Kaponieris

Atrodams Daugavas krastā, Daugavpils rietumdaļā. Tas ir Ziemeļeiropā vienīgais gandrīz bez izmaiņām saglabājies 19. gs. pirmās puses cietoksnis. Tā būvi uzsāka 1810. g. Īsi pēc tam tas cieta 1812. g. karā un 1829. g. plūdos. Cietoksnis bija stratēģiski nozīmīga vieta, t.sk. cīņā pret Napoleona armiju. To iesvētīja 1833. g., bet celtniecību pabeidza turpat pusgadsimtu vēlāk - 1878. g. Daugavpils cietoksnis ir sadalīts kvartālos, kura centrālajā daļā atrodas Parādes laukums. 1897. g. cietoksnim zaudējot stratēģisko nozīmi, tajā ierīko noliktavu. Pirms 1. pasaules kara Daugavpils garnizonā dienējis ģenerālis Jānis Balodis, pulkvedis Frīdrihs Briedis u.c. Latvijas armijas virsnieki. Godinot 1812. g. kara simtgadi, 1912. g. cietokšņa parkā atklāja pieminekli. Padomju laikā te bija dislocētas armijas daļas, kā arī izvietota Augstākā tehniskā aviācijas skola. Pat šodien cietoksnis ir "pilsēta pilsētā''. Tajā atrodas dzīvojamais rajons, kura ēkas ir diezgan nolaistas. Kā ārpusē, tā arī cietokšņa iekšpusē redzami daudzi ar militāro tēmu saistīti elementi. Šobrīd notiek fundamentāli cietokšņa ēku, ūdensvada un ielu rekonstrukcijas darbi. Cietokšņa kazemātos un nocietinājumos ziemo viena no lielākajām Latvijas sikspārņu kolonijām. Sikspārņus ziemas miega laikā ir aizliegts traucēt.
Mūsdienās piedzīvojis vērienīgu restaurāciju. Cietoksnī iekārtots Marka Rotko mākslas centrs.

Atrodas Daugavgrīvas salā pie Buļļupes ietekas Daugavā, ieeja no Birzes ielas.

Daugavgrīvas cietoksnis ir celts 17.gs. Veidots, lai aizsargātos pret ienaidnieka virzīšanos uz nozīmīgu pārvaldes, tirdzniecības un ražošanas centru - Rīgu. Vēlāk tas kļuva par galveno Latvijas armijas krasta aizsardzības nocietinājumu ar vairākiem atbalsta punktiem. Aizsardzības nocietinājumi un to sistēma ir viens no vērtīgākajiem Latvijas militārā mantojuma objektiem.

Cietoksnis ir latviešu militārās vēstures spilgts liecinieks. Piemēram, Krimas kara laikā (1853-1856) Daugavgrīvas nocietinājumos apmācītas latviešu un igauņu lielgaballaivu komandas. Tās bija kaujas vienības vietējo ostu un piekrastes aizsardzībai pret Lielbritānijas kara flotes uzbrukumiem. 1.pasaules kara laikā šeit veidojušās Daugavgrīvas zemessargu rotas - pirmās latviešu kaujas vienības vēl pirms latviešu strēlniekiem.

Pēc 1. pasaules un Latvijas Neatkarības kara krasta aizsardzība bija nopietna problēma arī Latvijas armijai. Spēcīgas flotes trūkums paredzēja koncentrēties uz Rīgas aizsardzību un izmantot senos Daugavgrīvas nocietinājumus. 20. gadsimta 20. gados tika atjaunots un mainīts apakšzemes telefona sakaru tīkls, ierīkots apgaismošanas tīkls un strarmeši, abos krastos uzlabotas un maskētas krasta fortifikācijas, atjaunotas un celtas kazarmas. Tika radītas jaunas militārās apakšvienības, notika apmācības, attīstījās arī sabiedriskā dzīve – dibināts Artilērijas instruktoru vads, virsnieku instruktoru klubs, Daugavgrīvas artilērijas mednieku pulciņš, karavīri aktīvi nodarbojās ar sportu – kājasbumbu, peldēšanu, tenisu u.c.

