Padomju militārās bāzes Latvijā
IV Padomju okupācija

Atrodas Ādažu novadā, Mežgarciemā netālu no autoceļa P1.

Padomju okupācijas perioda kartēs Mežgarciems neeksistēja. Teritorija ir daļa no meža vai iezīmēta kā „pionieru nometnes vieta”. Nekas neliecināja, ka tur atradās Padomju militārpersonām būvēta pilsētiņa ar pretgaisa aizsardzības bāzi. Viens no Padomju armijas objektiem, kas Latvijas zemi padarīja par militarizētāko vietu pasaulē.

Pēc 2. pasaules kara Latvijas teritorijā turpinājās strauju un vērienīgu Padomju armijas dislokāciju vietu būvniecība. Svešās armijas karabāzes bija kā valsts valstī. Karaspēka daļas bija gandrīz katrā Latvijas vietā. Īpaši priviliģēta sabiedrības daļa bija atvaļinātie PSRS militāristi un to ģimenes, kuriem prioritāri bija jānodrošina dzīvojamā platība. Daudzi izvēlējās Latvijas pilsētas, jo tur bija augstāks dzīves līmenis kā citviet Padomju Savienībā. Militārpersonu kriminālnoziegumi, impēriskā attieksme un visatļautība visspilgtāk raksturoja Padomju armijas klātbūtni Latvijā, demonstrējot režīma vienaldzīgo attieksmi pret Latviju un tās pamatiedzīvotājiem. Rūpīgi uzturētais mīts par „laimīgo dzīvi Padomju Latvijā” un „Padomju armiju kā atbrīvotāju” patiesībā bija „dzīve uz pulvera mucas”.

Mūsdienās var aplūkot armijas bāzes teritoriju. Īpaši interesanti ir Padomju armiju reprezentējošie vides objekti.

Pieejamas ekskursijas: Aleksejs Sergējevs +371 26460546

PSRS laikā šeit atradās robežsardzes daļa, citas padomju armijas daļas - sakarnieki un zeme - gaiss raķešu bāze atradās vairākus kilometrus tālāk mežā. Pēc neatkarības atgūšanas bija izvietota Latvijas armija.

Kādreizējā padomju armijas militārajā bāze šobrīd ir ierīkots rekreācijas, aktīvās atpūtas un nometņu centrs - personības izaugsmei mijiedarbībā ar dabu un apkārtējiem cilvēkiem. 

Vieta atpūtai un nakšņošanai gan tūristu grupām, gan ģimenēm. Istabiņas, dušas, WC, ugunskura vietas, plaša teritorija aktivitātēm, dabas skaņas. Rezervācijas veikt iepriekš, zvanot +371 26314505.

Akmeņraga bāka atrodas Sakas pagastā, 10 km uz dienvidrietumiem no Pāvilostas. Bākā var uzkāpt pa vītņveida kāpnēm, no tās paveras skats uz jūru un apkārtnes mežiem. Lai nokļūtu Akmeņragā ir jābrauc vai nu no Pāvilostas (12 km) vai Ziemupes (10 km) puses pa tuvāko ceļu jūras krastam un jāseko norādēm.

Pašreizējais 37 m augstais bākas tornis uzcelts 1921. gadā, bet iepriekšējo bāku nopostīja Pirmā pasaules kara laikā. Pašreizējā 38 metrus augstā bāka uzcelta 1921. gadā un atjaunota 1957. gadā. Pēdejie uzlabojumi veikti vēl mūsu gadsimtā – atjaunots bākas krāsojums. Bākas uguns iedegas reizi 7,5 sekundēs. Pie bākas atrodas neliels ēku komplekss – bijusī robežsargu bāze – savukārt tuvākajā apkārtnē atrodamas vēl citas padomju perioda drupas, kas palikušas no pretgaisa aizsardzības vienību ēkām. 1980. gadu beigās parādījās ideja šeit būvēt atomelektrostaciju – tālāk par mieta iespraušanu zemē projekts gan netika.

Pārējo Latvijas bāku vidū Akmeņraga bāka izceļas ar savu atrašanos kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Bākas gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram divas jūras jūdzes jeb 3,7 km garu sēkli, kurš iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem. Vieta, kur atrodas bāka, palikusi turpat, bet piekraste gadu gaitā atkāpusies.

Neskatoties uz to, ka šeit jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa “Saratow” uzskriešana uz sēkļa 1923. gada septembrī. “Saratow” 1919. gadā uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu. 

Akmeņragā blakus bākai atradusies Padomju armijas karaspēka daļa, robežapsardzības postenis un  krasta baterija, kura demontēta un lielgabali no pozīcijām aizvesti 1955.gadā. 

Akmeņraga bākas uzraudze bākas tuvumā ir savākusi skaistu dzintaru un akmeņu kolekciju. Apmeklējumu brīvdienās un svētku dienās vēlams iepriekš saskaņot.

Poligona apkalpes bāze atrodas aptuveni 2 kilometrus uz autrumiem no Striķu muižas, braucot pa Saldus – Auces ceļu. Bijušais Padomju Kara aviācijas mērķu poligons (karaspēka daļa Nr. 15439) Zvārdē atrodas dienvidos no Saldus. Tā teritorijā atrodas vairāki apskates objekti – Zvārdes un Ķerkliņu baznīcas drupas, izpostītā Rīteļu kapsēta, mērķpoligona novērošanas punkts, jeb t.s. “Virsnieku kurgāns” un kādreizējā poligona apkalpes personāla bāze un šautuve “Lapsas”.

Zvārdes aviācijas mērķu poligona apkalpošanai – mērķu uzstādīšanai, bojājumu novēršanai, poligona apsardzei un aviācijas lidojumu koordinēšanai bija nepieciešama aptuveni vienu rotu liela vienība. Tā bāzējās vietā, kur līdz Otrajam pasaules karam atradās mājas ar nosaukumu “Lapsas”. Līdz ar poligona izveidi, šeit tika izbūvētas kazarmas, transporta novietnes, lidojumu vadības tornis un ierīkota šautuve personāla apmācībai.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šeit darbojās Aizsardzības spēku Zvārdes mācību centrs, bet kopš 2007. gada teritorija ir nodota pašvaldības īpašumā un to nomā vairāki mednieku kolektīvi. Bijušajās kazarmu telpās aplūkojama ekspozīcija par Zvārdes pagasta vēsturi.

Pirmās krasta aizsardzības baterijas Irbes jūras šauruma aizsardzībai sāka veidot pēc 1912. gada, kad apstiprināja Baltijas flotes mīnu-artilērijas aizsardzības pozīcijas plānu, kas ietvēra vairākas krasta aizsardzības baterijas un jūras mīnu aizžogojumus.

Vistālāk uz dienvidiem atradās Irbes jūras šauruma pozīcija, kuras uzdevums bija nosprostot iespējamā pretinieka piekļūšanu Rīgas jūras līcim. Galvenais uzsvars bija jūras mīnām, tās Pirmā pasaules kara laikā Irbes jūras šaurumā izvietoja vairākus desmitus tūkstošu, kuras nodrošināja Baltijas Kara flotes kuģi. Krasta aizsardzības baterijas sāka būvēt tikai 1916. gadā Sāremā salas Sirves raga dienvidos. Kopā izveidoja septiņas baterijas, un baterijā Nr. 43 izvietoja 305 mm lielgabalus. Irbes jūras šauruma Latvijas piekrastē nekādas aizsardzības baterijas neizbūvēja.

