Kārlis Zāle and the Freedom Monument
Teicējs apraksta atmiņas apraksta Kārli Zāli kā personību, kura veidoja slavenākos Latvijas mākslas darbus. Apraksts ir veltīts Zāles piemiņai 1942. gadā (K. Zāles miršanas gads). Atmiņas izvēlētas, lai raksturotu K. Zāles darbus balstoties uz autora personīgajām īpašībām un pasaules uztveri.
“(..) Dzīves gaitās un darbos Zāles personība ir veidojusies no sava iekšēja centra. Zāle pieskaitāms tādiem cilvēkiem, ar kuriem sastopoties tūdaļ varēja just aiz ārienes iekšējo kodolu, ko būtisku. Šis kodols bija guldīts viņa vitālitātē. ledzimtie spēki, kursisko senču mantojums, ir tas diženais pūrs, ko Laima lika Kursas dēla šūpulī. Ar šo vitālitāti daba Zāli bija izšķērdīgi apveltījusi. Nenogurdināms dzīvīgums strāvoja tēlnieka stāvā, ik žestā, izteiksmīgajā vaibstu rotaļā un valodā, piešķirot visam īpatu svaigumu un sulotību. No auglīgā vitālā slāņa spirgti un spontāni šļāca viņa fantāzija, šļāca rosīgā doma. No šejienes cēlās viss tas, kas bija sākotnējs un veselīgi primitīvs Zāles dzīvē un darbā. Šis nedragātais zemniecisko spēku krājums lauza sev dzīvē ceļu un pārvarēja grūtības. Daiļradīšanā tas deva iespēju pateikt ko savu un ko jaunu, izvirzīties pirmajās vietās, gūstot izcilus sasniegumus mūsu monumentālā tēlniecībā. Šai mākslas novadā mums nebija savu modernās kultūras lokā izaugušu tradīciju, kādas kopš pagājušā gadsimta beigām sāka veidoties latvju glezniecības novadā. Tā varējām gluži viegli pakļauties veco kultūras tautu ietekmei, palikdami atdarinātāji un pēcnieki. "Ja nu tas nenotika, ja samērā īsā laikā mūsu labākie tēlnieki monumentālās skulptūras laukā varēja radīt ko savdabīgu un ievērības cienīgu, tad par to visnotaļ jāpateicas mūsu dzīves zemnieciskai pamatnei. Šo seno slāni Zāle pauž ar dziļu un instinktīvu drošību. Modernās māksliskās izteiksmes veidi tā varēja augt no zemnieciski svaigās primitīvitātes saknēm, verot aiz tagadnes kultūras apdares sen- laicīgo gudrību un skaistumu tās — gribētos teikt — barbariskā krāšņumā un diženumā (..)”
“(..) Mums, teica meistars, nav jākaunās un jābēg pašiem no sevis un no laika, ku rā stāvam, bet jābūt tiem, kas esam — lat viešu māksliniekiem. Ja tu esi daiļnieks, parādi savas zemes spēku, tās svētību un skaistumu, parādi darba darītājus viņu pūliņos, parādi ģimenes pavarda sargātāju mā ti, tēvzemes sargātājus, parādi visu to ar cieņu, ar siltām jūtām un godbijību, lai citi redzētu, kas mēs esam, un mūs varētu cienīt. Bet ja tu savos nemākulīgos tēlo jumos viņus pataisi par kropliem, ja tu zemnieku un strādnieku sejas apmētā kā ar dubļiem, padarīdams tos truliem dzīv niekiem līdzīgus, rādi tos greizus un sa dugušus kā kādus vergus vai noziedzniekus, — tu esi apmelojis un apspļaudījis savu tautu. Tāds nelga lai