"Tagasi Mazirbes" (katkend)

1950.g. janvāra beigās, t.i., studentu ziemas brīvdienu laikā, ciemojoties pie vecākiem Dundagā, pavisam nejauši sastapu šoferi, kas tūlīt ar smago automašīnu brauca cauri Mazirbei uz Pitragu un tūlīt atpakaļ. Nevarēju vēlēties ideālāku variantu, lai apciemotu mātes māsu Klāru Helmani, kas dzīvoja Mazirbē „Vecbunku” mājās. Nekādas regulāras autobusa satiksmes uz turieni toreiz nebija, un nokļūšana Mazirbē bija visai sarežģīta. Klāras tante, pēc profesijas šuvēja, bija pašuvusi man balto halātu, ko vajadzēja valkāt studiju laikā RMI (Rīgas Medicīnas Institūtā). Veikalos, kā šodien, tādus bez „blatiem” nopirkt nevarēja.
Kā izrādījās vēlāk, pavisam priekšlaicīgi biju sapriecājies par priecīgo satikšanos ar krustmāti, jo, kad pa aizputināto, sniegoto ceļu bijām sasnieguši Mazirbes robežsargu posteni, izrādījās, ka man nav precīzi noformēti visi vajadzīgie dokumenti, lai varētu atrasties stingri aizliegtajā pierobežas zonā. Acumirklī viss krasi mainījās!
Cerētā Klāras tantes gaišā un priecīgā smaida vietā man nācās lūkoties paģirainā robežsarga posteņa priekšnieka uzburbušajā ģīmī un klausīties viņā draudos, ka šādus robežpārkāpējus vajadzētu vismaz uz vietas nošaut, lai tie netraucētu padomju cilvēku gaišo dzīvi. Mēģināju gan iebilst, ka esmu bezmaz vietējais, jo esmu Mazirbē nodzīvojis turpat 10 gadus, mācījies skolā, vācu laikā apstaigājis visas mājas pēc kārtas, iznēsājot toreiz t.s. „apkārtrakstu” un te mani pazītu gandrīz vai katrs suns, kur nu vēl cilvēki.
Nepalīdzēja nekādi pretargumenti. Šim „zaltatofonam” bija izdevīgi notikušo traktēt kā bīstama robežpārkāpēja notveršanu nozieguma vietā, lai tādejādi izpelnītos savas priekšniecības uzslavu un, iespējams, pat paaugstinājumu dienestā par parādīto modrību. Kā zināms, par atrastu zābaku vien noecētās jūrmalas smiltīs jau robežsargi saņēma uzslavas un apbalvojumus! Šoreiz majors pieļāva pat domu, ka esmu ieradies pa aizsalušo jūru, iespējams, pat no kapitālisma iekārtā pūstošās Zviedrijas. Robežapsardzes priekšniekam šajā klusajā nostūrī droši vien rādījās brīnišķīgas izredzes kāpt uz augšu pa armijas karjeras kāpnēm. Lai to visu realizētu, mani bez žēlastības ieslēdza aukstā dēļu būdas šķūnītī, ko cītīgi apsargāja bruņots zaldāts, tērpies siltā aitādas kažokā ar velteņiem kājās. Visu to varēju vērot spalgajā ziemas naktī. Dēļu šķūnītim bija vairākas palielas spraugas, un mēnesnīcas naktī to visu labi varēja saskatīt.
Ņemot vērā to, ka temperatūra šķūnīša iekšpusē daudz neatšķīrās no ārējās un tā bija ap -20 C, man draudēja nosalšana! Kopš rīta neko nebiju ne ēdis, ne dzēris, turklāt psihiski pazemots un no šī negaidītā pārdzīvojuma ļoti noguris. Tomēr 21 gada vecumā ļoti gribējās palikt dzīvam un nepārtraukti vingroju un kustējos, cik nu to atļāva šaura telpa. Ja būtu nosalis, nebūtu ne šī raksta, ne desmitiem tūkstošu ārstēto slimnieku, ne uzrakstītās grāmatas, ne gandrīz 60 zinātnisko rakstu, ne izdarīto eksperimentu, ne VAM (Veselības Aizsardzības Ministrija) reģistrēto33 racionalizācijas priekšlikumu, ne spēlēto un izdziedāto melodiju, ne lomu k/f, ne daudz kā cita. It ka to visu apzinādamies, šo necilvēcīgo pārbaudi izturēju. Pieļauju pat domu, ka man asinīs cirkulē daži ml tālo senču līvu asinis. Skaistas rindas par spītīgo līvu raksturu uzrakstījis mans skolasbiedrs, pazīstamais dzejnieks Arnolds Auziņš:
„Ir strādīgs latvietis un cītīgs, bet tam, kurš vienmēr garā brīvs
Un nepakļāvīgs ir un spītīgs, tam senčos noteikti ir līvs!”
Uz rīta pusi mani no ieslodzījuma vietas, sardzes pavadībā pārveda uz staciju, lai ievietotu speciāli izbrīvētā mazbānīša vagonā, kur pie katrām durvīm sēdēja pa vienam bruņotam varenās sarkanās armijas, mūžam neuzvaramās, zaldātam. Šauteņu galos spīdēja atkailināts durklis! Bez tam visā ceļā un vagonā apsardzi pastiprināja apmācīts pēdu dzinējs suns ar pavadoni. Tādu „pagodinājumu” biju izpelnījies vienīgo reizi mūžā, jo suns mani apsargāja pat Mazirbes stacijas tualetē. Šo notikumu vērot bija atnākušas pat dažas virsnieku sievas, lai tuvāk apskatītu no „ārzemēm ielavījušos spiegu.”
Par laimi, māsa Daina Ventspilī bija paspējusi atvest vēl trūkstošos dokumentus un reizē ar to no bīstama noziedznieka acumirklī pārvērstos par PSRS derīgu pilsoni.