Barikādes
IV Padomju okupācija, Atjaunotā neatkarība

1991. gada janvārī notika Latvijas neatkarības pretinieku mēģinājums apturēt neatkarības atjaunošanas procesu un gāzt Latvijas Republikas likumīgo varu. Lai pretotos šādai agresīvai rīcībai, ap daudzām stratēģiskas nozīmes ēkām tika izveidotas barikādes un dežūrās pie tām iesaistījās liels skaits iedzīvotāju. Pateicoties plašajai sabiedrības iesaistei, neatkarības pretinieku mēģinājums pārņemt varu izgāzās. 1991. gada janvāra barikādes ir izcils starptautiskas nozīmes nevardarbīgas pretošanās piemērs. 

Izmantojot politiskās reformas, kas PSRS tika īstenotas 20. gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē, Baltijas valstu sabiedrība nepārprotami pieteica vēlmi atjaunot Baltijas valstu neatkarību. 1988. gadā Baltijas valstīs tika izveidotas tautas kustības (Latvijā – Latvijas Tautas fronte jeb LTF), kuras visai drīz paziņoja, ka to galvenais mērķis ir Baltijas valstu neatkarības atjaunošana. Latvijā LTF 1990. gada martā–aprīlī notikušajās vēlēšanās guva uzvaru, kas ļāva ar vairāk nekā divu trešdaļu deputātu atbalstu pieņemt 1990. gada 4. Maija Neatkarības deklarāciju. Neraugoties uz uzvaru vēlēšanās un deklarācijas pieņemšanu, PSRS centrālā vara neatzina Neatkarības deklarāciju, PSRS prezidents M. Gorbačovs 1990. Gada 14. maijā parakstīja dekrētu par Baltijas valstu Neatkarības deklarāciju nelikumību.

Neraugoties uz M. Gorbačova solījumiem neizmantot vardarbīgas metodes varas maiņai Baltijā, Lietuvā un Latvijā 1991. gada janvārī notika PSRS armijas un iekšlietu struktūru uzbrukumi vietējām varas iestādēm un stratēģiskiem objektiem. Latvijā situācijas saasināšanās savu augstāko eskalācijas punktu sasniedza 14.–20. janvārī, kad notika periodiski PSRS specvienību kaujinieku uzbrukumi Latvijas varas iestādēm. Šajos uzbrukumos gāja bojā dienesta pienākumus pildoši darbinieki un civiliedzīvotāji. Sabiedrības aktīvā iesaiste, bloķējot pieejas valsts pārvaldes iestādēm un stratēģiskiem objektiem (barikādes), izjauca mēģinājumu gāzt likumīgo varu Latvijas Republikā. 

Cīņā ar agresoriem 1991. gada janvārī prasmīgi tika izmantotas nevardarbīgās pretošanās metodes. Pēc valdības un LTF aicinājuma ap valstiski svarīgiem objektiem operatīvi tika izveidotas barikādes, ko apsargāja neapbruņoti civiliedzīvotāji. Barikāžu izveidošanā iesaistījās iedzīvotāji no visas Latvijas, lauku reģionu pārstāvji ieradās ar smago lauksaimniecības, mežizstrādes u.c. tehniku. Tika organizētas dalībnieku dežūras un, ja nepieciešams, nodrošināta regulāra dalībnieku nomaiņa. Brīvprātīgie piegādāja pārtiku, bija sagatavoti medicīniskās palīdzības sniegšanas punkti, kuros dežurēja mediķi. Barikādēs tiešā veidā piedalījušies aptuveni 40–50 tūkstoši cilvēku, netiešā veidā dažādos mītiņos – vairāki simti tūkstošu iedzīvotāju. Katrā objektā barikādes tika veidotas, vadoties pēc reālās situācijas. Veidojot barikādes ap Ministru Padomes ēku, tika izmantotas gan smagās automašīnas, tās novietojot ciešā kolonnā, gan arī kokmateriāli.

Neskatoties uz to, ka barikāžu dienās Tuvajos Austrumos sākās Līča karš, notikumi Rīgā atbalsojās visā pasaulē. Krievijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Boriss Jeļcins aicināja karavīrus un virsniekus nepiedalīties vardarbīgās akcijās pret Baltijas republikas iedzīvotājiem. Maskavā 20.janvārī notika mītiņš, kurā pulcējās ap 100’000 cilvēku, kas izteica atbalstu Baltijai. PSRS Baltijas valstu neatkarību atzina tikai brīdī, kad tā jau faktiski bija sabrukusi pēc 1991. gada augusta puča Maskavā. 1991. gada barikāžu notikumi ir viens no Latvijas neatkarības atgūšanas simboliem. Pēc neatkarības atjaunošanas tiek rīkoti plaši barikāžu notikumu piemiņas pasākumi. Barikāžu dalībniekiem ir piešķirtas barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes. Kopš 2001. gada Krāmu ielā 3, Rīgā, ir atvērts 1991. gada barikāžu muzejs.