labāk met prom savas otas un iet rakt grāvjus vai dara kādu citu derīgāku darbu. Kā gan lai tevi citi cienī, ja tu pats sevi neproti cienīt? Būt māksliniekam nenozīmē slīdēt pa dzī ves ārpusi un nejaušiem sīkumiem, bet nozīmē meklēt dabā un cilvēkos serdi un kodolu. Diletanti pielīp nejaušiem sīkumiem un nesaredz pašu galveno, bet otri diletanti niekojas ar formu un priecājas it kā par laimīgām nejaušībām. Ja es no spļaušos, mans spļāviens ar dažreiz izšļāks ar nezin kādiem līkumojumiem un pilieniem, bet vai tā drīkst pieiet nopietns mākslinieks savai mākslai? Tā rīkojas tikai diletanti ķepētāji, kas dižojas ar katru savu muļķību, bet nevis nopietni gleznotāji. Garžotājs un diletants — tie Zāles mutē bija rūgti un nicīgi vārdi. Tēlnieks arī necienīja vieglu improvizēšanu un tukšu jūsmošanu mākslā. It īpaši savas dzīves pēdējā posmā Zāle arvien vairāk uzsvēra zināšanu un patiesas varēšanas, prasmes un meistarības nozīmi. Viņš augsti cienīja akadēmiskās mākslas tradīcijas. Tā reiz Brāļu kapu komitejas sēdē tēlnieks atspēkojis akadēmiķa F. iebildumus, ka viņa veidotos zirgu stāvos neesot pareizas proporcijas. Zāle tad lika atnest cirkuli un izmērīdams parādīja, ka viss saskan ar atzītām normām. F. pēc tam juties tīri neveikli. Atceros, ka, rādīdams foto uzņēmumus no Luksemburgas muzejā esošiem akadēmiskā virziena meistaru darbiem, Zāle priecājās: “Kādas te zināšanas un māka! Tūdaļ ir saprotams, ko meistars gribējis panākt. Te ir samēri, formu veidojuma izpratne, daiļuma izjūta. Tādi darbi aizvien paturēs savu vērtību un neapniks. Bet pie mums dažs labs savā diletanta nemākulībā un negatavībā iedomājas darinām lielus mākslas darbus." (..)”
“(..) No vienas puses Zāle piegrieza vērību nopietnām formas studijām, kustību un anatomiskās uzbūves izpratnei, bet no otras puses darbu centrā izvirzīja kompozīciju. Audzēkņiem, kas jau iedomājās esam gatavi mākslinieki, kam ļauts darīt kā pašiem tīk, Zāle vienkārši pateica, lai viņi še akadēmijā nenāk veltīgi tērēt laiku. Akadēmijā jāstudē tēlniecības amats, jāiegūst zināšanas, māka. Darīt, kas katram tīk un kas iešaujas prātā, var itin labi pie sevis mājā. Ar lielu aizrautību profesors Zāle audzēkņiem prata pieiet klāt, nenomācot viņu individuālo uztveri, bet noskaidrojot, kas jādara un kā jāpieiet savam uzdevumam. Daudziem še pirmo reizi pavērās acis un labvēlīgie rezultāti jau īsā laikā bija vērojami audzēkņu darbu izstādē. Zāle lika iedziļināties kompozīcijas jēgā, formu uzbūvē, figūru kustībā, izteiksmē un raksturojumā. Kad audzēknis bija sajēdzis, kas zināmā sacerējumā meklējams, stingras dabas formu studijas ieguva pavisam citu nozīmi. Tā viņš mācīja audzēkņiem apzināti kontrolēt savu veidojumu, bet nevis bez kādas jēgas vienkārši kopēt dabas redzamību (..)”