Arī pēc Latvijas Republikas izveidošanas Latvijas armija un Kara flote Irbes jūras šauruma aizsardzībai artilērijas pozīcijas neveidoja.

Situācija mainījās pēc 1939. gada 5. oktobra Latvijas Republikas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta, kas paredzēja Kurzemē izvietot Sarkanās armijas un Baltijas Kara flotes kontingentu. Padomju plānos ietilpa arī krasta aizsardzības sistēmas izveidošana, kas balstījās uz 1912. gada plānu, to pilnveidojot. Plānoja izbūvēt krasta aizsardzības baterijas Liepājas cietokšņa vietā, bet jaunas baterijas izveidot uz dienvidiem no Ventspils (Baterija Nr. 46) un divas baterijas Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā pie Miķeļtorņa. Jau pēc Latvijas okupācijas un aneksijas Baltijas Kara flotes krasta aizsardzības plānus papildināja un līdz 1941. gada jūnijam Kurzemes ziemeļu daļā plānoja izveidot 207. artilērijas divizionu ar piecām baterijā. Miķeļtorņa apkārtnē plānoja izveidot divas baterijas – 40. bateriju pie Lūžņas ar 130 mm lielgabaliem B-13 dzelzsbetona  nocietinājumos un 117. bateriju pie Olmaņiem (Latvijas armijas kartēs vieta apzīmēta ar no nosaukumu Ķesteri) ar 152 mm lielgabaliem MU-2. Tā kā 152 mm lielgabalu izstrāde nebija pabeigta, tad baterijas dzelzsbetona nocietinājumu vietā izbūvēja pagaidu koka platformas un uzstādīja vēl četrus 130 mm lielgabalus. Abu bateriju izveido līdz 1941. gada jūnijam bija pabeigta, tomēr karadarbībā pret vācu 291. kājnieku divīziju bateriju darbība nav izsekojama, to apkalpes pārcēlās uz Sāremā salu.

Otrā pasaules kara beigās vācu armiju grupa “Kurzeme” visai nopietni vērtēja iespējamos padomju desantus Kurzemes ziemeļu daļā, jo sevišķi pēc ledus nokušanas Somu jūras līcī un Igaunijas rietumu piekrastē. Improvizētas krasta aizsardzības baterijas bija izvietotas gar visu Kurzemes piekrasti. Padomju baterijas Nr. 40 dzelzsbetona pozīcijās pie Lūžņas bija izvietota 289. artilērijas diviziona Gerate Batterie Sommer ar divām 122 mm padomju trofeju haubicēm. 117. baterijas pozīcijas rajonā izvietojās 530. artilērijas diviziona 2. baterija ar trijiem padomju trofeju 152 mm lielgabaliem, trijiem 37 mm zenītliegabaliem, vienu 20 mm četrstobru zenītliegabalu, diviem 75 mm prettanku lielgabalu un diviem mīnmetējiem apgaismošanas veikšanai.

Pēc aktīvās karadarbības beigām 1945. gada maijā PSRS sāka atjaunot krasta aizsardzības sistēmu Kurzemes piekrastē. 1945. gada rudenī pie Olmaņu mājām, kuras pārdēvēja par “Krasnoflotskaja” izvietoja pagaidu Bateriju Nr. 456 ar 152 mm Kanē sistēmas lielgabaliem.

1952. gadā baterijas pagaidu lielgabalus nomainīja ar jaunākajām 152 mm MU-2 ieroču sistēmām. Baterija sastāvēja no četrām dzelzsbetona lielgabalu pozīcijām, dzelzsbetona komandpunkta ar tālummērītāja torni un tehniskajām ēkām. Baterijas būvniecību pabeidza 1958. gadā.

1958. gadā pēc Lūžņas krasta aizsardzības baterijas demontāžas, tās vietā izvietoja pārvietojamo 130 mm SM-4-1 lielgabalu Bateriju Nr.343. Pārvietojamiem lielgabaliem nebija dzelzsbetona pozīcijas, bet izveidoja vairākas baļķu un smilšu konstrukcijas.

Baterija Nr. 343 darbojās līdz 1960. gadu sākumam, bet Baterija Nr. 456 līdz 1975. gadam, kad to iekonservēja. Baterijas pozīcijās izvietoja pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksus S-125, kā arī 10. krasta aizsardzības artilērijas-raķešu pulku ar CP-2 “Sopka” raķešu kompleksiem, atbilstoši pārveidojot infrastruktūru.

Padomju armija Olmaņu un Lūžņas bateriju infrastruktūru Latvijas Republikai nodeva 1993. gadā.

Latvijā pēc otrā pasaules kara pastāvēja dažādi aizliegumi pierobežas un jūras piekrastes zonās. No 1945.gada 19.jūnija zvejniekiem tika noteiktas piestātnes, kas tika norobežotas ar dzeloņstieplēm, tās apsargāja patruļas un tika ierīkoti novērošanas torņi. 1946.gada 4.septembrī ieviesa LPSR Rietumu robežas aizliegtās krasta apsardzības zonas.

Jūrmalciemā atrodas kādreizējās robežapsardzes kontroles postenis, tornis un pludmalē lepni gozējas traktors! Kā tas tur nokļuvis ir jājautā vietējiem gidiem!

Pasakaini skaista un interesanta vieta - gan ar savu padomju laika auru, gan jūras krasta valdzinājumu. 

Kādreizējās padomju armijas bāzes ēkas ir avārijas stāvoklī, taču teritorijā ir iekārtota mototrase. Teritoriju var apskatīt apstaigājot ar kājām, taču nepieciešami labi apavi pret dubļiem un smiltīm.

Ekspozīcija iekārtota Aizkraukles pagasta vecajā kultūras namā. Ekspozīcija atspoguļo padomju cilvēka sadzīvi, darbu, atpūtu, izglītību un kultūru, kā arī Aizkraukles (padomju laikā – Stučka) un Pļaviņu HES izveides vēsturi. Apskatāms “Sarkanais stūrītis” ar tā laika propagandas materiāliem, partijas funkcionāra kabinets, tipisks padomju laika dzīvoklis ar dzīvojamo istabu, virtuvi, vannas istabu un tualeti un to atbilstošajiem atribūtiem. Dažas telpas veltītas padomju laika medicīnai, tūrismam, sportam un represijām. Ekspozīcijas centrā ir plaša zāle ar padomju laikā ražotajām automašīnām. Ekspozīcijas izveidi 2016. g. uzsāka Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs, izvietojot to trīs stāvos. Šobrīd tā ir Baltijā plašākā šāda veida minētajam periodam veltītā ekspozīcija.

Atrodas Salacgrīvā, ZA virzienā, 1 km attālumā no tilta pār Salacu.

Padomju armijas karabāze Salacgrīvā ir viena no okupācijas karaspēka kādreizējām dislokācijas vietām. Salacgrīvā atradās pretgaisa aizsardzības vienība. Tā bija salīdzinoši maza un kļuva par pirmo karaspēka vienību, kas atstāja Latviju 1992. gadā. Šajā laikā notika vērienīga Latvijas izlaupīšana, kad Latvijas valsts piekāpās Krievijas prasībām, lai pēc iespējas ātrāk teritoriju atstātu okupācijas armija.

