Pirmā pasaules kara bēgļi I WW1, II WW2
Aprīļa bēgļi
Vāciešu pirmais uzbrukums reģionā bija vērsts uz Lietuvu, sasniedzot Šauļus. Tas izraisīja Kauņas guberņas lietuviešu un ebreju bēgšanu Zemgales virzienā. Pirmie bēgļi 1915. gada 17. aprīlī sasniedza Bauskas apkārtni. Cauri Jelgavai 18. aprīlī pirmie bēgļi ieradās Rīgā. Pilsēta bēgļiem atvēlēja dažas iebraucamās vietas, un atvēra divus ēdināšanas punktus. Galvenās rūpes uzņēmās ebreju un latviešu organizācijas. 19. aprīlī Latviešu biedrības namā atvēra ēdināšanas punktu, katru dienu paēdinot ap 1000 cilvēkus. Bēgļu patversmes ierīkoja latviešu skolu un studentu korporāciju Talavija un Selonija telpās. No Liepājas bēgšana sākās 21. aprīlī uz Kurzemes iekšieni. Bēgļi no Liepājas un Aizputes apriņķiem sākotnēji apmetās Valtaiķu, Laidu un Skrundas mežos, cerot uz drīziem krievu militārajiem panākumiem, kas tiem ļaus atgriezties mājās. 25. aprīlī vācieši ieņēma Kuldīgu un tālāk uzbruka Aizputei, tādējādi daļa Kurzemes bēgļu tika atgriezti no pārējās Krievijas teritorijas, un atgriezās mājās.
Jūlija bēgļi
Vasarā ātri sākās vāciešu Kurzemes ofensīva, un jūnijā krievu armija atkal bēga no Kurzemes. Gubernators un pārvaldes iestādes jau jūnija beigās bija pametuši Jelgavu. Kareivji daudzviet aizdedzināja labības laukus un mājas, dzina prom lopus un ar varu piespieda bēgt arī iedzīvotājus. Bēgļiem pavēlēja doties austrumu virzienā. 2. jūlijā sākās liela bēgļu kustība no Pampāļu, Ezeres, Auces, Talsu, Kandavas, Tukuma un Dobeles apkārtnēm. Lielas bēgļu straumes 5. jūlijā sāka plūst cauri Bauskai, kur atradās tilti pāri upēm un ceļiem, kas veda uz Koknesi un Daugavpili. Cita liela kolonna virzījās uz Rīgu. Kopējais bēgļu skaits šajā laikā varētu būt 300-400 000, kas sev līdzi dzina miljoniem liellopu, cūku un aitu. Jaunjelgavā izveidojās 20 verstis gara bēgļu rinda. Sākās pārtikas un ūdens trūkums. Daļa bēgļu palika Vidzemes guberņā. Lielākā bēgļu daļa caur Vidzemi un Latgali devās uz Krieviju. Latviešus Krievijā bieži noturēja par vāciešiem. Bēgļiem neļāva apmesties pilsētās, bet sūtīja tālāk Iekškrievijas un Sibīrijas virzienā. Šeit vēlāk izveidojās Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome, kas pārstāvēja ap 200 000 latviešus. Daļa no tiem bija kolonisti, kas uz Sibīriju bija pārcēlušies jau cara valdības laikā, kas šeit dalīja zemi.
Papildus izziņas avoti
http://pedas.lapamuzejs.lv/?page_id=1180 (skatīts 4.11.2021)
https://lv.wikipedia.org/wiki/Pirm%C4%81_pasaules_kara_latvie%C5%A1u_b%C4%93g%C4%BCi (skatīts 4.11.2021)
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Piemiņas akmens "Bēgļu ceļš"
Daugmales pagasts, Kalniņi. Uz Ķekavas – Jaunjelgavas ceļa (P85), kreisajā pusē.
I Pasaules kara laikā cauri Daugmalei veda t. s. Bēgļu ceļš. 1915. g., ienākot vācu karaspēkam, bēgļi no Kurzemes un Zemgales devās pāri Daugavai uz Rīgu, Vidzemi un Krieviju. Latvijas laukos bēgļu kustība aptvēra simtiem tūkstošu cilvēku. Bēgļu gaitās pavisam devās vismaz 850 000 Latvijas iedzīvotāju. Precīzu bēgļu skaits nav zināmks, jo liela daļa bēgļu netika uzskaitīta. Bēgļi devās ne tikai uz Vidzemi un Latgali, bet liela daļa mēroja tālāku ceļu uz Krieviju, galvenokārt uz tās lielpilsētām. Pa ceļam viņi parasti zaudēja visu savu iedzīvi, tai skaitā lopus, kuri vai nu gāja bojā ceļā, vai tos par niecīgu samaksu uzpirka armija.
