreisā krasta līdz Jelgavas šosejai. Uzbrukums notika purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļpurvu. Krievija bija izvirzījusi mērķi atbrīvot Jelgavu, veiksmes gadījumā visu Zemgali un Kurzemi.
Uzbrukuma frontē Krievijas armija savilka spēkus, nodrošinot pārsvaru: kopā gandrīz 100 000 Krievijas armijas karavīru pret 20 000 Vācijas armijas karavīriem. Uzbrukumam bija jānotiek 8 vietās, no kurām 2 pārrāvumus vajadzēja īstenot latviešu strēlnieku pulkiem, sadalītiem divās brigādēs. Abas latviešu brigādes bija ilgi gatavojušās uzbrukumam. Strēlnieki bija rūpīgi apmācīti dzeloņdrāšu žogu pārvarēšanai un pretinieka nocietinājumu ieņemšanai. Strēlnieku noskaņojums bija ļoti labs, visi cerēja uz drīzu Zemgales un Kurzemes atbrīvošanu.
Uzbrukuma apgāde un vadība diemžēl bija slikti plānotas un realizētas, tālab dzīvā spēka pārsvars nelīdzēja. Kauja noritēja ar uzbrukumiem un pretuzbrukumiem. 2. latviešu strēlnieku brigāde bija veiksmīgi pārrāvusi vācu nocietinājumu pirmo līniju, ieņemot Tīreļpurva dienvidu daļu. Divas dienas -36°C salā strēlnieki noturēja ieņemto teritoriju, bet 7. janvārī uzbrukumu pavērsa uz ziemeļiem, uz vācu nocietināto Ložmetējkalnu, kuru ieņēma šajā pašā dienā. Nākamajā dienā, 8.janvārī, latviešu strēlnieki atvairīja vairākus niknus vācu pretuzbrukumus, kuru mērķis bija atgūt iepriekš zaudētās pozīcijas. Vācu Ložmetējkalna ieņemšana kļuva par lielāko Ziemassvētku kauju panākumu. Diemžēl krievu vadība neizmantoja Ložmetējkalna ieņemšanu, lai attīstītu uzbrukumu Kalnciemam, kuru jau tajā pašā dienā bija iespējams ieņemt, kamēr vācieši nebija paspējuši nostiprināties un atvest rezerves.
Ziemassvētku kaujas kļuva par slavenākajām un leģendārākajām latviešu strēlnieku kaujām. Latviešu strēlniekiem izdevās paveikt to, ko nebija spējusi neviena krievu vienība Rīgas frontē – pārraut vācu nocietinājumus un ieņemt aptuveni 30 kvadrātkilometru plašu teritoriju. Tā bija pirmā reize, kad visi latviešu strēlnieki cīnījās vienkopus plecu pie pleca.
Ziemassvētku kauju laikā gan krievu daļas, gan latvieši bija cietuši ļoti lielus zaudējumus. 12. armijas zaudējumi sasniedza 19 000 karavīru. Latviešu pulki no 5. līdz 11. janvārim zaudēja 5364 strēlniekus, no tiem 874 kritušus un aptuveni 400 bez vēsts pazudušus. Kauju ieguvumi nebija lieli. Lielie zaudējumi spēcīgi iedragāja latviešu lojalitāti Krievijas impērijas varas iestādēm un iezīmēja pagrieziena punktu gan strēlnieku, gan Latvijas vēsturē.
Papildus izziņas avoti
1. Dvēseļu putenis. Digitālais muzejs. Pieejams: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/85/ziemassvetku-kauju-sakums/ [skatīts: 05.05.2021.].
2. Latvijas Radio 2 Latvijas simtgades stāstu raksti “Ziemassvētku kaujas”, 2017. Pieejams: https://lr2.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-simtgades-stastu-raksti/ziemassvetku-kaujas.a97478/?highlight=str%C4%93lnieki [skatīts: 05.05.2021.].
3. lsm.lv raidījuma “Vēstures ķīlis” epizode “Saruna ar vēsturnieku Jāni Šiliņu par Ziemassvētku kaujām un strēlniekiem”, 2017. Pieejams: https://naba.lsm.lv/lv/raksts/vestures-kilis/saruna-ar-vesturnieku-jani-silinu-par-ziemassvetku-kaujam-un-str.a79704/?highlight=str%C4%93lnieki [skatīts: 05.05.2021.].