Pēc 2. pasaules kara Latvijas teritorijā turpinājās strauja un vērienīga Padomju armijas militaro objektu būvniecība. Karabāzes bija kā valsts valstī. Tiek uzskatīts,  ka okupētā Latvija kļuva par militarizētāko vietu pasaulē un kara gadījumā tā tiktu pilnībā nopostīta. Kriminālnoziegumi, impēriskā attieksme un visatļautība visspilgtāk raksturoja Padomju armijas klātbūtni Latvijā. Rūpīgi uzturētais mīts par „laimīgo dzīvi Padomju Latvijā” un Padomju armiju kā „atbrīvotāju” patiesībā bija „dzīve uz pulvera mucas”. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tikai 1994. gadā Latviju pameta svešā armija, taču desmitiem tūkstošu atvaļināto padomju militārpersonu ar ģimenēm palika Latvijā.

Mūsdienās var aplūkot bāzes teritoriju.

Atrodas “Medņukalni”, Zeltiņu pagasts, Alūksnes novads.

No 1961. līdz 1989.gadam Alūksnes rajona “Zeltiņos” darbojās padomju armijas īpaši slepens militārs objekts – kodolraķešu bāze. Te izvietotas virszemes vidējā rādiusa ballistiskās raķetes R-12(8K63) ar 4 starta laukumiem. Lidojuma attālums 2200 km. Šajā periodā armija izmanto apmēram 300 ha lielu, ar dzeloņdrātīm iežogotu teritoriju. Sadzīves (dzīvojamā) zona un īpaši slepenā zona – palikušas mantojumā arī šobrīd. Betonētie ceļi ved uz tajā laikā acij slēptām vietām – angāriem, palaišanas laukumiem, bumbu patvertnēm.

Kompakta teritorija nepilna kilometra attālumā no valsts reģionālās nozīmes autoceļa P34 “Sinole-Silakrogs”, vairāku desmitu hektāru platībā izvietotas dažādas būves saistībā ar kodolraķešu uzturēšanu un apkalpošanu (angāri, degvielas u.c. materiālu noliktavas, kara tehnikas apkopes telpas, novērošanas posteņi, asfaltēti un betonēti laukumi, piebraucamie ceļi). Teritorijā bija nodrošināta autonomā elektrības padeve, ūdensapgāde un siltumapgāde, kas ar armijas izvešanu tika iznīcināta. Pēc armijas aiziešanas, daļa tehnikas tika nodota pašvaldības pārziņā.

Šobrīd apskatāmi 20 ha bijušā militārā mantojuma teritorijas, kuras dienvidrietumu daļu piedāvā kā tūrisma apskates objektu. Bāze tūristiem tiek piedāvāta divos veidos – pamatekspozīcija par raķešu bāzes vēsturi, kas atrodas Zeltiņu muzeja telpās un tūrisma maršruts bāzes teritorijā. 

Teritorijā iespējams izbaudīt lielisku lāzertaga spēli draugu kompānijā – līdz 12 personām. Iespējams izvēlēties spēles ilgumu 1 stunda 1,5 stundas, vai 2 stundas. Obligāta iepriekšēja pieteikšanās vismaz divas dienas pirms spēles. Pieteikšanās zvanot +371 26520677!

Tūrisma maršrutam bāzes teritorijā ''dzīvā" gida pavadībā (latviešu un krievu valodā) darba laiks no 10.00- 18.00 ( no otrdienas līdz svētdienai) . Brīvdienas - svētdiena, pirmdiena. Ekskursijas pieejamas no maija līdz novembrim. Par citiem ekskursiju laikiem (arībrīvdienās) iepriekš jāzvana uz +371 29492284 . Ekskursijas pieteikt ne vēlākais kā divas dienas iepriekš.
Audioga pavadībā ekskurisjas pieejamas jebkurā sev vēlamā laikā latviešu, krievu un angļu valodā.

Zeltiņu vēstures krātuvē, ar iepriekšēju pieteikšanos, skatāma ekspozīcija "Nesenā pagātne" par sadzīvi un militāro mantojumu padomju laikā.
Vēstures krātuves darba laiks:
No septembra līdz aprīlim - trešdienas un sestdienas no 9.00-17.00
No maija līdz augustam - trešdienas, ceturtdienas un sestdienas no 10.00-18.00
Pieteikšanās zvanot +371 25745577

Atrodas 9 metrus zem SIA “Rehabilitācijas centrs “Līgatne”” ēkas un tai piegulošās teritorijas; “Skaļupes”, Līgatnes pagastā.

1968. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru padome iesniedza priekšlikumu Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojam par objekta “4. pārvaldes pansionāts” celtniecību. Objekta uzdevums – nodrošināt minimāli nepieciešamos apstākļus ilgstošam darbam Latvijas PSR Ministru Padomei, LPSR Komunistiskās Padomes vadībai, LPSR valsts plāna vadībai - ap 250 cilvēkiem, ja šie cilvēki tiktu pārvietoti no Rīgas pēc draudoša stāvokļa izsludināšanas (kodolkara situācijas gadījumā). Bunkurs ir iekārtots 9 metrus zem zemes, 2000 m2 platībā. Tā bija spēcīgākā autonomā saimnieciskā struktūra ar visu nepieciešamo un vismodernāko tā laika aprīkojumu, kā arī viena no stratēģiski svarīgākajām vietām padomju laika Latvijā kodolkara situācijas gadījumā.

Objekta būves sastāvā ietilpst: darba telpas, telpas atpūtai un ēdināšanai, sanitārie un sadzīves iekārtojumi un pārtikas bloks. Tam ir aizsargāta pazemes darba telpa – patvertne, sanatorijveida guļamkorpuss ar 250 vietām, nodrošinājuma objekti – dīzeļģeneratora telpa, garāža, veļas mazgātava, kurināmā/degvielu/smērmateriālu noliktavas, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, ārpusteritorijas tīkli, piebraucamais autoceļš, augstsprieguma kabeļtrase, telefonkabelis, kā arī 24 dzīvokļu dzīvojamā māja apkalpojošajam personālam. Līdz mūsdienām saglabāts viss autentiskais pazemes aprīkojums. Objektā apskatāmi plāni un dažādu situāciju atspoguļojumi - kas notiek, ja kara gadījumā tiek pārrauti visu hidroelektrostaciju dambji, kādas teritorijas applūstu ar ūdeni, kā tas ietekmētu pārējās lielākās pilsētas. Tāpat apskatāma autonomā elektrostacija ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kondicionēšanas iekārtas gaisa attīrīšanai ar skābekļa rezervēm, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, kas darbojas pēc zemūdenes principa, telekomunikāciju bloks, kas spēj nodrošināt tiešos sakarus ar Maskavu – Kremli un autonomus sakarus ar visiem svarīgākajiem dienestiem valstī, unikālu karti ar vēsturiskiem kolhozu nosaukumiem, autentisku ēdnīcu ar tipisku padomju laiku ēdienkarti, dažādu padomju laika atribūtiku, kā arī sadzīves lietas.