“(..) Viņš piedalījās Brīvības pieminekļa metu sacensībās, 1924. un 1925. g. 1925. gadā Ministru kabinets pieņēma lēmumu, ka Brīvības piemineklis ceļams pēc Zāles meta, bet šo lēmumu nereālizēja. Ap šīm lietām tais gados notika daudz, intrigu un trokšņa, bet noteikta pozitīva iznākuma nebija. Tomēr sacensībām, tāpat kā Brāļu kapu darbam bija svarīga no- zīme Zāles attīstībā. Viņš guva ievērojamu pieredzi, dabūja daudz apsvērt un pārdomāt, noskaidrot savas idejas, kuras vēlāk varēja likt lietā. Meistaram un dažiem viņa tuvākiem draugiem pilsētā bija sava sanāksmes vieta •— pie Madernieka, Brīvības ielā 13. Še sapulcējās arī sadarbnieki, jo te bija šīs mākslinieku biedrības miteklis. Tur nu sīki iztirzāja dienas notikumus un mākslas jautājumus; sacerēja vai pārsprieda dažu labu rakstu. Te bija „stābs", kur pieminekļu sacensības laikā pārrunāja situāciju, priecājoties par panākumiem un pukojoties par neveiksmēm. Arī Sadarba gaitās šais gados Zāle piedalījās visai aktīvi. Viņa domas aizvien uzmanīgi uzklausīja gan vecākie, gan jaunākie kopas mākslinieki. Līdz pat 1930. gadam Brīvības pieminekļa jautājums bija pamests. levērojamiem valsts un atklātības darbiniekiem pie tā atkal ķeroties ar jaunu sparu, tika gūts vajadzīgais atrisinājums. 1930. gadā notika pieminekļa metu pēdējā sacensība, kurā Zāle guva pirmo godalgu. Šo metu pārlaboja un, līdzi darbojoties arch. Štālbergam, 4 gados paveica. Uz pieminekļa laukuma toreiz pacēlās augsta baraka — darbnīca, gaišiem logiem. Tās serdē pa- mazām auga ceļamais darbs. Modeļus Zāle izgatavoja moderni iekārtotā jaunajā darbnīcā Polockas ielā, izciršana akmenī notika še. Statnes un kāpnes ap pieminekļa kodolu veda no stāva uz stāvu; gan zemē, gan uz platformām klaudzēja daudzo akmeņkaļu un meistara palīgu kalti. Rūca pneumatiskie kalti, plēšot cietā granīta masu. Tā bija kā dīvaina pasaku valsts, kur garā skatītiem veidiem radītāja griba lika iegrimt un saglabāties vielā. Plašo telpu pakrēslī plūda saules gaisma, un tanī vizmoja baltie milzeņu stāvi, klusā svinīgumā ikviens gaidot sava piepildījuma brīdi. Visapkārt gulēja izsvaidīti akmens bluķi ar pasāktām daļām: rokām, vidukļiem, galvām, patiesi membra di- siecta — kā saka latīņu dzejnieks. Šie iespaidi darbnīcas apmeklētājiem palika neizdzēšamā atmiņā. Brīvības piemineklis bija veikts. Zāle pa to laiku bija ieguvis īpašumā Avotu ielā namu. Tā ienākumiem vajadzēja nodrošināt meistara un viņa ģimenes eksistenci, lai turpmāk varētu neatkarīgi dzīvot un strādāt, jo mākslinieka nodomi bija bagāti un plaši (..).
“ (..) Pagātne un tagadne kā viena nedalāmā dziesma varoņteiksmas skaņās ir ietverta Brīvībās piemineklī. Diženā elpā tas izteic visu tautas dzīvi: darbu, gara meklējumus, ģimeni, militāru spēku; Lāčplēsi — mežonīgo spēku veicēju, dziesminieku-vaideloti; verdzības važu rāvējus un Brīvības tēlu ar mirdzošām trim zvaigznēm, ver arī vēsturiskās ainas. Visur te mirdz teiksmu brīnišķā gaisma. To pašu vēstī arī daudzi citi Zāles pēdējo gadu darbi. īstenības tēlos te meistars meklē būtību un pašu īstenību kāpina līdz teiksmas svinīgam un vienkāršam skaistumam (..)”
laikraksts “Latvju Mēnešraksts”, Nr. 5. 1942. Raksta virsraksts “Kārlis Zāle”
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
The Freedom Monument in Riga
It is located in the center of Riga, on Brīvības Square.
The Freedom Monument is one of the most outstanding monuments of Latvian history, architecture and art. It was built according to the project of Kārļis Zaales based on public donations. Opened in 1935 as a symbol of Latvian people's freedom and love of the fatherland. Together with the Riga Brothers' Tomb ensemble, it belongs to the most valuable examples of monumental architecture and sculpture.
The Freedom Monument expresses the ethical and aesthetic values of Latvian culture. The symbols reflect the philosophical nature of freedom and the Latvian nation's historical ideas about the stages of the struggle for independence. Indicates the embodiment of physical and mental strength. The heroic language tells about the Latvian nation as a self-reliant, active maker of history and a determiner of its own destiny.
In its place, there was originally a monument to the Russian Tsar Peter I. In World War 1, it was dismantled to be transported by ship to Petrograd. The ship was torpedoed by a German submarine and sank off the island of Worms in the Estonian territory. The Soviet occupation regime planned to demolish the Freedom Monument several times, but it did not materialize.
