Par Latvijas okupāciju

"Pienāca 1940. gads, 17. jūnijs. Grāmatnīcā ienāca kāda kundze un teica, ka stacijas laukumā esot krievu tanks. Es aizgāju apskatīties. Stāvēja krievu tanks, sēdēja tankists ar kājām iekšā tankā, apkārt stāvēja daži cilvēki, nekas nenotika. Sapratu, ka ir kaut kādas lielas pārmaiņas.

Vēlā pēcpusdienā atkal aizgāju uz turieni - uz stacijas laukumu. Preču stacijai no vienas puses bija vienstāva ēkas ar veikaliem, diezgan šikiem veikaliem, un tur bija tādi lieli stikla logi. Es redzēju vairākus zēnus, kas meta akmeņus šajos logos, un viens kliedza - man jau sestais!"

"Klīda baumas par to, ka kaut kas notika apmēram tur, kur ir viesnīca "Metropole", tika nošauti divi demonstranti, es zināju kādreiz viņu vārdus. Nākošā rītā pilsēta bija, tā sakot, karastāvoklī - aizsargi, policisti ar karabīnēm un blakus - padomju armija, bet pie Esplanādes... Stāvoklis bija saspīlēts, bija arī aresti. Bija mobilizēti aizsargi no laukiem."

"Kad sūtņi Londonā un Vašingtonā sāka protestēt? Ne 17., ne 21. jūnijā, daudz vēlāk. Sākumā likās - tas, ko ģenerālis Dambītis man teica, - ka būs neatkarīga Latvija, draudzība ar Padomju Savienību bez Ulmaņa, un viss."

"Cik viltīgi tas tika izspēlēts - visās trijās republikās pirmajās valdībās nav neviena komunista. Tad sāk parādīties vietējie komunisti, tad sāk parādīties latvieši no Krievijas, kas bija atsūtīti kā ministru vietnieki. Tad tiek izspēlēts joks ar vēlēšanām.

Jūs zināt, pirmajās dienās, ja kāds kliedza: "Lai dzīvo padomju Latvija!", komunisti viņu apsauca, - tas bija aizliegts. Vēlēšanas notika ātri, pie tam no Ulmaņa laikiem pasē bija aile, vai esi piedalījies vēlēšanās, - zinu, ka ļoti daudzi gāja tāpēc, ka viņi baidījās - gadījumā, ja viņi neies var būt nepatikšanas, neatkarīgi no tā, kāds ir rezultāts. Deviņdesmit septiņi procenti ir smieklīgi."