“Virsnieku kurgāns” atrodas nepilnu kilometru no Zvārdes baznīcas drupām. Kurgāns veidots no apkārtējo māju un muižas drupām un paliekām, kas ar buldozeru sastumtas vienuviet. Uz kurgāna uzbūvēja novērošanas torni. Kā vēsta uzraksts, tad pašreizējais tornis uzbūvēts 1981. gadā. Torni izmantoja lai reģistrētu bumbu trāpījumus. Mācību bumbas bija ar samazinātu sprāgstvielas daudzumu, tāpēc to trāpījumi bija uzmanīgāk jāvēro. Nesprāgušās bumbas centās uzreiz neitralizēt, tomēr ne visas bija iespējams atrast.

 Mūsdienās šeit redzamas torņa paliekas – ķieģeļu sienas. Tā kā kurgāns ir salīdzinoši augsts, skaidrā laikā no tā iespējams pat saskatīt Lietuvas naftas rūpnīcu Mažeiķos.

Viesu nama "Pūpoli" saimnieks Edgars Kārklevalks Dundagas novadā jau vairāk kā 15 gadus ar paša atjaunotu Padomju armijas kravas automašīnu GAZ-66 (līdz 24 personām) un UAZ-3151 (līdz 6 personām) piedāvā doties vēsturiski izzinošā braucienā pa Ziemeļkurzemi, maršrutā iekļaujot bijušās militārās teritorijas. Viesu nama teritorijā ir apskatāmas Padomju armijas automašīnas un cita tehnika.

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis, kuru neizmantoja kopš 90. gadu sākuma, tagad kļuvis par skatu platformu, uz kuras novietots 360 grādu leņķī grozāms sauszemes teleskops un trīs novērošanas kameras. Skaists skats uz jūru un kuģiem, var vērot arī putnus. Tornī atļauts kāpt tikai diennakts gaišajā laikā.Apmeklētājiem jārēķinās ar fizisko un traumatisma risku un jāizvērtē savas spējas un veselības stāvoklis. Skatu tornī un apkārtējā teritorijā notiek videonovērošana. Ziemas sezonā tas apmeklētājiem slēgts.

Pāvilostas novada dome atgādina, ka skatu tornis atrodas militāro objektu aizsardzības zonā, uz Aizsardzības ministrijas īpašumā esošas zemes, kas nodota pašvaldībai lietošanā.

Muzeja patstāvīgā ekspozīcija stāsta par Pāvilostas pilsētas vēsturi un par bēgļi gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, padomju laikiem piekrastē, dzintaru ķeršanu pludmalē, kā arī ar svarīgākajiem notikumiem 100 gadu griezumā Pāvilostā. Apmeklētājiem iespēja iejusties zvejnieku lomā un ar 3D brillēm piedalīties reņģu un nēģu zvejā.

Blakus muzejam atrodas Laivu māja, kurā apskatāmi lielgabarīta eksponāti. Savulaik ēkā glabājusies laiva, ar kuru glābšanas dienesta komanda devusies jūrā glābt nelaimē nokļuvušos zvejniekus un jūrniekus.

Ekspozīcija “PĀVILOSTA - SLĒGTĀ ZONA” stāsta par Pāvilostu padomju okupācijas gados, par šādām tēmām: izpildvara, pierobežas zona, zvejnieku kolhozs, kultūras dzīve un sadzīve. Izveidota arī interaktīva emocionāli bagāta digitāla ekspozīcija divās valodās un  audio - vizuālā instalācija.

Digitālā ekspozīcijā var redzēt senus notikumus un to, kā ir veidojusies Pāvilosta un visas aktivitātes no 1918. gada līdz šim laikam, t.sk. Neatkarības karu, PSRS un vācu okupāciju, bēgļu kustību Otrā pasaules kara laikā

Skolas ēka pilsētas centrā atrodas Ausekļa ielas kreisajā pusē, blakus Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijai.

Ēkā, kas nosaukta skolotāja Ādama Tērauda vārdā, sākotnēji atradās skola un tās celtniecība pabeigta 1923.gadā. 1946.gadā šeit tika izvietots armijas garnizona militārais štābs. Tādējādi Valkas pilsētas centrā radās militārais centrs, un Valka kļuva par PSRS armijas svarīgu kodolbruņojuma objektu. Ēkas teritorija tika apjozta ar augstu sētu un to dēvēja par pilsētu pilsētā, jo tur armijnieku vajadzībām bija savs veikals, slimnīca, katlu māja un pat kafejnīca. Ēkas jumta daļā tika izvietota Padomju varas simbolika – sarkanā zvaigzne. Armija šo vietu atstāja 20. gs. 80. gadu beigās, līdzi paņemot visu, ko varēja aiznest.

Turpat blakus aiz Ādama Tērauda skolas un pazemes bunkuriem atrodas Zviedru (Šeremetjeva) skansts. Mākslīgi veidotais zemes valnis tika veidots Lielā Ziemeļu kara sākumā, ap 1702.gadu, lai aizsargātu Valku pret zviedriem. Skansts stāvākā siena ir vērsta pret Ērģemi, bet otra puse pret Ausekļa ielu.

Mūsdienās Ādama Tērauda skola ir apskatāma tikai no ārpuses.

Atrodas Valkas pilsētas centrā, Ausekļa ielas kreisajā pusē, blakus Ādama Tērauda skolai.

Padomju laika armijas bunkuri Valkā ir bijuši vieni no Padomju Latvijas laika slepenākajām vietām, kurā drīkstēja ieiet tikai ar speciālām atļaujām. 1953.–1989. gados te izvietojās Padomju Armijas stratēģisko raķešu sakaru rezerves punkts. Ar lielām automašīnām, kurām bija 16 riteņi, veda lielus dzelzsbetona blokus, lai veidotu bunkurus. Kad visi trīs bija izbūvēti, tos apbēra ar granti papildus nostiprināšanai un nosiltināšanai. Bunkuros atradās stratēģisko raķešu sakaru rezerves centrs, kurš bija pakļauts Ļeņingradas sakaru centram. No šiem bunkuriem tika regulētas šahtas, kurās atradās armijas raķetes. Valkas un Valgas apkārtnē tādas bija 20. 1962.gada oktobrī Karību krīzes laikā šīs raķetes bija kaujas gatavībā un notēmētas Floridas virzienā. Leģenda vēsta, ka pietrūka pāris stundas, lai tās patiešām tiktu palaistas.

Turpat blakus aiz Ādama Tērauda skolas un pazemes bunkuriem atrodas Zviedru (Šeremetjeva) skansts. Mākslīgi veidotais zemes valnis tika veidots Lielā Ziemeļu kara sākumā, ap 1702.gadu, lai aizsargātu Valku pret zviedriem. Skansts stāvākā siena ir vērsta pret Ērģemi, bet otra puse pret Ausekļa ielu.

Mūsdienās bunkurus var aplūkot tikai no ārpuses.

Latvijā garākais mols – Ziemeļu mols – būvēts 19. gadsimta beigās kā ļoti svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. Mola garums ir 1800 metri, platums – 7,35 metri.

Ziemeļu mols ir viena no pirmajām Imperatora Aleksandra III ostas būvēm, kuru izveidoja laikā no 1890. līdz 1892. gadam pirms Karostas kanāla rakšanas. Mols kopā ar Ziemeļu, Dienvidu viļņlaužiem un Dienvidu molu veidoja Liepājas priekšostu.

