Jāņa Tiliba atmiņas par partizānu vienību “Tēvijas Vanagi”
Jāņa Tiliba atmiņas par partizānu vienību “Tēvijas Vanagi” darbību Dienvidkurzemē līdz 1950.gadam
1941. gada rudenī mans brālis Alfrēds Tilibs iestājas Liepājas 21. policijas bataljonā. 1942. gadā aizbrauca uz fronti. Frontē viņš cīnījās Volhovā, kur 1943. gada sākumā viņu ievainoja un atsūtīja atpakaļ uz Rīgu ārstēties. Brālis viens no pirmajiem latviešu leģionāriem saņēma apbalvojumu — otrās pakāpes Dzelzskrustu, par ko tika rakstīts tā laika presē. Avīzē bija arī viņa foto ar apbalvojumu pie krūtīm.
1946. gadā brāli atbrīvoja no filtrācijas nometnes Maskavā. Viņš atgriezās tēva mājās Bārtas pagasta «Aizkapjos». Atgriezies viņš sāka veidot nelegālu organizāciju «Tēvijas vanagi». Izveidojās partizānu grupa, kurā bija Bārtas, Nīcas un Liepājas pilsētas nacionālisti. Drīz vien vietējie komunisti sāka nest uz čeku avīzes, kurās bija viņa foto ar Dzelzkrustu. Viņi uztraucās, ka tādiem vīriem ļaujot staigāt brīvībā. Brālis to dabūja dzirdēt un aizgāja mežā. Sāka darboties viņa grupa «Tēvijas vanagi». Tā kā dabūt rokā brāli čeka nevarēja, arestēja mani. Toreiz man bija tikai 16 gadu. Ceļā uz Liepāju no čekas izbēgu un aizgāju pie brāļa partizānos. Brālis toreiz vadīja grupu, kurā bija 18 cilvēku. Atceros — bija Jānis Brūns no Nīcas, Gunārs Rukutis un Jānis Pirtnieks no Bārtas. Citus nepazinu. Bruņoti bijām galvenokārt ar vācu ieročiem: automātiem, ložmetējiem, tā saucamajiem «kaulu zāģiem».
1947. gada vasarā tika veiktas vairākas operācijas pret čekistiem un vietējiem līdzskrējējiem. 1947. gada rudenī čeka atklāja mūsu bunkuru. Kaujā krita Gunārs Rukutis, Aivars Roze, smagi ievainoja Jāni Brūnu. No grupas krita 6 cilvēki.
Tuvojoties ziemai, sadalījāmies divās grupās. Nīcas mežā palika grupa, kuru vadīja Jānis Brūns, bet mēs ar brāli un vēl dažiem partizāniem pārcēlāmies uz Aizputes un Kuldīgas mežiem. Ziemu pārlaidām mierīgi un 1948. gadā atkal apvienojāmies. Atradāmies Kuldīgas rajonā. Kā vēlāk izrādījās, grupā bija ielavījies nodevējs, un drīz mūsu grupai uzbruka čekisti. Turlavas pagastā pie Platkāju mājām smagi ievainoja manu brāli Alfrēdu Tilibu. Sašauts kājās un galvā, redzēdams, ka cīņa zaudēta, pēdējo lodi viņš raidīja sev.
Paliku viens. Atgriezos Nīcā pie Jāņa Brūna. 1948. gada 17. novembrī Brūns teica, ka jāiet izlūkos uz Gaviezes pagastu, lai varētu sarīkot kādu operāciju par godu 18. novembrim. Izejot no meža pie vienām mājām, vakarā vēlu, mūs sagaidīja čekas slēpnis. Sākās kauja, kurā mūs abus ar Brūnu smagi ievainoja. Brūnu saņēma, bet es, kaut smagi ievainots, aizvilkos atpakaļ uz nometni, apmēram 10 km attālumā.
1949. gadā sākās izvešana un aizveda gandrīz visus mūsu atbalstītājus. Tajā laikā Latvijas laukos tomēr bija ļoti daudz latviešu patriotu, vairāk nekā komunistu. Mežā nodzīvoju līdz 1950. gada martam. No lielās grupas bijām palikuši tikai divi: Jānis Pirtnieks un es. Bunkurs tika atklāts, un čeka mums uzbruka. Bunkurā iesvieda granātu. Mani smagi ievainoja. Mūs abus arestēja.