1991. g. ceļu iezīmē Kultūras fonda liktais tēlnieka Viļņa Titāna akmens. Uz tā ir uzraksts „Bēgļu ceļš”, un uz akmens it kā iemītas mazu kailu kāju pēdas, kas ved projām no mājām.
Piemineklis Kurzemes un Zemgales Pirmā pasaules kara bēgļiem
Atrodas Bērzaines kapos
Apskatāms Piemineklis Kurzemes un Zemgales Pirmā pasaules kara bēgļiem.
1933.gada 17.februārī Rīgā sanāca bēgļu komiteja, kura nolēma “darboties kā vienība pie Cēsu pilsētas draudzes ar mērķi apkopot un izdaiļot bēgļu kapu vietas, kā arī uzcelt piemiņas zīmes Cēsu un apkārtnes kapsētās”.
Līdz 1935.gada maijam bija saziedoti 6883,20 lati.
1936.gada 11.februārī vienojās ar tēlnieku Kārli Jansonu par pieminekļu celtniecību Lejas un Bērzaines kapsētās. Abus pieminekļus atklāja 1936.gada 14.jūnijā, un tie izmaksāja 4600 latus.
Bērzaines kapsētā granīta pakāpieni ved uzkalniņā, kur virs divpakāpju pamatnes paceļas stēla. Gludi apstrādātajā granīta virsmā iezīmējas bronzas krusts, zem kura vārdi ar bronzas burtiem:
PIEMINIET ŠE
DIEVA MIERĀ DUSOŠOS
472 KURZEMES UN
ZEMGALES BĒGĻUS
1915-1918
Piemineklis Kurzemes un Zemgales Pirmā pasaules kara bēgļiem Lejas kapos
Atrodas Cēsu pilsētas Lejas kapos.
Apskatāms piemineklis Kurzemes un Zemgales Pirmā pasaules kara bēgļiem.
Lejas kapsētā virs četršķautņu pamatnes paceļas rupji tēsta granīta stēla , kuras augšējā daļā ir bronzas krusts. Zem tās seko vēstījums ar bronzas burtiem:
PIEMINIET
ŠE DIEVA MIERĀ
DUSOŠOS
96 KURZEMES
UN ZEMGALES
BĒGĻUS
1915-1918
1933.gada 17.februārī Rīgā sanāca bēgļu komiteja, kura nolēma “darboties kā vienība pie Cēsu pilsētas draudzes ar mērķi apkopot un izdaiļot bēgļu kapu vietas, kā arī uzcelt piemiņas zīmes Cēsu un apkārtnes kapsētās”.
Līdz 1935.gada maijam bija saziedoti 6883,20 lati.
1936.gada 11.februārī vienojās ar tēlnieku Kārli Jansonu par pieminekļu celtniecību Lejas un Bērzaines kapsētās. Abus pieminekļus atklāja 1936.gada 14.jūnijā, un tie izmaksāja 4600 latus.
Saistītie stāsti
Kurzemes un Zemgales bēgļu piemiņas vietas un apbedījumi Cēsīs
Pirms Pirmā pasaules kara Latvijas teritorijā dzīvoja 2552 tūkst. cilvēku. Tautas skaitīšana 1920. gadā reģistrēja 1596 tūkst. cilvēku. Tas nozīmē, ka šajā laika posmā Latvijas iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 956 tūkst. cilvēku jeb par 37,5%.
1915. gada vasarā vācu karaspēks ieņem Kurzemi un Zemgali. Vairāk par pusmiljonu bēgļu nebeidzamā straumē devās projām no savām dzimtajām vietām. Cēsīs pirmie bēgļi nonāca jau 1915. gada aprīlī.
No Ādolfa Ersa grāmatas "Vidzeme brīvības cīņās" par begļu gaitām Valkā
Sākot ar bēgļu laiku, Valkai piekrita svarīgāka loma, nekā citām Vidzemes pilsētām, tamdēļ, ka te atradās politiski aktīvais laikraksts “Līdums”, kur tika kaldināti Latvijas garīgie un politiskie ieroči, un arī tamdēļ, ka te bija krustceļš, kur satecēja ceļi no trim Latvijas pusēm: no Rīgas, Alūksnes, Mozekiles, un arī no Igaunijas un Krievijas, Šejienei bija saites ar bēgļiem visās malās – Tartū, Pliskavā, Maskavā un Pēterpilī. Te bija liels bēgļu centrs.