Liepājas cietokšņa Baterija Nr. 3 atradās blakus Karostas Ziemeļu molam un bruņojuma ziņā tika plānota vislielākā. Izbūvēja platformas četriem 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, pieciem 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus, kā arī 18 9 collu (229 mm) lielgabalus un mortīras.

Šodien Baterija Nr. 3 ir visvairāk cietusi no valdošās dienvidu-ziemeļu jūras straumes, kas aiz Ziemeļu mola veido virpuļa efektu, tā rezultātā izskalojas lielgabalu platformu pamatus.

Ziemeļu mols aizsargā Liepājas ostas akvatoriju no Ziemeļrietumu vējiem. Šī ir liepājnieku un pilsētas viesu iecienīta vieta, kur vērot saulrietus un makšķerēt jūras zivis, kā arī vērot jūru dažādos laikapstākļos. Īpaši iespaidīgi - vētras laikā.

Pie Ziemeļu mola ierīkota plaša stāvvieta, kurā iespējams atstāt automašīnu. Apmeklētāju ērtībām pieejamas arī labierīcības un kafejnīca ar unikālu skatu uz jūru.

Muzeja patstāvīgā ekspozīcija stāsta par Pāvilostas pilsētas vēsturi un par bēgļi gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, padomju laikiem piekrastē, dzintaru ķeršanu pludmalē, kā arī ar svarīgākajiem notikumiem 100 gadu griezumā Pāvilostā. Apmeklētājiem iespēja iejusties zvejnieku lomā un ar 3D brillēm piedalīties reņģu un nēģu zvejā.

Blakus muzejam atrodas Laivu māja, kurā apskatāmi lielgabarīta eksponāti. Savulaik ēkā glabājusies laiva, ar kuru glābšanas dienesta komanda devusies jūrā glābt nelaimē nokļuvušos zvejniekus un jūrniekus.

Ekspozīcija “PĀVILOSTA - SLĒGTĀ ZONA” stāsta par Pāvilostu padomju okupācijas gados, par šādām tēmām: izpildvara, pierobežas zona, zvejnieku kolhozs, kultūras dzīve un sadzīve. Izveidota arī interaktīva emocionāli bagāta digitāla ekspozīcija divās valodās un  audio - vizuālā instalācija.

Digitālā ekspozīcijā var redzēt senus notikumus un to, kā ir veidojusies Pāvilosta un visas aktivitātes no 1918. gada līdz šim laikam, t.sk. Neatkarības karu, PSRS un vācu okupāciju, bēgļu kustību Otrā pasaules kara laikā

Karostas cietums ir vienīgais tūristiem atvērtais militārais cietums Eiropā, kas atzīts par pārsteidzošāko un neparastāko viesnīcu pasaulē. Mainoties varām, iestādes mērķis palika nemainīgs – vieta likteņu salaušanai un brīvā gara apspiešanai. Ieslodzītie bija gan revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, gan vācu dezertieri, kurelieši, Staļina laika tautas ienaidnieki, gan arī padomju armijas un Latvijas armijas karavīri.

Jau sākot Karostas infrastruktūras plānošanu 1893. gadā paredzēja izbūvēt modernu hospitāļa kompleksu, kas atradās atsevišķā rajonā un sastāvēja no vairākām specializētām ēkām. Hospitāļa kompleksu sāka būvēt 1900. gadā un līdz 1905. gadam tas sasniedza savu vislielāko pacientu skaitu. 1905. gada Liepājas matrožu dumpja laikā, daļu no arestētajiem izvietoja maz izmantotajā Karostas hospitāļa venerisko slimību blokā.

Latvijas armijas garnizona laikā no 1920. līdz 1939. gadam virssardze bija šajā ēkā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Karostas virssardzes ēkā izvietoja drošības iestāžu cietumu, kur 1944. gada 19./20. novembra naktī ieslodzīti un notiesāti uz nāvi astoņi ģenerāļa J. Kureļa grupas štāba virsnieki un tehniskie darbinieki.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Liepājā izvietoja Padomju kara flotes bāzi, šajā ēkā izvietojās virssardze un šo funkciju pildīja līdz Krievijas Federācijas karaspēka izvešanai 1994. gadā

Ēka funkcionēja arī Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku vajadzībām līdz 1997. gadam kā Liepājas Garnizona virssardze. 

No 2002. gada ēkā ir izvietots Karostas cietuma muzejs un ir iespēja doties ekskursijā gida pavadībā. Ekskursijas laikā var apskatīt cietumu, kas tikpat kā nav mainījies kopš cara laikiem, uzzināt tā vēsturi, apskatīt kameras un karceri, kā arī dzirdēt interesantus un pat spocīgus stāstus no cietuma dzīves. 

Adrenalīna meklētājiem būs piemērota realitātes izrāde „Aiz restēm” vai iespēja mēģināt izkļūt no slēgtajām istabām, pavisam bezbailīgajiem – nakšņošana cietuma kamerā.

Karostas cietumā darbojas Karostas apmeklētāju centrs, padomju laika bufete un suvenīru veikals. Tiem, kas vēlas apskatīt tuvāko apkārtni un izbaudīt Karostas valdzinājumu, tiek piedāvāti gidu pakalpojumi.

Vienīgā šujmašīnu kolekcija Latvijā ar vairāk kā 200 dažādām pirmskara un padomju laika šujmašīnām, kurām ir tieša nozīme militārā apģērba gatavošanā pirmskara un kara gados. Kolekcijas izveidotājs- Juris Beloivans

Vaiņodes lidlauks ir veidojies jau Latvijas brīvvalsts laikā šeit bija viens no Latvijas aviācijas šūpuļiem un tas ir bijis viens no lielākajiem militārajiem lidlaukiem Baltijā.

1916. gadā tika uzbūvēti divi angāri dirižabļiem Valters (Walter) un Valhalla (Walhalla). Angāri bija 240 m gari, 42 m plati un 35 m augsti. Dirižabļu uzdevums bija veikt izlūkošanu un bombardēt krievu armijas pozīcijas.

Neatkarības kara laikā uz Vaiņodes lidlauku 1919. gada 9. februārī pārbāzējās no Vācijas armijas vienības, kas tajā laikā atbalstīja Latvijas Pagaidu valdību. Vaiņodes lidlauku izmantoja arī kā vācu vienību štābu un apgādes punktu.

1924. gadā Rīgas pilsēta nopirka Vaiņodes dirižabļu angārus un izmantoja to jumtu konstrukcijas, lai uzbūvētu Rīgas Centrālā tirgus paviljonus. Tā kādreizējo dirižabļu angāri ir kļuvuši par Rīgas pazīšanas zīmi gan pašiem rīdziniekiem, gan ārzemju viesiem. 1920. – 30. gados Vaiņodes lidlaukā notika gaisa planieristu pasākumi.