1950. gada rudenī mūs, kādus 10 cilvēkus, tiesāja kara tribunāls. Piesprieda 25 gadus. Mani aizsūtīja uz Karagandu, kur sabiju līdz 1956. gadam.
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
"Dunča bunkura" vieta un piemiņas plāksne "Tēvijas vanagiem"
"Dunča bunkurs" ar piemiņas plāksni "Tēvijas vanagi" atrodas Otaņķu pagastā, vietā, kur atradies nacionālās pretošanās organizācijas "Tēvijas vanagi" partizānu grupas pirmais bunkurs.
1945./46. gada ziemā Bārtas pagasta Ķīburu ciemā trīs patriotiski noskaņoti puiši Alfrēda Tiliba (bijušās 19. SS divīzijas leģionārs) vadībā dibināja nacionālās pretošanās kustību "Tēvijas vanagi", kurai drīzumā bija jau ap 200 biedru no dažādām vietām: Liepājas, Aizputes, Nīcas, Dunikas, Grobiņas, Bārtas, Gaviezes. Šī kustība cīnījās par Latvijas atbrīvošanu.
Bunkura izmēri, kurā uzturējās partizāni, bija 4 x 4 m un tas bija veidots no resniem, horizontāli guldītiem baļķiem. Ieeja tajā bija no augšas, paceļot lūku ar mazu, augošu priedīti, zem kuras atradās trepes. Lāviņas bija divos stāvos, uz katras vieta gulēšanai 7-8 vīriem. Diemžēl Dunča bunkurs atrasts un uzspridzināts 1947. gadā.
Mūsdienās bunkura vietā var redzēt zemes padziļinājumu. Vieta atrodas mežā un ikkatrs interesents jebkurā laikā tai var brīvi piekļūt bez iepriekšējas pieteikšanās.
Blakus ir pieejama piknika vieta ar nojumi.
Piemiņas plāksne atklāta 2005. gada 9. septembrī. Granīta stēlu uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Nīcas novada pašvaldību, Bārtas mežniecību un Rudes pamatskolu.
Objektam ir novada mēroga kultūrvēstures pieminekļa statuss
Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā
Vien dažus kilometrus no Rendas centra, ierīkota ekspozīcija, kas stāsta par 50 gadu ilgo pretošanās kustību Latvijā – pretošanās pirmajai padomju okupācijai, pretošanās nacistiskajai vācu okupācijai, bruņotā pretošanās padomju okupācijai, nevardarbīgā pretošanās. Ekspozīcija izvietota divās ēkās. Pirmajā ēkā apskatāmas liecības par pirmo padomju, kā arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, ekspozīcijas centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Starp abām ēkām atrodas bunkurs, kurā iekāpjot, var redzēt autentisku iekārtojumu, kā arī tranšejas, pa kurām zem zemes pārvietojās karavīri. Pie muzeja Rendā ir izveidoti ierakumi, blindāžas un šķēršļu josla, lai izveidotu jaunsargiem un citiem interesentiem treniņu poligonu.
Netālu no šīs vietas, 1946.gada janvārī, notika viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles nacionālo partizānu grupa sīvā kaujā izcīnīja uzvaru pār ievērojami lielākiem okupācijas varas spēkiem.
Apmeklējumu pieteikt iepriekš.
Otaņķu senlietu krātuve
Otaņķu senlietu krātuve atrodas bijušās Rudes skolas pagalmā.
Gida stāstījums par Dunča bunkuru bunkuru un tā izveidotājiem, viņu tālāko likteni. Apskatāms bijušās Rudes skolas skolēnu veidots bunkura makets (pēc pašu partizānu stāstījuma) un to laiku meža teritorijas telpiska karte ar atzīmētām atbalstītāju un sakarnieku mājām. Savākti bunkura sadzīves eksponāti.
Iepriekšēja pieteikšanās pa tālruni 26323014 vai epastā lelde.jagmina@gmail.com.
