Pirmā pasaules kara bēgļi I WW1, II WW2

Aprīļa bēgļi

Vāciešu pirmais uzbrukums reģionā bija vērsts uz Lietuvu, sasniedzot Šauļus. Tas izraisīja Kauņas guberņas lietuviešu un ebreju bēgšanu Zemgales virzienā. Pirmie bēgļi 1915. gada 17. aprīlī sasniedza Bauskas apkārtni. Cauri Jelgavai 18. aprīlī pirmie bēgļi ieradās Rīgā. Pilsēta bēgļiem atvēlēja dažas iebraucamās vietas, un atvēra divus ēdināšanas punktus. Galvenās rūpes uzņēmās ebreju un latviešu organizācijas. 19. aprīlī Latviešu biedrības namā atvēra ēdināšanas punktu, katru dienu paēdinot ap 1000 cilvēkus. Bēgļu patversmes ierīkoja latviešu skolu un studentu korporāciju Talavija un Selonija telpās. No Liepājas bēgšana sākās 21. aprīlī uz Kurzemes iekšieni. Bēgļi no Liepājas un Aizputes apriņķiem sākotnēji apmetās Valtaiķu, Laidu un Skrundas mežos, cerot uz drīziem krievu militārajiem panākumiem, kas tiem ļaus atgriezties mājās. 25. aprīlī vācieši ieņēma Kuldīgu un tālāk uzbruka Aizputei, tādējādi daļa Kurzemes bēgļu tika atgriezti no pārējās Krievijas teritorijas, un atgriezās mājās.

Jūlija bēgļi

Vasarā ātri sākās vāciešu Kurzemes ofensīva, un jūnijā krievu armija atkal bēga no Kurzemes. Gubernators un pārvaldes iestādes jau jūnija beigās bija pametuši Jelgavu. Kareivji daudzviet aizdedzināja labības laukus un mājas, dzina prom lopus un ar varu piespieda bēgt arī iedzīvotājus. Bēgļiem pavēlēja doties austrumu virzienā. 2. jūlijā sākās liela bēgļu kustība no Pampāļu, Ezeres, Auces, Talsu, Kandavas, Tukuma un Dobeles apkārtnēm. Lielas bēgļu straumes 5. jūlijā sāka plūst cauri Bauskai, kur atradās tilti pāri upēm un ceļiem, kas veda uz Koknesi un Daugavpili. Cita liela kolonna virzījās uz Rīgu. Kopējais bēgļu skaits šajā laikā varētu būt 300-400 000, kas sev līdzi dzina miljoniem liellopu, cūku un aitu. Jaunjelgavā izveidojās 20 verstis gara bēgļu rinda. Sākās pārtikas un ūdens trūkums. Daļa bēgļu palika Vidzemes guberņā. Lielākā bēgļu daļa caur Vidzemi un Latgali devās uz Krieviju. Latviešus Krievijā bieži noturēja par vāciešiem. Bēgļiem neļāva apmesties pilsētās, bet sūtīja tālāk Iekškrievijas un Sibīrijas virzienā. Šeit vēlāk izveidojās Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome, kas pārstāvēja ap 200 000 latviešus. Daļa no tiem bija kolonisti, kas uz Sibīriju bija pārcēlušies jau cara valdības laikā, kas šeit dalīja zemi.