Atbilstoši 1939. gada 5. oktobrī noslēgtajam Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības paktam, 1940. gada maijā uz Vaiņodi pārcēlās Sarkanās armijas Gaisa spēku 31. ātro bumbvedēju pulks, kura štābs izvietojās bijušās Vaiņodes muižas ēkā. Uz dienvidiem no muižas ēkās sākās standartizēta betona plākšņu skrejceļa izbūve. 1944. gada vasaras beigās daļēji pabeigto lidlauku izmantoja dažādas vācu aviācijas vienības, savukārt pašās Otrā pasaules kara beigās lidlauku izmantoja Sarkanās armijas aviācijas vienības, kas cīnījās pret vācu armiju grupu “Kurzeme”.

Pēc Otrā pasaules kara laika beigām, sākot ar 1946. gadu, Vaiņodē izvietojās Padomju Gaisa spēku 54. gvardes iznīcinātāju pulks (54-й гвардейский истребительный авиационный Керченский Краснознамённый полк), kas šeit atradās līdz 1992. gadam. No 1960. gada aviācijas pulka galvenais uzdevums bija Padomju armijas Baltijas kara apgabala pretgaisa aizsardzības nodrošināšana. Pulka bruņojumā secīgi atradās MIG – 15bis, MIG – 17, JAK – 25M, SU – 15, SU – 15TM un, īsi pirms pulka pārvietošanas uz Krievijas Federāciju SU – 27 lidmašīnas. Vaiņodes bāzē izvietojās arī tehniskās apkopes, apsardzes un dažādas saimniecības vienības.

Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas 1995. – 1997.gadā Vaiņodes lidlauks daļēji tika nojaukts un dzelzsbetona plātnes, kas klāja skrejceļus un lidlauka teritoriju tika izmantotas Liepājas ostas sakārtošanai un attīstībai. Tā kā lidlaukā ir palikuši lidmašīnu angāri un 1800 metri no viena skrejceļa, tad šobrīd ir iespējas vieglajām lidmašīnām un planieriem veikt lidojumus. Raķešu kosmiskā modelisma federācija ik gadu lidlaukā organizē FAI Pasaules kausa posmu un Latvijas čempionātus. Lidlauku šobrīd  izmanto Latvijas Aeroklubs savu pasākumu rīkošanai un zemnieku saimniecības un uzņēmēji savas uzņēmējdarbības nodrošināšanai. Latvijas autobraucēji izmanto skrejceļu un lidlauka teritoriju treniņu un sacensību rīkošanai gan vasarā, gan ziemā.

Lidlauks ir privātīpašums, tāpēc savu vizīti nepieciešams pieteikt iepriekš.

Nīgrandes novadpētniecības materiālu krātuve atrodas Nīgrandes ciematā muižas klētī, blakus Nīgrandes pamatskolai un ir pieejama ar iepriekšēju pieteikšanos.

Krātuvē militārās vēstures sadaļā apskatāma ekspozīcija par 2.Pasaules karu un oriģinālie priekšmeti un to daļas, kas atrasti apkārtnē pēc kara un vēlākajos gados. Tāpat ir iespēja uzzināt stāstus un apskatīt fotogrāfijas par Nīgrandi un tās apkārtni sākot no Neatkarības kara, par 2.Pasaules karu un pēckara laiku, kā arī dzīvi kolhozā padomju laikos. 

Ekspozīcijā īpaša vieta ierādīta novadniekam un rakstniekam Jēkabam Janševskim un viņa darbiem, ir iekārtota ekspozīcija, kas iepazīstina ar tradicionālo muižu sadzīvi un iekārtojumu. Nīgrandes muižas klētī apskatāma arī Nīgrandes pusē atrasta mamuta ilkņa mulāža.

Atrodas Rīgā, Spilvē, Nordeķu - Kalnciema kāpu grēdas apkaimes augstākajā vietā - Kleistu meža austrumdaļā pie Dzirciema ielas. Padomju laikā šeit darbojās divi (vēlāk viens) P - 35 radars, kas griezās ap savu asi. Apkaimes iedzīvotāji tolaik šo vietu bija iesaukuši par "Lokatoru kalniņu". Tā tuvākajā apkaimē 20. gs. astoņdesmitos gados notika Rīgas 58. vidusskolas (tagad – Iļģuciema vidusskola) sporta nodarbības un sacensības. Līdz mūsdienām saglabājušies dzelzsbetona pamati, uz kuriem bija uzstādīti lokatori. Ziemeļos no “Lokatoru kalniņa” atradās padomju armijas cūku ferma, austrumos – Spilves lidosta.

Skrundas muižā atrodas lielceļa A9 tuvumā, Pils ielā 2.

Skrundas muižā ir izveidota ekspozīcija par Skrundas lokatoru un Skrundas padomju armijas militāro pilsētiņu, kas ir zināma kā ievērojams “Aukstā kara laika” PSRS militārais objekts. Vietvārds “Skrunda-2″ apzīmē īpašu, PSRS militāristu vajadzībām savulaik izveidotu “pilsētiņu” (в/ч 18951), kura atradās 5km no Skrundas, Kuldīgas virzienā (Raņķu pagasts). Vietējiem šī apdzīvotā vieta bija pazīstama arī kā “Kombināts”.  Tā darbojās kā PSRS pretraķešu brīdināšanas sistēmas rietumu sektors. Jaunuzceltā modernākā radara stacija "DARJAL". Celtniecība pārtraukta un radiolokatoru uzspridzināja 1995.gada 4.maijā. Darbojošās radara stacija "DŅEPR", pēc starpvalstu līguma izpildes, izslēgta  1998.gada 31.augustā. 

Neatkarības kara laikā Skrundas muiža bija galvenais kauju objekts 1919.gada janvārī un februārī, un tā kā bija ziema, tad tā kalpoja arī kā atpūtas un nakšņošanas vieta 1. latviešu atsevišķā bataljona vīriem. 

Joprojām uz Skrundas - Kuldīga ceļa atrodas pietura ar nosaukumu "Kombināts".

Mērsraga bāka atrodas Mērsraga ciemā, aptuveni 1 km uz ziemeļiem no Mērsraga centra.

Bāka sāka darboties 1875. gadā. Bākas uguns augstums ir 21,3 m. Brīvstāvošs, cilindrisks, kniedēts dzelzs konstrukcijas 18,5 metrus augsts tornis, kura apakšējā daļa nostiprināta ar dzelzsbetona kontraforsiem. Torņa augšdaļā izveidots dzelzs konstrukcijas uz konsolēm balstīts apejas balkons. Bākas tornis izgatavots «Sotera, Lemonjē & Co» fabrikā Parīzē, tāpēc šo bāku tautā sauc par "francūzieti".

Mērsraga apkārtnē karaspēka vienības novietojās sākot ar 1944. gada oktobri. 1944. gada decembra beigās pie bāka pozīcijās novietojās 1003. artilērijas diviziona pirmā baterija ar 60 cm prožektoriem. 1945. gada aprīļa beigās artilērijas bija stipri mazāks. 532. jūras spēku artilērijas diviziona 1. baterija ar četriem 88 mm pretgaisa aizsardzības lielgabaliem, vienu četru stobru 20 mm  zenītlielgabalu un trijiem 37 mm zenītlielgabaliem novietojās pie uz dienvidiem no Mērsarga ostas vārtiem. Pašā piekrastē novietoja divus padomju trofeju 45 mm prettanku lielagbalus. Otrā pasaules kara beigās nacistiskās Vācijas vadība plānoja uz Latviju pārcelt latviešu 15. ieroču SS grenadieru divīziju, kurai jau bija paredzēts aizsardzības sektors Mērsraga apkārtnē. Tomēr šie plāni neīstenojās uz latviešu karavīri kapitulēja Rietumu sabiedrotajiem.

