Kolka rannavalve vaatetorn
Kolkas raga pēdējās priedēs paslēpies robežapsardzības tornis, kurā PSRS laikos nemitīgi atradās robežsargu postenis un tam blakus esošā nelielā mūra ēciņa tagad pamesti un iet postā likteņa varā.
Torņa augšgals tagad izskatās jau nedaudz iebrucis, lai gan pēc valstiskās neatkarības pasludināšanās tur augšā jūras piekrasti novēroja arī mūsu robežsargi, kurus tagad, kā šķiet, nomainījušas modernas elektroniskas radariekārtas, kuras droši vien atbilst visiem NATO standartiem. PSRS laikos robežsargi no šī torņa novēroja un kontrolēja Irbes jūras šauruma ūdeņus un tajos laikos mēdza teikt, ka šim šaurumam pat pīle bez robežsargu ziņas cauri nevarot izpeldēt. Irbes jūras šaurums atdalīja Mazo jūru jeb Rīgas jūras līci no Lielās jūras jeb atklātajiem Baltijas jūras ūdeņiem. Tāds jēdziens kā Atklātā jūra jau pasen pazudis no mūsu leksikas līdz ar Padomju armijas aiziešanu un veiksmīgi aizmirsts. Atklātā jūra – tas bija jēdziens, kas radies t.s. aukstā kara gados un apzīmēja teritoriju, no kuras varēja rasties un nākt kāds apdraudējums varenplašajai Padomjzemei, vai arī, kas bija ne mazāk slikti – kāds varēja izlemt šķērsot dzelzs priekškaru un nokļūt pāri jūrai pūstošajos Rietumos, sev līdzi paķerot kādu nozīmīgu un neizpaužamu Padomjzemes noslēpumu. Tāpēc šis pudeles kakliņam tik ļoti līdzīgais jūras šaurums tika ļoti kontrolēts un uzmanīts. Un šīs funkcijas veica ne tikai Kolkas raga torņa galā ar tālskati un kalašņikova automātu bruņotais robežsargs un turpat esoša radiolokācijas stacija, bet arī robežsargu patruļkuģi, kuri nemitīgi atradās šajā šaurumā. Katra laiva un kuģis, kuri šķērsoja šo šaurumu, tika rūpīgi izkontrolēti vajadzības gadījumā. Īpaši šiem kara jūrniekiem neesot patikuši burātāji, kurus tie laikam uzskatījuši par tādiem kā kapitālistu bagātnieku stila pakaļskrējējiem. Tāpēc nereti apzināti robežsargu patruļkuģi tuvojušies ļoti strauji un pietauvojoties ar saviem sāniem lauzuši jahtu bortus – sak, nav ko te jums apkārt vazāties! Tā apzināti apskādētas daudzas jahtas, kuras gājušas cauri Irbes jūras šaurumam. Vēl tik vērts piezīmēt, ka Padomjlaikos parādīšanās Kolkas ragā, lai te papriecātos par jūras šalkoņu un tālumā esošo Kolkas bāku nebija tik vienkārša, jo te atradās īpašā teritorija, kurā nemaz tik vienkārši nevarēja iekļūt, vajadzēja caurlaides. Un ja kāds te izvilka fotoaparātu no somas, tas varēja labākajā gadījumā beigties ar piespiedu filmas izgaismošanu vai arī ļaunākā gadījumā ar aizturēšanu, personas noskaidrošanu un varbūt pat nopratināšanu....
Par burāšanu - jahtas ,,Spaniel,, bijušais kapteinis Egons Stieģelis.
Seotud teemad
Seotud objektid
Saksa sõjaväe rannavalve otsetorni asukoht Ussis ja piirivalvepunkt Kolkas
Sõjalist infrastruktuuri Kolka neemele ei planeeritud, välja arvatud mitmed avamere tuletornid, mis ehitati ümber pika aja jooksul kas enne Esimest maailmasõda, Esimese maailmasõja ajal või Teise maailmasõja ajal. Rannakaitsepatareid kavandati Irbe väina kitsamasse ossa, Sirvesi poolsaare ja Mihkli torni tuletorni vahele.
Ainsad sõjalise iseloomuga kindlustused ilmusid 1944. aasta lõpus, kui Saksa armeegrupp Põhja valmistas end ette Nõukogude Balti laevastiku võimaliku maabumise tõrjumiseks. 1945. aasta kevadel, pärast jää taandumist, kaitsesid 532. suurtükiväediviisi kaks patareid rannikut Kolka neemel. 7. patarei nelja 75 mm suurtüki ja kolme 20 mm zenitpüssiga. Patarei 8 nelja 88 mm mürsu, kolme 20 mm mürsu ja ühe 81 mm mürsuga. Deserteritõrje jalaväe garnison koosnes Saksa mereväe ühest tuntuimast rannikukaitseüksusest, 531. suurtükiväediviisi 5. kompaniist. Kuigi see oli nime poolest suurtükiväeüksus, oli see kasutuse poolest jalaväeüksus, mis alustas sõda 1941. aasta juunis Liepāja juures. Seejärel oli üksus garnisonis Soome lahe saartel ja võttis hiljem osa lahingutest Saaremaal. Diviisi jäänused formeeriti üheks kompaniiks ja, tugevdatuna seitsme tankitõrjekahuri ja kolme 20 mm õhutõrjekahuriga, paigutati Kolka neemele.
Nõukogude mereväe maabumisoperatsiooni ei toimunud ja Saksa üksused kapituleerusid 1945. aasta mais.
Sõjalist infrastruktuuri hakati Kolka neemel rajama pärast Teist maailmasõda, kui siia paigutati nõukogude piirivalvepostid ja Kolka, nagu kogu Kuramaa rannik Mērsragist kuni Leedu piirini, muutus suletud tsooniks.