30. gados tika izkalti moli, mainīti zemūdens kabeļi. Kareivju vajadzībām tika iegādāti radioaparāti.  Karavīriem abos krastos bija iespēja skatīties kino, sākumā mēmo, vēlāk arī skaņu fimas.  Tika stādīti simtiem koku gan Mangaļsalā, gan Daugavgrīvā. Komētfortā atrada 1845. gada lielgabalu, ko novietoja jauno mītņu priekšā. 1935. gadā Daugavgrīvas artilērija tika pārdēvēta par Krasta artilērijas pulku.
1925. gadā tika svinēta Daugavgrīvas artilērijas 5 gadu jubileja, parādi pieņēma valsts prezidents Jānis Čakste. Prezidents apmeklēja karavīru izrādi, instruktoru un kareivju klubus. 10 gadu jubilejas svinībās piedalījās valsts prezidents Alberts Kviesis. 15 gadu svinībās (1935.gadā) ieradās kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, armijas komandieris ģenerālis Berķis.

Mūsdienās var aplūkot cietokšņa teritoriju. Netālu atrodas Komētforts, Piejūras dabas parks, bet Daugavas otrā krastā - Mangaļsalas nocietinājumi. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.

Ekskursijas nodrošina biedrība "Bolderājas grupa"
Sandra Jakušonoka, tālr. 28204051 (latviešu , krievu valodā) 
Jakobs Lalanders (zviedru, angļu, latviešu valodā), tālr. 29505686
  - www.pargajieni.lv

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Aizvīķu muižas parks atrodas Gramzdas pagasta Aizvīķos, vien dažu kilometru attālumā no Lietuvas robežas.

Aizvīķu parkā joprojām ir labi saskatāmas 2.pasaules kara laika bunkuru, ierakumu vietas. Parkā ir atjaunots Sarkanās armijas bunkurs.

Viens no ieroču veidiem 2.pasaules kara laikā bija raķešu palaišanas sistēma "Katjuša". Vairākas šādas Raķešu palaišanas sistēmas atradās Aizvīķu parkā, arī pašlaik šīs vietas (kaponieri) dabā ir labi pamanāmas.

Lai pilnīgāk iepazītu Aizvīķu muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.

Aizvīķu muižas parks atrodas Gramzdas pagasta Aizvīķos, vien dažu kilometru attālumā no Lietuvas robežas.

Aizvīķu parkā joprojām ir labi saskatāmas 2.pasaules kara laika bunkuru, ierakumu vietas. Viens no ieroču veidiem bija raķešu palaišanas sistēma "Katjuša". Vairākas šādas Raķešu palaišanas sistēmas atradās Aizvīķu parkā, arī vēl pēc 2.Pasaules kara beigām, un šīs vietas (kaponieri) dabā ir labi pamanāmas.

Šis ir savdabīgais, noslēpumiem un leģendām apvītais meža parks izveidots 19. gadsimta beigās kā Aizvīķu muižas parks, kad muižas barons fon Korfs tuvumā esošo pauguraino zemi apsēja ar priežu un egļu mežu. Vēlāk 40 ha lielajā platībā tika ierīkoti pastaigu celiņi, sastādīti arī citu sugu koki un ierīkots fazānu dārzs.

Bez gleznainajām meža ainavām te apskatāmi arī kokā darināti pasaku un teiksmu tēli, kā arī akmens skulptūras, kas ceļotājiem vēsta notikumus no Aizvīķu vēstures un atzīmē parkā esošās kultūrvēsturiskās vietas. Parkā izveidota arī Zaļā klase. 

Lai pilnīgāk iepazītu Aizvīķu muižas parka kultūrvēsturisko mantojumu, iesakām izmantot gida pakalpojumus.