Apskate iespējama ar iepriekšēju pieteikšanos, zvanot uz Mērsraga TIC.

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis atrodas pašā jūras krastā pie stāvlaukuma. Novērošanas torņi atgādina par padomju okupācijas laikiem, kad Mazirbe bija slēgtā pierobežas zona un civilpersonas jūras krastā drīkstēja iziet tikai noteiktās vietās un gaišajā diennakts laikā.

Robežsardzes tornis ir viens no vislabāk saglabājušamies šāda veida objektiem Latvijas piekrastē. Kāpšanai bīstams!

Padomju robežapsardzības postenis bija izvietots kādreizējās Jūrskolas ēkā un tam blakus atrodas labi saglabājies padomju robežsardzes tornītis. Mazirbes jūrskolas komplekss atrodas nedaudz vairāk kā 400m no pludmales torņa.

Nedaudz vairāk par 500m no torņa atrodas Mazirbes laivu kapsēta, ejot no torņa uz Sīkraga pusi (Ovišu virzienā)

Oskara Kalpaka vārdā nosauktais tilts ir Liepājas vārti uz Karostu un atrodas Oskara Kalpaka un Atmodas ielas satikšanās vietā - pāri Karostas kanālam.

Unikālais izgriežamais tilts ir atklāts 1906. gada 19. augustā. 1. Pasaules kara laikā tiltu saspridzināja, bet pēc kara  to atjaunoja. Tiltu atjaunoja vēlreiz pēc tam, kad 1926.gadā to atkal sabojāja tvaikonis "Narne", taču tas cieta arī Otrā pasaules kara laikā, kad uzbrūkošā padomu armija apšaudīja Liepājas ostu. Līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai Karosta bija slēgta Liepājas teritorija, kas nebija pieejama pat liepājniekiem. Visa Karosta bija militārs objekts, tādēļ kustību pār tiltu visu diennakti kontrolēja sargposteņi. Pāri tiltam uz Karostu varēja tikt tikai ar speciālām atļaujām dažas stundas diennaktī, pārējo laiku tilts stāvēja atvērts PSRS karakuģu satiksmei. Visus okupācijas gadus kopš tilta nosaukums bija "Sarkanarmjas tilts". 2006.gada vasarā tilta Ziemeļu balstā ieskrēja ar Gruzijas karogu peldošais tankeris "Anna", pēc rekonstrukcijas Oskara Kalpaka tiltu svinīgi atklāja 2009.gada augustā. 

Tilts sver 300 tonnas un sastāv no divām daļām (Ziemeļu un Dienvidu puses), kas veidotas no divām vienādām konsolēm. Tilta brauktuves platums ir 7.3 metri un tā klājs ir veidots no koka dēļiem. Tilta kopējais garums ir 133 metri ar laiduma shēmu 27.55 metri + 77.9 metri + 27.55 metri. Tilta augstums virs ūdens līmeņa ir 8.32 metri. Tilts tiek izgriezts noteiktajos laikos un saskaņā ar Ostas drošības noteikumiem, kuģis uzsāk kustību tikai tad, kad tilts ir atvērts kuģu satiksmei un var droši iebraukt vai izbraukt no Karostas kanāla. Oskara Kalpaka tilts kuģu satiksmei tiek izgriezts 5 reizes diennaktī. Tiltu noteiktajos laikos neizgriež, ja vēja ātrums pārsniedz 10 m/s vai arī tad, ja nav plānoti kuģu manevri.

Lielisks piedzīvojums ir tematiskās ekskursijas zirgu pajūgā, ko piedāvā zemnieku saimniecības “Stiebriņu” saimniece, piemēram, brauciens zirgu pajūgā pa dzelzceļa uzbērumu, klausoties gida stāstījumā gan par industriālo mantojumu. Tāpat neaizmirstams būs brauciens zirgu pajūgā pa Paplakas apkārtnes kādreizējo militāro garnizonu/ pilsētiņu objektiem. Īpaši iesakām apskatīt padomju armijas dzīvojamā mikrorajona bērnu rotaļu laukumu, ko vietējie dēvē par “Disnejlendu”, somu mājiņas (Somijas kara kontribūcija Padomju savienībai), ūdenstorņus un kādreizējo baronu fon Korfu greznās apbūves drupas. 

Tālummērītājs (datēts ar 1941.gadu) atrodas kāpas priedēs, vien 10m attālumā no otra torņa, kas uzbūvēts 1954.gadā. Krasta baterijas 1. un 2. lielgabalu pozīcija atrodas pašā jūras krastā un daļēji erozijas nopostītas, bet kāpās vislabāk redzama 4. lielgabala pozīcija.  Šobrīd lielgabalus apkalpojušā personāla dzelzsbetona bunkurs ir jūras viļņu apskalots un izskalotu pamatu, sašķiebies un sasvēries uz jūras pusi.

Liepājas cietokšņa Bateriju Nr. 2 plānoja izbūvēt tālāk no krasta līnijas un to aizsargāja augsts nocietinājumu valnis. Baterijas bruņojumā paredzēja 16 11 collu (280 mm) 1877. gada modeļa mortīras. Mortīras izmantoja stāvas šāviena trajektorijas un tām nebija nepieciešama tiešā tēmešana.

Pēc 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā “bāzu līguma” starp Latvijas Republikas un PSRS, Kurzemē plānoja izvietot gandrīz 25 000 lielo Sarkanās armijas un Baltijas kara flotes kontingentu. Līdz 1941. gada martam Latvijā izveidoja Baltijas jūras spēku bāzes Irbes jūras līča, Sāremā un Liepājas aizsardzības sektorus, kuru sastāvā veidoja krasta aizsardzības baterijas.

Liepājas krasta aizsardzības sektorā iekļāva 208. artilērijas divizionu ar divām 130 mm B-13 lielgabalu baterijām (Nr. 23 un Nr. 27), kā arī vienu 180 mm dzelzceļā lielgabalu bateriju. 23. baterijas būvniecību sāka 1939. gada novembrī un pabeidza 1941. gada 17. maijā, daļēji izmantojot Liepājas cietokšņa Baterijas Nr. 2 dzelzbetona nocietinājumus. 23. baterija sastāvēja no četrām dzelzbetona lielgabalu pozīcijām jūras krastā, komandpunkta un novērošanas (tālummērīšanas) tornis kāpu mežā. Tālummērīšanas posteņi izvietoti dzelzbetona torņos, lai nodrošinātu labāku redzamību, saglabājot maskēšanos priežu mežā.

Pēc Otrā pasaules kara 23. bateriju pārdēvēja par 636. bateriju, kuras bruņojumā bija tie paši 130 mm B-13 lielgabali, bet uguns vadībai 1954. gadā izbūvēja jaunu tālummērīšanas torni, kas atrodas blakus 1941. gada tornim. 1963. gadā visus Liepājas krasta aizsardzības lielgabalus demontēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Baterijas Nr. 2 teritorija atrodas Aizsardzības ministrijas lietošanā.