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Ložmetējkalns Tīreļpurvā
Atrodas Jelgavas novadā, netālu no autoceļa A9.
Ložmetējkalns ir 1. pasaules kara cīņu vieta, kas Latvijā ir vienīgais valsts nozīmes kultūrvēsturiskais liegums. Tas atrodas uz Garās kāpas, kas ir daļa no Nordeķu – Kalnciema kāpu grēdas. Ložmetējkalna nosaukums radies laikā, kad tur atradās grūti ieņemami Vācijas armijas nocietinājumi, kas tika aizstāvēti ar spēcīgu ložmetēju uguni.
Ziemassvētku kaujas, iespējams, ir zināmākais un dramatiskākais 1. pasaules kara notikums Latvijas vēsturē. Tas ieņem īpašu vietu latviešu militārajā un kultūras vēsturē. 1917. gadā Ložmetējkalnam uzbruka Krievijas armijas latviešu strēlnieku un sibīriešu vienības un to ieņēma. Gūstā tika saņemti vismaz 600 pretinieki, kā arī iegūtas vērtīgas trofejas, piemēram, 19 ložmetēji. Tas bija nozīmīgākais Ziemassvētku kauju panākums un lielākais ieguvums, kuru Rīgas frontē Krievijas karaspēks bija sasniedzis. Latviešu strēlnieki uzskatīja, ka tieši viņiem pienākas augstienes iekarotāju gods.
Mūsdienās ir pieejams skatu tornis, no kura redzamas agrāko kauju vietas. Apkārtnē aplūkojamas piemiņas zīmes un kara laika liecības. Netālu atrodas Silenieku Brāļu kapi.
Latviešu strēlnieku lazaretes medikamentu noliktava
Atrodas Babītes novadā, Antiņu karavīru kapsētas un atjaunoto ierakumu tuvumā.
1.pasaules kara laikā no 1915. gada šajā apkārtnē atradās Krievijas impērijas armijas aizsardzības pozīcijas. 1917. gadā, Ziemassvētku kauju laikā, pie Antiņu mājām atradās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka štābs un lazarete ar medikamentu noliktavu, kuru vadīja ievērojamais latviešu kara ārsts Pēteris Snīķeris.
Ziemassvētku kaujās latviešu strēlnieku uzbrukumi Vācijas armijas vienībām notika īpaši skarbos un nelabvēlīgos apstākļos. Kaujās gūtie ievainojumi bija visdažādākie - šaujamieroču radītas brūces, kontūzijas un traumas, kā arī apsaldējumi. Savlaicīgu medicīnisko palīdzību vajadzēja nodrošināt tūkstošiem latviešu karavīru. Tā tika organizēta, lai ievainotie pēc iespējas ātrāk saņemtu aprūpi. Kaujas laukā darbojās neapbruņoti sanitāri, kuri sniedza pirmo palīdzību un iznesa ievainotos no bīstamām vietām. Kaujas vietu tuvumā bija izveidoti pārsienamie punkti, kuros turpināja aprūpi un veica šķirošanu. Smagāk ievainotos karavīrus ar pajūgiem un automašīnām evakuēja uz lazaretēm vai hospitāļiem. Lazarešu tuvumā ierīkoja kapsētas, kur apglabāja no ievainojumiem mirušos.
Mūsdienās var aplūkot veco medikamentu noliktavu. Tuvumā atrodas Antiņu karavīru kapsēta, kā arī rekonstruēti 1. pasaules kara ierakumi un zemnīcas. Vide piemērota pastaigām mežā, atklājot spilgtas militārā mantojuma liecības.
Latviešu strēlnieku zemnīcas un ierakumi Tīreļos
Atrodas Mārupes novada Babītes pagastā, Antiņu Latviešu strēlnieku kapsētas un vecās medikamentu noliktavas apkaimē.
1.pasaules kara laikā šeit bija Krievijas impērijas armijas Latviešu strēlnieku aizsardzības pozīcijas. Ierakumu un virszemes zemnīcu komplekss tika veidots smilšu pakalnos.