Nowadays, you can see one of the symbols of Latvia and observe the traditions of the army honor guard.
Monument "Grieving mother" at Inčukalns Cemetery of Honour
Located: Inčukalns district, Inčukalns, Miera street, Inčukalns cemetery.
The monument was unveiled on July 16, 1944. The monument was discovered after the death of K. Zāle. Inscription: On the partisans who fell to the Fatherland in 1941 (restored). The monument was restored on November 5, 2020. The monument was restored with the support of Inčukalns County Council. Restorer artist Igor Dobichin.
Events: “1940. On June 17, Latvia was occupied by the USSR. On June 14, 1941, deportations took place. On June 22, 1941, Germany attacked the USSR and parts of the Wehrmacht entered Latvia. The Red Army and its supporters withdrew. In many places in Latvia - including Ragana, Sēja and Inčukalns - former guards and patriotic young people organized to protect their homes and hurry to expel the Soviet occupiers. When the flag of the Free State of Latvia was hoisted again on July 1, 1941 in the sown parish "Ziediņi", special units of the Red Army at the Northern Cemetery shot the owner of this house - 39-year-old Elza Viša, but on the border of Sēja and Krimulda parish her mother - 64-year-old Elza Martinovu. The residents of the area caused even more hatred and outrage, and they began to gather in the popular resistance movement and form self-defense units, which were also called the first partisans (the leader of the Inčukalns group was Maksis Cālītis). Soldiers and officers who had escaped from the Litene military camp or were released from the so-called Latvian territorial corps also joined the fighters of the county. An armed clash with the Reds took place a few days later, on July 4, seven soldiers and the son of Ragana's pharmacist Pēteris Prašķēvičs fell. In addition, Jānis Porietis, a 17-year-old student of the Rēzekne Teachers' Institute, was injured and captured in the Battle of Ragana and tortured, shot and buried near Straupe.
Here in Inčukalns, a common grave of the brothers was excavated, to which coffins made of white unplaned boards were brought in eight horse-drawn carriages to lay the fallen heroes in their homeland. A few months later, already during the German occupation, a monument was erected in the cemetery by Kārlis Zāle (from 1939 until the end of his life on February 19, 1942, due to a serious illness, the genius Latvian sculptor chose Inčukalns as his residence) - the image of a mourning mother over a rose lap. In the 1950s, local Communist Party activists blew up the monument. The monument was damaged and stagnant until the Awakening, when in the late 80's more and more people became interested and talked about the events of July 4, 1941 and called for the restoration of the monument to Charles Hall. Such a demand was made at the meeting of people and power convened at Inčukalns Primary School on September 8, 1988, which was attended not only by Inčukalns residents, but also by residents of nearby parishes, as well as members of the Environmental Protection Club and LNNK from Riga.
In The people of Inčukalns - Teodors Ildens, Arvīds Blaus, Pēteris Vorfolomējevs -… and many other patriotic people actively participated in the restoration of the monument. On July 4, 1989, in a solemn ceremony, the reborn noble and sad tabby was consecrated by Pastor Vaira Bitena. ”
Brothers' Cemetery in Riga
Riga Brothers’ Cemetery is located in the northern district of Riga. The cemetery extends over an area of 9 ha and is the most outstanding and significant memorial ensemble in Latvia dedicated to the fallen Latvian soldiers. About 3,000 soldiers are buried here. The Brothers’ Cemetery was created during World War I after the first three Latvian Riflemen, who fell in Tīreļpurvs in the battle against the German Army, were buried here. Later Latvian soldiers who had died in other battles and wars would also be buried in the Brothers’ Cemetery. The memorial is based on the design of the sculptor Kārlis Zāle, and is the first memorial ensemble in Europe with such landscape, architecture and sculptural value. It uses elements typical to the Latvian landscape, traditional farmsteads, Latvian folklore and history that praise the characteristics of soldiers and tell the story of the way of the soldier. The memorial was unveiled in 1936 and it has three parts: ‘The Road of Though’ which is a 250 m long alley, ‘Terrace of Heroes’ with the Altar of the Sacred Flame and ensemble the Sacred Oak Grove, and the burial ground with the Latvian wall and a memorial of a mother with her fallen sons.