Zvārdes baznīcas drupas atrodas bijušā Zvārdes aviācijas mērķu poligona teritorijā, netālu no t.s. “Virsnieku kurgāna”. Pabraucot garām kurgānam, pēc pusotra kilometra būs "T" veida krustojums, kuru tuvumā atrodas Rīteļu kapsēta.

Pirmā koka baznīca un mācītājmuiža šeit uzcelta jau 1567. gadā, bet mūra baznīca celta 1783. gadā par vietējo zemnieku, Kurzemes muižnieku un Kurzemes hercoga Pētera Bīrona līdzekļiem. Otrā pasaules kara laikā šeit pāri gāja frontes līnija – kaujās tika sabojāts gan baznīcas jumts, gan tornis. Pēc tam kad 1953. gadā šajā teritorijā pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma tika izveidots aviācijas mērķu poligons, Zvārdes baznīca, Ķerkliņu baznīca un Rīteļu kapi nonāca faktiski poligona centrā – blakus mākslīgi izveidotam lidlaukam ar pievadceļiem un aizsardzības pozīcijām, kuru par mērķi izmantoja padomju aviācijas lidotāji. Lidmašīnas uz šejieni lidoja gan no lidlaukiem Latvijas teritorijā, gan citām Padomju savienības vietām. Nepilnu 40 gadu laikā baznīca, kapi, bijusī muiža un desmitiem apkārtnē esošo ēku pārvērta drupās.

Atrodas Zeltiņu pagastā, Alūksnes novadā.
Apmeklējums iepriekš jāsaskaņo.

Iespēja ceļot laikā. Dažādu armiju formas tērpi, „sarkanais stūrītis”, sadzīves priekšmeti stāsta par neseno padomju un pirmspadomju laika sadzīvi Latvijā. Skolas klase – dažādu laiku skolēnu dzīves aculieciniece. Tiem, kas šos laikus piedzīvojuši – iespēja pakavēties atmiņās, jaunajai paaudzei – ieraudzīt pasauli citā gaismā. Zeltiņu muzejs dibināts 2007. gadā kā vieta, kur uzglabāt padomju mantojumu.
Šeit iespējams iepazīt arī mācītāja Ernsta Glika dibinātās skolas vēsturi, vietējo novadnieku dzīves stāstus un informāciju par novadnieka Edgara Liepiņa dzīves gājumu.

 Tiek piedāvāta ekskursija uz padomju armijas raķešu bāzi.

Apskatāmās ekspozīcijas:

“Nesenā pagātne” (dažādu armiju formas tērpi, “sarkanais stūrītis”, sadzīves priekšmeti);
“Novadnieku istaba” (pirmspadomju laika sadzīve),
Mana skola Zeltiņos” (skolas klase – dažādu laiku skolēnu dzīves aculieciniece).
“Ziemeļu zvaigzne – Edgars Liepiņš”, kura tapusi pateicoties Latvijas Jokdaru karaļa Nr.1 cienītāju atbalstam. Zeltiņi ir Edgara Liepiņa bērnības zeme.

Maksa par apmeklējumu:

2,00 EUR; skolēniem, senioriem 1,00 EUR;

Lūgums apmeklējumu saskaņot pa tālruni: +371 25745577.

Darba laiks

Pirmdiena-otrdiena - slēgts
Trešdiena - 9:00-17:00
Ceturtdiena-piektdiena - slēgts
Sestdiena - 9:00-17:00
Svētdiena - slēgts

Pēc tam kad 1953. gadā šajā teritorijā pēc PSRS Aizsardzības ministrijas pieprasījuma tika izveidots aviācijas mērķu poligons, Zvārdes baznīca, Ķerkliņu baznīca un Rīteļu kapi nonāca faktiski poligona centrā – blakus mākslīgi izveidotam lidlaukam ar pievadceļiem un aizsardzības pozīcijām, kuru par mērķi izmantoja padomju aviācijas lidotāji. Lidmašīnas uz šejieni lidoja gan no lidlaukiem Latvijas teritorijā, gan citām Padomju savienības vietām. Nepilnu 40 gadu laikā baznīca, kapi, bijusī muiža un desmitiem apkārtnē esošo ēku pārvērta drupās. Mūsdienās par šo vietu rūpējas  Saldus Mārtiņa Lutera draudze. Apkārtne joprojām ir piesārņota ar nesprāgušu munīciju un staigāt ārpus ceļiem var būt bīstami.

Barbarisms kulmināciju sasniedza 1988. gadā, kad ar buldozeriem Rīteļu kapsēta ar kapa vietām un pieminekļiem tika nolīdzināta.

1990.gada 21. jūlijā vienā no pirmajām akcijām, kurā Latvijas iedzīvotāji pieprasīja PSRS armijai atstāt Zvārdes teritoriju, Saldū notika protesta mītiņš, pēc kura cilvēki devās uz Rīteļu kapiem. Mītiņa dalībniekus ielaida poligona teritorijā, un viņi nedaudz sakopa kapus un ieraka baltus krustus.

Poligona izmantošana turpinājās vēl līdz 1992. gadam un pat vēl 1992. gada martā kāda lidmašīna, kura pacēlās no Lielvārdes nezināmu iemeslu dēļ poligona teritorijā avarēja. Poligona atmīnēšanu Latvijas Aizsardzības spēki uzsāka 1993. gada maijā, pēc Krievijas armijas aiziešanas.  Zvārdes baznīcā pirmā sakopšanas talka notika 1994. gadā. 2008. gadā Zvārdes iedzīvotāji Rīteļu kapos uzstādīja piemiņas akmeni “Piedodiet, ka nenosargājām…”.

Par Mazbānīti Ziemeļkurzemē dēvē vilcienu, kas pasažierus un kravu transportēja pa 600 mm platām šaursliežu dzelzceļa sliedēm laikā no 1916. līdz 1963. gadam. Tas ir militārās vēstures mantojums no Pirmā pasaules kara, kas savulaik spēlēja nozīmīgu lomu visas Ziemeļkurzemes, bet īpaši lībiešu zvejniekciemu kultūras un ekonomikas uzplaukumā, nodrošinot saikni apdzīvoto vietu starpā, dodot darba vietas.

Dabas taka ved no Mazirbes uz Sīkragu pa bijušā Stendes - Ventspils šaursliežu dzelzceļa stigu, jeb kā vietējie saka – mazbānīša stigu. Dzelzceļa būvniecība sākta 1916. gadā un tas kalpoja līdz pat 1963. gadam. Šaursliežu dzelzceļa līnija savienoja ostas pilsētu Ventspili ar piekrastes zvejniekciemiem, Dundagu un lielo dzelzceļa mezglu Stendē, tādējādi veicinot reģiona ekonomisko un kultūras uzplaukumu laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu.

Padomju Savienības laikos piekraste bija „Slēgtā zona”, tādēļ piekrastes ciemi tika saimnieciski izolēti un iedzīvotāju skaits tajos samazinājās, arī jaunuzbūvēto slepeno armijas objektu klātbūtne veicināja to, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados dzelzceļa satiksme tika pārtraukta. 

Takai ir pieejams mazais loks 15 km un lielais loks 19 km. 

GPX karte pieejama šeit:

https://www.kurzemesregions.lv/projekti/turisms/unigreen/dabas-takas/mazbanisa-dabas-taka/