Ierakumu, pozīciju, tranšeju karš - populārākie sinonīmi, lai raksturotu 1. pasaules karu un uzsvērtu nocietinājumu nozīmi. Tie tika veidoti, balstoties uz kara inženieru pētījumiem un piemērojoties videi un jaunu ieroču attīstībai. Karavīru ikdienas darbs bija nemitīga aizsardzības pilnveidošana. Viņi zemnīcām mēdza dot nosaukumus, kas atgādināja par dzimtajām vietām, lai domās tuvinātos mājām, aizmirstot par kara realitāti.
Ierakumu līnijas bija pretiniekam grūti ieņemamas sistēmas. Attīstoties ieročiem, to aizsardzība kļuva aizvien sarežģītāka. Zemnīcu jumti tika nostiprināti, lai tie izturētu artilērijas lādiņu triecienus. Tranšejas veidoja ar virzienu maiņām, lai sprādzieni nodarītu pēc iespējas mazākus zaudējumus. Satiksmes ejās veidoja “kabatas” - īstermiņa slēptuves artilērijas apšaudes laikā, kas aizsargāja karavīrus no šrapneļiem un šķembām.
Mūsdienās atjaunota daļa nocietinājumu, lai sniegtu priekštatu par fortifikācijas būvēm. Iespējams apskatīt 3 atjaunotas zemnīcas un 100 m garu ierakumu posmu. Pauguriem bagātais mežs piemērots pastaigām, iepazīstot dažādas militārā mantojuma liecības.
Ziemassvētku kauju muzejs un brīvdabas ekspozīcija
Atrodas Jelgavas novadā, Valgundes pagastā, “Mangaļu” mājās.
Ziemassvētku kauju muzejs ir Latvijas Kara muzeja filiāle. Atklāts 2005. gadā un atrodas vietā, kur apkārtnē norisinājās Ziemassvētku kaujas. Cīņu vietās joprojām ir saglabājušies unikāli 1. pasaules kara nocietinājumi.
Ziemassvētku kaujas, iespējams, ir zināmākais un dramatiskākais 1. pasaules kara notikums Latvijas vēsturē. Tas ieņem īpašu vietu latviešu militārajā un kultūras vēsturē. Cīņas galvenokārt asociējas ar latviešu strēlnieku uzbrukumu Vācijas armijas vienībām, kas notika īpaši skarbos un nelabvēlīgos apstākļos. Nebijis gadījums, kad vērienīga kaujas operācija bija sākusies bez artilērijas atbalsta.
Mūsdienās var aplūkot izstādi, kur redzami kauju vietās atrasti priekšmeti. Muzeja iekštelpu ekspozīcijai ir noteikts darba laiks, savukārt brīvdabas 1.pasaules kara fortifikāciju ekspozīcija un izstādes apskatei pieejamas apmeklētājiem katru dienu. Muzeja apkārtnē ir izveidoti tūrisma maršruti un izziņas takas.
Ziemassvētku kauju piemiņas vieta pie Antiņu brāļu kapiem
Atrodas Babītes novadā, ceļa malā pie bijušajām Antiņu mājām un vecās medikamentu noliktavas.
Antiņu jeb Tīreļu karavīru kapsēta izveidota 1. pasaules kara laikā. Apkārtnē atradās Krievijas impērijas armijas aizsardzības pozīcijas. 1917. gadā, Ziemassvētku kauju laikā, tuvumā tika izvietots 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka štābs, lazarete ar medikamentu noliktavu.
1917. gadā naktī no 5.uz 6. janvāri, astoņu milzīgu ugunskuru apgaismojumā, ar militāru godu tika apglabāti 105 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka cīnītāji. Viņi krita kaujās pret Vācijas armiju vai mira no ievainojumiem. Apbedīšanas ceremoniju vadīja pulka komandieris Jukums Vācietis. Vēlākos gados kapsētā apglabāti arī karavīri no citām Krievijas armijas vienībām. 1925. gadā kapsētā tika atklāts arhitekta Eižena Laubes piemineklis, un labiekārtota teritorija. Daudzviet sastopama informācija par kapsētā apglabātiem 3800 karavīriem, taču tā jāvērtē kā maz ticama un nepārbaudīta.
Rīgas Brāļu kapi
Atrodas Rīgā, Aizsaules ielā.
Rīgas Brāļu kapi aptver 9 ha lielu teritoriju. Tā ir viena no ievērojamākajām karavīru atdusas vietām pasaulē. Izcilākais un nozīmīgākais Latvijas memoriālais ansamblis, kas veltīts kritušajiem latviešu karavīriem. Celts pēc tēlnieka Kārļa Zāles projekta. Pirmais šāda veida ansamblis Eiropā, kur apglabāti ap 3000 cīnītāju.
Brāļu kapi izveidoti 1. pasaules kara laikā, kad tur apglabāja pirmos trīs latviešu strēlniekus, kuri krita Tīreļpurvā kaujā pret Vācijas armiju. Vēlāk Brāļu kapos apglabāti citās cīņās un karos kritušie latviešu karavīri. Memoriālā izmantoti Latvijas ainavai, tradicionālajai lauku sētai, latviešu folklorai un vēsturei raksturīgi elementi, kas cildina kareiviskās īpašības un vēsta par karavīra ceļu. 1936. gadā atklāja ainavisku, arhitektonisku un tēlniecisku ansambli, kas sastāv no trīs daļām:
Pārdomu ceļš ar 250 m garu aleju;
Varoņu terase ar Svētās uguns altāri un ozolu svētbirzi;
Kapulauks, kuru noslēdz Latvijas siena ar Mātes tēlu ar kritušajiem dēliem.
Mūsdienās var apskatīt nepārspētu Latvijas memoriālās tēlniecības mākslas darbu. Apkārtnē atrodas vairākas Rīgas kapsētas sakrālās mākslas vērtību iepazīšanai.
Ģenerāļa Ludviga Bolšteina piemiņas muzejs
Atrodas 17 km attālumā no Kandavas Pūcesdzirnavās, Matkules pagastā.
Latvijas armijas ģenerāļa Ludviga Bolšteina piemiņas istaba izveidota Pūces dzirnavu teritorijā, atpūtas namiņā. Īpašumu savulaik nomāja Bolšteinu dzimta. Kopš 19.gs. beigām šeit darbojās kokzāģētava, graudu maltuve, un tika apstrādāta aitas vilna.
Ludvigs Bolšteins bija viens no pieredzes bagātākajiem latviešu karavīriem, kurš aktīvi līdzdarbojās Latviešu strēlnieku vienību izveidē. Piedalījās Neatkarības karā un Latvijas valsts izveidē. 2. pasaules kara sākumā Ludvigs Bolšteins bija piemērs, kurš demonstrēja galīgu nesadarbošanos ar Padomju okupācijas režīmu. Viens no diviem Latvijas Armijas augstākajiem virsniekiem, kurš izdarīja pašnāvību, jo negribēja sadarboties ar Padomju okupācijas varu. Spilgts vēstures avots ir ģenerāļa pirmsnāves vēstules, kas ļauj labāk izprast personību un situāciju, kādā atradās Latvijas valsts 2. pasaules kara sākumā. Vēstulēs rakstīts: “Savai priekšniecībai. Mēs, latvieši, uzbūvējām jaunu, staltu ēku - savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.“ Savukārt citas vēstules teksts bija adresēts mātei: “Māte, piedod es citādi nevarēju.”
Iepriekš piesakoties, var apmeklēt piemiņas istabu un iepazīties ar ģenerālim veltītu ekspozīciju.
Saistītie stāsti
Ieraksts dienasgrāmatā par brīdi, kad karavīri uzzina par gatavošanos Ziemassvētku kaujām.
Latviešu strēlnieki un viņu virsnieki par kaujas sākumu tika informēti pēdējā brīdī. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka apakšvirsnieks Rūdolfs Ivanovs dienasgrāmatā aprakstīja pēdējo vakaru pirms kaujas sākuma. Īss, bet spilgts un autentisks teksts, kas parāda ļoti nozīmīgu brīdi karavīram – uzzina par kaujas dienu.
Aizsardzības pozīciju veidošana.
Apraksts aplūko kaujas lauka nocietināšanas problemātiku kopumā. Tas veidots balstoties uz 1. pasaules kara pieredzi un situāciju, kad nepieciešams organizēt plašus darbus nocietinājumu izveidē.
Pagalmā atrasts piemiņas žetons, kas veltīts admirālim Makārovam
Maza militārā relikvija var liecināt par plašu vēsturisku stāstu. Un lai gan žetons reprezentē notikumus, kas norisinājās Krievu-Japāņu kara laikā, tas parāda raibo militāro vēsturi un mūsu Latviešu strēlnieku iesaisti arī citos militāros konfliktos gan pirms, gan pēc Neatkarības kariem.